Svaigākie iespaidi no svarīga un sena Eiropas kinofestivāla.
Karlovi Varu festivāls pieder maniem mīļākajiem kinofestivāliem, to nosaka labā programma, demokrātiskā atmosfēra, skaistā vieta un galvenokārt – ilggadējā mākslinieciskā vadītāja Eva Zaoralova. Viņas aiziešana mūžībā šāgada 10. martā bija skumjš notikums daudziem kinomīļotājiem. Kopā ar festivāla prezidentu Jirži Bartošku viņi veidoja Karlovi Varu seju un saturu 29 gadus, tādēļ 56. festivāls 1. jūlijā tika atklāts ar Evai Zaoralovai veltītu filmu un uzmanības centrā ir liela fotoizstāde, kas atgādina mirkļus no Evas un festivāla dzīves. Tik erudītā kinozinātniece bija sena un laba draudzene mūsu Valentīnai Freimanei un iespējams, ka arī man izdevās tik labi pierakstīties Karlovi Varos (iegūt rīkotāju uzticību un tikt ielūgtai festivālā), netieši pateicoties šo divu brīnišķīgo dāmu draudzībai gadu garumā. Abas ar Valentīnu esam arī jau kopš pagājušā gadu tūkstoša 90. gadu sākuma gan kopā, gan katra atsevišķi aprakstījušas Karlovi Varu vēsturi un aktualitātes Latvijas medijos. Festivāla tagadējais mākslinieciskais direktors Karels Ohs patiešām ir no Evas Zaoralovas asistenta izaudzis par cienījamu viņas līmeņa vadītāju.
Pavisam īsi par festivāla vēsturi – tas savulaik izturējis ne tikai konkurenci ar Maskavas kinofestivālu kā Eiropai nozīmīgs austrumu bloka notikums, bet arī izvērties par vienu no četriem lielākajiem A-klases starptautiskajiem kinofestivāliem un to apmeklē arī prezidenti (atceros, piemēram, kā Gregorijs Peks lasīja Vaclavam Havelam veltītu poēmu). Karlovi Varu skaisto balvu, Kristāla globusu, saņēmušas tik daudzas kinozvaigznes – Hārvijs Keitels, Milošs Formans, Džūda Lovs, Vera Hitilova, Mels Gibsons un vēl daudzi –, un festivāla spožā ideja jau vairākus gadus ir veidot Karlovi Varu reklāmas klipus kā nelielas ironiskas ainiņas par to, kādi piedzīvojumi ar Kristāla globusa statuetēm gadās to slavenajiem saņēmējiem.
Šogad festivāla noslēguma ceremonijā Goda Kristāla globusu saņems austrāļu aktieris Džefrijs Rašs (pazīstams, piemēram, no filmas Karaļa runa / Kings Speech, 2010).
Vienīgā latviete
Īstiem sineastiem medus maize, protams, ir Karlovi Varu lielā sekcija Horizonti, šogad īpaši bagāta – 65 filmas! Tajā var gan noķert citur garām palaistus šedevrus (ieskaitot jau apbalvotus darbus!), gan atklāt sev kaut ko pilnīgi jaunu un nebijušu, arī no festivāliem, kuros nav izdevies pabūt. Šogad šajā “svara kategorijā” iekļuvusi arī Latvijas filma, Signes Baumanes Mans laulību projekts (filmas aprakstā festivāla mājaslapā gan netiek minētas jau iegūtās balvas, bet iekļaušana Horizonti programmā jau par tām liecina). Signe pati pēc festivālu tūrēm (viņas pašas vārdiem runājot) esot iestrēgusi Bruklinā „un tik sniedz intervijas”. Karlovi Varos filma bija iekļauta festivāla veiktajā priekšatlasē preses un industrijas pārstāvjiem (tai var uzticēties), un to rādīja vēl trijos seansos. Piedzīvojot pirmo iespēju beidzot redzēt arī mūsu Roberta Vinovska un Lokomotīves producēto filmu, nācās pacīnīties, jo savlaicīgi izņemto biļeti man izdevās pazaudēt, un ne ar kādiem pierādījumiem un runām zālē neielaida – ļāva tikai gaidīt, ja nu kāds tomēr iznāks no zāles, un tā nokavēju pirmo pusstundu (ko vēlāk atguvu preses seansā).
Signes personīgā intonācija, humora izjūta un godīgums mīlas piedzīvojumu izklāstā, protams, uzpērk;
vērtīga ir arī stāsta organiskā iekļaušanās mūsu vēstures annālēs. Mulsināja jaunums – bioloģisko, pat fizioloģisko un ķīmisko norišu zinātniskais izklāsts animācijas valodā (tas taču tad bija jāizpēta?!), bet reizēm tas izskatījās gandrīz tik skaisti un noslēpumaini kā Tarkovska okeāns vai ūdeņi. Norises komentējošais grieķu koris gan bagātināja, bet, iespējams, arī pārslogoja skatītāju uztveri, tomēr mani priecēja skaļie smiekli skatītāju zālē – ironija tika uztverta, postpadomju skats uz lietām arī publiku savaldzina.
Savulaik Signe Baumane par savu iepriekšējo pilnmetrāžu Akmeņi manās kabatās (2014) Karlovi Varu festivālā saņēma Ekumēniskās žūrijas balvu, par ko bija pārsteigta – lai gan to jau piešķir ne par autora personīgo ticību, bet gan par mākslinieciskā vēstījuma patiesumu un iedarbību. Gaidīsim jaunās filmas Latvijas pirmizrādi latviešu aktieru balsīs. Dubults darbs!
Pirmie pārsteigumi un favorīti
Šodien, būdama festivāla nedēļas pusē, vēl neko nedomāju par iznākumu – balvu sadalījumu –, varu tikai izcelt pāris vizuāli un arī saturiski apziņā aizķērušos un kinovalodas uztveri bagātinošus darbus.
Šveices un Vācijas koproducētā Mihaela Koha filma Drii Winter (angļu variants nosaukumam – A Piece of Sky) suģestē ar Alpu ciematiņa un tā iedzīvotāju it kā monotonās un rāmās dzīves attēlojumu. Filmas ritmu šķietami nosaka tikai gadalaiki, milzīgie akmeņi stāv kā stāvējuši, bet ierasto ritmu izjauc viesstrādnieku ierašanās, un ar vienu no viņiem satuvinās vietējā Anna; nelaimes priekšvēstneši nav jūtami. Neprofesionālo tēlotāju darbs, kameras un skaņas iedarbības spēks ir neparasti liels.
Jau otrajā festivāla dienā nāca skaists, atmiņām bagāts piedzīvojums – filma Komm mit mir in das Cinema – Die Gregors / Nāc ar mani uz kino – Gregori. Arī mums, Latvijā, labi pazīstamie Ērika un Ulrihs Gregori, leģendārā programmkinoteātra Arsenāls un Berlināles Jaunā kino foruma dibinātāji un ilggadēji vadītāji, šeit portretēti vēsturiskā un personiskā griezumā. Arī Rīgas kinoforums taču tika nosaukts par Arsenālu viņu dēļ, un tas nekas, ka Augusts Sukuts tā arī neaizbrauca pie viņiem stažēties, kaut tika ielūgts! Varu tikai pievienoties Ērikas paustajam par to lielo gandarījumu, kādu sajūti, ja izdodas ar filmu, kas tevi saviļņojusi un iespaidojusi, ieinteresēt un aizraut arī citus.
Sarežģītas un paradoksālas mātes un dēla attiecība šodien nodarbina kinematogrāfistus. Vizuāli izteiksmīgi un vētraini (jūras tuvuma un dabas elpa) šīs attiecības risina poļu režisors Tomašs Vasiļevskis filmā Glupcy / Muļķi, un tā ir viņa otrā sadarbība ar rumāņu operatoru Oļegu Mutu, kurš strādājis arī Latvijā. Spēcīga jau padzīvojušas sievietes personība (Dorota Kulaka), viņai jātiek galā gan ar neārstējami slimo dēlu, gan partneri, kura patiesā identitāte atklājas tikai finālā. Gan šveiciešu neprofesionālā tēlotāja filmā Drii Winter, gan šī aktrise varētu nopietni pretendēt uz Globusu kā labākās.
Apbrīnojami, kā tik jauni autori kā brāļi Kazanovas (tikai 31 gadu veci!) savai stilīgajai filmai Pieta dabūjuši tāda līmeņa aktrisi kā Angelu Molinu (Bunjuela un citu Meistaru zvaigzne!). Diezgan trakā veidā (viss iekš rozā!) viņi reflektē par valdonīgu māti un nekad nepieaugušu dēlu Mateo, kuram atklāj vēzi. Filmā iepītās paralēles ar Ziemeļkorejas diktatoru (līdz kolektīvai raudāšanas histērijai pēc viņa nāves) gan velk uz pārdomām, kāda būtu reakcija šodienas situācijā uz tāda monstra aiziešanu...
Vēl priekšā četras festivāla dienas, rezultāti sestdienas vakarā.
