Kino Rakstu publikācija rosina viedokļu daudzveidību – izlasot Elīnas Reiteres rakstu „Ģeneratīvā MI vizualitātes vārdnīca jeb Rokasgrāmata priekšvēlēšanu mēmju kariem. 1. daļa”, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks piedāvā savu versiju par mēmiem un mēmēm.
Elīna Reitere Kino Rakstos publicējusi rakstu par ģeneratīvo mākslīgo intelektu un dažiem ar to saistītiem terminiem. Viens no tiem ir “mēme”, ar to saistītas idejas par „mēmju kariem” un „mēmju varoņiem”. Viņa raksta tā: “Saskaņā ar Miriama Vebstera vārdnīcu, mēme (angliski – meme) šī vārda šaurākajā nozīmē ir attēls vai īss video ar humoristisku saturu, kuru izplata internetā, jo īpaši ar sociālo tīklu palīdzību. Savukārt jēdziena plašāko nozīmi iedibināja evolūcijas biologs Ričards Dokinss jau 1976. gadā savā grāmatā The Selfish Gene. Tajā, izejot no līdzības ar gēniem, viņš definēja mēmi kā sociokulturālās evolūcijas pamatvienību, kas izplatās no cilvēka uz cilvēku; tās var būt idejas, koncepti, stils. Dokinss postulēja, ka mēmes kultūrai ir tas pats, kas gēni dzīvībai.”
Un turpinājumā: “Gan mēmes, gan gēni funkcionē pēc survival of the fittest principa – t. s. mēmju cīnītāji ražo ārkārtīgi daudz šādu vienību, taču tikai vislabākajām izdodas uzvarēt cīņā par auditorijas uzmanību – sasniegt miljonus skatījumu un dalīšanos internetā, tātad kļūt virālām.”
Pēc šādas interpretācijas mēme ir kaut kāda ideja, ko (pēc raksta konteksta var saprast – ne visai patīkami un godprātīgi) cilvēki rada ar mērķi, lai pakļautu savam vēstījumam citus cilvēkus, lai uztaisītu tādu “mēmi”, ko ļaudis (pēc konteksta – nepietiekami izglītoti un nepietiekami kritiski domājoši) tad izplatītu tālāk, un tādā veidā mēmju autori gūtu sev kaut kādu labumu. Tas arī ir aptuvenais uzskats par “mēmi”, kas pašlaik dzīvo interneta vidē. Parasti ar mēmēm tiek saprasti kaut kādi kustīgi vai nekustīgi attēli ar samērā īsu sižetu; mēme kļūst pilnvērtīga tad, kad cilvēki to sāk izplatīt. Tas nozīmē, ka mēmes ir noderīgi rīki – sliktās rokās darīs sliktu, labās – labu, bet tomēr – tikai cilvēku izmantoti rīki.
Tomēr Ričarda Dokinsa ideja ir daudz atvēsinošāka – sekojot tai loģiski (lai gan Dokinss pats to šādi nedara), nevis mēme ir rīks cilvēku rokās, bet cilvēks ir mehānisms mēmju pavairošanai, un iespējas to kādam kontrolēt ir labākajā gadījumā ierobežotas.
Vispirms mazliet jāparunā par to, ko viņš īsti domā, runājot par gēniem un saucot gēnu (vienskaitlī) par “savtīgu”.
Dokinsa grāmatas fonā ir diskusija par to, kas ir evolūcijas pamatvienība – kas ir tas, kas evolucionē.
Parasti, runājot par evolūcijas procesu un to, kas tiek domāts ar “piemērotākā izdzīvošanu”[1], cilvēkiem prātā ir individuāli organismi. Darvina žubīte, kurai knābis labāk piemērots sēkliņu atvēršanai, izdzīvo labāk sēkliņu ekoloģiskajā nišā, tā atstāj vairāk pēcnācēju, kuri pārmanto attiecīgo knābi… un tā tālāk. Lai gan organisms, protams, sastāv no atsevišķām šūnām, tomēr netiek argumentēts, ka viens konkrēts leikocīts vai nervu šūna būtu tā, kas cīnās par pēcnācēju atstāšanu. Katras dzīvās būtnes šūnas visas kopā cīnās par izdzīvošanu, specializējoties un dalot darbus tā, lai visām kopā kā kolektīvam būtu lielākas izredzes izdzīvot un atstāt pēcnācējus, nekā citiem šūnu kolektīviem. Svarīgi, ka visas viena organisma šūnas koplieto vienādu gēnu komplektu.
Darvins runāja par sugām, tāpēc kā evolūcijas vienību var skatīt arī sugu kopumā. Skatoties šajā gaismā, var runāt par to, ka visai sugai kopumā ir kaut kāda noteikta stratēģija, kura ne vienmēr ir labākā vai izdevīgākā konkrētam indivīdam konkrētā mirklī, bet sugai kopumā tā ļauj izplatīties, izmantojot jebkādus paņēmienus. Piemēram, daudzas augu sugas ir pielāgojušās tam, ka dažādi dzīvnieki grib ar tām mieloties. Tās rada ziedus un pievilina kukaiņus, kas ēd augu dzimumšūnas (ziedputekšņus) vai mielojas ar nektāru, bet vienlaikus izplata citas dzimumšūnas. Citi augi (vai tie paši) apslēpj savas sēklas augļos, kas garšo dažiem dzīvniekiem, un apēstas šīs sēklas tiek iznēsātas plašā apkārtnē. Protams, šeit ir neskaitāmas variācijas.
Atsevišķo indivīdu bojāeja ir daļa no sugas izdzīvošanas stratēģijas. Atsevišķo organismu bojāeja ir daļa no tā, kā suga ilgtermiņā pielāgojas apkārtējiem apstākļiem. Sugas var evolucionēt (t. i., uzlabot savu bioloģisko pielāgošanos videi) caur to, ka indivīdi mainās – vecie nomirst, to vietā nāk jauni, kam ir citas (vai tās pašas) īpašības. Tāpēc ideja par nemirstību ir absurda. Nemirstīga cilvēku suga būtu neticami trausla, mainoties apkārtējiem apstākļiem. Dažu Silikona ielejas bagātnieku savtīgā vēlme dzīvot mūžīgi vienlaikus apdraud visas cilvēku sugas izdzīvošanu – it īpaši salīdzinot ar tādiem organismiem, kas vairojas ļoti ātri (piemēram, baktērijām).
Tomēr daļēji šis ir arī interpretācijas jautājums. Tā, piemēram, mājas vistas ir mūsdienās pati izplatītākā putnu suga uz pasaules, mājas vistu skaits astoņas reizes pārsniedz cilvēku skaitu . Kamēr cilvēku suga izdzīvo, ēdot pieradinātas vistas, šī suga piedzīvojusi neticamu uzplaukumu, salīdzinājumā ar citām putnu sugām, pateicoties tam, ka vistu gaļa un olas garšo cilvēkiem. To pašu var teikt par mājas cūkām un govīm. Vēl līdz nesenam laikam dažas citas sugas spēja ievērojami pavairot savu indivīdu skaitu, jo cilvēkiem patika to kažoki. Diemžēl šī stratēģija pēdējā laikā piedzīvojusi krahu, un tas, kas ir noticis, jau saistāms ar ko citu – ar mēmu. Bet par to vēlāk.
Ričarda Dokinsa grāmatas revolucionārais un provocējošais vēstījums tomēr bija cits, viņš par evolūcijas vienību postulēja individuālu gēnu – aminoskābju kombināciju. Tieši šis gēns kā neliels, fizisks informācijas nesējs cīnās pret visiem citiem gēniem par izdzīvošanu, un šajā spēlē uzvar tas gēns, kam ir visvairāk kopiju. Parasti gēni atrodami kompānijās ar citiem gēniem (hromosomas ir šādi apkopojumi) un tie cīnās kopā, bet
būtībā gēns ir savtīgs egoists un tā vienīgā interese ir pašam pavairoties – kā un kur, nav svarīgi.
Atsevišķs indivīds – cūka, cauna, vista vai cilvēks ar visu viņa sarežģīto ekosistēmu, domāšanu, kultūru utt. šajā perspektīvā ir nekas vairāk kā gēna multiplikācijas, t. i., pavairošanas mehānisms.
Gēns būtībā ir informācijas nesējs – tajā iekodēta kaut kāda rīcības programma. Bet informāciju iespējams pārnēsāt arī citādi. Mēms (vīriešu dzimtē, jo arī gēns ir vīriešu dzimtē) pēc analoģijas ar gēnu ir nemateriāla informācijas vienība, kuras vienīgais mērķis ir izplatīties ātrāk un vairāk nekā citām informācijas vienībām. Cilvēks atkal šeit ir tikai multiplikators – mēms dzīvo pats savu savtīgo dzīvi.
Šajā perspektīvā visas bildītes ir tikai šāda veida informācijas drusciņas, kas cīnās par izdzīvošanu. Bet arī doma par to, ka ir kas tāds kā “mēme”, kuru kaut kur kaut kādi “mēmju varoņi” saražo, lai pakļautu citus cilvēkus un iegūtu varu, vai ka to visu procesu var nosaukt par “mēmju karu”, – tas arī ir viens no šo mēmu paveidiem. Mums var šķist, ka mēs tos kaut kā kontrolēsim vai ka tos kontrolē kāds cits un ka tos vispār var kontrolēt, bet nekas tāds nav iespējams, jo arī ideja par mēmju (vai mēmu) kontroli ir tikai kārtējais mēms, kas uzradies, iesēdies cilvēku smadzenēs, un tā mērķis ir vairoties.
Ričarda Dokinsa ideja par “savtīgo gēnu” bija viens šāds mēms. Tas izrādījās ļoti dzīvotspējīgs un cirkulē joprojām, neskatoties uz to, ka tas jau pusgadsimtu vecs. Šī mēma mutācija attiecas uz “mēmēm” internetā – tās arī dzīvo savu dzīvi un cīnās ar citām idejām, izmisīgi cenšoties pavairoties.
Elīnas Reiteres raksts, kurā viņa (it kā viņa, bet īstenībā, no mēma viedokļa , – mēms vai mēmu komplekts) cenšas skaidrot, kā mēmes darbojas un kā tās kāds mēģina iebarot mums, ir tikai mēmu iekšējā evolucionārā procesa daļa. Cilvēki, kam šīs idejas (mēmi) šķiet interesantas, tās multiplicē, un tā tas darbojas tālāk. Mēmi apkaro cits citu un arī var darboties pretēji gēnu interesēm. Tā, piemēram, pēdējos gados pasaulē arvien vairāk izplatās mēms par globālo sasilšanu, tas ir veiksmīgi saslēdzies tandēmā ar mēmu par veģetārisma ētisko dabu un iecietību kā vērtību. Rezultātā gadiem ilgi izkoptā stratēģija (saskaņā ar kuru mājas cūkas un govis, bet it sevišķi daži kažokzvēri triumfēja, salīdzinot ar citām sugām) piedzīvo krahu – caunu un ūdeļu populācija tikusi ievērojami iedragāta, līdzīgs liktenis gaida arī cūkas, un pat līdz šim tik veiksmīgās vistas nebūt nav pasargātas.
Tāpēc “mēmju varoņi” un “mēmju kari” ir rezultāts mēmu darbībai. Mēs, protams, varam tiem pretoties, šo visu noklusēt un censties ievērot mēmu higiēnu, tos tālāk neizplatot. Bet problēma tā, ka mēs esam fundamentāli cieši saistīti kā ar gēniem, tā ar mēmiem, mēs no tiem esam atkarīgi, dzīvojam un mirstam kopā ar tiem. Ko ar šo visu darīt – es nezinu. Bet es neesmu par to atbildīgs – to visu dara savtīgie mēmi. Mana kā indivīda cerība – vismaz daži no tiem ļaus mums visiem kopā būt tiem, kas ir “piemērotākie”.
