KINO Raksti

Ideālais kino. Kriss Mārkers un «La Jetée»

10.06.2016

Šovasar 95 gadi apritētu franču režisoram Krisam Mārkeram (Chris Marker, 1921–2012), kura ieguldījums kino filozofijā ir daudz lielāks par viņa popularitāti plašās kinoskatītāju masās. Kinokritiķis Dmitrijs Rancevs no apmēram 60 Mārkera filmām izceļ tikai pusstundu garo «La Jetée / Skrejceļš» (1962) un apgalvo, ka to var uzskatīt par ideāla kinematogrāfa iemiesojumu.

Kriss Mārkers (1921-2012)

Franču režisors Kriss Mārkers uzņēmis sešus desmitus filmu; tās ir atšķirīgas pēc žanriskās piederības un hronometrāžas, bet vienmēr grūti ievietojamas definīcijas rāmjos. Radošo sasniegumu kopums Mārkeram nodrošina īpašu vietu ārpus meinstrīma - visai pieticīgu, mērot režisora atpazīstamību masu auditorijā, un tomēr viņa ieguldījumu kinematogrāfa attīstībā būtu grūti novērtēt par augstu.
Režisors-novators, režisors-domātājs, Mārkers ir iedvesmojis un turpina iedvesmot — pastarpināti un tiešā veidā — kinematogrāfistus, kas meklē, ir atvērti eksperimentiem un spēj veidot konstruktīvas attiecības starp teoriju un praksi. Turklāt paša Mārkera daiļradi pilnībā iespējams aplūkot kā aizraujošu teoretizēšanu par cilvēka dabu, par cilvēka vietu apkārtējā pasaulē, par mākslas lomu humānisma un filozofiskās problemātikas attīstībā.

Kinomākslai piemīt tāda skumīga un vienlaikus priecējoša īpatnība — jebkurš filmu saturošs informācijas nesējs ir laika sabiezējums. Krisam Mārkeram ar šo fenomenu ir savi rēķini kārtojami.


Nopietnais refleksijas līmenis Mārkera darbos ļauj abstraktu laika kategoriju pārtulkot tādā kā acīmredzamā, pat gandrīz sataustāmā veidolā. Fiksēts lentē, laiks kustas ar ātrumu 24 kadri sekundē un atmiņu pārveido atjauninātu pārdzīvojumu fragmentos, kas tādējādi iegūst patiesīgumu un kļūst attiecināmi uz intīmo sfēru. Tieši tā režisors uztver laiku, kas viņa darbu traktējumā allaž no pazaudēta top atrasts.

Kadrs no filmas «La Jetée»

Pārvarot linearitāti

Pasaule mums atklājas caur sajūtām. Ja šīs sajūtas balstās jaunrades radošajā enerģijā, tad tās gluži prustiskā garā ir spējīgas pakļaut temporālo koordinātu. Mārkera gadījumā tāda enerģija nāk rokrokā ar apņēmīgu jaunas jēgas piešķiršanu vēl 20. gadsimta sākumā radītajai montāžas teorijai.

Montāžas savienojums starp blakus saskarsmīgi novietotiem attēliem spēj nodibināt saikni, kas, būdama ātri gaistoša un nevizualizējama, iemantos pašpietiekamu semantisko statusu un skatītājam izrādīsies svarīgāka un patiesāka nekā paši attēli. Līdzīgas sakarības var veidot atsevišķus sižetus ārpus burtisko nozīmju nolasīšanas zonām.

Noteikti jāatceras — kadru secība vienmēr ir lineāra. Un tomēr šo linearitāti iespējams pārvarēt, kadros uzmeklējot noteiktas nozīmes.

Nozīmju salīdzinājumā rodas īpaša mentālā ģeometrija, kas darbojas tādējādi, ka filmas vizuālais slānis kļūst tikai par virsmu, aiz kuras notiek visinteresantākais. Kriss Mārkers apzīmētāju un apzīmējamo spēli noved līdz tādai sarežģītības pakāpei, ka viņa vizionārie izmēģinājumi bieži kļūst par visai filozofiskiem novērojumiem, bet skatīšanās process, iztiekot bez redzētā verbālas strukturēšanas, veicina nepastarpinātu lietu būtības izpratni.

Kadrs no filmas «La Jetée»

Kaut kas līdzīgs bieži notiek arī dzejā. Un, ja ņem vērā, ka kinomateriāla montāžas organizēšana paredz plānu un epizožu ritmiskās noteiktības struktūras akcentēšanu un atskaņu izveidošanas iespējamību, tad jāmin vēl viena Krisa Mārkera kinematogrāfam raksturīga iezīme.
Franču autora atklātie izteiksmes līdzekļi rada īpašas nozīmjveides konstrukcijas, kas kinopoētikas intencionalitāti paceļ nebijušos augstumos. Flešbekus, flešforvardus, refrēnus un superīsus iestarpinājumus Mārkers izmanto, lai radītu noteiktu stāvokli, kurā parādītais un prātā iztēlojamais veido emocionālo fonu formējošo potenciālu starpību.
Viņa filmās tēli nevis vienkārši dzimst no kontekstu sadursmes, realitātei piešķirot dzejisku kārtību; tie paši rada kontekstus, kuros piezemētība un ikdienība izkrīt no ontoloģisko opozīciju skalas un pārtop jaunā kvalitātē. Līdz ar to pazīstami priekšmeti un parādības veido pavisam unikālu visumu — Krisa Mārkera poētisko visumu.

Kadrs no filmas «La Jetée»

Fotoromāns kā eksperiments

Romantiķis, pētnieks un metafiziķis — Kriss Mārkers ir un paliek smagsvara figūra arī mūsdienās. Tagad, kad kinovēstures otrajā simtgadē arvien skaļāk izskan diskusijas par to, vai ekrāna mākslas autentiskā vārdnīca ir pilnībā izstrādāta; tagad, kad dokumentālistika piedzīvo renesansi, kurai raksturīga tēmu, formu un pieeju dažādība, un kad visinteresantākais kino notiek ārpus spēlfilmu jomas, Krisa Mārkera eksperimenti neizdibināto kinovalodas apcirkņu apgūšanā un viņa pētītā iespēja izteikties patiesi ir īpaši aktuāla.

Par vienu no meistara visspilgtākajām un neatkārtojamākajām vizītkartēm kļuva 1962. gadā uzņemtais un kulta oreolu ieguvušais darbs Skrejceļš / La Jetée.

Šo filmu joprojām ir interesanti skatīties, tā aizvien vēl uztverama kā nozīmīgs mezgla punkts fundamentālo, parasti neartikulēto, jautājumu izpratnes procesā, turklāt novērtējama ne tik daudz satura, cik formas ziņā. Formālie risinājumi ir tādi, ka tie par kinodarba būtību runā vairāk nekā saturiskie momenti.
Sākumtitros norādīts, ka filmas žanrs ir «fotoromāns». Turklāt tās garums ir tikai 28 minūtes. Taču, pateicoties idejiskajam diženumam, spēcīgajam iedarbībai un post-apokaliptiskajai fabulai, La Jetée ir ietekmējusi daudzus 20. gadsimta otrās puses kinematogrāfistus, kas fantastikas tēmām pieskārušies svaigāko tendenču atspoguļošanas nolūkā. Piemēram, slavenajā Ridlija Skota filmā Pa asmeni skrejošais / Blade Runner (1982) un ne mazāk slavenajā Terija Giljama Divpadsmit pērtiķi / Twelve Monkeys (1995) izmantoti La Jetée motīvi.

Kadrs no filmas "Blade Runner" (1982)

Tātad — fotoromāns. Šis Krisa Mārkera darbs ir eksperiments tīrā veidā, no tiem, kas sekmē mākslas attīstību un bieži vien izrādās nenovērtēti. Visa filma sastāv tikai un vienīgi no fotouzņēmumiem. Tas tādā kā apgrieztā veidā filmu satuvina ar mūsdienu situāciju un iezīmē dabiskos uztveres kanālus.

Laikmetīgajā vizuālajā kultūrā — tās visplašākajā izpratnē — būtiska nozīme ir vispārējās un visiem pieejamās fotografēšanas fenomenam.

Uzņemtie mūsu dzīvju mirkļi uz monitoru ekrāniem kļūst par daudzu īpašumu, pati realitāte tiek izkaisīta pa neskaitāmiem attēliem, kuros dzīve galvu reibinošā ātrumā iluzori sastingst, kņadas pārpilnā virtualitāte kļūst par patvērumu no kņadas, un sākotnējais priekšstats par fotogrāfiju pakāpeniski zūd. Tādēļ jo interesantāk ir redzēt (un Krisa Mārkera šedevrs tieši šādu iespēju dod), kā fiksētais, turklāt perfektu fotomākslas paraugu veidolā, savā šķietami imanentajā statikā atklāj pilnvērtīgu dinamiku.

Kadrs no filmas «La Jetée»

Lieta tāda, ka La Jetée telpu palīdz organizēt īpaša pieeja montāžai kā atsevišķai un svarīgai kino radīšanas sastāvdaļai. Kā zināms, konstruktīva, pārveidojoša montāža ir nevis vienkārši blakus kadru savienošana, bet gan tāda to sastatīšana, kas no divām esošajām nozīmēm izšķiļ trešo. Kriss Mārkers, kinematogrāfa priekšteču nekustīgumu iegremdējot ekrāna darbības laika kontinuumā, ne tikai seko Ļeva Kuļešova un Sergeja Eizenšteina iestrādnēm, bet piešķir tām arī daudz jauna, vismaz atklājot jaunas dimensijas kadrā, kas pēc savas būtības ir nevis apstādināta kinolente, bet gan patstāvīgs tēls.

Vizionāra kvēle

Itin bieži, kad runa ir par ideālu, kinematogrāfam tiek piedēvētas sapņa īpašības — spēja skatītāju ievest pilnīgi citā pasaulē ar saviem likumiem, kuru struktūra, lai cik arī neparasta tā būtu, neliek brīnīties un neprasa citus apstiprinājumus, kā vien pašu savas esības faktu — gluži, kā tas mēdz būt ar sapņiem. Lielā mērā tas ir attiecināms arī uz La Jetée. Un ne tikai tādēļ, ka pēc sižeta filmas varoni, vienu no Trešā pasaules kara gūstekņiem, piespiež doties ceļojumā uz pagātni un nākotni tagadnes glābšanas vārdā, bet viņa vīzijas iegūst vareno patiesības spēku, kāds šajā pusē ir nesasniedzams.

Kadrs no filmas «La Jetée»

Pats šāda eksperimenta fakts arvien no jauna liek salīdzināt divas tuvas, taču tik atšķirīgas mākslas — kino un fotogrāfiju. Izrādās — lai kā tiktu izstrādāti atsevišķi raksturi un kopīgās dramaturģiskās līnijas, kinomākslai nesasniedzams ir tas, ko šajā gadījumā sniedz ārēji vienkāršāks vizuālās fiksēšanas veids. Fotokadrs, kas ir daļa no mākslas ar atbilstošām īpašībām un atbilstīgu prasību ievērošanu, kur kompozīcija, gaismas un ēnas attiecība, enerģētiskās līnijas, radoša lietu un parādību pārveidošana un daudz kas cits ietver zināmu perceptīvo slogu (un tieši no tādiem kadriem sastāv La Jetée), pieprasa augstāku vērīgumu, liek lūkoties kā apburtam, pamanīt un piedzīvot tādu emociju daudzveidību un tādu pārdzīvojumu gammu, ka tas viss fascinē šā vārda vistiešākajā nozīmē.

Kadrs no filmas «La Jetée»

Fotogrāfija ir apcerīgas vērošanas akts, vizionārisms. Katrs La Jetée fragments ir vizionāras kvēles pārpilns (bet pati filma turklāt melnbalta) — no tiem varētu izveidot aizraujošas izstādes ekspozīciju. No otras puses, šīs filmas kadri pilda arī kādu lietišķāku funkciju — tie izklāsta stāstu. Tādējādi veidojas zināma sprauga, pa kuru caur „plakanāku” (salīdzinot ar klasiskajām „kustīgajām bildēm”) fotofaktūru cauri tiek arī papildu dimensionālie dotie lielumi, kas nav nolasāmi racionāli. Pateicoties Krisa Mārkera eksperimentam, pieslēdzas iracionālā lauks — īpaši vizuālajā līmenī. Tāpēc arī naratīvais līmenis ar tā temporālajām cilpām, fantastisko fabulu un tagadnes sataustāmību caur tās projekciju pagātnes prizmā, salīdzinot ar nākotni, nepavisam neliekas kaut kas sagudrots, bet gan izskatās vienīgais iespējamais konkrētās ieceres apstākļos.

Sentiments bez meliem

Filmā La Jetée liriskums nav pretstatīts skarbajai antiutopiskajai iepriekšnoteiktībai. Pat vēl vairāk — tas tieši loģiski izriet no tās, noslēdzot apli, kurā jutekliskais tiek pielīdzināts eksistenciālajam. Tāpēc sentimentalitātes uzplūdos meli neparādās. Tāpat kā tie neparādās arī savdabīgajā filmas māksliniecisko risinājumu kulminācijā. Kad vēstījuma audeklā pavīd vienīgais īstais kinokadrs — guļoša varone atver acis —, šis moments nekļūst par svešādas estētikas iebrukumu rūpīgi izbūvētajā filmas telpā. Tas uztverams kā atdzīvojušās fotogrāfijas brīnums, kā koncentrēta, tīra sapņa substances parādīšanās.

Kadrs no filmas «La Jetée»

Skatoties La Jetée, nepamet sajūta, ka tu pārdzīvo kaut ko nozīmīgu, dziļi intīmu un tajā pašā laikā saistītu ar vispārcilvēciskiem humānisma pirmsākumiem, līdz bezgalībai apbrīnojamu un pat neiespējamu, kinomānu visdrosmīgāko sapņu diktētu. Turklāt šī sajūta nav nejauša, to nostiprina stabils autora gribas pamats, stipra radošā intence, pieredze un nopietns darbs, šo pieredzi izvērtējot, kā arī izlēmība iet pa vēl neizpētītu ceļu. Tādēļ kādā ārkārtīgi svarīgā nozīmē Krisa Mārkera filmu var uzskatīt par ideāla kinematogrāfa iemiesojumu.

2012. gadā, Krisam Mārkeram aizejot, žurnālā "Kino Raksti" (Nr. 3 / 2012) rubrikā "In memoriam" tika publicēts Lauras Lizumas raksts "Avatāru spēlītes kreisajā krastā. Kriss Mārkers".

No krievu valodas tulkojusi Zane Volkinšteine

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan