KINO Raksti

Riga IFF „Mārtins Īdens”. Rakstīt, ciest un rakstīt

19.09.2020

Venēcijas festivāla Volpi kauss, ko saņēma galvenās lomas tēlotājs Luka Marinelli, izcēla itāliešu režisora Pjetro Marčello filmu „Mārtins Īdens” kinopasaules uzmanības lokā. Džeka Londona populārā romāna ekranizācija būs skatāma arī Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) programmā „Festivālu izlase / Festival Selection”.

Šajā filmā mulsina viss – stilistiskā eklektika, vēstījuma neskaidrība un tā anahronisms (par to vēlāk), vēsturiskuma un ārpusvēsturiskuma sapludināšana, galu galā pat materiāla izvēle. Mārtins Īdens (1909) ir viens no populārākajiem Džeka Londona romāniem, un savulaik tas iezīmēja noteiktu robežšķirtni sociāli vērstā literatūrā, ietverot sevī gan autobiogrāfisku pašrefleksiju (tas ir romāns par rakstnieku, pareizāk sakot, par cilvēku, kurš vēlas kļūt par rakstnieku), gan pievēršanos šķiru un sociālo slāņu attiecību dramatikai, vienlaikus saglabājot romantisku caurviju motīvu un krāšņu varoņa iekšējo pārdzīvojumu atspoguļojumu.

Šķita, ka šī tēma mūsdienās jau būtu tā kā zaudējusi aktualitāti, lai gan (un tam nav nekāda sakara ar filmu) tieši šogad iznāca džeza trio albums, kas iespaidojies no Džeka Londona darbu motīviem, un tajā ir arī skaņdarbs Martin Eden – runa ir par čellista Vensāna Kurtuā albumu Dzīves alkas / Love of Life (ECM Records, 2020).

Itāļu režisoram Pjetro Marčello, kas 2019. gadā uzņēma Mārtinu Īdenu ar Luku Marinelli galvenajā lomā, šī ir otrā pilnmetrāžas mākslas filma, pirms tam viņš ir radījis vairākas dokumentālās kinolentes un fantasy drāmu, kuru mēs neesam redzējuši, tāpēc nevaram spriest ne par viņa rokrakstu, ne par mākslinieciskajām interesēm.
Venēcijas filmu festivālā pirms gada Marinelli saņēma Volpi balvu par labāko lomu, viņa atveidotais Īdena tēls ir patiešām majestātisks, pārliecinošs un seksuāli uzlādēts, taču darbojas dīvaini sirreālā vidē, ko veido grūti nošķiramas un tikpat grūti savienojamas plūstošas ainas.

Pirmais jautājums, kas rodas skatītāja galvā, ir – kad un kur īsti notiek šīs acīmredzami vēsturiskās kolīzijas?

Pirmais skaidrojums, kas nāk prātā, būtu – režisors pārcēlis Londona romāna darbību uz 20. gadsimta sākuma vai varbūt pēckara Itāliju, lai paspēlētos ar fantāziju par to, kā līdzīgs stāsts būtu izvērties citos apstākļos un nedaudz citā laikā… taču tas nav īsti tas, kas noticis. Mēģinot atšifrēt filmas notikumu vēsturisko fonu, kļūst skaidrs, ka autori nav īpaši centušies turēties pie konkrētām hronoloģiskām robežām. Ne varoņu kostīmi, ne sadzīves detaļas neļauj saprast pat to, vai darbība notiek pirms vai pēc Otrā Pasaules kara. Noputējusī rakstāmmašīna, ko Īdens nopērk krāmu bodītē, izskatās ražota piecdesmitajos gados, viņa mājās bērni skatās amerikāņu multfilmas krāsainā televizorā no septiņdesmito beigām, izlietnes dizains vannas istabā liek domāt vismaz par pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Taču ielu skati, automašīnas, naktsklubu bohēma un skarbās melnstrādnieku dzīves ainas drīzāk iederas starpkaru periodā; Herberta Spensera grāmatas, ko viņš lasa pirms gulētiešanas, iznākušas deviņpadsmitā gadsimta beigās.

Skaidrību neraisa arī sociālais fons un attiecības starp filmas varoņiem – atšķirības starp “bagātajiem” un “nabagiem” nav tik uzkrītošas, lai uzvedinātu uz domām par nepārvaramu plaisu, kuru izlīdzināt var tikai ar revolūciju. Filmas veidotāji nav centušies dot kādu mājienu par saistību ar zināmiem vēsturiskiem notikumiem, tie daži politiski uzlādētie mītiņi un runas, ko redzam filmā, arī neļauj noskārst, vai runa ir par divdesmito vai sešdesmito gadu strādnieku problēmām.

Filmā, kas pieteikta kā “vēsturiska drāma”, tas viss liecinātu par paviršību vai budžeta taupības nolūkos pieļautu nosacītību, taču sapņainā stilistikā ieturētā montāža varētu nozīmēt arī to, ka piesaistei konkrētam vēsturiskam posmam nav īpašas nozīmes. It īpaši tāpēc, ka stāsts jau būtībā ir par rakstnieka iekšējo pasauli, kurā (vēl jo vairāk – mūsdienās) reālisms un dokumentalitāte jau sen nav kvalitatīvi kritēriji.

Jāatceras, ka arī Džeka Londona romāns tika uztverts pretrunīgi un visdrīzāk – ne tā, kā autors to bija vēlējies. No vienas puses, tas ātri vien tika iekļauts noteiktā literatūras žanrā, vāciski dēvētā par Künstlerroman – tās ir daļēji autobiogrāfiskas vai pseidoautobiogrāfiskas grāmatas par rakstnieka vai mākslinieka tapšanu, viņa radošajām mokām un garīgo nobriešanu. Aizsācies Apgaismības laikmetā, šis žanrs idealizēja cilvēka intelektuālo un radošo spēju izaugsmi, parādot to, ka jebkurš, arī nabags, bārenis vai izstumtais var sasniegt gara augstākās sfēras ar rūpīgu darbu un pašaudzināšanu, kas neizslēdz vai pat pieprasa arī dažādu šķēršļu un ciešanu pārvarēšanu. Gētes Vilhelma Meistara mācību gadi bija spilgts šī žanra paraugs, kam sekoja Novālisa, Dikensa, māsu Brontē, Tomasa Manna, Marsela Prusta, Henrija Džeimsa, Rainera Marijas Rilkes un citu autoru populāri darbi.

No otras puses, Londona romāns runāja arī par traģēdiju, ko piedzīvo proletāriskas izcelsmes rakstnieks autodidakts, kurš cenšas iekļauties elitārā, pat aristokrātiskā vidē. Šī sižeta līnija patika Londona-sociālista lasītājiem, tā tika uzsvērta padomju literatūrkritikā, liekot pārprast vai nemanīt kādu romānā ietvertu pretrunu – Īdens taču nav sociālo reformu piekritējs, tieši otrādi, viņš redz, ka, paplašinot iespējas visiem, viņa paša spēkiem sasniegtais kļūs mazvērtīgāks.

Lai arī galvenā varoņa tēlā tik viegli nolasīt paša Londona autobiogrāfiskos vaibstus, autora simpātijas nebūt nebija Īdena pusē.

Viņš ar nožēlu rakstīja izdevējam, ka kritiķi ir pārpratuši – viņš nebūt nejūsmo par Īdena nīčeānisko individuālismu un apņēmību sasniegt visu ar smagu darbu, viņš to kritizē. Un Īdena nāve romāna finālā nav traģiskas nožēlas pilna, tā drīzāk liecina par viņa izvēlētā ceļa sākotnējo nepareizību.

Bet ko īsti vēlas pateikt Pjetro Marčello, rādīdams mums Mārtina Īdena ceļu šodien, divdesmit pirmā gadsimta pašā plaukumā, kad kļūt par rakstnieku aizvien ir daudzu jaunu cilvēku sapnis, taču to nekādi nevar uzskatīt par ceļu no nabadzības uz slavu un bagātību? Rakstnieks mūsdienās drīzāk ir cilvēks, kurš izvēlas kļūt sociāli nenodrošināts un izstumts no ofisu darbinieku smaidošās elites. Strādnieka Īdena alkas “izsisties dzīvē” ar dažu publikāciju palīdzību mēs varam uzlūkot vien ar nostalģisku smaidu, sentimentāli atceroties tos laikus, kad kaut kas tāds bija iespējams.

Filma sākas ar šādu rūgtu nostalģiju, Īdens ierunā savas pārdomas magnetofonā (kas ražots sešdesmito beigās), tad seko dokumentāli kadri no kādas manifestācijas 20. gadsimta sākumā, tad emblemātisks skats, kurā Īdens traucas augšup pa kuģa trapu, titri ar filmas nosaukumu, un atskan 1979. gada itāļu estrādes šlāgeris Piccere no dziedātāja Denieles Pačes albuma Vitamina C - dzīvespriecīgs un bezrūpīgs gabaliņš. Mēs redzam divas meitenes āra kafejnīcā, tās skatās uz Īdenu un apspriež viņa vīrišķīgo pievilcību, viņš ātri pārguļ ar vienu no viņām un dodas tālāk – iepazīties ar izglītoto un labi audzināto Rūtu no aristokrātiskās ģimenes.

Un te parādās filmas galvenā varoņa traģiskā pretrunība, kurai mēs īsti nespējam noticēt, taču aizrautīgi sekojam kā tādam ceļotājam laikā pa dažādu interjeru, ļaužu pūļu, vientulīgu ostmalu reliņu, askētisku Neapoles istabu, universitāšu auditoriju ainām. Ik pa brīdim filmas skaņu celiņā (tā pamatu veido romantiski drūmas Marko Messinas un Sakas Riči kompozīcijas) ielaužas mulsinoši un traucējoši iestarpinājumi – Džo Dasēna 1975. gada Salut, Terezas de Sio 1982. gada Voglia e turna, pa kādam Kloda Debisī vai Baha skaņdarbam. Mēs redzam galveno varoni, kurš ir apveltīts ar milzīgu seksapīlu, patīk sievietēm, viņu brāļiem un tēviem, iet pa dzīvi izslējies un platiem pleciem (Londona versijā viņš bija tūļīgs un neveikls, kautrējās no sava ķermeņa un baidījās, ka nevarēs iespraukties durvju ailē vai nepratīs eleganti uzvesties pieklājīgā sabiedrībā). Viņš pamazām noveco (bet par to liecina tikai sirmu matu šķipsnas un tumšāki loki zem acīm), nepārtraukti turpina ciest un būt nepietiekami atzīts un cienīts. Viņa radošās mokas mums tiek parādītas kā aprakstītu papīru loksnes, kas izkārtas žāvēties uz veļas auklas, mums tā arī netiek paskaidrots, ko īsti viņš raksta – bērnības atmiņas, lirisku dzeju, sociāla rakstura esejas?

Džeks Londons savu pirmo stāstu uzrakstīja divās dienās un uzreiz ieguva galveno balvu literārā konkursā. Īdena gadījumā atraidījumu vēstules no žurnālu redakcijām pārpludina pastkastes, taču viņš nepapūlas aizbraukt, satikties, parunāt ar izdevējiem vai iepazīties ar citiem rakstniekiem, lai saprastu, ko tad viņš dara nepareizi. Šķiet, rakstnieka misija Īdena izpratnē ir tikai rakstīt, ciest un rakstīt, līdz vienā brīdī tevi pamanīs, turklāt tas notiek tieši tad, kad viņš jau ne uz ko necer un ir uz nāvi slims, – tāpēc sekojošā atzinība, neiespējami milzīgie honorāri un tikšanās ar literatūras studentiem plašās auditorijās viņu vairs īsti neiepriecina. Laimes nav – tāds varētu būt šīs filmas reklāmas sauklis.

Džeks Londons savu varoni nogalina apzināti.

Zinot rakstnieka aizraušanos ar eigēnikas idejām, varētu pat saprast to kā plānveida operāciju, lai izgrieztu pūžņojošu sabiedrības locekli. Romānā Īdens ielec jūrā un ar gribasspēka palīdzību uzvar “dzīvotgribu” – ienirst tik dziļi, lai nepaspētu tikt atpakaļ un ieelpot. Filmā viņš iebrien saulrietā vizuļojošā jūrā no krasta un apņēmīgiem vēzieniem dodas tālēs. No klasisku kinematogrāfa klišeju viedokļa tās ir atvērtas beigas ar cerību “uz jauno krastu”. Bet mēs jau zinām, ka nekāda krasta tur nav.

Mārtins Īdens (2019, Pietro Marcello) Riga IFF programmā – 17. oktobrī 19:00 Splendid Palace Lielajā zālē

Foto - no publicitātes materiāliem

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan