“Piemēram, pirms tūkstošgades mijas mūsu publika bija pilnīgi zaudējusi ticību Norvēģijas kino – populārākais uzskats bija, ka norvēģu filmas ir sliktas! Tad tika dibināta filmu skola, mēs sākām filmas ražot vairāk, un tā palielinās iespēja trāpīt uz ko patiešām labu. (..) Pieauga pārliecība par to, ka varam taisīt filmas pa savam, un tas, manuprāt, palīdzēja. Ja ir pārliecība, tad tu tik daudz neskaties uz to, ko dara citi.” Par to, un arī par to, kā strādā režisors un aktieris vienā personā, intervijā kinokritiķei Kristīnei Simsonei stāsta Rīgas starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF) satiktais Ūle Jēvers, kura filma "Skats no balkona" Eiropas Mākslas kino dienas ietvaros 15. oktobrī būs skatāma kinoteātrī "Splendid Palace".
Saruna ar norvēģu režisoru Ūli Jēveru pēc viņa režisētās dokumentālās filmas Skats no balkona / From the Balcony noskatīšanās Rīgas Starptautiskajā kino festivālā sākotnēji šķiet savāda — man iepretim sēdošais cilvēks it kā ir pilnīgi nepazīstams, taču vienlaikus arī nepamet sajūta, ka par viņu zinu pārāk daudz. Iemūžinot savu un savas ģimenes ikdienu filmā, atklājot savas personiskākās domas, bailes un pārdzīvojumus, Jēvers par sevi ir pastāstījis ļoti daudz vēl pirms intervijas.
Pret viņa radīto filmu esmu sākotnēji izjutusi krasu nepatiku un galu galā nonākusi līdz empātiskam aizkustinājumam. Jāatzīst – gandrīz vai paradoksālā kārtā, filmējot šķietami triviālas, subjektīvas ikdienas ainiņas, režisoram ir izdevies kinodarbs ar universālu vēstījumu. Filmā atainotās sajūtas un emocijas viņš padara saprotamas, attapīgi attiecinot uz ikvienu no mums, sākotnēji distancētiem vērotājiem. Personisks skatījums ir Jēvera autora rokraksta pamatā — līdzīgu pieeju viņš izmantoja savā 2014. gada drāmā Ne savā dabā / Out of Nature, kas diezgan ilgu laiku bija skatāma Rīgas kinoteātru repertuārā. Būtiskākā atšķirība gan slēpjas faktā, ka Ne savā dabā, atšķirībā no dokumentālās filmas Skats no balkona, bija spēlfilma mākslīgi konstruētā kino universā.
Jēvers ir patīkams sarunu biedrs — sirsnīgs un atklāts, joko, ka latviešu ziemeļnieciskā atturīguma dēļ Rīgā jūtoties kā mājās. Sarunā stāsta par savām iedvesmām un to, kā viņā sadzīvo režisors ar aktieri.
Skats no balkona, tāpat kā Ne savā dabā, ir ļoti personiskas filmas. Kā tās radušās?
Ne savā dabā idejiski attīstījās no manas iepriekšējās filmas Kalns / The Mountain, kurā ir tikai divi varoņi. Tolaik domāju, vai ir iespējams izveidot filmu, kurā ir tikai viens varonis. Man radās ideja par stāstu, kurā ir neierobežota pieeja galvenā varoņa domām — tas bija filmas priekšnoteikums. Gribēju pētīt to, kā un ko mēs patiesībā domājam, ja aizvācam visu ārējo ietekmi – ir viegli būt pretenciozam un runāt par lielām, eksistenciālām domām, bet lielāko daļu laiku mēs tomēr pavadām, domājot par sevi, savu dzīvi un pūliņiem, ko tajā ieliekam. Vēlāk, īpaši, tad, kad ceļoju apkārt, prezentējot filmu, izkristalizējās, ka galvenā varoņa cīņa ir ļoti subjektīva, viņš neredz pasauli sev apkārt, vērsts tikai uz sevi. Tad man radās ideja veidot stāstu par cilvēku, kurš vairāk ierakstās pasaulē, arī par to, ka viņš tajā jūtas viens.
Par to domādams, es sēdēju uz balkona savā dzīvoklī, un tā šķita ļoti laba vieta, kur sākt novērot savu dzīvi. Tās ir kā divas arēnas — dzīve ārpus balkona, kur redzi pilsētu, zvaigznes naktī... Tas ir kā nebeidzams telpas un laika okeāns, un tu esi tā daļa. Tas ir ļoti abstrakti. Savukārt šaipus balkona margām rit ļoti konkrēta, noslēgta dzīve — tur ir mana ģimene, bērni. Tā nu es gribēju izveidot filmu par sevis atrašanu, un noskaidrot, kas esmu, kur, kā šajā vidē iekļaujos. Tas, ka filma izvērtās tik personiska, nebija apzināts lēmums. Tiesa, visam ir jābūt personīgam, man ir jāvar asociēties ar lietām, par kurām veidoju filmas. Man jāspēj identificēties ar varoņiem, kurus arī pats spēlēju. Atšķirība ir tajā, ka Ne savā dabā ir spēlfilma un galvenais varonis ir izdomāts, turpretim Skatā no balkona es esmu es pats.
Noskatoties abas filmas, robežlīniju starp to varoņiem nav viegli novilkt.
Es to ļoti labi saprotu. Tas notiek tāpēc, ka pats spēlēju abus. Robeža ir izplūdusi, un viņi savā starpā arī ir saistīti, jo filmu tēmas savā ziņā atkārtojas.Filmas Ne savā dabā galvenā varoņa Mārtina iekšējās cīņas ir tuvas manējām, taču tajā pašā laikā bija ļoti svarīgi, ka es no viņa distancējos, lai varētu radīt filmas stāstu.
Ar Skatu no balkona bija citādāk, es nekonstruēju konkrētu stāstu kā spēlfilmai. Taisīju filmu par sevi, tikai pastāvēja risks, ka tā varēja izvērsties ļoti garlaicīga un trula… Tā nu es centos savā dzīvē atrast konfliktus, saprast, kas ir manas bailes, vēlmes, izaicinājumi, lai redzētu, vai no tiem var sanākt stāsts un kā to izstāstīt. Man nav iebildumu, ka cilvēki šīs filmas saista kopā, man pār to tik un tā nav varas. Es zinu, cilvēki uzskata, ka Ne savā dabā ir biogrāfiska drāma, bet tā patiešām nav. Taču, ja kāds tā domā — lai tā būtu! (Smejas.)
Neskatoties uz abu filmu personiskajiem aspektiem, skatītājs spēj to stāstus asociēt ar sevi, jo runājat par lietām, kas savā ziņā attiecas uz mums visiem.
Mans mērķis bija filmu saglabāt ikdienišķu. Ja tajā būtu daudz atsauču uz filosofiskiem domu graudiem, tā būtu ļoti pretencioza. Mēs taču ikdienā nedomājam: „Ā, Kirkegors teica šo vai to!”. Es filmā radīju vidi, lai skatītāji, varēdami iztēloties sevi un savu dzīvi, teiktu – šī filma ir par mani! Lai filma dod brīvību skatītājiem pārdomāt savu dzīvi.
Taču uzturēt šo līdzsvaru bija ļoti grūti. Pavadīju daudz laika, piedomājot, lai pārāk daudz neskan aizkadra balss, lai būtu citi elementi, kas ieved nepieciešamajā noskaņā un prāta stāvoklī. Ir jāraisa jautājumi. Protams, bija arī jāatrod struktūra, lai radītu sajūtu, ka esi kā ceļojumā un tas kaut kur ved. Filmu montējām septiņus mēnešus, tas ir ļoti ilgi, bet tā tas notika galvenokārt pareizās struktūras meklējumu dēļ, es negribēju vienkārši iedot atbildes. Taču ja filma iedarbojas tā, kā biju to iecerējis, tad skatītājiem, izejot no zāles, cerams, gribēsies samīļot savus bērnus, piezvanīt ilgi nesatiktam draugam vai vienkārši parunāties par dzīvi ar kādu, kuru mīli. Mana iecere bija radīt iedvesmojošu filmu.
Jūs precīzi jūtat skatītāju. Vai tas ir cītīgu, apzinātu novērojumu rezultāts?
Man ļoti patīk skatīties filmas. Bet, pašam tās veidojot, ir jāpakāpjas soli atpakaļ, lai uz filmu paskatītos no nejauša skatītāja perspektīvas. Domājot par to, kas uz skatītājiem iedarbojas, cenšos ieklausīties intuīcijā. Šī procesa gaitā es arvien vairāk distancējos no savas lomas filmā un to centos uzlūkot kā objektīvs vērotājs. Tas, protams, ir ļoti grūti.
Jo vairāk tu strādā ar savu filmu, jo aklāks paliec.
Ir grūti, bet intuīcijai ir jāuzticas. Protams, dažreiz tas izdodas, citkārt iecerētais nestrādā. Un mēs neesam vienādi, cilvēkiem ir dažādas pieredzes.
Runājot par intuīciju – cik daudz jums vispār ir iespēja klausīties intuīcijā, nevis sekot ārējiem norādījumiem un pakļauties industrijas noteikumiem?
Man šķiet, ka man ir ļoti paveicies. Esmu no kolēģiem dzirdējis daudzus stāstus par ārējo spiedienu, bet man ir ļoti laba producente [Maria Ekerhovd, kura producējusi filmas Ne savā dabā un Skats no balkona. – Aut.]. Viņa labi izprot balansu un gan sniedz radošo brīvību, gan dažkārt pastumj vajadzīgajā virzienā. Viņa atbalsta manas idejas un rūpējas, lai tās tiktu pilnībā realizētas.
Mums Norvēģijā vispār ir paveicies. Manas abas jaunākās filmas ir atbalstījis Norvēģijas Filmu institūts, tā ir valsts nauda un es esmu brīvs darīt, kā vēlos. Tas ir daudz citādāk, nekā strādājot ar privātajiem finansētājiem vai investoriem, kam, protams, gribas savu ieguldīto naudu atpelnīt. Tāpēc nekad neesmu sapņojis, piemēram, par filmas veidošanu Holivudā. Daļēji tāpēc, ka no norvēģu kolēģiem, kuri devušies uz Holivudu, dzirdu – studijas grib arvien lielāku teikšanu pār filmām, daudz lielāku, nekā tas ir Norvēģijā.
Vai atkārtoti panākumi festivālos, starptautiskā atzinība nerada spiedienu?
Ne tieši, bet kaut kādā mērā noteikti. Veidojot debijas filmu, nav nekādu gaidu, tas ir kā pateikt: „Hei, te nu es esmu!” Kad gūsti panākumus (lai arī cik grūti šis termins būtu definējams), ir citādāk.
Protams, ja divas no manām filmām tika paņemtas Berlīnes kinofestivālā, bet trešā netiktu, tā izskatītos pēc neizdošanās. Citi noteikti domātu – ah, viņam nesanāca, nu, droši vien nemaz nav laba filma…
It kā negribas neko tādu sajust, taču tā iznāk, jo ir saprotams, kā apkārtējie uztver kino biznesu. Laikam vislabākais piemērs ir mani vecāki un citi radinieki. Viņi, mani apsveicot ar jaunu filmu, ļoti reti saka «tā ir laba filma», tā vietā viņi mani apsveic ar labām recenzijām. Daudziem tieši tas, publiskā rezonanse, nevis viņu pašu subjektīvā uztvere par kinodarbu, ir filmas izdošanās galvenais kritērijs. Un tas jau nav cilvēka dabā, neļaut šīm domām iesēsties zemapziņā, lai cik ļoti to negribētu. Taču Berlīne vai Toronto nav gluži vienīgie kritēriji, kas nosaka filmas izdošanos.
Bet – jā, veidojot šo filmu, izjutu daudz lielāku spiedienu, nekā tas bija ar Ne savā dabā un Kalnu. Pirmā filma, piemēram, varēja būt jebkas un cilvēki pat nepamanītu. Tagad cilvēki jau ar kaut ko rēķinās.
Festivāli, protams, ir brīnišķīgas kino izrādīšanas vietas, bet filmas kvalitātes galvenais kritērijs taču nevar būt fakts, ka tā ir rādīta, piemēram, Kannu kinofestivālā. Katrā vietā skatītājiem ir cita kultūrbagāža un līdz ar to, iespējams, pilnīgi cits skatījums uz kinodarbu.
Es pagaidām nezinu, kā Skatu no balkona uztver citviet pasaulē, jo filma, cik zinu, pagaidām ir tikusi izrādīta tikai Eiropā. Bet, jā, sev ir jāatgādina, ka jāveido un jākopj pašam savs priekšstats. Filmai ir jādod iespēja. Un kas zina, varbūt tā būs labākā pieredze jūsu mūžā.
Varbūt kāda maza filma, kas nav bijusi nevienā festivālā, kļūs par jūsu gada filmu. Nekad nevar zināt.
Norvēģijas kino pēdējā laikā ir piedzīvojis uzplaukumu, norvēģu filmas tiek gaidītas ar interesi. Kā izjūtat šo tendenci kā autors?
Esmu ievērojis, ka ir notikušas izmaiņas, tās ir jūtamas arī valsts iekšienē. Piemēram, pirms tūkstošgades mijas mūsu publika bija pilnīgi zaudējusi ticību Norvēģijas kino. Galvenais uzskats bija, ka norvēģu filmas ir sliktas! Tad tika dibināta filmu skola, mēs sākām filmas ražot vairāk. Ražojot un skatoties vairāk kino, palielinās iespēja trāpīt uz ko patiešām labu. Ja gadā tiek uzņemtas piecas filmas, ir ļoti maza iespēja, ka trīs no tām būs labas. Cita lieta, ja gadā tiek izveidotas divdesmit filmas. Ienāca arī jaunā režisoru paaudze, piemēram, Joahims Trīrs, Eskils Fogts... Viņi sāka veidot patiešām labas filmas. Pieauga pārliecība par to, ka varam taisīt filmas pa savam, un tas, manuprāt, palīdzēja. Ja ir pārliecība, tad tu tik daudz neskaties uz to, ko dara citi. Pirms tam norvēģi pārāk daudz skatījās uz to, ko dara Dānijā, piemēram, dāņu jaunā viļņa pārstāvji 90. gados. Norvēģijā tolaik bija tik daudz padomdevēju un konsultantu no Dānijas, mēs viņus aicinājām, lai mums iemācītu, kā jātaisa filmas. Tagad tas ir mainījies. Norvēģijas kino veidotājiem ir pārliecība par sevi un saviem darbiem – mēs taisām tikpat labas filmas kā citur!
Tas, protams, dod lielāku radošo brīvību.
Jā. Ir jāapzinās, ka sliktas filmas top visur, ne tikai mājās. Tāpat, piemēram, no Holivudas, kur tiek taisīts daudz sliktu filmu, tikai daļa nonāk līdz mums.
Norvēģijā ik gadu top 30 - 40 filmu, un varbūt trīs no tām ir labas.
Man katrā ziņā ir prieks dzirdēt, ja jūs uzskatāt, ka norvēģu filmas ir piedzīvojušas kvalitātes kāpumu.
Jāsaka arī, ka latviešu ziemeļnieciskā mentalitāte ļauj asociēties ar norvēģu filmu stāstiem.
Jā, esmu ievērojis, ka arī šeit cilvēki novelk ļoti skaidras personīgās robežas. Kad mani lidostā sagaidīja ar rokasspiedienu, nospriedu: «O, šis ir kā mājās!» (Smejas.) Latvijā jūtos ļoti labi, Nejūtos kā izlikts vitrīnā, kā tas mēdz būt, piemēram, Amerikā. Te nav nepārtraukti jāčalo vai jāatbild uz mulsinošo how are you, uz ko cilvēki pat nesagaida atbildi, vienkārši dodas tālāk. Kā to, piemēram, dara mana bērna bērnudārza biedra vecāki.
Runājot par jūsu bērniem – arī viņi parādās jūsu filmās. Kā viņi sadzīvoja ar filmēšanu un būšanu filmā?
Viņi ar to bija mierā, bet, manuprāt, manai sievai Martei Skats no balkona patika labāk. Daudzi cilvēki domāja, ka Ne savā dabā ir stāsts par mūsu dzīvi. Tas, protams, tā nebija. Man kā režisoram ir vieglāk, jo es kontrolēju situāciju, viņa vienkārši bija stāstā. Bet Skatā no balkona mēs esam mēs paši. Tas ir vieglāk, lai arī tiekam atainoti veidos, kuros, iespējams, negribētu tikt portretēti. Tas tik un tā ir daudz autentiskāk, man nav jāaizstāvas, ka tas neesmu es. Te — tie esam mēs, mums nav ko slēpt.
Vai jūs apspriedāties par filmām ar ģimeni?
Jā, protams. Mana sieva allaž ir līdzdarbojusies manās filmās, bijusi klāt šajos procesos. Ar viņu kopīgi apspriedām Ne savā dabā scenāriju. Ar bērniem bija mazliet grūtāk. Kad filmējām ar profesionālajām kinokamerām un klāt bija operatori un skaņotāji, bērni to uztvēra kā darbu. Turpretim, kad es Skatā no balkona filmēju ar rokas kameru, viņi mani uztvēra kā tēvu, un šajos brīžos kļuva aizkaitināti, piktojās, ka filmēju. Viena no šīm ainām ir ietverta arī filmā; tajā mans dēls saka, lai beidzu filmēt un lieku nost kameru. Tas bija interesanti, kā viņi izjuta atšķirību.
Cik veci ir jūsu bērni?
Manam dēlam ir deviņi gadi, meitai septiņi.
Vai viņiem patīk būt atainotiem jūsu filmās?
Grūti spriest. Pieaugušie var skaidri novilkt līnijas, kas ir pieņemami un kas nav. Bērni to īsti nevar, man vajadzēja pieņemt lēmumu viņu vietā. Es gribēju viņus parādīt, kādi viņi ir, negribēju radīt nepareizu priekšstatu par saviem bērniem. Bet es neielaužos viņu privātajā telpā, tikai novēroju. Ja salīdzinām ar, piemēram, Brāļiem (norvēģu dokumentālā filma Brødre, rež. Ašlava Holma / Aslaug Holm, 2015 - Aut.), tur režisores uzstādījums ir citādāks — daudz sarežģītāks. Viņa aiz kameras darbojas kā režisore un māte vienlaikus. Šajā lomā būt ir grūti. Mums klājās vieglāk, jo bija skaidri novilktas robežas – kad filmējām, kad ne. Es nedomāju, ka mani bērni ar būšanu filmā leposies, bet es ceru, ka viņi to pieņems.
Starp citu, cik lielu daļu no uzfilmētā materiāla iekļāvāt filmā? Vai Skatā no balkona daudz kā nācās atteikties?
Jā…
Tas, pieņemu, sagādāja grūtības?
Tas vienmēr ir sāpīgi. Bet es sev, montējot un rakstot scenāriju, vienmēr jautāju, vai pārējais ir svarīgāks par materiālu, ko neiekļauju? Šī filma bija īpašs gadījums, safilmētā materiāla bija ļoti daudz. Sākumā nonācām pie trīs stundas garas filmas. Bet, jo vairāk no filmas ņem laukā, jo precīzāk iespējams pavēstīt stāstu. Tas, ko jūs tagad redzat, ir 10-15% no tā, ko mēs uzfilmējām.
Vai tas bija jūsu lēmums – tik dramatiskā apmērā šķirties no materiāla?
Filma ir komandas darbs. Mēs ar montāžas režisori kopīgi izlēmām, ko ņemt laukā, ko atstāt. Šad tad producentei bija kādas piezīmes, mēs par tām diskutējām. Taču galavārds vienmēr ir piederējis man. Taču visa pamatā ir intuīcija. Ja jūti, ka filma «aizplūst», ir jāmaina struktūra, lai saglabātu kinodarba plūdumu. Tāpat ir jāspēj atrast līdzsvaru, cik garām ir jābūt filmas ainām.
Jūs filmā esat apkopojis daudz dažādu materiālu un tekstūru, tam, manuprāt, nepieciešama liela kultūrbagāža.
Es vairs neskatos tik daudz filmu kā agrāk. Tagad, kad man ir bērni, tam neatliek tik daudz laika. Bet mani iedvesmo ne tikai filmas – arī literatūra, seriāli, teātra lugas. Zinu, ka daudziem patīk atsaukties uz konkrētām filmām, bet es cenšos no tā izvairīties, jo tad skatītāji filmu sāk iztēloties pavisam citādāk un salīdzināt ar kaut ko jau redzētu. Es īpaši nevēlējos sasaistīt Skatu no balkona ar kādām atsaucēm, gribēju, lai tas ir pavisam jauns darbs. Kino ir tik jauna māksla, mums vēl priekšā ir daudz, ko pētīt. Ir daudz iespēju ar kustīgajiem attēliem paveikt ko jaunu. Šī iemesla dēļ es gribēju būt — cik vien iespējams! — brīvs, lai radītu filmu, kas ir rotaļīga, patiesa, oriģināla un personiska vienlaikus.
Protams, viss, ko es redzu un novēroju, mani ietekmē. It īpaši literatūra, kurā cilvēki raksta paši par sevi. Ja es tādas grāmatas nebūtu lasījis, man, iespējams, neienāktu prātā, ka varu uzņemt filmu par sevi. Bet es nevarētu teikt, ka kāda konkrēta filma būtu mani ietekmējusi. Drīzāk tās ir bijušas atsevišķas filmas, kas mani ir sajūsminājušas. Nevar teikt, ka, piemēram, Ingmars Bergmans ir mans mīļākais režisors. Man patīk viņa filmas, taču ne visas. (Smejas.)
Tomēr pastāstiet, kā jūs vispār nonācāt līdz kino veidošanai.
Sagatavošanās skolā, kur mācījos pirms mākslas koledžas, apguvu gan kino, gan mākslu. Tur apgūst pamatprincipus, piemēram, montāžu. Taču mēs, teiksim, astoņas nedēļas pavadījām gleznojot un zīmējot. Pēc tam es devos uz mākslas koledžu. Tad vēl neko nezināju par kino, taču sāku veidot īsfilmas. Sajutu, ka tas ir veids, kā varu vislabāk izpaust savas idejas, un ka man piemīt talants. (Smejas.) Uzņēmu vienu īsfilmu, sapratu ko jaunu, tad uzņēmu vēl vienu īsfilmu... Tā es nonācu līdz tam, ka manas filmas sāka finansēt, un tad jau sekoja pilnmetrāžas filmas ideja.
Man vienmēr ir patikušas filmas, taču es vairāk apbrīnoju aktierus, nevis režisorus.
Divdesmit divu gadu vecumā zināju ap divsimt aktieru vārdus, un varbūt tikai desmit režisorus. Man patika lieliski aktieru sniegumi, mani arī tagad, kad pats esmu režisors, aizkustina emocionāli aktieru veikumi.
Jūs savās filmās darbojaties arī kā aktieris. Kā jūsos sadzīvo režisors un aktieris — īpaši filmas tapšanas laikā?
Ir jāapzinās un iesaistītajiem jāpaskaidro sava vīzija, lai tad, kad spēlēju lomu, pārējie parūpējas par šī redzējuma īstenošanu! (Smejas.) Jo nav iespējams spēlēt lomu, vienlaikus domājot, vai, piemēram, kamera ir novietota pareizi. Kā aktieris vēlos sevi atbrīvot no visa liekā un nodibināt saikni ar aktieriem un apkārtējo vidi. Kad aina ir galā, visu analizēju. Man ir paveicies ar kolēģiem — operators varēja dot ļoti labus norādījumus. Un Ne savā dabā līdzrežisore Marte Volda mani vadīja. Ļoti gaidu, kad varēšu uzņemt filmu, kurā es neesmu aktieris un neatrodos arī kameras priekšā.
Vai tāda būs jau jūsu nākamā filma? Vai varat pastāstīt par idejām nākotnes projektiem?
Cerams, jā. Es patiesībā šobrīd strādāju pie divām idejām. Pirmā ir TV sērijas, kurās es būšu arī kameras priekšā… (Smejas.) Patiesībā sākotnēji es gribēju kļūt par aktieri, bet pirmās filmu skolas laikā sapratu, ka gribu arī stāstīt savus stāstus. Tas man deva iespēju uzņemt pašam savas filmas, kur varēju arī spēlēt. (Smejas.)
Tomēr es esmu labāks režisors nekā aktieris, un gan man, gan pārējiem aktieriem būtu vieglāk, ja es fokusētos uz režiju.
Un kas ir tā otra ideja?
Otra ir pilnmetrāžas spēlfilma, tā būs zinātniskā fantastika pēc kamerlugas principa, darbība notiek kosmosa kuģī, nākotnē. Taču es gribētu fokusēties uz stāsta dramatismu, nevis uz žanru.
Jūsu izvēlētais žanrs gan ir ļoti specifisks, tāpēc nevaru nejautāt, kāpēc izvēlējāties tieši zinātnisko fantastiku?
Zinātniskajā fantastikā ir daudz spriedzes. Tas ir sarežģīts žanrs, bet tajā ir ļoti daudz iespēju. Veidot izdomātu stāstu ierastajā vidē ir vienkāršāk, savukārt veidojot filmu, kas noris kosmosā, ir jāizdomā pilnīgi viss. Tas ir izaicinājums izveidot veselu universu.
Vai grasāties šo filmu realizēt Norvēģijā?
Jā, Norvēģijā vai vismaz Skandināvijā. Iespējams, piesaistīsim aktierus no citām valstīm, bet personāžiem būtu jārunā norvēģiski. Arī terminoloģija sagādā grūtības – norvēģiski tas skan tik samāksloti!
Jums ir visas iespējas to mainīt.
Jā, varbūt! (Smejas.)
