Varbūt mazi ezīši caur mežu nēsā sainīšus, to vislabāk zina Jurijs Noršteins, kurš nesen viesojās Rīgā ar lekciju. Mācīties no dižajiem – to savukārt iesaka Šellija Peidža, studijas „DreamWork” animācijas speciāliste, kura Rīgā pabija 2015. gada nogalē.
Баю-баюшки-баю,
Не ложися на краю.
Придет серенький волчок,
Он ухватит за бочок,
Он ухватит за бочок...
(šūpuļdziesma no Jurija Noršteina filmas Pasaku pasaka (1979))
Varbūt vilki zog bērnus, un varbūt mazi ezīši caur mežu nēsā sainīšus; man droši zināms ir vien tas, ka cilvēkiem reizēm patīk dalīties iespaidos par lietām, ko tie atrod par jaukām. Šajā rakstā vēlos dalīties rosinošākajos vērojumos no Jurija Noršteina lekcijas Par Brīvību, ko animācijas lielmeistars pasniedza Rīgā februāra beigās cikla Atvērtā lekcija ietvaros, un no studijas Dream Works starptautiskās sadarbības nodaļas vadītājas Šellijas Peidžas ievadlekcijas filmu programmai The Eye Candy.
Zog un iedvesmojas
Animācijas vieta mākslas un populārās kultūras ainā šodien ir īpaša – to izmanto arvien daudzveidīgākā vizuālajā komunikācijā, un teorētiķi tai piešķir arvien nozīmīgāku lomu jauno mediju estētikā.
Ik uz klikšķa tīmeklī sastopami tehniski animācijas paraugi, un daudzi no tiem tiešā veidā izmanto citu darbu elementus (piemēram, „.gif” attēlus nereti veido kadri no garākiem klipiem), taču, kā lekcijās no skatuves nepagurdams demonstrē Jurijs Noršteins, labākie animācijas darbi, gluži kā lieli mākslinieki, zog jau izsenis. Animācijas filmas ne vien atsaucas uz nozīmīgiem klasikas paraugiem visās citās mākslās, bet nekaunīgi iekļauj veselas muzikālas kompozīcijas vai kustina svešus attēlus, piemēram, pats Noršteins filmā Kauja pie Keržeņecas (1971) izmantojis mūziku no Nikolaja Rimska-Korsakova operas un attēlus no pareizticīgo ikonām un freskām.
Šeit gan īpaši jāizvairās vispārināt, jo animācijas radīšanas process ir unikāls katram autoram, studijai vai citai grupai, kas šo darbu veido. Taču gadiem nerimstošā interese par Jurija Noršteina lekcijām (tās apkopotas arī grāmatā Sniegs zālē / Снег на траве) pierāda, ka animācija spēj iedvesmot plašu loku mākslas veidotāju un baudītāju. Un nez vai tā ir tikai sakritība, ka tā ir tieši tāda animācija, kas sevī ietilpina plašu mākslas vēstures ikonu spektru.
Sveiciens Rozei Stiebrai
Principu "mācīties no dižākajiem" par savu galveno dzinējspēku atzīst arī Šellija Peidža, kura jau ilgus gadus ik dienas nodarbojas ar jaunu animācijas talantu meklēšanu un profesionālu autoru radošo apvāršņu paplašināšanu. Programma The Eye Candy, kurā regulāri apkopoti labākie jaunie darbi animācijā, ir pazīstama visur pasaulē un Rīgā tika demonstrēta pagājušā gada nogalē. Ievadā un filmu komentāros iezīmētās tēmas Šellija Peidža izvērstāk man atklāja pusstundu garā sarunā dienu pēc filmu programmas, kad animācijas speciāliste vēl kavējās Rīgā. Par spīti pelēcīgajai priekšpusdienai, misis Peidža moži iepazina pilsētu, kas viņas Londonas kolēģu lokā var lepoties ar skaistas un interesantas vietas reputāciju, un bija priecīga apciemot kolēģi un domubiedru Vilni Kalnaelli studijā Rija.
Patiesību sakot, Jurija Noršteina uzstāšanās dienā man arī bija sarunāta intervija ar viņu, taču pēdējā mirklī tā tika atcelta autora pārslodzes dēļ. Un varbūt, ka tā bija vislabāk. Arī Jurijam Noršteinam starp maldīšanos nemitīgā preses un pielūdzēju uzmanības miglā vajadzēja kādu miera brīdi, ko sagādā satikšanās ar draugu. Un viņš pirms lekcijas paguva satikt Rozi Stiebru, kuru vakara gaitā vairākkārt sveicināja no skatuves.
Nejaušībai pie rokas
Uzstāšanās laikā mākslinieks bija nenogurdināms – ikvienā viņa vārdā bija jūtama degsme un patiesa aizrautība ar savu darbu, pacietīga gatavība izstāstīt katru sīkāko detaļu, ja vien kāds izrādīja vēlmi to uzzināt. "Kā panākt, ka migla daļēji sedz zirgu, bet ezīti nē" vai "kā veidots ūdens akā" bija tikai pāris no jautājumiem, ko varētu gaidīt no profesionālu animatoru auditorijas, bet ko uzdeva visdažādākie klausītāji, kurus bija ievilinājusi Noršteina maģiskā pasaule. "Jurij Borisovič, jums tūdaļ lidmašīna!" mikrofonā sauca viena no pasākuma organizatorēm, kad Noršteins nerimstošā labvēlībā turpināja atbildēt uz jautājumiem un dalīt autogrāfus. Lūk, kāda kaislība pret savu darbu!
Iespējams, šo kaislīgo attieksmi daļēji izskaidro ilgie meklējumi, kas bija nepieciešami, lai satiktos ar animāciju, – Noršteins atklāja, ka izmēģinājis gan dažādas izglītības iestādes, gan mākslas veidus, meklējot savu īsto aicinājumu. Animācija autoram pat nebūtu nākusi prātā, bet līdz tai viņu aizvedusi laimīga nejaušība. Šajā brīdī es pustumšajā Splendid Palace zālē pārsteigta vērsu skatienu uz Rozi Stiebru, jo paralēles mūsu animācijas dzīvās klasiķes un viņas maskaviešu drauga likteņos šķita acīmredzamas – Roze Stiebra apguvusi gan aktiermeistarību, gan leļļu teātra režisores profesiju, pat spēlējusi mūziklos un montējusi ziņu sižetus, līdz sapratusi, ka arī viņas īstais aicinājums ir animācija. Varbūt tādēļ Šellijas Peidžas stāsts jau vairs pārsteigumus neraisīs.
"Es biju modes dizainere, daudzus gadus strādāju par ilustratori, nejaušību sērijas rezultātā nokļuvu filmu reklāmu kompānijā," stāsta animācijas eksperte. "Viena no filmām, ko reklamējām, bija Ričarda Viljamsa veidota. Neliela filma. Es veidoju dažus reklāmas dizainus, Viljamss ievēroja manu darbu un lika lietā klasisku Holivudas triku. Viņš teica: "Ak, tev vajadzētu nākt strādāt pie manis! Tu varētu būt zvaigzne!" Viņš patiesi sacīja šos vārdus! Un tā es nokļuvu animācijā."
Skolotāji un mācekļi
Šķiet, jau kopš tā brīža, kad amerikāņu karikatūrists Vinsors Makkejs pārņēma sava kolēģa Stjuarta Blektona amatu kompānijā Vitagraph, bet varbūt pat vēl senāk, animācija vienmēr bijis mākslas veids ar izteiktu skolotāja-mācekļa principu zināšanu nodošanā. Daudzi savus noslēpumus rūpīgi sargājuši un izplatījuši tikai studijas vai cita šaura loka ietvaros. Bet arī tad veiksmīgākajiem paraugiem vienmēr uzradies daudz līdzinieku.
Stilistiski sekotāji pulcējas apkārt ne tikai tādiem klasiskiem paraugiem kā Volta Disneja studijas darbiem, bet arī šaurākā mērogā. Teiksim, Igaunijā iespējams izsekot Prita Pārna līdziniekiem, bet, Latvijā dzīvojot, reizēm rodas priekšstats, ka leļļu animācijas filmā obligāti jābūt kādam lielam degunam un nesakarīgai murmulēšanai.
Labi mākslinieki kopē, bet lieliski mākslinieki... Lieliski mākslinieki atklāj savus lielākos noslēpumus, lai stila kopēšanas vietā citi kopētu to atdevi, ko viņi savam darbam dod.
"Man ļoti paveicās kā jaunietei nokļūt īstajā vietā īstajā laikā," Šellija Peidža atceras pirmos gadus nelielajā Viljamsa studijā Londonā. "Viņš ielūdza vecos, leģendāros Disneja studijas darbiniekus. Vīrus, kas bija strādājuši pie Sniegbaltītes un septiņiem rūķīšiem un Fantāzijas. Animatoru, kas radīja Rozā Panteru, – Kenu Harisu. Animatoru, kas izveidoja ļauno raganu Sniegbaltītē, – Artu Babitu. Viljamss viņus ataicināja jau pensijas vecumā, kad viņi nebija vairs aizņemti ar aktīvu darbu, viņš pats no savas kabatas apmaksāja mākslinieku ceļu uz Londonu. [...] Tas, ko viņi darīja, bija apbrīnojami - katru dienu pēc darba viņi divas, trīs stundas vadīja lekcijas un meistarklases. Jebkurš studijas darbinieks varēja tās apmeklēt, ne tikai animatori, bet arī operatori vai sekretāres. Es biju fonu māksliniece, bet gāju. Mums visiem mācīja animēt.
Tikai pēc gadiem es jau kā profesionāle novērtēju, cik apbrīnojami bija tas, ka Ričards Viljamss ielūdza ne tikai kolēģus, bet arī konkurentus no citām Londonas studijām.
Rezultātā jūtami uzlabojās kopējā animācijas kvalitāte Londonā, un tā bija ļoti pozitīva pieredze. Toreiz, astoņdesmitajos, mēs cīnījāmies par nelielu daudzumu darba. Tikai vēlāk sāka uzņemt tādus kases grāvējus kā Harijs Poters vai X cilvēki, kur vizuālo efektu darba bija tik daudz, ka nācās iesaistīt vairākas studijas – trīs četras pie viena projekta. Astoņdesmitajos dalīt projektu ar konkurentiem - tas bija pilnīgi neiedomājami."
Uzdot pareizos jautājumus
Šellija Peidža uzskata, ka mācīšanās no lielmeistariem ir noderīgākais padoms, ko animācijā iespējams dot. "To es ieteiktu jebkuram, kas interesējas par animāciju, jo īpaši par pilnmetrāžas filmām. Vienalga, vai tā ir liela, vai maza studija, - ja tā dod iespēju strādāt ar kādu, kas var būt guru (pat ja tas ir viens cilvēks visā kompānijā), tā ir īstā vieta, kur izmēģināt darbu un strādāt kopā ar šo cilvēku. Es tā rīkojos savā dzīvē. Es gāju strādāt studijās, kur zināju, ka atradīšu kādu, no kā mācīties. Es nejautāju par naudu. Es jautāju "ko es varu iemācīties" un "kādas ir manas iespējas". Manuprāt, šodien daudzi izvēlas ļoti dārgas un ļoti laikietilpīgas augstākās izglītības, taču neuzdod pareizos jautājumus. Kad viņi beidz mācības, tad domā, ka tūlīt jau ir nodrošināti ar visu, lai iegūtu darbu. Bieži tā nav. Viņi izkopuši vienu lietu, bet neprot citu."
Šellija Peidža uzskata, ka animācijas vidē svarīgāk par individuālu veikumu ir spēt sadarboties ar citiem, jo īpaši, ja ir vēlēšanās strādāt lielā studijā. Tomēr animācijas speciāliste uzsver: "Šodien ir ļoti pateicīga vide jebkuram jaunajam vai ne tik jaunajam, kas vēlas pievērsties filmu veidošanai. Vienmēr ir iespēja veidot filmas neatkarīgi, filmas iespējams veidot pat mājās. Nepieciešams tikai dators, veids, kā filmēt. Tu pats vari sevi izplatīt tīmeklī. Daudzas filmas, kam šobrīd sekoju, veido nelielas absolventu grupas, caur Kickstarter, un viņiem veidojas atbalsts interneta vidē. Viņiem ir iespējas iesaistīt cilvēkus projektā, un, kad projekts tiek palaists, filmas viegli nokļūst festivālos. Es domāju, tas ir labs veids, kā būt pašam sev par producentu."
Dvēseles radinieki
Tikpat svarīga lieta kā materiālais un cilvēciskais atbalsts, ir arī dvēseles radinieku kopa. Bet tos, kā rāda Jurijs Noršteins, var meklēt arī starp priekšgājējiem – pat tiem, no kuriem šķir gadu simti. Pārsteidzoši, taču, ja padomā, nemaz ne savādi ir uzzināt, ka filmas Ezītis miglā scenāriju Jurijs Noršteins veidojis pēc itāļu dzejnieka Dantes Aligjēri Dievišķās komēdijas parauga.
Ezītis atģiedas mežā, tumsas un arī miglas tītā. Vilciņš no Pasaku pasakas atģiedas atrauts no pasaules maiguma, ko skaudīgi saredz bērnā, kas tiek barots ar krūti. Citi vēl tikai gaida, vai un kā atģidīsies.
Kopš astoņdesmito gadu nogales Jurijs Noršteins strādā pie sava lielākā meistardarba, Nikolaja Gogoļa stāsta Šinelis ekranizācijas melnbaltā autortehnikā. Zinātāji stāsta, ka jau astoņdesmitajos gados, kad Noršteins parādījis pirmos darba fragmentus, bijis skaidrs - tik smalku un spēcīgu darbu autors vairs neatkārtos. Pelēkie tēli ir veidoti no izgrieztu, ar ogli krāsotu detaļu kombinācijām, bet sniegotās Sanktpēterburgas ielas aizputina mirdzošs sniegs (jo Noršteina filmās vienmēr figurē nokrišņi vai citas dabas parādības).
Šķiet zīmīgi, ka arī viens no vēsturiski nozīmīgākajiem krievu izcelsmes animācijas autorkino veidotājiem Aleksandrs Aleksejevs kopā ar sievu Klēru Pārkeri izveidoja hrestomātisku filmu Le Nez (1963) pēc Gogoļa stāsta Deguns. Protams, Aleksejevu un Noršteinu vieno arī fakts, ka viņi veidojuši filmas kopā ar dzīvesbiedrēm – Noršteins strādā kopā ar sievu, ilustratori Frančesku Jarbusovu, kas veidojusi nozīmīgākos tēlus Noršteina filmās un palīdzējusi izkopt īpašo, daudzslāņaino fonu izmantojumu.
Aleksejevs un Pārkere, ekranizējot Gogoļa Degunu, izmantoja unikālo pin screen jeb adatu ekrāna tehniku, kas piešķir attēlam neatkārtojamu ēnu faktūru. Noršteins apbrīnoja viņu darbu un kopā ar itāļu pētnieku Džanalberto Bendaci radīja grāmatu Aleksejevs.
Neskatoties uz veiksmīgo sadarbību starp maskavieti un dženovieti, šķiet, ka Bendaci uzskata (vai senāk uzskatīja) Noršteinu par stipri noslēpumaināku personu, nekā režisors šobrīd atklājas.
Viens no labākajiem avotiem, kas universitātēs tiek izmantots, lai radītu priekšstatu par Padomju Savienībā uzņemtajām animācijas filmām, ir izlase Krievu animācijas meistari (tajā iekļauta arī Latvijā dzimušās režisores Rasas Strautmanes animācijas filma Dinozauru kalns (1967), kas autorei sagādāja disidentes slavu un ierobežojumus radošajā darbā).
Atšķirībā no populārākās disku izlases angliski, itāļu versijā tikai trīs DVD ir sakārtoti pēc periodiem - sešdesmitie, septiņdesmitie un astoņdesmitie gadi. Ceturtais disks ir pilnībā veltīts Jurija Noršteina filmogrāfijai, ko pavada Džanalberto Bendaci komentārs. Tajā animācijas pētnieks gan ievēro filmā Ezītis miglā atsauci uz Federiko Fellīni Amarkordu vai saskata Pasaku pasakā līdzības ar Pablo Pikaso darbiem un nedaudzajiem Aleksandra Puškina zīmējumiem, taču izsaka šaubas, ka Noršteins jebkad atzītos cieņas apliecinājumā vai ka Pablo Pikaso būtu viņa interešu lokā.
Nekā! Lekcijā režisors ne vien apstiprināja savas simpātijas pret Pikaso, bet demonstrēja māksliniekam nepieciešamo lakonismu ar šādu patapinātu ilustrāciju:
Filmas Pasaku pasaka izskaņā pelēkais vilciņš nozog dzejniekam papīra lapas, un, tīstokli cieši piespiedis pie krūtīm, metas bīstamā skrējienā starp kaucošām automašīnām. Atelpas brīdī viņš satraukts pamana, ka nozagtās lapas pārvērtušās par kliedzošu bērnu. Ai! Vispirms vilciņš mēģina no brēkuļa atbrīvoties, taču viņš saprot, ka nevar to pamest vienu draudīgajā pasaulē. Pelēcim nākas uzņemties par to rūpes un dziedāt šūpuļdziesmas.
Esiet uzmanīgi! Mēs esam atbildīgi par to, ko nozogam.
