Tuvojoties ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai, no 22. februāra trijos Rīgas kinoteātros skatāma 2015. gada varbūt iespaidīgākā spēlfilma, Kannu „Grand Prix” laureāte „Saula dēls / Saul fia” – ungāru režisora Lāslo Nemeša debija, kas divos seansos Rīgā tika demonstrēta Rīgas starptautiskā kino festivāla (RigaIFF) ietvaros, bet kopš 29. februāra zināms, ka Amerikā filma saņēmusi „Oskara” balvu kategorijā „Labākā ārzemju filma”.
Atšķirībā no Venēcijas un Berlīnes, Kannu festivālā visai reti ir gadījumi, kad galvenajā programmā tiek iekļautas mazpazīstamu režisoru filmas. Vēl retāki ir gadījumi, kad šo godu izpelnās mazpazīstamā režisora pirmā pilnmetrāžas spēlfilma. Ja tā notiek, tad skaidrs, ka šī filma ir tiešām kaut kas ļoti īpašs. Tāpēc tas, ka Lāslo Nemeša filma Saula dēls / Son of Saul / Saul fia Kannu festivālā ieguva otru nozīmīgāko balvu ar skanīgo nosaukumu Grand Prix, nevienu pat vairs nepārsteidza.
Kas tad šajā filmā ir tik sevišķs?
Filma – tuvplāns
Vispirms neliels atskats vēsturē.
Kopš Otrā pasaules kara beigām pagājuši jau vairāk nekā 70 gadi, šajā laikā radītas daudzas filmas, kas veltītas holokausta tematikai. Starp dokumentālajām filmām noteikti ievērojamākās ir Nakts un migla / Nuit et brouillard (rež. Alēns Renē, 1955) un Šoa / Shoah (rež. Klods Lancmans, 1985). Zīmīgi, ka tieši šīs dokumentālās filmas, sevišķi Lancmana darbs un nevis kāda spēlfilma, kalpoja Laslo Nemešam par atskaites punktu filmas Saula dēls veidošanas procesā. Minētās dokumentālās filmas ir iedarbīgas, nevis pateicoties šokējošiem faktiem, bet gan personīgam, gluži vai viscerālam skatījumam uz šo traģēdiju.
Abām filmām kopīgs arī tas, ka tajās nav mēģinājuma sakārtot vizuālo materiālu precīzā struktūrā un piedāvāt skatītājam ērtu kopsavilkumu. To var izdarīt, tikai attālinoties no personīgās pieredzes neizbēgamā tuvplāna un paskatoties uz notikumiem no malas ar distancētu, reflektīvu, šķietami objektīvu skatienu, tādējādi sakārtojot materiālu atbilstoši izvēlētajam vēstījumam. Tieši tāds parasti ir holokausta attēlojums spēlfilmās – saprotams, skatītājiem viegli sagremojams, bet reizē atsvešināts no tiešās pieredzes neprognozējamības un holokausta ciešanu ārprāta dvašas.
Režisora Lāslo Nemeša filma Saula dēls ir izņēmums. Tā ir filma – tuvplāns. Filma bez viegli uztveramām kategorijām; filma, kuras centrā ir nevis cilvēku kopums, bet gan atsevišķs cilvēks. Turklāt cilvēks nevis kā vispārināta vēstījuma rupors, bet gan kā neatkārtojamas pieredzes nesējs. Tieši šajā ziņā te jūtama spēcīga filmas Šoa ietekme. Tomēr, atšķirībā no Lancmana darba, filmā Saula dēls iespaids tiek panākts, piedāvājot skatītājam radikāli subjektīvu skatījumu.
Izjust pa īstam, autentiski
Kino vēsturē ir bijuši vairāki ne pārāk veiksmīgi mēģinājumi ar kameras palīdzību imitēt galvenā varoņa subjektīvo redzējumu. Neveiksmīgi galvenokārt tāpēc, ka kameras perspektīvai ir tikai šķietama līdzība ar cilvēka skatienu. Tai pietrūkst periferālā nefokusa, nenoteiktības, aptuvenības, kas raksturīgas cilvēka acu uztverei. Šo cilvēka fizioloģisko īpatnību neapšaubāmi ņēmuši vērā filmas Saula dēls veidotāji. Viņu izvēlētais paņēmiens – uzsvars uz galvenā varoņa sejas tuvplāniem kombinācijā ar izplūdušo, aptuveni iezīmēto fonu – ir ne tikai kinematogrāfisks līdzinieks cilvēka subjektīvajam skatienam, bet arī efektīgs veids, kā ar klaustrofobiskās kadra kompozīcijas palīdzību iezīmēt ieslodzījumu – šajā gadījumā gan koncentrācijas nometnē, gan, kas būtiski, arī cilvēka ķermenī.
Jo Saula dēls ir mēģinājums atveidot kino formā fenomenoloģisku pieredzi.
Nevis atkāpties atpakaļ, izanalizēt un sakārtot dažādā veidā savāktu informāciju, bet izdzīvot, izjust – nu tā, lai būtu pa īstam, autentiski.
Šī filma ir mēģinājums kinematogrāfiskā formā atveidot klātesamību – to, ko Heidegers sauca par “Dasein”. No filmas veidotāju puses tā ir liela uzdrošināšanās.
Pirmām kārtām jau tāpēc, ka līdz ar to filmas skatītājs pastāvīgi atrodas neziņas, nestabilitātes un neprognozējamības stāvoklī. Atšķirībā no citām filmām, Saula dēls nepiedāvā skatītājam drošu, vuāristisku skatpunktu uz pasauli, kas sakārtota pēc noteiktiem principiem. Skatītājs tiek burtiski iesviests galvenā tēla Saula Auslendera fenomenoloģiskās pieredzes pasaulē, kas nepiedāvā nekādu drošības sajūtu, tikai šausmas un neprognozējamību, it kā tas norisinātos šeit un tagad.
Lai arī šī sajūta nav patīkama, tā ir ļoti, ļoti jaudīga.
Noteikti visiespaidīgākā holokausta šausmu pieredze spēlfilmās. Tieši pieredze, nevis attēlojums.
Ir milzīga atšķirība starp šausmu parādīšanu skatītājam un prasmi likt skatītājam šīs šausmas izjust uz savas ādas. Cik nu tas kino ir iespējams...
Sudraba daļiņas pārvēršas attēlā
Kā tas panākts šajā darbā?
Sāksim ar attēlu. Jau minēju, ka praktiski visa filma sastāv no galvenā varoņa tuvplāniem. To papildina tikai šī varoņa subjektīvais skatījums, turklāt pāreja no tuvplāniem uz varoņa redzējumu un otrādi ir ļoti organiska un bieži pat nemanāma.
Tāpat būtiski, ka filma ir filmēta 4:3 formātā. Šis formāts padara fokusu uz galveno varoni izteiktāku, samazina fona informācijas daudzumu un līdz ar to atstāj vairāk vietas skatītāja iztēlei. Mūsdienu skatītājam tas liekas arī mazāk kinematogrāfisks, līdz ar to mazāk „māksliniecisks”, un tas pilnībā atbilst režisora iecerei. Svarīgi arī, ka 4:3 formāts bija standarta formāts laikā, kad norisinājās filmā attēlotie notikumi.
Noteikti jāpiemin arī tas, ka visa filma ir uzņemta ar vienu 40mm objektīvu. Šis objektīvs visai tuvu atbilst tam, kā pasauli redz cilvēka acs.
Šī filma noteikti nebūtu tik efektīga, ja tās veidotāji būtu izvēlējušies dinamiskāku montāžu. Garie kadri burtiski ievelk skatītāju filmas realitātē.
Taču šīs filmas sakarā ir vēl viens būtisks apstāklis, kas garo kadru izmantošanu padara par nepieciešamību. Tā ir telpas vienotība, norises vietas ģeogrāfija, kurā skatītājam, pateicoties garajiem kadriem, ir iespēja orientēties. Nav noslēpums, ka, veidojot filmas, bieži iekšskati tiek filmēti vienā vietā, bet ārskati pavisam citā, nereti pat citā valstī vai pat kontinentā. Filmā Saula dēls iekšskati un ārskati ir filmēti vienā lokācijā, un tieši garie kadri ļauj skatītājam izjust telpas vienotību šajā filmā. Tas neapšaubāmi pastiprina autentisma sajūtu šajā darbā, tāpat kā kinolentes, nevis digitālā video izmantošana. Filmā Saula dēls var gandrīz vai sataustīt kinolentes faktūru, sudraba daļiņas, kas gaismas iedarbībā pārvēršas attēlā, piešķirot attēlam trauslu dzīvību, ko nemitīgi izceļ filmas graudiņu haotiskā kustība. Atļaušos apgalvot, ka šī filma zaudētu savu netveramo trauslumu, ja tā būtu veidota, izmantojot digitālās tehnoloģijas.
„Less is more”
Ārkārtīgi nozīmīga filmas kvalitāte ir skaņu celiņš. Nemaz nebrīnos, ka režisors Lāslo Nemešs pavadījis piecus mēnešus kopā ar skaņu režisoru, veidojot filmas skaņu partitūru.
Aprautie teksti, visvisādi trokšņi, runas astoņās dažādās valodās, gandrīz nemanāmais komponētas mūzikas izmantojums – tas viss piešķir filmai nervozitāti, neprognozējamību un, protams, autentismu. Bet ne tikai.
Gan attēls, gan skaņa filmā ir veidoti tā, lai rosinātu skatītāja iztēli. Nemitīgi ir sajūta, ka realitāte neaprobežojas ar to, ko redz acs un dzird auss. No kinematogrāfiskā skatpunkta tieši tas ir filmas lielākais sasniegums - šī realitātes paplašināšana ar skatītāja iztēles palīdzību.
Šajā ziņā nozīmīga ir arī aktierspēle. To pat īsti nevar nosaukt par aktierspēli, tā drīzāk ir esība uz ekrāna – līdzīgi, kā to kādreiz savos darbos mēģināja panākt franču režisors Robērs Bresons. Viņš neizmantoja profesionālus aktierus, un lomu atveidotājus savās filmās sauca nevis par aktieriem, bet par modeļiem.
Modelis ir arī galvenās lomas atveidotājs filmā Saula dēls. Geza Rērigs nav profesionāls aktieris, bet gan dzejnieks un jūdaisma skolotājs. Piezemētā aktierspēle rada sajūtu, ka Geza Rērigs uz ekrāna dzīvo, nevis tēlo. Šeit vietā ir angļu valodā bieži lietotais teiciens “mazāk ir vairāk / less is more”, jo Gezas Rēriga emocionālā bezemociju seja neapšaubāmi arīdzan ir spēcīgs skatītāju iztēles katalizators.
Stāsta ziņā šī filma ir ārkārtīgi precīzi konstruēta. Noteikti vērts pieminēt, ka pie filmas scenārija strādāts tika piecus (!) gadus. Šajā gadījumā citādāka pieeja nemaz nebija iespējama, jo stāstījuma ziņā šī filma ir lēciens nezināmajā. Labi, ir mērķis - holokausta pieredzes, nevis apraksta pārnešana kino formā -, bet kā? Kā to izdarīt?
Viena lieta ir ieraudzīt stilistisku radniecību, piemēram, Terensa Malika un Alekseja Germana vecākā darbos, bet ko iesākt ar stāstu?
Kā sabalansēt naratīvu ar izvēlēto fenomenoloģisko perspektīvu, kas nepieļauj viszinošu, reflektīvu skatījumu uz ekrāna norisēm?
Filmas Saula dēls scenārija autoriem ir izdevies aktivizēt stāstījuma stīgu, kas disonē ar izdzīvošanas noteikumiem, un ir reizē gan vērsta uz praktisku darbību, gan transcendentāla. Galvenā sižeta līnija ir racionāla, bet reizē arī iracionāla, un perfekti saplūst ar ārprāta dvašu, kas izstaro no filmas attēla, skaņas un ritma pasaules. Tīri racionālas sižeta līnijas dominance – vai tas būtu mēģinājums bēgt, vai pavēstīt pasaulei par Aušvicas šausmām – vājinātu šī darba fenomenoloģisko perspektīvu un iesviestu šo filmu atpakaļ notikumu aprakstīšanas pasaulē. Pat neskatoties uz visu izsmalcināto stilistiku. Zīmīgi, ka abi manis pieminētie racionālie sižeti filmā parādās. Tiesa gan, tikai kā kontrapunkti filmas galvenajai sižeta līnijai.
Vēl trīs lietas
Pieminēšu vēl trīs nozīmīgas lietas, kas konsekventi ieturētas visas filmas garumā.
Pirmkārt, ļaunums šajā filmā nav personificēts. Jā, te ir tā saucamie sliktie, tomēr tie nav individualizēti. Tie ir daļa no gluži vai abstrakta kopuma. Tā ir ļoti būtiska atšķirība no klasiskajām spēlfilmām ar holokausta tematiku – tajās vienmēr ir individualizēti “sliktie”, tā saucamie antagonisti, kas tad arī kalpo par taustāmu ļaunuma iemiesojumu.
Filmā Saula dēls ļaunums nav individualizēts un līdz ar to ir daudz baisāks, jo šķietami visaptverošs.
Otrkārt, filmas skatītājs pastāvīgi tiek turēts informācijas badā. Skatītājam nav nekādas nojausmas, kas notiks, un, ja viņam šķiet, ka nojausma ir, tad, visticamāk, viss notiks pilnīgi citādāk. Nu gluži kā dzīvē bieži vien, bet pilnīgi ne tā, kā pierasts kino. Manuprāt, šis autoru izvēlētais stāstījuma paņēmiens lieliski ilustrē ieslodzījuma realitāti no ieslodzītā perspektīvas – bezpalīdzība un pastāvīga atkarība no ārējiem apstākļiem un nejaušībām.
Treškārt, filmā ir izcili iezīmētas divas realitātes kvalitātes, kas tajā burtiski saaugušas savā starpā. Haoss un organizācija. Tas ir vienlaikus paradoksāli un baisi, ka līdzās ārprātam, pazemojumam, ciešanām funkcionē kaut kāds abstrakts ļaunuma mehānisms, noteikta kārtība, kas visu šo elli sakārto un liek tai funkcionēt. Cilvēces racionalitātes vistumšākā izpausme...
SEANSI:
Kino Bize
Pirmdien, 22.02., 19:00
Trešdien, 24.02., 21:15
Ceturtdien, 25.02., 21:00
Sestdien, 27.02., 19:00
Splendid Palace
Otrdien, 23.02., 18:00
Forum Cinemas
Pirmdien, 22.02., 12:00 un 19:50
Otrdien, 23.02., 12:00 un 19:50
Trešdien, 24.02., 12:40 un 19:50
Ceturtdien, 25.02., 12:00 un 19:50
