Ko festivāliem un skatītājiem darīt ar problemātiskām filmām, kas atklāti ignorē vai izaicina sociālpolitisko realitāti? Aizliegt, nerādīt, neļaut filmēt? Vai neuztraukties un bez komentāriem tirgot biļetes, izmantojot ažiotāžu? Labākā atbilde ir – par šīm tēmām diskutēt publiski.
Neliels atskats pagātnē – ir 2022. gada aprīlis, nepilni divi mēneši pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Tiek izziņota Kannu kinofestivāla programma. Par atklāšanas filmu izraudzīta franču režisora Mišela Hazanaviča zombijkomēdija ar nosaukumu Z. Kinofestivālā, kurā tiek svinēta, vērtēta un izcelta vizuālā stāstniecība ar visiem no tās izrietošajiem semiotiskajiem aspektiem un simbolismu, ne organizatori, ne filmas autori izliekas neredzam, ka ar šo burtu parakstās slepkavas. Pēc īsas sašutuma vētras no Austrumeiropas nosaukums tomēr tiek nomainīts uz Final Cut (latviskots kā Pēdējā montāža).
2022. gadā Kannās izrāda arī vairākas ukraiņu spēlfilmas – Maksima Nakonečnija Tauriņa redzi un Dmitro Suholitkija-Sobčuka Pamfiru –, atklāšanas ceremonijā attālinātu uzrunu saka Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Programmā iekļauta arī karā nogalinātā Manta Kvedaraviča un Hannas Bilobrovas dokumentālā filma Mariupole 2 un Kvedaraviča dzīvesbiedre Bilobrova piedalās festivālā ar filmas nule pabeigto montāžu; pirms nepilna mēneša viņa atgriezusies no Ukrainas, no kurienes mājup vedusi Manta mirstīgās atliekas.
Tikmēr galvenajā konkursa programmā tiek demonstrēta Kirila Serebreņņikova filma Čaikovska sieva, un arī tas notiek, izliekoties nedzirdam ukraiņu kinoveidotāju aicinājumus kara laikā atturēties no platformas došanas krievu kinodarbiem un ieklausīties ukraiņu balsīs.
Par šīs filmas iederību Kannu programmā, protams, var diskutēt, bet tas, kas nekādi nepakļaujas diskusijai un citiem prāta ģimnastikas vingrinājumiem, ir fakts, ka režisors Kirils Serebreņņikovs festivāla preses konferences laikā tiešā tekstā aicina atcelt sankcijas oligarham Romānam Abramovičam. Savu ideju Serebreņņikovs pamato ar to, ka Krievijas varas elitei pietuvinātais uzņēmējs esot ilggadējs Krievijas art house kino atbalstītājs. Pat ja pieņemam, ka pastāv tāda realitāte, kurā Abramovičs nekādi nav saistīts ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu (pētnieciskā žurnālistika norāda uz pretējo), tomēr priecāties par to, ka cilvēks, kurš savu bagātību sakrājis uz pārējās sabiedrības rēķina, izmantojot valsts dabas resursus, šobrīd „dāsni” atbalsta ārthausu, šķiet neizprotami (kaut gan arī Latvijā ir pazīstama retorika “nu labi, zog, bet vismaz dalās!”).
Neatkarīgi no visa iepriekšminētā, gan Čaikovska sievu (klātesot pašam Serebreņņikovam), gan Pēdējo montāžu 2022. gada rudenī izrāda Latvijā, festivālā Baltijas pērle. Vēlāk arī tiek apstiprināts, ka daļa no nākamās Serebreņņikova filmas Ļimonovs: Balāde par Ediju tiks filmēta Latvijā. Režisoram tiek piešķirta vīza.
Šodiena
Atgriežamies 2024. gadā. Karš Ukrainā vēl aizvien turpinās. Ukraiņu kinoveidotāji vēl aizvien aicina nedot platformu tēmām, kas saistītas ar Krieviju, taču Kannās tās ir plaši pārstāvētas, eiropieši sakās esam noguruši no kara.
Kannu kinofestivāla programmā ukraiņu filmu vairs nav,
toties ir Serebreņņikova jaunākais darbs Ļimonovs: Balāde par Ediju. Programmā rāda arī Šona Beikera filmu Anora – stāstu par jaunas eskortmeitenes attiecībām ar hedonistisku oligarhu atvasēnu.
Arī šīs filmas bija skatāmas nule aizvadītajā kinofestivālā Baltijas pērle. Festivāls, kā allaž, par vienu no galvenajiem atlases kritērijiem izvirza lielo festivālu (piemēram, Kannu) flagmaņus – plaši apspriestus un reklamētus darbus –; likumsakarīgi, ka šāgada Baltijas pērles programmā ir gan Anora (Kannu galvenās godalgas, Zelta palmas zara laureāte), gan Serebreņņikova filma par Eduardu Ļimonovu, nacionālboļševiku partijas dibinātāju, kurš savulaik latviešus ietvēris “Tautu melnajā sarakstā” – dusmīgā rakstelī, kurā draud ar spēku “nokārtot rēķinus” ar vairākām “mazajām” tautām, tostarp mums.
Filmas seansi Baltijas pērlē tiek izziņoti 9. jūlijā, paziņojums sākas ar vārdiem: “Sekss – tā ir politika un politika – tas ir sekss…”. Manā pasaulē politika šajā laikā ir tālu no seksa, jo šis paziņojums nāca dienu pēc 8. jūlija, kad pār Ukrainu kārtējo reizi bija lijušas Krievijas raķetes, viena no tām trāpīja arī Kijivas bērnu slimnīcā Ohmatdit. Šis uzbrukums, tāpat kā visa Krievijas invāzija, ir politisku lēmumu konsekvences. Nekāda seksa te nav, ir tikai trula vardarbība.
Kinofestivālu atbildība
Gan Kannu, gan Baltijas pērles kontekstā rodas jautājums – kāda ir kinofestivāla atbildība, saskaroties ar komplicētām sociālpolitiskām tēmām? Kāda ir mūsu – kinovides pārstāvju – atbildība tajā, ka (arī) informatīva kara un ideoloģiju sadursmju apstākļos Latvijā filmē un izrāda kinodarbu par radikālu nacionālboļševiku, kurš ir atklāti apšaubījis mūsu tiesības uz savu valsti un centies iejaukties tās procesos; kura dibinātās partijas pārstāvji ir karojuši krievu separātistu rindās Donbasā (Ļimonovs piedalījies arī Balkānu konfliktā, Serbijas pusē).
Labākā atbilde ir – par šīm tēmām diskutēt publiski. To savā sižetā jau mēģināja darīt LTV Kultūras ziņas, tomēr festivāls Baltijas pērle aicinājumu iesaistīties sarunā laida gar ausīm. Raugoties pagātnē, festivāls arī citkārt ir norobežojies no iespējām paust viedokli vai nostāju jautājumā par Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Šoreiz arī, piemēram, filmas Ļimonovs: Balāde par Ediju režisors Serebreņņikovs nebija ieradies festivālā, lai ar skatītājiem pārrunātu savu kinodarbu.
Atliek pārrunāt pašiem. Kādas tad īsti ir abas skaļākās filmas festivāla Baltijas pērle šāgada programmā, Anora un Ļimonovs: Balāde par Ediju? Uz kādiem secinājumiem tās mudina?
Laipni lūdzam oligarhu spēļlaukumā
Filmu Anora režisējis Šons Beikers (viņa dzimtaskoks iesniedzoties arī tepat kaimiņos – Lietuvā), dinamiskā stāsta titulvarone ir eskortmeitene kādā Ņujorkas striptīza klubā (Beikers Kannās vairākkārt uzsvēris, ka filma ir veltījums seksa industrijā strādājošajiem). Pēc visa spriežot, Anoras varone ir otrās vai trešās paaudzes imigrante Amerikā. Darbs naktīs, miegs dienā un iztapīga laipnība pret miesaskāriem kungiem visprecīzāk raksturo Anoras jeb Enijas ikdienu. Viņas vecmāmiņa tā arī nekad neesot iemācījusies angliski, tāpēc Enija runā krieviski. Valodas zināšanas kādā vakarā padara viņu par vienīgo, kas var apkalpot kādu turīgu krievu jaunekli – Ivanu jeb Vaņu (Marks Edelšteins). Vaņam patīk sekss (bet ne politika!), arī pīpēt zāli un spēlēt videospēles; filmā šo nodošanos kaislībām tā arī aptuveni redzam šādā secībā, cieši citu pie citas. Vaņa ir izlaists, pāraudzis tīnis, kura untumiem nav robežu – piemēram, vēlme nopeldēties Kool-Aid dzēriena maisījumā izmaksā teju 90 tūkstošus dolāru (jo pulveris sabojā baseina sistēmu, kas jālabo). Viņa dzīve ir viens vienīgs spēļlaukums, un cilvēki, kas tajā ienāk, nav nekas vairāk kā rotaļlietas.
Filmā oligarhu attieksme pret apkārtējiem ir atainota tieši un nepārprotami, bet krietni vien mulsinošāks ir fakts, ka filma vietumis veidota kā klaunādes piesātināta komēdija, par untumiem un nerēķināšanos ar cilvēkiem tikai pasmejoties. Ainā, kurā Vaņas tētuka rokaspuiši mēģina aizturēt abus jauniešus, trīs vīrieši mēģina Anoru nogāzt no kājām, sasiet viņas rokas ar stacionārā telefona vadiem, noturēt pret viņas gribu. Ainas horeogrāfija un dramaturģija veidota tā, lai mudinātu skatītājus smieties, un tas strādā – seansā zāle smej pilnā balsī. Vēlāk viens no varoņiem Enijai teiks: “Es tev neuzbruku, centos tevi pasargāt, lai nenosities”; vēl vēlāk Enijas attiecības ar šo pašu varoni atmaigs.
Un te es domāju par to, kā 2024. gadā ir iespējams, ka kinofestivāla žūrija, ko vada sieviete, turklāt feministe (režisore un aktrise Grēta Gerviga), piešķir balvu filmai, kur šāda vardarbība ir pārvērsta par joku. Jo, tā kā kino ir attēlu un simbolu māksla, 2024. gadā ainas, kur cilvēkiem rokas sasietas aiz muguras, un uzbrukums “lai pasargātu” raisa pilnīgi citas asociācijas, nekā režisors to iecerējis.
Lai arī Anoru neuztveru kā propagandas darbu, žūrijas lēmums izraudzīties šo filmu par aizvadītā Kannu kinofestivāla laureāti ir apšaubāms. Retorisks jautājums – vai tiešām šogad bija jāapbalvo filma, kas noslēdzas ar smejošu krievu oligarhu un draudiem iznīcināt visu, kas tuvs? Vai šis būtu tas kino, kas pārstāv cilvēciskās vērtības un veicina tuvināšanos, par ko kultūras kontekstā tik patētiski tiek runāts?
Margināļa portrets
Ar filmu Ļimonovs: Balāde par Ediju ir krietni vien sarežģītāk, lai gan filma cenšas ieturēt drošu distanci no galvenā varoņa Eduarda Ļimonova, uzsverot, ka šī nav biogrāfija, bet gan franču autora Emanuela Karēra romāna Ļimonovs ekranizācija, kurā autors, varētu teikt, lielā mērā paļāvies uz Ļimonova nepavisam ne pieticīgajām pašrefleksijām. Bet vai tas ko maina, ka filma ir vai nav biogrāfija? Manuprāt, nē. Eduards Ļimonovs bija reāla personība un šo filmu (labi apzinoties, ka tā nav dokumentāra) var uztvert kā viņa portretu, kas tomēr rada zināmu priekšstatu vai papildina esošo. Skatoties filmu, domāju – kāds, piemēram, veidotos skats uz Ļimonova personību, ja šis darbs skatītājam ir pirmā saskare ar odiozo politiķi? Lai gan filmas beigu titros vārdā nosaukts Krievijas iebrukums Ukrainā un ļimonoviešu dalība karā Donbasā, režisors tomēr savas filmas galveno varoni ataino no cilvēciskas puses – kā apātiskas un brutālas sistēmas nogurdinātu huligānu, kurš gatavs darīt visu iedomātas “brīvības” vārdā.
Manipulatīvi, nekaunīgi un agresīvi – brīvība viņa pasaulē vairāk līdzinās vēlmei nekādi nerēķināties ar apkārtējo vajadzībām.
Lai arī skaidra slavinājuma šeit nav, pretnostatījums starp PSRS pelēkās un vecišķās sistēmas bezjēdzību un 70. gadu Ņujorkas skaudro ekonomisko nevienlīdzību nolasās tā, ka Ļimonova varonis “Edijs”, “Eģička” tomēr cīnās par kādiem (viņam vien zināmiem) augstākiem ideāliem. Rakstot viduvēju dzeju, pašmērķīgi meklējot slavu, viņš neierakstās šo negodīgo sistēmu musturos.
Dzīvē Ļimonovs nostājās pret sistēmu arī Putina Krievijā un par to tika apcietināts divtūkstošajos gados; pieņemu, ka šī atrašanās opozīcijā ir bijis galvenais aspekts, kas iespējoja šādas filmas tapšanu. Stāsts droši vien arī iegulst arī tajā kontekstā, kur šobrīd atrodas gan Serebreņņikovs, gan citi krievu kultūras pārstāvji, – filmā dzirdam refleksijas par to, vai ir viegli būt krievu emigrantam un disidentam.
Taču atgriežoties pie filmas vēstījuma un konteksta, kurā tas izskan, – daudzi šī darba aspekti, nemaz nerunājot par pašu fundamentālāko (titulvaroņa personību) ir problemātiski. Lai arī no filmas notikumiem mūs šķir laika distance (stāsts risinās 20. gadsimta 70. gados), tomēr daudzi vēstījuma elementi šobrīd nolasās ar pavisam citu konotāciju – pārspriedumi par Rietumu un Krievijas atšķirībām (Rietumos visi esot uzspēlēti un naivi, bet Krievijā – „īsti”), it kā garāmejot paustie vēstījumi pret (Vjetnamas) karu vai aicinājumi uz mieru, nacionālboļševiku propagandas atribūtikas atrādīšana (piemēram, plakāts “Krievija ir viss, pārējais – nekas”). Tas nav izolēts konkrētas un pagātnē palikušas laiktelpas atainojums, kam nav saistības ar šodienas realitāti. Visu šo pašu redzam šābrīža sociālpolitiskajā telpā, attiecināmu uz karu Ukrainā, un šis karš ir tiešs rezultāts impēriskajām un šovinistiskajām idejām, ko izplatīja Ļimonovs.
Tas, ka šīs radikālās idejas Ļimonova gadījumā ir marginālas un ne visai veiksmīgas personības izpausmes, nemazina šo ideju bīstamību –
to labi esam redzējuši prokrievisko partiju, toskait Ļimonova ideoloģisko sekotāju agresīvajā retorikā Latvijā un redzam arī tagad, traģiskajos notikumos Ukrainā.
Skatoties filmu, prātā nāk arī kāda senāka intervija ar Kirilu Serebreņņikovu, kas tika publicēta izdevumā The Guardian 2022. gada jūnijā. Tur viņš minēja, ka “allaž būtu jābūt vietai gudriem, detalizētiem un godīgiem krievu kultūras un cilvēku stāstiem. Mēs netaisām propagandu, neko valdības impēriskās ambīcijas slavinošu…”. Ir diezgan grūti lokalizēt, kur šajā apgalvojumā ierakstās stāsts par nacionālboļševiku Ļimonovu.
Protams, var pieturēties pie traktējuma, ka Ļimonovs: Balāde par Ediju ir filma par to, uz ko spējīgi patmīlīgi egoisti (un kas ir viņu dzinulis), taču Ļimonova bīstamība nav pamanīta vispār (vai atainota garāmejot). Citiem vārdiem, režisors nav uzskatījis šo apstākli ne par šķērsli, lai veidotu stāstu par šo personību, ne pietiekami svarīgu, lai to ietvertu filmā (ekranizācija taču!).
Ņemot vērā, ka dzīvojam pasaulē, kur impēriskās ambīcijas un agresija nav tikai tukši vārdi, kas izkliegti no propagandistu mutēm TV ekrānos, bet gan reāla darbība, kas turpina laupīt cilvēku dzīvības, man netop skaidrs, kālab kinoveidotāji un festivāli turpina urķēties šajā agresoru atainojumā jeb “medaļas otrajā pusē”. Vai tā ir fascinācija ar vardarbību? Vai arī turpinās iemītā taciņa pa “dižo” kaimiņzemes kultūras rezervātu (kas tā arī palicis bezspēcīgs iepretim valdības propagandas mašīnai un cilvēcību nav varējis sēt)?
Modīgā norobežošanās
Kopš 2022. gada Eiropas kultūrtelpā ir saasinājusies bīstama tendence – kultūru (tostarp kino) skatīt atrauti no realitātes un, pasarg Dievs, politikas. “Kari tiek izkaroti frontē, nevis kinofestivālos,” gādīgi un pamācoši norāda respektabli krievu kultūras pārstāvji. Ironiski, ka šāda veida apgalvojumus izsaka cilvēki, kuru dzimtene jau desmitgadēm kultūru un kino ir izmantojusi kā propagandas un ideoloģijas ruporu. Tomēr tādus darbus kā Ļimonovs: Balāde par Ediju ir grūti, ja ne pat neiespējami uztvert atrauti no sociālpolitiskā konteksta – pat ja tie tiešā veidā neizplata Kremļa naratīvus un impērisma idejas savā ziņā tiek mazinātas, skatot tās kā joku vai huligāniska varoņa, margināļa izdarības. Protams, var apelēt pie tā, ka režisors Serebreņņikovs ir paudis savu nostāju pret Krievijas uzsākto karu Ukrainā, taču tas noteikti nav iemesls, lai neuzdotu jautājumus par viņa kinodarbos atainotajiem personāžiem, procesiem un citām detaļām. Un, šos jautājumus šķetinot, filma Ļimonovs: Balāde par Ediju nolasās kā pustoņos tērpta koķetērija ar impērisma idejām un absolūta ignorance pret 2024. gada sociālpolitisko realitāti.
Taču kā pret šādiem darbiem izturēties Latvijā? Neskatīties? Aizliegt gan filmēt, gan izrādīt? Aizliegumi ir ārkārtīgi bīstami, jo var novest pie nevēlamām un demokrātiju apdraudošām blaknēm – piemēram, cenzūras, kas ierobežo vārda brīvību. Grūti arī iedomāties, kurai institūcijai būtu dodams šāds rīcības mandāts. Taču tādu filmu ignorēšana pavisam noteikti nav variants, jo sabiedrības viedoklis un diskusijas ir vienīgais, kas var un kam būtu jāspēj ietekmēt kinoveidotājus (šajā gadījumā studiju Forma Pro Films) uzņemt šādu projektu filmēšanu Latvijā, tāpat arī festivālu lēmumu šo filmu izrādīt. Ja publisko telpu piepilda tikai dziļdomīgs klusums un līdz galam neartikulēti iebildumi, iesaistītajiem nekas netraucē turpināt iesākto modus operandi.
Tomēr festivāla Baltijas pērle pienākums, saņemot publisko finansējumu, būtu arī radīt platformu šādām sarunām,
nevis pieturēties pie principa, ka jebkāda publicitāte ir laba, un turpināt tirgot biļetes, sērfojot uz filmas temata ambivalences.
Lai arī festivāla Baltijas pērle programmā bija iekļauta arī, piemēram, Hristo Grozeva dokumentālā filma Pretinde un Darjas Violinas un Sergeja Pavlovska Zudušais teātris, kuros, stāstot attiecīgi par Alekseju Navaļniju un Maskavas latviešu teātri Skatuve, ir ietverts skats uz kaimiņvalsts varas piekoptajām represijām, tās tomēr nekādi neatsver Ļimonova atrašanos programmā; šābrīža kontekstā (tostarp viedokļu un festivāla, arī sabiedrības nostājas vakuumā) šo filmu ir grūti vērtēt kā sabiedrību vienojošu un emocionāli bagātinošu darbu. Citiem vārdiem – neredzu nevienu iemeslu, kāpēc Latvijā filmu par cilvēku, kurš tik aktīvi iestājies par to, lai mums savas valsts nebūtu, vajadzētu uztvert relaksētā atsvešinātībā.
