Mūžībā aizejot Elizabetei II, nu jau leģendārajai Lielbritānijas karalienei, atkal varam novērtēt kinematogrāfa spēku – dokumentālos kadros un mākslinieciskās interpretācijās karalienes tēls turpina dzīvot uz ekrāna.
Šī filmu izlase veidota, ievērojot līdzsvara principu – viena filma princeses Diānas līdzjutējiem, viena karaliskās ģimenes faniem, pa filmai britu humora un romantisko drāmu cienītājiem, dokumentālistiem un seriālistiem, arī festivālu kino baudītājiem. Venēcija un BAFTA, vēsture un mūsdienas, bet visu apvieno neiztrūkstošās auduma tapetes virs tumšiem koka sienu paneļiem un izcili aktierdarbi.
Karaliene / The Queen
(2006, Stīvens Frīrs / Stephen Frears)
Filmas ievadtitrā lasāma rinda no Šekspīra lugas Henrijs IV: “Nemierīgi guļ tā galva, kas valkā kroni… / Uneasy lies the head that wears a crown…”. Frīra darbs būs vistuvāks seriāla Kronis / The Crown faniem, tā filmveide nesagādā negaidītus pārsteigumus, gluži atbilstoši karaliskajai etiķetei.
Filmas sižetiskā ass ir notikumi pēc liktenīgās nakts, kad iet bojā princese Diāna. Visa Lielbritānija gaida, kāda būs karaļnama rīcība, paziņojumi, bēres. Vienlīdz nozīmīgs tēls iepretī Elizabetei (Helēna Mirrena) filmā ir jaunieceltais britu premjerministrs Tonijs Blērs (Maikls Šīns), kurš, pretrunā savai politiskajai pārliecībai, jūt cilvēciskas simpātijas pret karalieni.
Greznos, rūpīgi komponētos iekšskatus līdzsvaro iespaidīgi dabas skati. Filmas simbolisko smagumu iznes epizode, kurā karaliene negaidīti sastopas ar staltbriedi; dzīvnieka ragu žuburs liecina par ļoti garu mūžu. Tā ir līdzvērtīga, karaliska sastapšanās, kurai vēlāk seko vēl viena, tikpat būtiska – telpā, kurā medījumiem tiek notecinātas asinis. Stingais bezgalvas ķermenis iekārts ķēdēs virs grīdā ierīkotām restītēm asiņu noplūdei, bet uz galda atstātā majestātiskā brieža galva ar ragu kroni stiklainām acīm veras uz Elizabeti.
Karaļa runa / The King’s Speech
(2010, Toms Hūpers / Tom Hooper)
Elizabetes II tēvs, tobrīd vēl princis Alberts, pārņem troni pēc tēva nāves 1936. gadā un kļūst par karali Džordžu VI. Hūpera filma koncentrējas uz izšķirošu momentu trīs gadus vēlāk - Otrā pasaules kara priekšvakarā karalim jāsagatavo nozīmīga runa, kas iedvesmos un saliedēs viņa pavalstniekus laikā, kad aizvien nojaušamāki ir nacistiskās Vācijas nolūki. Džordžs VI (lomā Kolins Fērts) ilgstoši cieta no runas defekta, kura uzveikšanai filmā tiek pieaicināts aktieris un runas terapeits Laionels Logs (Džefrijs Rašs). Šīs idejas autore ir topošā monarha apņēmīgā sieva (Helēna Bonema Kārtere) polsterētu gurnu smagnējā tēlā – viņa saskatījusi potenciālu ekscentriskā Loga prasmēs.
Kolins Fērts, Džefrijs Rašs un Helēna Bonema Kārtere šajā viegli komiskajā, dūksnaini krāsotajā salondrāmā jūtas tik ērti kā zivis karaļnama baseinā (ja tādas tur mīt). Filma, ko vērts skatīties kaut vai tikai dzirkstošā aktieru ansambļa dēļ.
Karalienes Elizabetes II kronēšana / The Coronation of Queen Elizabeth II
(2012, Džeimijs Mjūrs / Jamie Muir)
Iespēja dokumentālajā filmā uzzināt vairāk par tolaik vēl tikai 26 gadus jaunās Elizabetes kronēšanas ceremoniju no unikāliem hroniku materiāliem un aculiecinieku atmiņu stāstiem (piemēram, sieviete, kas līdz ar citām jaunām dāmām nesusi Elizabetes piecus metrus garā sarkanā samta apmetņa malu). Nerimstošā lietū stundām gaidošs pūlis, izmirkuši uzkodu iesaiņojumi ielu malās; priecīgi čivinoši bērni paslēpušies zem lietus plēvēm, bet pūderotām, cirtotām parūkām greznojušies pēri steidzas caur peļķēm uz Vestminsteras abatiju… hroniku kadri veido neticami autentisku noskaņu un gandrīz vai klātbūtnes sajūtu.
Karaliskās ģimenes vēstures pārzinātāji ar pelnu krāsas matiem, satraukumā pietvīkušiem vaigiem un mirdzošām acīm stāsta par vissīkākajām 1953. gadā noritējušās ceremonijas norises detaļām. Un to ir daudz, sākot no apģērbā ieslēpta ožamā spirta un arhibīskapa kritiena mēģinājumā, līdz skatītāju tribīņu uzbūvei – sēdvietu skaitu abatijā nācies palielināt no diviem līdz pat vairāk nekā septiņiem tūkstošiem.
Karaliskais brīvsolis / A Royal Night Out
(2015, Džulians Džerolds / Julian Jarrold)
Ir 1945. gada maijs, visa Eiropa svin uzvaru, arī Londonas ielas pārpildītas līksmojošu ļaužu pūļiem. Princeses Elizabete (Sāra Gadona) un Margarēta (Bela Povlija) ir saviem vecākiem, karaļpārim (Rūperts Everets un Emīlija Vatsone), izdīkušas atļauju pievienoties svinībām, tiesa gan, modras apsardzes pavadībā. Tālāk jau viss pēc nopulētas shēmas – līst šampanietis, pārpildītajā deju zālē māsas pazaudē viena otru, un Elizabete, dodoties pa pēdām Mārgaretai, savā ceļā satiek apburošu lidotāju. Šīm simpātijām ļauts ilgt tikai līdz rīta gaismai, bet tas ir pietiekami garš laiks, lai princeses iepazītu Londonas nakts dzīvi, klubus, publiskos namus, kazarmas un spekulantu kantorus, bet radiofona translēto karaļa uzrunu noklausītos kādā pabā.
Šī droši vien paliks vienīgā reize, kad Karaliskais brīvsolis (kas 2015. gadā Latvijas kinorepertuārā parādījās ar nosaukumu Nakts bez kroņa) īsi paviesojas Kino Rakstos, arī citviet labāko filmu topos to neatradīsiet. Tomēr Džulians Džerolds ir atzīstami cītīgi darbojies pie tā, lai patriotiskās noskaņās ieturētais pasakas un romantiskas drāmas sakausējums nezaudētu lindīhopa palēciena vieglumu. Bezraižu vakara skatāmviela, kurai cauri vijas prieks par uzvaru smagā un mokošā karā. Izjūta, kuras ļoti pietrūkst šobrīd.
Vindzoru karaļnams / The Royal House of Windsor
(2017, Channel 4 Television Corporation), skatāma Netflix
Interneta komentāros vējo neapmierinātība par to, kā šajā seriālā interpretētas Diānas un Čārlza attiecības, tāpat dzirdēti arī pārmetumi par “Pils propagandu”, tomēr, paļaujoties uz potenciālo skatītāju jau izveidojušos viedokli par lielāko PR klupienu britu karaļnama vēsturē, rekomendēju dokumentālo filmu sešās sērijās kā aptverošāko ieskatu Bekingemas pils norisēs un personībās pēdējo simts gadu laikposmā. Dokumentāli kino kadri, fotogrāfijas, vēstules – seriāla veidotāju rīcībā bijis bagātīgs materiāls, kas izmantots gana prasmīgi. Bez liekas sensacionalitātes, vēsturnieku komentāriem savijot notikumus, veidojas pils un tās iemītnieku portrets, kurš tiek skatīts gan politisko norišu, gan sabiedrības kontekstā. Īpaša atkāpe seriāla Midsommeras slepkavības uzticīgajam fanu pulkam – diktora balss Vindzoru karaļnamā pieder Gvilimam Lī jeb detektīva Bārnabija palīgam, detektīvseržantam Čārlijam Nelsonam.
Spensere / Spencer
(2021, Pablo Larēns / Pablo Larrain), skatāma Tet.plus
Čīlietis Pablo Larēns, filmu Džekija / Jackie (2016) un Ema (2019) režisors, Sebastiana Lelio filmas Fantastiskā sieviete / A Fantastic Woman (2017) producents, arī veidojot filmu par britu monarhiju, ir saglabājis sev piemītošo neatkarīgo redzējumu, radot filmu tēlus bez lieka svētsvinīguma. Dienvidamerikas kino mentalitāte, maģiskā reālisma un ķermeniskuma piesātināta, piemīt arī šai filmai, kur šķietami tā nebūtu iedomājama.
Filmas darbība norisinās latvieša acij tik mīļos Lielbritānijas miglas laukos un arumos, bet pamatā – stīvā, daudzos gadu simtos nemainīgā karaliskajā īpašumā Sendringemā, kur ik uz soļa un aiz katras drapērijas ir kāds sulainis vai istabene. Trīs dienas Ziemassvētkos kopā ar karalisko ģimeni princesei Diānai šķiet kā mūžība. Pelēko dienu plūdumu ritmizē ceremoniju virtene; vakariņas, fazānu medības, dāvanu izsaiņošana. Pasaule, kuras centrā ir bezkaislīga, nevainojamām manierēm apveltīta, maskai līdzīgu vieglu smīnu nēsājoša karaliene Elizabete II (Stella Goneta). Larēns savu nestabilo un pārjūtīgo Diānu Spenseri (Kristena Stjuarte) pretstata salti nekustīgajai pils videi, sievietes realitāti kropļojot ar uzmācīgām sapņu ainām un transgresīvām vīzijām. Tas saskan ar prinča Čārlza filmā izteikto frāzi par nepieciešamību attīstīt divus dažādus paštēlus, ģimenei un publiskajai telpai. Tas jādara „par labu valstij un cilvēkiem. Jo viņi nevēlas, lai mēs būtu cilvēki.”
