KINO Raksti

„Emīlija” un viņas mugurkauls

21.09.2021
„Emīlija” un viņas mugurkauls
Jaunajā "Tinto" - Andrejs Rudzāts, Andis Mizišs, Kristīne Matīsa un Kristīne Želve. Foto: Toms Harjo

Jaunā daudzsēriju mākslas filma „Emīlija. Latvijas preses karaliene”, kas no 23. septembra skatāma straumēšanas platformā TET un no 1. oktobra kinoteātros, ir nebijis gadījums Latvijas kino vēsturē. Septiņas sērijas veidojuši četri režisori, četri scenāristi un viens operators, sarunā ar Kino Rakstiem šo nepieredzēti daudzgalvaino radošo kolektīvu pārstāv divi režisori – Kristīne Želve un Andis Mizišs – un operators Andrejs Rudzāts.

Kristīne Matīsa: - Vai jums darba procesā bieži iznāca tā kopā sēdēt un apspriesties? Vai varbūt te režisori pirmoreiz satiekas pie viena galda, jo līdz šim tikai katrs ar savām sērijām strādājuši? Atceros, kad iznāca četru režisoru kopīgā filma Vogelfrei (2007), es nodomāju – visinteresantākie filmēšanas procesā noteikti bijuši tie brīži, kad šie četri gudrie cilvēki sēdējuši pie galda un runājuši par kino... Bet jums varbūt tādām garām intelektuālām sarunām nebija laika?

Kristīne Želve: - Mums bija, bet tas viss notika zūmos, jo sākām strādāt tajā laikā, kad pandēmija jau bija, bet vakcīnas vēl nebija. Mēs krietni sēdējām, un ne tikai četri, visādās kombinācijās sēdējām – ar scenāristiem, ar konsultantiem… Tas posms, protams, nebija garš, jo bija ātri jāiet ražošanā, bet bija Zoom sapulces, jā. Ar visām zūmu īpatnībām, ka var kāds uz laiku atslēgties un atkal pieslēgties, kāds var paspēt satrakoties vai apvainoties, mani ieskaitot, tad atkal atnākt atpakaļ...

Kristīne Matīsa: - Mēs jau, protams, visi esam pieraduši, ka kino ir kolektīva māksla, bet nu tik kolektīva, ka vienā filmā jāsadzīvo trim režisoriem… vai tas ir īpašs pārbaudījums? Vai tomēr bija zināms mierinājums, ka ir katram tās savas sērijas, un tā tad ir tava saimniecība, kur tu vari netraucēti rīkoties? Bet tik un tā daudzmaz ar citiem jārēķinās...

Kristīne Želve: - Pirmkārt jau – citādāk nemaz īsti nebija iespējams, jo darba temps un visi nosacījumi bija tik strikti un tik drakoniski, ka vienam scenāristam uzrakstīt sešas sērijas, vienam režisoram uzfilmēt, tas jau īsti nebija iespējams laika ziņā.

Kristīne Matīsa: - Jā, šī vispirms ir ģeniāla producentu ideja – veidot tādu kombināciju.

No labās - producents Gints Grūbe, režisori Kristīne Želve un Andis Mizišs, operators Andrejs Rudzāts, producente Inese Boka-Grūbe. Foto: Toms Harjo

Kristīne Želve: - Un man liekas, tas jau nav arī nekas īpašs, daudziem ārzemju seriāliem arī ir vairāki režisori. Kā pirmo uzliek kaut kādu zvaigžņu režisoru, un tad piepulcējas darbarūķi, kuri taisa pārējo. Tas pat ir tāds skandināvu modelis, kur tiešām visu dara kolektīvs. Viens kolektīvs raksta un strādā ar scenāriju, tad ir režijas grupa, kur viens varbūt ir tāds kā vadošais režisors un pārējie ir darba bites...

Kristīne Matīsa: - Jums gan te nav nekādu hierarhisku attiecību? Trīs līdzvērtīgi režisori, vienīgi Andrejs pāri visam kā operators...

Kristīne Želve: - Andrejs pāri visam, jā.

Kristīne Matīsa: - Kad es plānoju šo sarunu, jautāju producentam Gintam, varbūt kāds no tiem daudzajiem scenāristiem ir bijis tāds kā galvenāks, kurš būtu turējis rūpi par visu stāstu kopumā, bet Gints saka – nē, tas mugurkaula turētājs bija Rudzāts! Andrej, vai tam par iemeslu ir vienkārši praktiska lietišķība, jo tev jau tas viss jāfilmē, ko viņi te sacerēs?

Andrejs Rudzāts: - Aktieri jau, man liekas, ir tie mugurkaula turētāji vairāk, nekā Rudzāts. Bet jā, Rudzāts arī...

Kristīne Želve: - Mugurkaula turēšana bija svarīga arī tāpēc, ka sērijas jau tomēr tika brīžiem filmētas juku jukām, nevis stingrā hronoloģiskā secībā. Man likās, aktieri brīžiem nevarēja izsekot, kuru sēriju mēs šobrīd filmējam...

Kristīne Matīsa: - Andrej, tu vienmēr zināji, kuru sēriju filmē?

Andrejs Rudzāts: - Operatoram jau ir ļoti daudz tehnisku darbu. Bet, piemēram, Jaunāko Ziņu redakcija izskatās vienmēr apmēram vienādi, to nevar baigi radikāli mainīt.

Kristīne Želve: - Bet vai tā ir redakcija pirmajā sērijā vai ceturtajā sērijā...

Andrejs Rudzāts: - Starp citu, tas gan atšķiras – piektajā un sestajā sērijā ir saulainas redakcijas, pirmajās četrās ir apmācies laiks. Bet tad, kad nāk Ulmanis ar bekonu un sviestu, tad parādās saule. Te sanāk – jo lielākas nepatikšanas filmas varoņu dzīvē, jo saulaināks un skaistāks laiks aiz loga.

Kristīne Matīsa: - Tas bija tā iecerēts? Vai vienkārši sakrita, jo filmēšanas periodi bija tā saplānoti?

Andrejs Rudzāts: - Tas bija iecerēts, viss kļūst saulaināks, jo ulmaņlaiki asociējas ar kaut ko tādu dzintarainu un skaistu…

Kristīne Želve: - Mēs jau pamatā visu filmējām novembrī, decembrī, ar nelieliem vasaras piefilmējumiem piektajai un sestajai sērijai – jo, piemēram, izsūtīšana notiek jūnijā, to gluži nevarēja ziemas tumsā noorganizēt.

Andrejs Rudzāts, Kristīne Želve un Andis Mizišs, fotografē Toms Harjo

Kristīne Matīsa: - Es tā brīžiem iedomājos – satura ziņā šī ir tāda filma, kas nevar reklāmas kampaņā solīt tikai patīkamu izklaidi, jo skatītājs jau zina, ka kļūs arvien sliktāk un Emīlijas stāstam beigas būs negodīgi bēdīgas. Bet šajā ziņā mani pārsteidza Melānijas hronika (2016) – tur jau iepriekš ir zināms, ka filmā nekā priecīga vispār nevar būt, jo tā sākas ar izsūtīšanu, bet tik un tā cilvēki iet un skatās, bija vairāk nekā 80 000 skatītāju kinoteātros. Tātad nav tik traki ar to skatītāju, ka viņš tikai izklaidi vien meklētu...

Kristīne Želve: - Bet ne jau tāpēc, man liekas, cilvēks iet skatīties kino, lai tikai uzzinātu, kā filma beidzas. Ir ļoti daudz stāstu, par kuriem mēs jau droši to zinām. Kāpēc cilvēki iet uz Romeo un Džuljetu? Reizēm, man liekas, tieši tur ir kaifs, ka tu jau zini to stāstu un ej skatīties, kā tas šoreiz būs izstāstīts.

Kristīne Matīsa: - Tāpēc man patīk otrreiz lasīt krimiķus – kad es jau zinu, kurš ir noziedznieks, tad ir ļoti interesanti pētīt, kā iepriekš parādās visādi mājieni un šķietami nesaistītas detaļas sakrīt loģiskā konstrukcijā. Nu, vai Emīlijas stāstā ieraudzīt, kā pirmajā sērijā caur Jaunāko Ziņu redakciju iztipina nevienam nepazīstams vitamīnu entuziasts, vārdā Augusts Kirhenšteins…

Andis Mizišs: - Ja skatāmies no stāsta viedokļa, nav jau arī tā, ka skatītāji par Emīliju Benjamiņu kaut ko ļoti daudz zinātu. Viņi varbūt zina tikai to, ka ir tāds Benjamiņu nams Krišjāņa Barona ielā, un to, ka Benjamiņa nomira izsūtījumā…

Kristīne Matīsa: - …pēc Finka pareģojuma.

Andis Mizišs: - Jā, un ka viņa bija bagāta un valdonīga, un vēl ko nu kurš zina. Bet kas notika līdz tām bēdīgajām beigām, kas notika pa vidu... Arī mēs paši to nezinājām, kamēr scenāristi urķēja un vāca materiālus; tas jau arī bija tas interesantākais, man liekas, arī mums – izpētes procesā visu laiku atrast kaut ko.

Kristīne Želve: - Viena lieta, protams, ir fakti – kas notika, kad notika. Bet viss notika, tas ir tas, ko var piedāvāt mākslinieka redzējums. Kā Emīlija jutās, kāda, piemēram, bija nakts pirms adopcijas vai citiem kādiem notikumiem.

Kristīne Matīsa: - Kā jūs nonācāt katrs pie savas sērijas? Varbūt lozējāt?

Kristīne Želve: - Man liekas, producents  pēc sava prāta sadalīja. Es gan mazliet vēlāk pieslēdzos šim projektam, un Gints vienkārši pateica – tev otrā un ceturtā sērija.

Andis Mizišs: - Viņš to arī pamatoja, kāpēc kuram katra sērija, vismaz ar mani runājot. Gints bija to kā producents izfunktierējis, kas kuram varētu būt atbilstošāk. Un tālāk nekāda pārdalīšana nenotika, viss bija pašsaprotami. Katram ir savs darbs iedalīts, un rukā.

Andrejs Rudzāts: - Dāvim Sīmanim par nāvi, protams.

Kristīne Matīsa: - Es biju sagatavojusi jautājumiņu par šo lietu, tikai Dāvis netika uz šodienas sarunu. Viņam uzticēta tāda punkta pielikšana.

Andrejs Rudzāts: - Nu, tādas lietas, kur kādam jānomirst, kāds jānodod… Tāda sērija, kur viss sabrūk.

Dāvis Sīmanis un Guna Zariņa filmas uzņemšanas laikā. Foto: Lauris Aizupietis, no studijas "Mistrus Media" publicitātes materiāliem

Kristīne Matīsa: - Nu labi, un kas notika, kad jums bija katram iedalītas savas sērijas? Vai jūs vēl katrs atsevišķi turpinājāt ar scenāristiem strādāt, vai arī viss jau bija gatavs filmēšanai?

Kristīne Želve: - Nu, tas ir tas, ko es sāku stāstīt, tas ziemeļvalstu modelis, un scenāristu grupai arī visi darbi sadalīti. Vienīgi īstā ziemeļvalstu modelī, protams, sagatavošanās posms noteikti ir garāks, scenārijs tiek uzrakstīts un pārrakstīts, filmē pilotsērijas un tamlīdzīgi. Šeit viss notika daudz koncentrētāk, pēdējās sērijas vēl tika slīpētas, kad mēs jau filmējām pirmās. Scenāristu grupa arī savā ziņā strādāja kopā, bet katram bija savas sērijas, par ko atbildēt. Viņiem bija sava writer's room, kur viņi tikās un runāja, jo tas jau nav tikai uzrakstīt kaut kādu atsevišķu stāstiņu, te darbībai un tēliem jāiziet cauri visām sešām sērijām. Kaut kādos brīžos, protams, pieslēdzāmies arī mēs.

Kristīne Matīsa: - Vai ir kāda nozīme tam, kādi jums katram ir priekšstati par to, kas ir labs kino? Ja nu jums būtu radikāli atšķirīgs viedoklis par to, kā jāfilmē? Vai varbūt tāpēc esat izvēlēti tieši jūs, jo jums ir līdzīgi priekšstati, vismaz producents tā domā?

Kristīne Želve: - Es varu pateikt tikai par sevi – man šī bija tāda dīvaina pieredze, jo iepriekš parasti bija tā, ka filmas ideja nāk no manis.

Kristīne Matīsa: - Latvijā jau vispār visbiežāk režisors pats izdomā, ko viņš grib.

Kristīne Želve: - Tieši tā, režisoram ir kāda ideja, un tad viņš mēģina kādu producentu ieinteresēt vai pārliecināt par to, ka tas jāfilmē. Tā tomēr ir vairāk tāda autorkino pieeja. Pat televīzijā man tikai pasaka – varētu taisīt filmu par kādu konkrētu personību, jo nāk jubileja, bet viss tālākais ir manā ziņā. Savukārt Emīlija tomēr ir izteikts producentu projekts, jo ideja radās Gintam un Inesei, viņi veidoja komandu un arī mani uzrunāja vienkārši pievienoties grupai.

Man pašai nebūtu ienācis prātā uzņemt filmu par Emīliju.

Un jau no paša sākuma es to visu zināju, ka būs trīs režisori, man pat Gints kādreiz bija teicis kā joku – šis nav tavs, Kristīnes Želves kino... Es zināju, ka būs jārēķinās tomēr arī ar kādu citu. Jā, mēs esam atšķirīgi, un tas ir forši, to arī producenti uzsvēra. Neviens jau nevar aizbēgt no sevis. Vienmēr būs lietas, kas man liksies svarīgākas un interesantākas, ko es akcentēju savā sērijā, kamēr Dāvim un Andim droši vien kaut kas cits.

Man vispār pirmo reizi bija tāda pieredze, ka pilnīgi cits cilvēks raksta scenāriju. Lai gan mēs, protams, tur visādi līdzdarbojāmies, šis tik un tā bija pilnīgi citādāks gadījums – parasti arī scenāriju režisors sev uzraksta pats.

Kristīne Matīsa: - Šis modelis varbūt ir tuvāks tā sauktajai brutālajai kinoindustrijai? Latvijā režisori varbūt ir lutināti ar to, ka viņi vienmēr drīkst taisīt to, ko paši izdomājuši?

Kristīne Želve: - Nē, tā vienkārši ir cita pieeja produktam... Jā, es domāju, ka jau idejas līmenī šis projekts ir veidots kā produkts, kas noteikti interesē un uzrunā auditoriju. Un es varu diezgan noteikti apgalvot, ka tādā ziņā tas ir ļoti trāpīts.

Kristīne Matīsa: - Tevi arī uzrunā?

Kristīne Želve: - To es varu noteikt pēc tā, ka neviens no maniem autores mākslinieciskajiem projektiem nav izraisījis tik lielu uzmanību un interesi no medijiem un sabiedrības, kā šis. Jau tad, kad tika pasludināts konkursa uzvarētājs un sākās filmēšana, jau tad bija liela ažiotāža, tādu nekad nebiju pieredzējusi. Tā ka, man liekas, ar ideju ir ļoti trāpīts.

Andrejs Rudzāts: - Es varu tikai piekrist par to ideju. Toreiz, kad bija izsludināts seriālu konkurss, es braucu mašīnā uz mājām, kādu pusstundiņu jābrauc, un kaut kā sāku domāt, kādu seriālu varētu uztaisīt... nu, lai būtu forši. Izdomāju vienu kaut kādu ideju, izdomāju otru... Bet tieši tajā vakarā zvana Gints un saka – klausies, man ir ideja, jātaisa seriāls par Emīliju Benjamiņu! Un es sapratu, ka vienkārši esmu naivs un stulbs, visas tās manas idejas ir bijušas galīgi garām... bet te šitais džeks vienkārši atnāk un – bams!

Kristīne Matīsa: - Tā sauktais producenta ņuhs. Trāpīja precīzi.

Andrejs Rudzāts: - Protams. Konkrētajam gadījumam, konkrētajam konkursam tā bija ļoti adekvāta ideja – nacionāls seriāls, stāsts par vēsturi, ar mūsu aktieriem…

Kristīne Matīsa: - Jau konkursa nosaukumā parādījās tā smalkā nianse – finansējums tika paredzēts nevis parastiem seriāliem, bet „kvalitatīvu un mākslinieciski augstvērtīgu daudzsēriju filmu veidošanai”. Vai jums darba procesā šāda nianse bija svarīga?

Andrejs Rudzāts: - Tāds dalījums mūsdienās vispār ir sen pazudis, seriāls vienmēr nav jāsaprot kā kaut kas daudz vājāks – lētas dekorācijas, slikti aktieri, mazs budžets... Ja šobrīd skatāmies kādus pasaulē būtiskus seriālus, tur nekā tāda sen vairs nav.

Kristīne Matīsa: - Nu jā, es teiktu, vārda „seriāls” sliktā reputācija ir vairāk Latvijas problēma.

Andrejs Rudzāts: - Kādreiz tas tā bija visur. Hameleonu rotaļas arī ir seriāls, bet es nedomāju, ka mēs šobrīd esam tajā līmenī.

Kristīne Želve: - Man liekas, tas mazliet ir terminoloģijas jautājums, īpaši latviešu tulkojumā vai adaptācijā. Bet, protams, ir jau atšķirība, vai tas ir pavisam televīzijas seriāls, kas tiek filmēts vienā dekorācijā vai neizejot no mājas, vai arī jau tāds, kuru veido nelielas filmiņas.

Andrejs Rudzāts: - Tā jau ir vispārēja tendence un attīstība, ko veicina arī Netflix parādīšanās. Kino šobrīd ļoti mainās, vairs nav tik daudz, teiksim, tādu lielo filmu, baigo blokbāsteru, ir arvien vairāk filmu sērijās. Un paši izplatītāji, Netflix vai Amazon, ir arī producenti, turklāt superjaudīgi producenti – stipri turīgāki, salīdzinot ar Holivudu. Par Amazon man stāstīja, ka viņus absolūti vairs neinteresē budžeta apjoms, vienkārši vajag reālu kontentu, ko bliezt iekšā.

Kristīne Matīsa: - Nu jā, platformas pieprasa, jo tur ir ļoti daudz tukšas vietas. Kinoteātriem repertuārā nav tik daudz telpas, kur visu sabāzt.

Andrejs Rudzāts: - Tāpēc, man liekas, mūsdienās runāt par to, ka seriāls būtu kaut kas sliktāks kā filma, tādā meinstrīma izpratnē noteikti nevar.

Kristīne Matīsa: - Jā, bet Latvijā ir tomēr situācija, ka līdzšinējā izpratne par jēdzienu "seriāls" bijusi apmēram vienā līmenī, un tikai pēdējā laikā parādās mēģinājumi pacelt latiņu augstāk – ar Sarkano mežu, ar šo Kino centra konkursu... Un tad mēģina to saukt par daudzsēriju filmu, lai skatītāji saprot, ka tas ir kaut kas mazliet cits. Tāpēc – vai Emīlija ir kaut kas cits?

Andis Mizišs: - Nu, es nezinu, vai mana attieksme pret darbu būtu atkarīga no tā, ko sākumā producenti teiktu, vai mēs tagad taisām seriālu vai daudzsēriju filmu. Es par to, godīgi sakot, līdz šim vispār nebiju domājis. Vai Andrejs tāpēc citādāk strādātu, ja Emīlija būtu nosaukta par seriālu?

Es domāju, bieži tas vienkārši ir budžeta jautājums. Lielākā problēma Latvijā ir tā, ka šobrīd visi grib ražot ļoti daudz seriālu, arī radošie cilvēki parakstās viņus taisīt, jo grib izmēģināt roku. Bet tālāk viss atduras ļoti mazos budžetos, ļoti sliktā producēšanā un tamlīdzīgi... Tā jau ir tā problēma, neviens jau tīšām netaisa haltūru.

Mana lielākā bauda, strādājot šajā projektā, bija tā, ka man nebija jādomā par to, kā aizlāpīt budžeta caurumus, man nebija no mājām jāstiepj rekvizīts...

kā tas diemžēl ir ar tiem seriāliem, par ko mēs te runājam. Es nācu uz laukumu darīt savu darbu, varēju domāt, strādāt, runāt ar Andreju, runāt ar aktieriem, runāt ar mākslas departamentu... Par savām lietām, nevis uztraukties par to, ka jāizlien caur adatas aci tikai tāpēc, ka man nav vesela virkne instrumentu, kuriem būtu jābūt filmēšanā. Tādā ziņā patiešām bija ļoti liela bauda strādāt, jo šeit par visu rūpējās vesela rūķīšu komanda.

Protams, arī šeit daudz kas varbūt varēja būt vērienīgāks, bet tādi ir tie „dotie apstākļi”, kuros tu nonāc, un galvenais jautājums ir, vai katrs cilvēks, kas tur iesaistīts, visu izdara godīgi pret savu profesiju un pret savu radošo sirdsapziņu.

Kristīne Želve: - Es piekrītu Andim, ka Emīlijā producēšanas pieeja bija tāda, kā producējot filmu. Bet tas, kas noteikti bija citādāk, ir laiks – tas mums bija ierobežots. Bija tempā jāstrādā, daudz vairāk jāfilmē, vienkārši jādomā, tās ir atkal tādas producēšanas lietas. Vairāk jāfilmē vienā lokācijā, lai nav jāpārceļ filmēšanas laukums... Mums bija piecdesmit filmēšanas dienas, ja?

Andis Mizišs: - Mazliet vairāk beigās, jā. Bet tur bija arī savs foršums, ka mēs strādājām tieši tajā kovida laikā, kad visi sēdēja mājās un nevarēja darīt vispār neko. Mēs strādājām. Un tāpēc, piemēram, aktieriem nodošanās savai lomai un spēja koncentrēties bija daudz lielāka, nekā tad, ja mēs būtu filmējuši citā laikā, kad aktieri ir izkaisīti pa simts darbiem ar savām n-tajām izrādēm – tagad nevienam nebija jādomā par to, ka viņš tūlīt atrunās savu tekstu un skries vēl uz teātri, uz haltūriņu, un vēl kur.... Es arī, es varēju koncentrēties tikai uz šo darbu, un redzēju, ka tā bija ļoti daudziem. Nevis kā tagad nesen, kad viss pavērās, tikko bija viens tāds brīdis – normāli kvalificētu cilvēku, kādu tu gribi nodarbināt, tu nemaz nevari dabūt, jo visi kaut ko filmē.
Tā ka kovida situācijā bija savi plusi un savi mīnusi, bet tas lielais pluss bija, ka mēs vienkārši un mierīgi varējām strādāt. Un tas kovids mums kaut kā meta līkumu.

Režisors Andis Mizišs filmas uzņemšanas laikā. Foto: Andrejs Strokins, no studijas „Mistrus Media” publicitātes materiāliem

Kristīne Matīsa: - Bet visa tā strādāšana katru dienu maskā, visa tā pandēmijas anturāža, vai tas nekrita uz nerviem? Tas viss netraucē radošam darbam?

Kristīne Želve: - Nē, nu kā lai tas traucētu... Mēs visu filmēšanas periodu nostrādājām maskās. Protams, parādās jau arī problēmas, piemēram, ar masu skatu organizēšanu – gan tāpēc, ka cilvēki kovida apstākļos mazāk grib kaut kur piedalīties, gan arī bija zināms cilvēku limits, kas drīkst vienā telpā atrasties. Teiksim, mums jāfilmē preses balle, bet šajā telpā drīkst ielaist divdesmit cilvēkus...

Andis Mizišs: - Jā, nu preses balle ir tāda, kāda ir, bet es galīgi par to nekaunos! Lai gan jā, tur nebija trīssimt cilvēku. Bet tu neraksti to „ir tāda, kāda ir”, jo viņai nav ne vainas – pat ja man kā režisoram vai Andrejam kā operatoram būtu gribējies, lai tur ir par simts cilvēkiem vairāk.

Kristīne Matīsa: - Gvido Skulte Cepļa kāzu ballē masu skatus taisīja ar spoguļsienām…

Kristīne Želve: - Tāpēc jau tas ir kino, ka tu domā risinājumu, kā no situācijas iziet, kā to uzfilmēt un parādīt.

Kristīne Matīsa: - Un kā to uzfilmēt, Andrej?

Andrejs Rudzāts: - Man liekas, no līdzsvara viedokļa mēs uz tās laipiņas daudzmaz turamies. Kaut vai tīri finansiāli. Tiešām, rēķini – budžets mums ir būtībā kā parastai pilnmetrāžas filmai, bet jāuztaisa… labi, es neteikšu piecas filmas, bet trīs jau nu pilnīgi noteikti, jo mums katra sērija ir gandrīz stundu gara. Līdz ar to baigi bija jādomā, kur mēs varam kaut ko ietaupīt un optimizēt.

Kristīne Matīsa: - Tu vari ar kaut kādām operatora viltībām palīdzēt, lai lētāk iznāk?

Kristīne Želve: - Sadarbībā ar mākslu. Jā, tā jau tas kino top.

Andrejs Rudzāts: - Man liekas, vislabākais piemērs ir otrās sērijas beigu epizode, dzelzceļa stacija. Mums tātad ir Dzelzceļa muzejā viena vecā lokomotīve. Apkārt rādīt nevar neko, tur ir padomju laika vagoni, laternas, bruģis, var rādīt tikai lokomotīvi. Jānofilmē pieci cilvēki, kā viņi tur stāv un atvadās no aizbraucējas. Bet galvenā problēma – vagona tur nav. Vagons ir iekštelpās, muzeja zālē.
Nu, pie lokomotīves mēs sapūtām dūmus, salikām gaismas…

Kristīne Matīsa: - Dūmi ir operatora labākais draugs?

Andrejs Rudzāts: - Iekštelpās pie vagona dūmus neļāva pūst... Mēs ar gaismotāju Aleksi Čerkašinu smējāmies, ka nākamais līmenis ir filmēt vispār bez dekorācijām, bet tā, lai izskatās, ka it kā tomēr ir. Protams, ierobežojumi jau bija visādi, bet mums šī galu galā ir vēsturiska filma...

Kristīne Želve: - Turklāt, piebildīsim, par bagātākajiem Latvijas cilvēkiem, kas nav mazsvarīgi.

Kristīne Matīsa: - Tomēr filmēšanas laika publicitātes materiālos producenti priecājās par to, ka pandēmijas laiks ļauj filmēt autentiskos interjeros – Benjamiņu namā un kur nu tur vēl. Tas kaut kā iedvesmo un palīdz?

Kristīne Želve: - Gan jā, gan nē.

Kristīne Matīsa: - Operatoru tas droši vien ierobežo, vai ne? Tev dekorācijās būtu ērtāk izgrozīties.

Andrejs Rudzāts: - Protams.

Māksliniece Kristīne Jurjāne ar komandu iekārto dekorāciju. Foto: Lauris Aizupietis, no studijas „Mistrus Media” publicitātes materiāliem

Kristīne Želve: - Nu jā, bet arī tu pats esi teicis ne vienreiz vien, ka filmēšanas laukums jau arī ir vēl viens aktieris. Ja tā ir īstā māja, īstā vide un īstā faktūra, tas īstenībā ļoti daudz palīdz, es domāju, aktieriem, un tad arī gan režisoram, gan operatoram ir interesantāk un vieglāk strādāt. Mums arī bija tāds piemērs – redakcijas vajadzībām mēs taisījām visādus žurnāla Atpūta numurus, kaut kādas mulāžas, abstrakti teksti salīmēti uz lapiņām, atnests viens žurnāla komplekts… Un pēkšņi kādā brīdī Māra Ķimele iedeva mums īstus Atpūtas maketiņus, ko taisījis Jūlijs Lācis kā viens no žurnāla redaktoriem, un Jūlijs Lācis bija viņas vectēvs… Īsti maketi, ar īstajām bildēm, un tu redzi, ka aktierim uzreiz ir cita sajūta un attieksme, uzreiz ir, ko filmēt, jo tur kaut kas notiek pa īstam.

Andis Mizišs: - Jā, īpaši redakcija, lai arī bija butaforiska, tomēr mēs tur tik ilgi un labi strādājām, viņa bija tik labi uzbūvēta un apdzīvota, ka reāli likās kā īsta redakcija.

Kristīne Želve: - Un otra lieta, ka tie čaļi, aktieri, viņi jau arī ar laiku kļuva par tādu redakcijas kolektīvu. To viņi paši arī atzina – sākumā sanāca kopā sveši cilvēki, bet beigās tā patiešām ir redakcija, tāda vienota puišu brigāde.

Kristīne Matīsa: - Turpinot par laika tematiku. Vai tā ir, ka seriālā režisoram un pārējiem ir jāieslēdz detalizētāka domāšana, jo laiks rit citā tempā? Piemēram, pilnmetrāžas filmā šim Emīlijas stāstam būtu daudz mazāk ekrāna minūšu, bet seriālā faktiski tam pašam materiālam ir sešreiz vairāk laika, tātad var iet dziļāk detaļās, nevis skaldīt lielas formas…

Kristīne Želve: - Es teiktu – šajā stāstā ir tik daudz materiāla, ka te varētu strādāt un strādāt. Mums šobrīd katra sērija risinās mazliet citā laikā un centrējas ap citiem notikumiem, mēs lēkājam laikā, sešās sērijās mēs aizejam no divdesmit ceturtā gada līdz četrdesmit pirmajam, izskrienot cauri Emīlijas dzīvei ar Emīliju centrā, bet principā katra sērija varēja būt vesela sezona, kur izvērst arī paralēlos tēlus. Tagad pirmajās sērijās iezīmējas Ziemeļnieks, tikpat labi tur varēja daudz vairāk izvērst jebkuru no redakcijas – Jūliju Lāci,  Kirhenšteinu, Vili Lāci, Kārli Skalbi...

Andis Mizišs: - Jebkuru. Tur jau visa redakcija ir tik hrestomātiskas personības, ka var tās līnijas vēl attīstīt un attīstīt. Un arī ar pašiem Benjamiņiem – tas jau scenāristiem bija skaidrs, ka jāieliek šis stāsts konkrētu sēriju garumā, tāpēc jāizvēlas, kas ir būtiskākais un kas ne.

Andrejs Rudzāts: - Bet tālāk mierīgi var spin-offus taisīt – teiksim, nākamo seriālu par Finku.

Andis Mizišs: - Tēla attīstība jau arī no sērijas uz sēriju veidojas pamazām. Tad, kad mēs beidzām filmēt, tad bija tāda sajūta, ka tagad tikai jāsāk… bet izrādās, ka ir jau redakcijas pēdējā diena!

"Jaunāko Ziņu" redakcijā - Antons Benjamiņš (Juris Bartkevičs), Jūlijs Lācis (Edgars Ozoliņš), Jānis Kārkliņš (Lauris Dzelzītis). Foto: Andrejs Strokins, no studijas „Mistrus Media” publicitātes materiāliem

Andrejs Rudzāts: - Tāpēc, ka mēģinājumus vajag! Man liekas, tas ir pilnīgi skaidrs, ka vienmēr vajag plānot daudz vairāk aktieru mēģinājumu, kuru mums pie tās nabadzības parasti nav tik, cik vajadzētu. Visi aizņemti, naudas nav, laika nav. Un tad aktieris atnāk uz filmēšanas laukumu un – davai, tagad es bliezīšu galveno epizodi pirmajā filmēšanas dienā, divās stundās.
Bet, ja ir iespējas visu iepriekš samēģināt, aktieri iedzīvojas un visiem ir daudz vieglāk strādāt.

Kristīne Želve: - Jā, ir tas laika faktors. Piemēram, redakcijas puiši jau paši teica, ka viņiem ir jāsarod, viņi ir aktieri no dažādiem teātriem, ar dažādu pieredzi. Bet tas bija atkal laika jautājums, jā. Aktieru mēģinājumi bija viena no tām lietām, kam pietrūka laika.

Kristīne Matīsa: - Pietrūka, salīdzinot ar citiem procesiem vai salīdzinot ar citām valstīm? Vai Latvijā vienmēr pietrūkst laika aktieru mēģinājumiem vai tieši šoreiz pietrūka?

Andrejs Rudzāts: - Mums pietrūkst, mums kopumā pietrūkst. Piemēram, es zinu, ka tad, kad Sergejs Lozņica Daugavpilī filmēja Miglu, viņam veselu mēnesi bija tikai aktieru mēģinājumi. Administrācija lidināja aktierus no visas Eiropas, veda uz Daugavpili, un viņi tur mēģināja. Tam ir nozīme, man liekas.

Kristīne Želve: - Tāpēc sagatavošana tomēr ir ārkārtīgi svarīga. Reizēm liekas – nu kas tur ir, kāpēc nevar... Scenārijs ir, davai, filmējam! Bet sagatavošana taču ir visas filmas pamatā – aktieru mēģinājumi, vides meklēšana, tāpat scenārijs. Un šie scenāriji tomēr tapa baigā mērkaķa tempā, tas vispār ir mazliet brīnums, kā tie scenāristi tika galā...
Tā ka visam bija iedalīts kaut kāds minimāls laiks; ar aktieriem, man liekas, bija dažas tikšanās.

Andis Mizišs: - Bet vienalga, zinot to visu, man tomēr liekas – mēs ļoti labi izlīdām no situācijas, ka šis darbs bija jāuztaisa ekstrēmi īsā laikā. Man nav iemesla kaunēties par aktieru darbu šajā projektā.

Kristīne Matīsa: - Aktierus tātad jūs atlasījāt visi kopā? Pēc vizuālās līdzības vai pēc citiem kritērijiem?

Kristīne Želve: - Aktieru atlasei pieslēdzās Māra Liniņa, mūsu kursabiedrene un arī pieredzējusi kastinga režisore. Tas viss, protams, bija kopdarbs, arī par aktieru atlasi visiem bija jāvienojas.

Antons un Emīlija Benjamiņi - Guna Zariņa un Juris Bartkevičs. Foto: Andrejs Strokins, no studijas „Mistrus Media” publicitātes materiāliem

Kristīne Matīsa: - Es tieši par to kursabiedru būšanu gribēju pajautāt. Jūs ar Andi esat kursabiedri no paša pirmā Kultūras akadēmijas režisoru kursa, un vai to vēl tagad var just? Piemēram, ka jums leģendārais pedagogs Ansis Epners būtu ielicis pamatos kaut ko tādu vienojošu, kas tagad jums būtu ļāvis „saprasties bez vārdiem”?

Kristīne Želve: - Nu, man tīri cilvēcīgi patīk, ka ir komandā Māra, Andis... Andrejs arī ir studiju biedrs, gan ne no mūsu kursa. Tomēr tas cilvēciskais fons uzreiz kaut kāds ir...
Bet vispār Ansis, es atceros, ļoti respektēja mūs kā personības. Viņš katram ļāva izpausties savā īpašajā veidā, nekad necentās kaut kā unificēt vai nospraust kādas kopīgas vērtības, viņš tieši ļāva katram iet tajā savā virzienā.

Kristīne Matīsa: - Seriālā jūs gan nevarat braši soļot katrs savā virzienā, jums tomēr vajag kaut kādu vienojošu ceļa rādītāju.

Kristīne Želve: - Tas ir citādāk. Protams, strādājot mēs vienojamies par kaut kādām kopīgām lietām, lai galu galā arī nekonfūzētu aktierus – ja vienā sērijā režisors dod uzstādījumu, ka Emīlija ir sazin kāda ideāliste un patriote, bet otrs režisors citā sērijā pēkšņi saka – Emīlija ir maita... Protams, mēs vienojāmies par kopīgu redzējumu, jo katrs nevar pilnīgi savā stilistikā taisīt, lai gan sākumā katram bija kaut kādas idejas, varbūt ar kādu pilnīgi citu piegājienu. Tos mēs īpaši neattīstījām, bet vispār Gints teica – tas labi, ka jūs esat atšķirīgi, tā arī taisiet.

Andis Mizišs: - Protams, katram režisoram ir savs ego, bet pateikšu godīgi, es pat ļoti labprāt būtu gājis skatīties no malas Kristīnes sērijās vai Dāvja sērijā, kā viņi katrs strādā. No tā jau tikai iegūst. Mani ļoti interesē, piemēram, kā Kristīne ar aktieriem strādā, kā viņa parāda to vai citu situāciju. Bet es nevarēju pie citiem iet, jo temps bija ļoti saspringts. Tad, kad tu esi trīs dienas nomaucis, tad būtu laimīgs, ja tajās pāris dienās, kamēr Kristīne strādā, varētu atkrist. Bet nav jau arī laika atkrist, tu jau strādā tālāk, ņemies ar aktieriem savai nākamajai sērijai, vēl paralēli scenāriju slīpē…
Tā ka tādu brīvdienu jau praktiski nebija. Bija tikai viens zombijs labā nozīmē, Andrejs, kurš ir visu laiku filmēšanas laukumā. Un tad, godīgi sakot, es pamazām piefiksēju, ka vairs tik daudz nepaļaujos uz sevi, bieži pārjautāju Andrejam. Jo Andrejs bija tas objektīvais kritērijs, lai saprastu, kas noticis iepriekšējās dienās, lai ieietu atpakaļ ritmā un spētu ar aktieriem turpināt no tās pašas vietas, lai viņus netraumētu.
Es arī šodien skatos un priecājos par foršām lietām Kristīnes sērijā, nevis lauzu rokas skaudībā, ka viņai kaut kas ir sanācis labāk...

Kristīne Želve: - Skaidrs, ka šis bija viens tāds jautājums, kas sākumā varbūt radīja bažas – nu kā tad te sastrādāsies trīs režisori... Jā, ir kaut kādas lietas, kur savs ego ir jāpiekušina un jāsaprot, ka viss nebūs tā, kā tu gribēsi. Ir jārēķinās, ka šajā projektā ir gan vēl citi režisori, gan arī producenti, kas ir šīs idejas turētāji. Bet es diezgan daudz mācījos, daudz prasīju Andim – kā gāja, kā strādā šis vai tas.... Man sanāca tieši sākuma sērijas, un mēs procesā vairāk ar Andi mainījāmies. Dāvis tiešām suverēni pēc tam pieslēdzās uz pēdējo sēriju.

Kristīne Matīsa: - Andrej, vai tu redzēji, ka šie trīs režisori katrs kaut kā atšķirīgi strādātu?

Andrejs Rudzāts: - Nu kā, viņi ir ļoti atšķirīgi cilvēki. Katram savas intereses, un to var ļoti labi just.

Kristīne Matīsa: - Tavs uzdevums ir nesalaist pretrunās?

Andrejs Rudzāts: - Es neteiktu, ka tas bija mans uzdevums. Tās sērijas jau arī ir katra citādāka, un katru kā režisoru interesē mazliet citi aspekti.

Kristīne Želve: - Interesantākais ir tas, ka to es ik pēc laika no kāda dzirdēju – vai, vai, jūs esat tik atšķirīgi režisori! Mums pašiem īstenībā nemaz nelikās, ka mēs būtu tik ļoti atšķirīgi...

Kristīne Matīsa: - Varbūt darba metodes atšķiras, kā kurš kaut ko panāk?

Andrejs Rudzāts: - Tas nebūtu godīgi, ja es tagad sāktu par to runāt, man liekas. Protams, atšķiras, bet tādā ziņā šajā projektā ir ļoti labi, ka ir tā lielā mašīna, visa tā grupa, kas kaut kur virzās, un tad režisori, pamainoties tajos rāmjos, var savas prioritātes diezgan labi izmantot.

Kristīne Želve: - Patiesībā jautājums ir par to, uz ko katrs liek akcentu. Ja es paņemtu, piemēram, jebkuru Anda vai Dāvja sērijas scenāriju, es droši vien saliktu pavisam citus akcentus, uz kaut ko tādu, kas mani interesē. Tieši tāpat varbūt viņiem kaut kas cits liktos būtisks, nevis tas, ar ko es tur ņemos.

Kristīne Matīsa: - Vai jūs bieži dzināt jokus par Ilgo ceļu kāpās?

Kristīne Želve: - Nē, šis tiešām neatskanēja.

Andrejs Rudzāts: - Man liekas, tas salīdzinājums ir parādījies tikai tagad, kad radās doma rādīt kinoteātrī un viens no argumentiem bija – jā, arī Ilgo ceļu kāpās rādīja kinoteātros.

Kristīne Matīsa: - Es to atcerējos tāpēc, ka savulaik lasīju – Aloizs Brenčs arī saprata, ka tas ir baigais masīvs, viņam arī ir septiņas sērijas, un viņš esot zīmējis visa seriāla garumā tādu emocionālās temperatūras līkni, kuru vienmēr rādījis aktieriem. Jo filmēšanas dienas, protams, atšķiras, nekad jau nefilmē visu secīgi, tāpat kā jūs. Un tad, kad atnāk, teiksim, Lilita Ozoliņa uz filmēšanas laukumu, Brenčs viņai parāda – tu esi šeit.

Kristīne Želve: - Šodien ir mīnus divdesmit...

Kristīne Matīsa: - Jā, tev vakar bija tā trakā šķiršanās ar Artūru, un šodien tu esi, redzi, pilnīgās lupatās, jo vakar bija traģiska diena.

Kristīne Želve: - Laba doma, jā.

Kristīne Matīsa: - Vai jums bija kādas tādas vadlīnijas, vai arī Rudzāts bija tas, kurš šo visu tur galvā?

Andrejs Rudzāts: - Mums jau nebija tik traks tas kokteilis. Nebija tā, ka pusi dienas filmē vienu, tad kaut ko pilnīgi citu...

Andis Mizišs: - Bet tas ir tas, ko es saku, es ļoti uzticējos, ja man Andrejs teica – zini, vakar tajā epizodē Guna bija tāda un tāda... Viņš bija tas termometrs.

Andrejs Rudzāts: - Vēl jau ir arī otrais plāns, kas mums patiesībā scenārijā vispār absolūti netika izstrādāts. Tur, piemēram, nebija teikts, ko katrā konkrētā brīdī dara Blaus vai Skalbe, kāda ir viņu reakcija uz jebkuru notikumu. To mēs arī vienā brīdī kopīgi izdomājām, lai katram būtu kaut kāda loģiskā reakcija, parādītos kāda viņa īpašība visos notikumos. Teiksim, Pēteris Blaus vienmēr teiks "jā", viņš visiem piekrīt, jo būtībā ir absolūts pielīdējs, nodevējs.

Kristīne Matīsa: - Tāpēc viņš nonāca jau pirmajā padomju valdībā...

Andrejs Rudzāts: - Jā, tāpēc viņš beigās nonāk tur, kur viņš nonāk. Tā tas tika veidots katram tēlam, un to es pieskatīju, lai nav kādu radikālu atšķirību... Bet pie galvenajiem karakteriem es īpaši nejaucos. Ar Gunu gan mēs kādos brīžos parunājāmies – ja jau reiz esam visu laiku blakus... Viņai tas, manuprāt, ir titānisks darbs. Man stāvēt aiz kameras, tā ir viena lieta, mani neviens nefilmē. Bet viņai visu laiku jābūt koncentrētai uz lomu, viņai jātēlo. Vienpadsmit stundas katru dienu!

Andrejs Rudzāts un Guna Zariņa filmas uzņemšanas procesā. Foto: Lauris Aizupietis, no studijas "Mistrus Media" publicitātes materiāliem

Andis Mizišs: - Turklāt bija arī tādi brīži, kad viņai bija vienas filmēšanas dienas ietvaros jāpārlec starp sērijām un starp ļoti radikāliem emocionāliem stāvokļiem. Tā ka – visu cieņu...

Andrejs Rudzāts: - Bet vispār es gribu teikt, ka šī seriālu atbalsta ideja Kino centram ir ļoti laba un to noteikti vajag turpināt, jo tas kaut kādā ziņā dzēš to mūžseno pārmetumu kinematogrāfistiem, ka mēs esam izolējušies no Latvijas sabiedrības un taisām kino tikai sev... Šis ir, pirmkārt, ļoti labs veids, kā to Latvijas kino padarīt daudz pieejamāku sabiedrībai, skatāmāku. Un, man liekas, arī visiem kino veidotājiem un aktieriem tas ir baigais treniņš – gan tas lielais darba apjoms, gan tik intensīva ražošana vārda vislabākajā nozīmē. Pavisam kas cits, nekā ja, teiksim, režisors četrus gadus sēž pilnīgi bez filmām, tad pēkšņi dabū naudu, un nu viņam divdesmit piecās dienās ir jāuztaisa šedevrs...
Tāpēc šī ir ļoti laba programma, ja tā turpināsies.

Kristīne Matīsa: - Tas, protams, ir finansējuma jautājums, bet skaidrs, ka Latvijai nebūtu loģiski atpalikt no pasaules tendencēm. Tas jau ir acīmredzami, ka seriālu nozīme pieaug – straumēšanas platformas pieņemas spēkā, tām vajag daudz satura, un seriāls ir svarīgs, lai skatītāju turētu visu laiku saitītē un pieradinātu. Vai jūs arī kaut ko studējāt no pasaules seriālu piedāvājuma, vai varbūt jums nebija laika skatīties citus, mācīties un ietekmēties?

Andis Mizišs: - Mēs skatījāmies, jā, bija mums arī tādi kopīgi seriāli, ko katrs skatījāmies, –ne jau lai špikotu...

Kristīne Matīsa: - Vai ir pasaulē šobrīd kaut kādas seriālu modes tendences?

Kristīne Želve: - Tendences ir dažādas. Tas, ko producenti vienmēr sarunās minēja kā pirmo, ir Kronis, un otrs bija Andreja favorīts Peaky Blinders, ko mēs skatījāmies.

Andis Mizišs: - Jā, Andrejs uzsēdināja, es arī pavilkos. Un šie seriāli ir tik atšķirīgi, ka tur pat nekāda kopēšana nav iespējama, tikai tīri sajūtu ziņā...

Kristīne Želve: - Man liekas, vienā brīdī mēs pat skatījāmies kaut ko par Anni Burdu.

Andrejs Rudzāts: - Jā, Latvijas Televīzijā bija tikko bijusi pirmizrāde, un mēs tieši tajā pašā laikā sākām savu projektu, kur tāpat ir spēcīga sieviete ar raksturu, tādas paralēles. Burda arī Vācijā ir absolūta leģenda, filmai ir divas sērijas, kas Vācijā iekaroja milzu popularitāti.

Foto: Lauris Aizupietis, no studijas „Mistrus Media” publicitātes materiāliem

Kristīne Matīsa: - Jautājums režisoriem – ja jums tagad ļautu taisīt savu sēriju režisora versijas, tā saukto director's cut – vai tā ļoti atšķirtos?

Andis Mizišs: - Es nezinu, man ir mazvērtības komplekss šobrīd, jo man laikam ir visīsākās sērijas. Man gribētos taisīt garākas.

Kristīne Želve: - Nav tev īsākās! Visas, man šķiet, ir apmēram līdzīgas...

Kristīne Matīsa: - Un ko tev tieši būtu gribējies – kaut ko vēl vairāk nofilmēt vai arī vairāk iemontēt no uzfilmētā?

Andis Mizišs: - Nē, tas process bija tik… Tiešām, neliekuļojot, – cik žēl, ka otrreiz tajā pašā upē neiekāpsi, lai cik tas banāli skan. Visa tā sakritība, tas kovida laiks, bet visi var koncentrēties un strādāt. Es arī ārkārtīgi gaidīju piefilmēšanas pavasara posmā, jo viss filmēšanas process, neskatoties uz to, ka bija nenormāli grūts un saspringts, un pietika arī lietu, par ko mēs publiski nerunājam… es to laiku pilnīgi izbaudīju.

Kristīne Želve: - Mana sajūta bija tāda, ka es visu laiku salīdzināju to ar Fellīni filmas nosaukumu – Un kuģis peld.... Tik tiešām – kad Gints man zvanīja ar ideju, ka varētu filmēt seriālu par Emīliju Benjamiņu, es atceros, ka viņam teicu – bet Gint, vai tas vispār ir iespējams šajā ļoti īsajā laika periodā? Uzfilmēt kostīmu drāmu?! Gints teica – nu, es nezinu, redzēsim... Un tad vienkārši tas viss sākās.

Andis Mizišs: - Pat jau projekta iesniegšana notika ļoti ātri. Es atceros, ka bija ļoti steidzami jāizlemj uzreiz par galvenajiem aktieriem, bija momentā fotoproves, kostīmi, ideja...

Kristīne Želve: - Jā, tev liekas, ka vēl to un šito vajag pieslīpēt, bet viss, rīt jau ir filmēšana! Tu atnāc uz filmēšanas laukumu, un redzi – katrs dara savu darbu; katrs zina, kas viņam ir jādara, katrs dara vairāk, kā no viņa prasa, jo tikai tā jau īsti kinocilvēki strādā... Un viss, kuģis peld. Un vakarā tavas epizodes ir nofilmētas, nāc no rīta, un atkal viss sākas no sākuma.

Andis Mizišs: - Bet tā ažiotāža, kāda patiešām ir ap šo produktu, tā nenormālā interese... Man no tā pat ir bail, jo es taču visu šo laiku mierīgi un godīgi strādāju, nedomājot par to, ka tas…

Kristīne Matīsa: - …ir nacionālas nozīmes produkts!

Andis Mizišs: - Jā, un ka visi šitā metīsies virsū... Tāpēc no pirmizrādes man, godīgi sakot, ir bail.

Kristīne Matīsa: - Pirmizrādēs jau neviens neko sliktu nesaka.

Andrejs Rudzāts: - Man ir bijis, ka pienāk klāt un saka – nē, nu vispār jau ir labi, bet jums laikam nebija tas budžets baigi liels...

Kristīne Želve: - Parasti operatoriem pienāk un tā mierinoši saka – nē, nu uzfilmēts jau ir labi...

Andis Mizišs: - Es vispār neieredzu pirmizrādes, es uz viņām labprāt neietu. Vienīgi mums ar Dāvi ir jāiedzer kopā vīns. Visu filmēšanas laiku mēs rēķinājām, kad mums iekritīs kopīgas maiņas, lai pēc darba varētu pasēdēt pie vīna, un mums tā arī nekad neiekrita tā kopējā filmēšana. Par to man ir baigā škrobe.

Pirmizrāde 2021. gada 20. septembrī. No labās - operators Andrejs Rudzāts, māksliniece Kristīne Jurjāne, režisori Kristīne Želve un Andis Mizišs. Foto: Lauris Aizupietis, no studijas „Mistrus Media” publicitātes materiāliem

Sarunas foto: Toms Harjo

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija