Nākamajā dienā pēc pasaules pirmizrādes Lailas Pakalniņas jaunā spēlfilma “Ausma” recenzēta vienā no vadošajiem kinopasaules medijiem, Kino Rakstos – recenzijas tulkojums un oriģināls. Šodien filmai Latvijas pirmizrāde, no 24. novembra – kinoteātru repertuārā.
Nostalģiskā, melnbaltā drāma par dzīvi Latvijas kolhozā aizgūta no leģendārā režisora Sergeja Eizenšteina “plauktā noliktā” filmas projekta.
Ausma - mīlestības pilns veltījums un zinoša kritika klasiskajam Austrumu bloka kino – ir brīnišķīgi veidota, melnbalta latviešu režisores un scenāristes Lailas Pakalniņas traģikomēdija. Filmai pamatā ir tas pats materiāls, kas leģendārā padomju avangarda režisora Sergeja Eizenšteina nepabeigtajam projektam; Latvijas-Igaunijas-Polijas kopražojums pasaules pirmizrādi piedzīvoja Tallinā, festivālā Black Nights, un tas notika tieši Latvijas proklamēšanas dienā.
Ausmas nacionālā pirmizrāde notiks nākamnedēļ. Pēc tam, ņemot vērā atzinību un apbalvojumus, kas piemeklējuši citas nesenas melnbaltās retro drāmas (piemēram, Mihaela Hanekes Baltā lente un Pāvela Pavļikovska filma, Oskara ieguvēja Ida),
sagaidāma festivālu un izplatītāju interese.
Stāsts lielā mērā aizgūts no folkloras, kas apvij Pavļiku Morozovu – reālu pusaudzi, kurš traģiski miris 1932. gadā un Staļina propagandas mašīnas glorificēts kā moceklis. Oficiālajā versijā Morozovs bija pionieris, kuru pēc tam, kad viņš bija valsts iestādēm nodevis savu pretkomunistisko tēvu, nogalināja paša ģimene. Lai gan vēlāk vēsturnieki Morozova oficiālo biogrāfiju atzina par gandrīz pilnībā safabricētu, tā padomju laikā iedvesmoja neskaitāmus literāros un dramatiskos darbus, ieskaitot Eizenšteina nepabeigto pilnmetrāžas filmu Tērču pļava. Tomēr filmu neskaidru iemeslu dēļ aizliedza; iespējams, pēc paša Staļina pasūtījuma.
Pakalniņas pārstrādātajā versijā, kuras darbība ar nolūku risinās nekonkrētā laikā, aptuveni 20. gadsimta 60. gadu sākumā, galvenais varonis ir Jānis (Antons Georgs Grauds), eņģelisks pionieris, kas dzīvo padomju okupētās Latvijas kolhozā Ausma. Mācīts nekritiski ticēt nākotnes utopijai par neierobežotu pārticību, ko sola komunisms, Jānis nodod savu piedzērušo, slepkavniecisko tēvu (Vilis Daudziņš) un pieņem kolhoza politisko priekšnieku Kārli (Viktors Zborovskis) par savu tēvoci. Viņa rīcībai ir traģiskas sekas, tomēr sapnis par paradīzi, kurā valda šķiru vienlīdzība, nebeidzas. Kārlis lepni saka: “Mēs, boļševiki, nekad neraudam.”
Ap šo kodolīgo stāstu Laila Pakalniņa un poļu operators Vojcehs Starons savērpuši sulīgu vizuālo simfoniju, pilnu ar pārsteidzoši poētiskiem tēliem – formastērpos ģērbtu bērnu bariem, grūstošām industriālām būvēm, eņģeli, kas gozējas pie griestu sijas baznīcā, spokaini lēni pār kviešu lauku krītošām izkaptīm. Starons ļoti bieži izmanto elegantas sekojošas kameras kustības, līdzsvarotus skatus no augšas un sīku dzīvnieku, ieskaitot gliemežus un spāres, supertuvplānus. Fascinējoša melnbaltās filmas un glezniecisku, stilizētu, sapnim līdzīgu attēlu kombinācija nenovēršami raisa asociācijas ar krievu meistariem Andreju Tarkovski un Alekseju Germanu.
Ausmas skaistums slēpjas tās bagātīgumā, nenoteiktībā un apzināti netveramās iecerēs.
Pakalniņa uzauga padomju laikā un studēja kino Maskavā, un te viņa no jauna izgudro sociālistiskā reālisma kino gramatiku – drīzāk ar sirsnīgu nostalģiju nekā īgnu izsmieklu. Ar monstrozajiem komunisma pretiniekiem un galveno varoni, kura morāle ir neskaidra, filmas uzstādījums pavisam noteikti nav vienkāršots uzbrukums Krievijai un Baltijas reģiona okupācijai, kas mūsdienu Latvijas kultūrā bieži tiek izmantots, tas ir kas daudz smalkāks un ironiskāks. Titros Pakalniņa kā iedvesmas avotu rotaļīgi min savas bērnības atmiņas un Vladimiru Putinu.
Lai gan Ausma vizuāli ir izcila, tai ir savi trūkumi. Izplūdušais un nesakarīgais naratīvs, tēlu dziļuma trūkums, sardonisks tonis un reizumis arī krišana seklos jokos būs pārbaudījums dažu skatītāju izturībai. Tie, kurus neinteresē padomju Krievijas vēsture un kultūra, iespējams, neuztvers daļu materiāla, tomēr papildu literatūras apguve nav obligāta. Pakalniņa apgalvo, ka stāsts veidots universāls un pārlaicīgs. Viņai no savas tautas sarežģītās vēstures kolektīvās folkloras noteikti ir izdevies izveidot aizraujoši skaistu un oriģinālu darbu. Vestarda Šimkus un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra greznais muzikālais pavadījums – gan tumšs un disharmonisks, gan līksms un triumfējošs – papildina filmas krāšņos uztveres slāņus.
No angļu valodas tulkojusi Agnese Zapāne
Recenzijas oriģināls ŠEIT
