KRISTĪNE ŽELVE. Nu tā, rudens festivālu maratons ir finišējis. Ar stilīgu un nepiespiestu ceremoniju bez pompa vai "oldskūla" kinoteātra "Splendid Palace" Versaļas zālē noslēdzās, manuprāt, veiksmīgs Rīgas Starptautiskā kinofestivāla "Riga IFF" otrais laidiens, diemžēl Nacionālā filmu festivāla "Lielais Kristaps" pagājušogad strauji savērptais augstais vilnis šķita noplacis.
Rīgas festivāla veidotāji gan kādā brīdī atzinās, ka jūtoties tā, it kā šis būtu bijis pirmais, nevis otrais gads, un zināmā mērā gribas piekrist – pagājušajā gadā pirmais festivāls vēl taustījās, meklējot savu nišu spilgtiem kino notikumiem pārblīvētajā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada kinomēnesī, kad Rīgā vienlaikus notika visi festivāli, ieskaitot Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremoniju ar tās izcilajiem satelītnotikumiem. Šogad Riga IFF izdevās radīt īpašu – Kino Notikuma atmosfēru, ko varu novēlēt nepazaudēt un radoši attīstīt.
Diemžēl Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps pagājušogad strauji savērptais augstais vilnis šķita noplacis. Laikam jau šajos bloga ierakstos vairākkārt aizķertā tēma šobrīd jāizrunā tieši un līdz galam, arī cerībā, ka festivāla rīkotāji, Latvijas Kinematogrāfistu savienība, drīz ķersies pie festivāla jaunā modeļa SVID analīzes (stiprie punkti, vājie punkti, iespējas, draudi) un notiks arī godīga, atvērta saruna ar kino sabiedrību. Kā festivāla noslēgumā no skatuves teica balvas saņēmējs Andrejs Verhoustinskis: "Lai nākotnē nav tā, kā šobrīd, kad Lielais Kristaps vairāk šķeļ, nevis vieno".
Tātad. Pirmkārt, vieta – daudzzāļu kinoteātris Citadele. Pilnīgi saprotami un teorētiski atbalstāmi ir centieni kino "nest tuvāk tautai" – tur, kur, smaržo popkorns un apgrozās masas; kur vietējais kino ir spiests sabužināt nozares budžeta paplūkātās spalvas un konkurēt ar Holivudas lielbudžeta dižpārdokļiem; tur, kur kāds skatītājs, nokavējis savus Skautus pret zombijiem, iemaldās blakuszālē un pārsteigts uzzina, ka eksistē arī tāds latviešu kino. Praksē šī labā ideja diemžēl iemiesojās patukšās skatītāju zālēs un sociālo tīklu klusēšanā (es nerunāju par organizatoru gaumīgajām aktivitātēm). Atgriezeniskās saites ar publiku nebija, kinosvētku atmosfēras arī ne – vai tas ir vēlamais rezultāts?
Te uzreiz jāķeras pie nākamā sāpīgā punkta – filmu atlase un nominācijas. Ja nu tas nejaušais, neregulārais, pret vietējo kino skeptiskais skatītājs tomēr ir ievilināts festivāla seansā, bet tur izrāda programmu, kas "atlasīta" ar devīzi "te nu mēs rādām visu, kas tik mums saražots" (kas arī kaut kādā ziņā ir saprotami) – vai vēlamais rezultāts ir sasniegts? Ilgtermiņā noteikti nē. Lūdzu, kaut nelielas norādes par to, kāda produkcija sagaidāma konkrētajā seansā – studentu filmas, debijas filmas, nominētās filmas, visādas filmas, - un, iespējams, kāda skatītāja ticība vietējai kinomākslai būtu glābta!
Tāpat es nespēju atrast loģisku izskaidrojumu, ko simbolizēja tas lērums uzvārdu un filmu nosaukumu, kas Lielā Kristapa noslēguma ceremonijā milzu ātrumā zibēja uz lielā ekrāna un vienam otram zibošajam radīja nepamatotu priekšstatu, ka viņš ir bijis par kaut ko nominēts, bet nepieklājīgā vīzē nav par to informēts (skat. soctīklus), – vai to, cik daudz filmu gada laikā mēs spējam uztapināt? Mierinošs atgādinājums, ka "neviens nav aizmirsts, nekas nav aizmirsts"? Vai tas vienkārši bija skatuves noformējuma dizaina elements?
Un trešā lieta, jau gana daudz aprunāta un tā arī līdz galam neizrunāta – filmu vērtēšana, īpaši izveidota žūrija vs "profesionāļu forums", kurā, kā vēsta rīkotāji, no 400 balsstiesīgajiem savas iespējas balsot esot izmantojuši „vairāk nekā 300”.
Okei, lai nu būtu 300 profesionāļi Latvijas kino industrijā, okei.
Lielākā daļa filmu un personāliju saņemtās statuetes arī godam bija pelnījuši. Bet. Bet, bet, bet! Pelnījusi bija vēl viena otra filma, kas neieguva neko vai saņēma kādu "otrā plāna" atzinību. Un te nu parādās tas, kas atšķir atbildīgu, lēmumus pieņemt spējīgu žūriju no anonīma, nekoordinēta foruma – spēja redzēt situāciju kopainā, salikt (ja gribat – līdzsvarot) akcentus, izšķirties par konceptuāliem vai stratēģiskiem lēmumiem. Šis balsojuma rezultāts mani pārliecināja, par to, ko jau nojautu – masveida balsojumā (profesionāļu vai pusprofesionāļu, sauciet, kā gribat) uzvarēt tāda tipa filmām kā, piemēram, Normunda Puča Segvārds Vientulis, nav izredžu. Melnbalta filma, daļēji latgaliešu valodā, drūma tēma par nacionālo partizānu bezcerīgo pretošanos, beigās visi pagalam, cerību neatstāj... tātad depresija un černuha.
Vēl vienu apstiprinājumu šai domāšanas un diemžēl arī filmu vērtēšanas tendencei es guvu, feisbukā izlasot viena "profesionāļu foruma" balsotāja – Jurgstulajstus – pārdomas "Melnais Kristaps", kurās autors izteiksmīgi sūkstās gan par depresīvajām un gruzonīgajām Latvijas filmām, kas nedod viņam cerību, gan par (te putni manā galvā ietur svinīgu pauzi) latviešu kino veidotāju melnajām drēbēm, kas dominējušas pat apbalvošanas ceremonijā. Tas, ka komentāros viņš saņem teju nedalītus aplausus, mani nepārsteidz un nešausmina – galu galā to pašu atbalstu šādām tēzēm es redzu TV kanālu reitingos teju katrās brīvdienās, kad notiek balsojums ar TV pulti starp, piemēram, izklaides šovu un Eiropas arthouse filmu.
Tikai piebildīšu – savā ierakstā Jurgstulajstus atzīst, ka lielākā daļa depresīvo filmu bijušas talantīgas un kinematogrāfiski kvalitatīvas, tā situāciju padarot vēl sliktāku – tātad cilvēks, kas tiek uzskatīts par kino profesionāli, vērtē filmas ar mērauklu "pozitīvs" vai "depresīvs", un šis jau man šķiet galīgi nepieņemami, jo
gaume, uzskati un putni galvā mums katram ir individuāli, bet profesionāli kritēriji, atvainojiet, ir profesionāli kritēriji.
Un kino mākslā tie tomēr ir atšķirīgi no, piemēram, Pašpalīdzības akadēmijas pozitīvās domāšanas meistarkursa. Kāds sakars filmas žanram, stilistikai vai emocionālajai intonācijai ar filmas profesionālo kvalitāti?
Bet vakarā pa televizoru rāda Tomasa Vintenberga Medības ar Madu Mikelsenu galvenajā lomā – lielisku un depresīvu filmu... Skatoties atkal raudu un atceros, ka pirms daudziem gadiem līdzīgu pozitīvisma aktivitāšu rezultātā Liānai Langai radās spontāna ideja rīkot Depresīvās mākslas vakarus. Netikumīgās mākslas vakars Kaņepēs esot aizgājis uz urrā, varbūt nu ir laiks depresīvajai mākslai? Nolemju sākt individuāli un rādīt piemēru, nākamajā dienā dodoties uz Lāslo Nemeša Kannu festivālā godalgotās filmas Saula dēls seansu Splendidā.
Atzīšos – tik satriecošu un depresīvu filmu nebiju redzējusi sen. Izcili!
