KINO Raksti

„Emīlija”. Atmiņas par nenotikušo, sapnis par aizgājušo

28.11.2021
„Emīlija”. Atmiņas par nenotikušo, sapnis par aizgājušo
Foto: Lauris Aizupietis, no studijas "Mistrus Media" publicitātes materiāliem

Emīlijas Benjamiņas tēls ir viens no spilgtākajiem starpkaru Latvijas simboliem līdztekus Kārlim Ulmanim, Jānim Daliņam, sviestam un bekonam, tādēļ ikviens mēģinājums veidot interpretāciju par preses karalienes dzīvi tiek skatīts kā zem lupas.

Arī šoreiz, kad daudzsēriju spēlfilma Emīlija. Latvijas preses karaliene sasniedza lielos un mazos ekrānus, sarosījās visdažādākie hobiju un kolekcionāru pulciņi, sniedzot savu komentāru par autentiskumu un vēsturisko precizitāti. Kā piemērs minama kāda Facebook grupa, kam piemīt burtos neizmērojama kaislība pret Rīgā ražotu porcelānu, – viņu sašutums par kādas servīzes jauneklīgumu liecina gan par to, cik ļoti gaidīts bija šis Benjamiņu pasaules ekranizējums, gan arī par to, ka no vēsturiskas spēlfilmas joprojām sagaidām dokumentālas filmas parametrus.

Tomēr daudzsēriju filma Emīlija. Latvijas preses karaliene uzskatāma ne tikai par likumsakarīgu veiksmi, tas ir mērķtiecīgi un prasmīgi vadīts un veidots kino, kas turklāt atdzīvina izcilu tradīciju – izrādīt seriālus kinoteātros. Un, lai gan Tet+ piedāvā sekot līdzi pirmskara mediju katliņa kaislībām, nepametot mājas, no sirds rekomendēju skatītājiem piedzīvot mirkli, kad uz kinozāles ekrāna kā no pārpilnības raga teju izlīst fantastiski detalizēta, valdzinoša, senaizmirsta, bet drīzāk – nepiedzīvota, vien iztēlota pasaule.

“Jums ir sensacionāli auskari – kā sagrautas kapličas zvani,” Emīlijai (Guna Zariņa) pirms seansa ar oudža dēli (Ouija board) saka medijs, orientālām rotām izdaiļota skaistule. Lai gan tobrīd medija vārdi slīd gar ausīm, tikpat tumšu vēsti Emīlijai nes vēl viena Rīgas leģenda – Eižens Finks, ko seriālā atveido Artūrs Skrastiņš. Tādi spiritisma un zīlēšanas mirkļi spēj ārkārtīgi uzjautrināt Emīliju, jo ir absolūtā pretstatā viņas racionālajai, tiešajai, reizēm robustajai dabai. Viņa iespurdz dzērienā, sēžot opija pīpētāju alkovā blakus Ziemeļniekam (Kaspars Zāle), un iedunkā, kad tas citē Ādamsona, ne savas dzejas. Enerģiska, staltu stāju un koķetu cepurīti viņa stāv abām kājām uz zemes, un tieši tāpēc miglaina, neskaidri rēgaina Rīgas ieliņu epizode pēc spiritisma seansa šķiet ideāli būvēta. Tas ir pirmais – gan vēl ne kapličas, bet brīdinājuma zvans par to, cik laicīga un trausla ir omulīgā redakcija preses impērijas virsotnē.

Šī epizode jāizceļ vēl tā iemesla dēļ, ka, atgādinot degošās Rīgas ainas no Dāvja Sīmaņa filmas Tēvs Nakts (2018), uzskatāmi demonstrē režisoru emulēšanas spējas.

Šī Kristīnes Želves režisētā sērija teicami saplūst ar kopējo seriāla estētisko vadmotīvu un pajoko ar tiem, kuri centīsies atpazīt dažādas vizuālās references un katram no seriāla veidotājiem piemītošos filmveides paņēmienus. Nenoliedzami, būtiska loma daudzsēriju filmas vizuālajās viengabalainības saglabāšanā ir Andrejam Rudzātam, operatoram ar pieredzi apziņas mijkrēšļu atveidē.

Šīs daudzsēriju filmas otrā plāna lomā ir sīklietu un nianšu vēstures audums, kur katra paaudze lasīs kaut ko citu. Aizkustinošs piemērs ir Bertas (Baiba Broka) it kā lakoniskais ikvakara vēlējums Emīlijai (Guna Zariņa) – “Ar labu nakti”, uz kuru tradicionāli jāatjoko – “uz blusu jakti!”. Šī frāze man atgādina bērnības gulētiešanas tradīcijas, un tāpēc uzrunā vēl tiešāk. Zīmīgi gan, ka pienāk reize, kad Emīlijai vaigos neiegulst šķelmīgs smaids un viņa neatjoko Bertai pretī – tobrīd trīsvārdu koda neizrunāšana vēl vairāk akcentē viņas noskaņojumu.

Emīlijas un Bertas attiecību fundamentu veido atklātas sarunas vakara saudzīgā pustumsā pie grima galdiņa, kā krēslainā grotā no renesanses gleznām. Te tiek skaļi izteiktas domas, kas nospiež Emīlijas sirdi, par un pret argumenti saistībā ar kārtējo karjeras vai ģimenes izaicinājumu – izdevniecības paplašināšanu, mantinieka adoptēšanu, Juniora izlēcieniem. Bertas tēlam ir reāls prototips – Emīlijas saimniecības vadītāja, par kuru gan nav saglabājusies nekāda informācija, tādēļ tas, kādu viņu pieredzam seriālā, ir scenāristu iztēles auglis. Viņa ir kā Emīlijas sirdsapziņa, kas pasaka to, ko citi neuzdrošinātos, kā atgādinājums par vienkāršo izcelsmi un beznosacījumu atbalsts. Kaut gan jāpiezīmē arī tas, ka man (un droši vien ne tikai man) Gunas Zariņas un Baibas Brokas jutīgā saspēle sniegtu baudījumu, lai vai kādi būtu viņu atveidotie tēli –  kaut lapsa Alise un runcis Bazilio...

Seriāla režisori intervijās min, ka lielu domstarpību aktieru izvēlē nav bijis, un to var redzēt arī ekrānā. Tā vien alkstu izveidot mazu latvju kino altārīti, pie kura nest ziedojumus, kvēpināt tvanīgus vīrakus un piebarot alkatīgos kinematogrāfa gariņus, lai mums būtu iespēja redzēt vēl kādu šīs radošās komandas kopdarbu.

Vāgnera namā ierīkotās Jaunāko Ziņu un Atpūtas redakcijas telpas ir viena no simpātiskākajām seriāla norises vietām. Rosīgi intelektuālo gaisotni rada dinamiskais aktieru ansamblis, kam piemīt saspēles vieglums, – Uldis Anže Kārļa Skalbes lomā, Lauris Dzelzītis kā Jānis Kārkliņš, Dainis Gaidelis kā Ernests Brusubārda, Kaspars Zāle pārliecinoši iejuties traģiskā mīlas dzejnieka Jāņa Ziemeļnieka tēlā, divi Lāči – Jūlijs un Vilis (Edgars Ozoliņš un Jēkabs Reinis), arī Arnolds Osis kā zinātnes un farmācijas jaunumus allaž klāstošais Augusts Kirhenšteins. Īpaši jāuzteic seriāla varoņu organiskā kustība kadrā, dabiskie dialogi un liekvārdības trūkums – gandrīz katrai frāzei, katram teikumam te piemīt simbolisks smagums, enkura potenciāls, kas aizķer skatītāja uzmanību.

Interesanti, ka seriāla gaita, salīdzinājumā ar pirmo sēriju dzirkstošo saspēli starp redakcijas kolēģiem, vēlāk kļūst tāda kā izkurtējusi – vienlaikus ar Emīlijas tēla padošanos savai varaskārei un negausīgām alkām pēc atzinības. Svinīgajai pieņemšanai 4. sērijā jau piemīt visai sāja nots, arī tādēļ, ka stingrajos mājsēdes apstākļos masu skati nav bijuši iespējami, bet lielākoties ļoti tiešās, pat plakātiskās Emīlijas kaprīžu manifestēšanas dēļ. Tērpta sarkanā, laisku plēsoņas gaitu, viņa izbauda mirkli un bijību, balles noskaņai izvēršoties visai provinciālai.

Seriāls, kas sākas ar ikdienišķo, ar kņadu un apcelšanos redakcijā un ģimeniskām ķildām, izskan operiskā vērienā, veidojot paralēles ar Viestura Kairiša Melānijas hroniku (2016) un Lilitas Ozoliņas tēlu – sievieti melnā, kas nespēj pieņemt izsūtījuma realitāti. Noslēdzošajā, dokumentālajā sērijā, ko veidojis Gints Grūbe, dzirdam atmiņu stāstus par to, kā Emīlija nebeidza atkārtot – viņas izvešana uz Sibīriju ir pārpratums. Kad informatīvi blīvā un vērtīgā sērija draud aiziet dūksnājā, pievēršoties peripetijām par ēku sadalījumu starp mantiniekiem, noskaņu glābj pati pēdējā epizode Valdeķu parkā, ar Pētera Benjamiņa, Emīlijas mazdēla, stāstiem par ābeļdārza stādīšanu.  

Filmas mākslinieki Kristīne Jurjāne un Aivars Žukovskis ar lielu rūpību jaunradījuši filmas pasauli, kas gan ietver daudz autentisku objektu – Benjamiņu ģimenes mēbeļu, trauku –, un tai piemīt pavisam savāda materialitāte. Joprojām neticamā kārtā saglabājusies vitrāža ar māsām Simsonēm un iespaidīgā Venēcijas stikla lustra Fābu nama plašajās telpās, Jūlija Lāča tintnīca uz Antona Benjamiņa rakstāmgalda – vecās lietas te ir kā mēmi notikumu liecinieki, kā aizgājības ēnas, kuru ielokā notiek vēstures izspēlēšana.

Sestā sērija, kuras centrā ir Benjamiņu impērijas bojāeja, ir cieši saistīta ar šo priekšmetisko pasauli, kuras pārmaiņas kļūst dziļi simboliskas. Noplukušais redakcijas veidols, Emīlijas sīciņais tēls bezpersoniskajā, askētiski mēbelētajā uzgaidāmajā telpā pie Viļa Lāča, padomju armijas bezceremoniālā ierašanās Benjamiņu greznajās telpās un sudrablietu glābšana pirms tam – tas viss jēgietilpībā pielīdzināms jau kinematogrāfijā aprobētākām okupācijas sākuma ainām – ieslodzījumam, izvešanai.

Tam, ka filma Emīlija. Latvijas preses karaliene soli pa solim atveido pāreju no neatkarīgas valsts Ulmaņa režīmā un tad padomju okupācijā, ir būtiska nozīme mūsu valstsapziņas veidošanā, un šī laikmeta skatījums iekļaujas arī pasaules tendencēs – pēdējos gados uz ekrāniem iznākušas pat vairākas ziemeļvalstu filmas (norvēģu Karaļa izvēle / The King’s Choice (2016) un dāņu Tumsā / Into the Darkness (2020), ar kuru palīdzību tiek jaunradīti vēstures naratīvi, tiecoties apzināties un saprast kolaboracionisma ieaudumu sabiedrībā, tā cēloņus un mehānismus.

Lai gan katru no sērijām veidojis cits režisors (spēles epizodes režisējuši Kristīne Želve, Andis Mizišs un Dāvis Sīmanis, bet dokumentālo sēriju – Gints Grūbe), rezultātam piemīt filmveides saskaņotība un dramaturģisks plūdums. Studijas Mistrus Media debija Latvijas daudzsēriju filmu kategorijā pārliecina, atliek vien vēlēties turpinājumu aizsāktajam virzienam.

Foto: Lauris Aizupietis, no studijas "Mistrus Media" publicitātes materiāliem

Andreja Strokina foto no studijas "Mistrus Media" publicitātes materiāliem

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija