Kad gada sākumā galvenās balvu ceremonijas aizvadītas, varam atskatīties uz rezumēto un domāt par gaidāmo. Tāpēc – subjektīvas piezīmes no aizvadītā un šī gada notikumiem dokumentārajā kino, prognozes un plāni nākamajiem mēnešiem.
No festivāla CPH: DOX atgriezos ar balvas aploksni ķiršu krāsā, tur iekšā kartiņa ar manu jauniegūto titulu – Best Palm Reading (varam to tulkot kā „labākā zīlētāja pēc rokas līnijām”). Balvas ar īpašu “labākā” titulu saņēma visi dokumentārās performances Plane of Losers, Episode 1 apmeklētāji festivāla konferences programmā iekļautajā un no citiem tradicionālas formas pasākumiem atšķirīgajā notikumā, signalizējot par tā ironisko toni. Performance bija precīzi mērķēta industrijas profesionāļiem, no kuriem daļa noteikti atpazina sevi vēstījumā par balvu kampaņām – finansiālo un emocionālo spriedzi, sociālo ietekmi un monetizētajā mašinērijā izzūdošo jautājumu, vai mākslā ir un vai var būt uzvarētāji un zaudētāji. Amerikāņu režisors, producents un mākslinieks Kīts Vilsons (Keith Wilson) ar līdzīgām performancēm uzstājies arī citos festivālos un pasākumos; ievijot savu personīgo pieredzi, Vilsonam nepilnas stundas garumā izdodas radīt izklaidējošu, ironisku un varbūt pat nedaudz smeldzīgu monologu ar ilustrācijām par izaicinājumiem nozarē un (protams, ne tikai kino) balvu sindromu.
Vēl viens amerikānis Vilsons šogad bija fanu gaidīts festivāla viesis – Džons Vilsons (John Wilson), kurš popularitāti iemantojis ar HBO seriālu How to with John Wilson (2020–2023), tas latviskots kā Džona Vilsona padomi un tiek demonstrēts arī mūsu straumēšanas platformās. Īsmetrāžas formāta sērijās Vilsons ar humoristisku pieeju māca vērot putnus, izsekot sūtījumus, apgūt ikdienišķu sarunu (small talk) formātu, iztīrīt ausis un vēl citas tikpat noderīgas lietas. Viņš pats pamatā arī filmē, ierunā aizkadra tekstu, spēdams piefiksēt īpatnējus un arī ļoti parastus pilsētas mirkļus, kuri montāžā un ar teksta palīdzību iegūst jaunu komisma līmeni. Festivālā pat papildus seansi tika sarīkoti viņa pirmajai pilnmetrāžas filmai Betona vēsture / The History of Concrete (2026), kas tika pirmizrādīta Sandānsā šī gada janvārī. Pieeja filmā tāda pati, vien garākā formātā. Viens no kolorītākajiem tēliem ir košļeņu mednieks – a la spoku mednieks no komēdijas ar Bilu Mareju Ghostbusters (1984), kur mednieki savās vakuumierīcēs iesūc traucējošos spokus, bet šis mednieks ar līdzīgu aparātu palīdz atbrīvot pilsētas ietves no košļenēm, kuras cilvēki mēdz izspļaut uz ielu stūriem, pie veikalu ieejām vai gaidot ielu krustojumā… Viņš to dara tikpat nopietni, aizrautīgi un ar misijas apziņu, kā spoku mednieki, un ļauj to izmēģināt arī Vilsonam. Varētu teikt, ka Vilsons dosies Eiropas tūrē, jo pēc Kopenhāgenas ir ieplānota viņa klātbūtne arī citā būtiskā vēlā pavasara Eiropas festivālā – DocsBarcelona maijā, un gan jau sekos arī citi.
Ja festivālos galvenokārt dodas uz profesionāļiem paredzēto pasākumu programmu (kā man tas bija šoreiz, gan strādājot ar Latvijas producentu delegāciju, gan pārstāvot Baltic Sea Docs), tad filmu seansiem atliek mazāk laika. Tomēr tās dažas izvēles, ko izdevās pagūt notvert CPH:DOX, nelika vilties. Amerikāņu režisors Alekss Gibnijs (Alex Gibney) izveidojis filmu par Salmana Rušdi atveseļošanos pēc uzbrukuma 2022. gadā Knife: The Attempted Murder of Salman Rushdie (2026, arī pirmizrādīta Sandānsā). Tajā daudz privātu filmējumu, ko veikusi Rušdi sieva, dokumentējot atlabšanas gaitu slimnīcā un rehabilitācijas centrā, paralēli veidojot vēstījumu par rakstnieka dzīvi un gandrīz nāvējošo uzbrukumu, kura rezultātā Rušdi zaudēja vienu aci.
Mani īpaši interesē ilgstošā laika periodā veidoti stāsti, un tādu es atradu filmā Little Sinner (2026, pasaules pirmizrāde CPH), režisores un arī filmas galvenās varones Daro Hansenas un Tomasa Papapetros kopdarbā. Gandrīz 20 gadu garumā krātais materiāls atklāj Daro dzīvi no Sīrijas līdz Dānijai, piespiedu laulības, bēgšanu, palīdzību bēgļiem Libānā un Grieķijā, kad viņa pati, būdama bēgle, nespēj palikt mierā savā jaunajā un ērtajā dzīvesvietā, ja cilvēkiem nepieciešama palīdzība. Tas ir gan ģeopolitisks vēstījums, gan personisks stāsts par komplicētām, tradīcijās balstītām ģimenes attiecībām, un arī par negaidītiem pavērsieniem filmas veidotāju dzīvē.
Lielās balvas dokumentārajam kino
Dānijas dokumentārais kino festivāla dienās izskanēja ar īpašu uzsvaru, jo CPH:DOX laikā notika arī Oskara balvu pasniegšana un Dānijas, Čehijas un Vācijas kopprodukcija Mr. Nobody Against Putin tika pie Oskara statuetes. Ziemeļvalstu kinoinstitūciju pieņemšanā par to tika uzsaukti tosti, balva gan vēl līdz Kopenhāgenai nebija atceļojusi, bet iesaistītie cilvēki jau tuvojās pilsētai.
Filma izsaukusi pretrunīgus viedokļus un komentārus, tai ir gan aizstāvji, gan pretinieki. No vienas puses, var novērtēt filmas galvenā varoņa un līdzrežisora drosmi šāda materiāla uzņemšanā, dokumentējot Krievijas propagandu skolās. No otras puses – var kritizēt filmas vēstījumu, jo ko gan jaunu tas pastāsta, turklāt režisora pozīcija pauž iekļaušanos sistēmā, nevis pretdarbību tai. Mums, atrodoties šajā konkrētajā ģeogrāfiskajā vietā un apzinoties savu vēsturi, pārāk daudz kas filmā šķiet zināms un jau daudzkārt aprobēts līdzīgos stāstos. Tai pat laikā šī balva tiek uztverta arī kā sasniegums neatkarīgajam dokumentārajam kino, jo filma, kas tapusi bez lielo straumēšanas platformu aizmugures, spēj iegūt Oskaru (varam teikt – tāpat kā Straume animācijas kategorijā pirms gada).
Eiropas Kinoakadēmijas nomināciju sarakstos šīs filmas nebija, toties tā saņēma BAFTA balvu kā labākā dokumentārā filma, un arī citus apbalvojumus. Tikmēr Eiropas Kinoakadēmijas nominācijās dokumentārā kino kategorijā bija pārstāvēts diezgan daudzveidīgs spektrs, kurā vēsture mijas ar šodienu, – tur bija gan personības (vācu režisores, aktrises un vērienīgo propagandas filmu autores portrets Riefenstahl, spāņu toreadora ikdienas vērojums Afternoons of Solitude), gan sociālpolitiskas norises (no 2001. gadā uzņemtiem amatierfilmējumiem Gazā veidotais With Hasan in Gaza, lēnā ritmā montētais Ukrainā šobrīd notiekošā vērojums Songs of Slow Burning Earth).
EFA balvu saņēma Horvātijas, Slovēnijas un Itālijas kopdarbs Fiume O Morte! (2025), kas pirmoreiz nonāca pie skatītājiem Roterdamas festivāla konkursa programmā, kurā parasti apkopoti formu izaicinoši darbi, un šīs filmas ļoti veiksmīgais festivālu cikls liecina par programmētāju un skatītāju interesi. Vēstījuma izejas punkts ir vairāk nekā simt gadu sens notikums – itāļu literāts, žurnālists, aristokrāts un Itālijas Karaliskās armijas aviators Gabriēle d’Annuncio bija neapmierināts ar Parīzes miera konferences iznākumu 1919. gadā, pēc kura Adrijas jūras ostas pilsēta Fiume (tagad Rijeka Horvātijā) nonāca Dienvidslāvijas teritorijā, tāpēc īstenoja 16 mēnešus ilgu pilsētas okupāciju. Iesaistot pilsētas iedzīvotājus un starp viņiem atrodot filmas varoņus, kuriem būs jāizspēlē ainas no pagātnes, režisors Igors Bezinovičs veido hibrīdžanra darbu, rekonstruējot vēsturi un pētot tās nospiedumus mūsdienās.
Kamēr es atrados Parīzē, februāra vidū norisinājās Berlīnes filmu festivāls un Eiropas filmu tirgus, un festivāla programmā kā labākā dokumentālā filma tika apbalvota If Pigeons Turned to Gold, arī personisks režisora ģimenes stāsts, savukārt skatītāju balvu saņēma ukraiņu režisoru Alisas Kovaļenko un Marusjas Nikitjukas kopdarbs Traces. Arī Latvijā demonstrētā filma Pēdas / Traces, lai gan nav personisks vēstījums tiešā veidā, tomēr radies no režisores Alisas Kovaļenko pašas piedzīvotā 2014. gadā, un tagad seksuālās vardarbības tēma konflikta apstākļos ir materializējusies ne tikai šajā filmā, bet nopietnā sabiedriskā kustībā, kurā apvienojušās sievietes ar līdzīgu pieredzi, dokumentējot Ukrainā notiekošo, sniedzot atbalstu citiem, uzstājoties ANO. Iniciatīvas rezultātā panākts, ka Ukraina kļuvusi par pirmo valsti, kura pieņēmusi likumu par seksuālās vardarbības sodīšanu bruņota konflikta laikā, likumiski reaģējot uz noziegumiem uzreiz – nevis gadiem vai gadu desmitiem pēc konflikta beigām, kad ir vēl sarežģītāk atbilstoši rīkoties. Alisas un filmas galvenās varones, organizācijas vadītājas Irinas Dovhanas spēks ir apbrīnojams.
Tikmēr Parīzē…
Parīze šāgada sākuma mēnešos bija kļuvusi par Baltijas kino centrālo pilsētu – tur risinājās ne tikai Baltijas filmu festivāls CinéBaltique ar jaunajām filmām, projektu prezentācijām un tīklošanās pasākumu februāra sākumā, bet arī Baltijas poētiskā dokumentārā kino retrospektīva (no 7. janvāra līdz 15. martam). Ļoti izvērsto programmu veidoja Pompidū centra paspārnē strādājošās Dokumentārā kino sinematēkas kurators Arno Hē (Arnaud Hée) sadarbībā ar Baltijas valstu kino institūcijām, arhīviem un kuratoriem. Programmā bija apmēram 60 filmas no 20. gs. 60. gadiem līdz mūsdienām, un iespēja aizvest uz Parīzi gan filmu autorus, gan kinozinātniekus padarīja seansus vēl pievilcīgākus jau tā uzticīgajam sinematēkas skatītāju lokam.
Filmas tika demonstrētas kinoteātrī Forum des images, kas paslēpies iepirkumu centra Les Halles zemākajā stāvā, Baltijas filmas rādīja gan lielajā, vairāku simtu sēdvietu kinozālē, gan arī intīmākajā simts vietu zālē. Piedalījos četros seansos, kuros bija iekļauti gan visu Baltijas valstu darbi, gan atsevišķos seansos arī tikai Latvijas autoru filmas. Interesanti ir uzklausīt skatītāju jautājumus pēc seansiem ārzemēs, jo atšķiras tēmas, par kurām skatītāji vēlas diskutēt. Piemēram, pēc Ivara Selecka Šķērsielas (1988) seansa visvairāk jautājumu bija tieši par reliģiju, daudz mazāk uzmanības pievēršot vēsturiskajām niansēm varoņu likteņos. Aivara Freimaņa un Ivara Selecka kopdarbos Krasts (1963) un Lomi (1969) tika novērtēta filmu forma. Ilgi saruna turpinājās arī pēc Herca Franka Augstākās tiesas (1987), apspriežot jautājumus gan par atbildību, gan filmas centrālā tēla māti un režisora pozīciju.
Mans pēdējais vakars Parīzē kopā ar kuratoru Hē un lietuviešu viesi, režisoru Arturu Jevdokimovu, kura filmu Tīkli / Tinklai (1994) rādīja seansā kopā ar Krastu un Lomiem, nevilšus izvērtās arī kā piemiņas vakars, jo tieši tajā dienā, 16. februārī, mūžībā bija aizgājis amerikāņu klasiķis, direct cinema pārstāvis Fredriks Vaizmens (Frederick Wiseman, 1930–2026). Simboliski, ka viena no vērienīgākajām sinematēkas nesenajām retrospektīvām 2024.–2025. gadā bijusi veltīta tieši Vaizmenam, izrādot vairāk nekā 30 viņa filmas, aizvadot aizraujošas diskusijas un plānojot plašu publikāciju par režisoru franču valodā.
Vaizmenam bija 96 gadi, un gandrīz 60 no tiem aizvadīti, veidojot filmas. Tas aizsākās ar Titicut Follies (1967), turpinājās ar citiem pamatīgiem dažādu institūciju vērojumiem gan ASV, gan ārpus tās – piemēram, Near Death (1989), teju 6 stundu garš vērojums kādā Bostonas slimnīcā, kur ārsti, māsiņas un cits personāls atrodas līdzās cilvēkiem, kuru tuvinieki aizvada pēdējos savas dzīves mirkļus. Bērklijā / At Berkeley (2013) ir četras stundas garš skatījums uz vienu no prestižākajām universitātēm, savukārt tikai (!) trīs stundas ilgst Londonā filmētais darbs Nacionālā galerija / National Gallery (2014). Gadu gaitā Vaizmens bija izkopis savu stilu ar detalizētu vērojumu, kura uztveršanai nepieciešama pacietība, bet viņa filmas ļauj nesteidzīgi nodoties vides un cilvēku vērojumam.
Pirmās personas izteiksme pēcdoktorantūrā
Baltijas kino – gan no cita laikmeta – bija manas uzmanības centrā divus gadus ilgušajā pēcdoktorantūras projektā (no 2024. gada februāra līdz 2026. gada janvārim), ko bija iespējams īstenot Viļņas Universitātē ar Lietuvas Zinātnes padomes atbalstu, – Dokumentārais kino Baltijā: pirmās personas formā veidoto filmu modalitātes un izaicinājumi. Viens no galvenajiem darba rituma secinājumiem – laiks iet ļoti un pārāk ātri. Divu gadu laikā spēju aptvert pētāmo lauku, sagatavot vairākus zinātniskus un populārzinātniskus rakstus, grāmatām paredzētas nodaļas, apmeklēt virkni konferenču Eiropā un ASV, tomēr tēmas visaptverošai izpētei būtu vēl daudz darāmā Vērtīgākais nenoliedzami bija tas, ka varēju nodarboties ar pētniecību kā ar galveno nodarbi savā ikdienā, citādi nav viegli tai atvēlēt laiku fragmentētajā ikdienas ritmā starp projektiem un dažādiem ienākumu avotiem. Un pētniecība prasa tieši to – daudz laika.
Biju saplānojusi savu darbu četros tematiskajos virzienos, lai noteiktu un analizētu šādu dokumentārā kino pieeju, kas starptautiski kļuvusi par plaši izmantotu izteiksmes formu, – to varējāt uztvert arī no iepriekš aprakstītajām un nesen apbalvotajām filmām (Mr Nobody Against Putin un If Pigeons Turned to Gold ir tikai paši nesenākie piemēri). Baltijā iezīmes personiskākai pieejai un savas autora balss audiālai iekļaušanai filmā pakāpeniski arvien vairāk parādās 20. gs. 80. gados, bet tie vēl nav autobiogrāfiski stāsti, pirmā persona ir izteiksmes forma. Protams, pirmajai personai arī nav vienmēr jāvēsta tikai personiski stāsti, tomēr izteiksmīgāka tā kļūst tieši tajos gadījumos, kad autors vai autore stāsta savu, savas ģimenes stāstu savā balsī – kā, piemēram, Ieva Ozoliņa filmā Mans tēvs baņķieris (2015) vai Ilze Burkovska-Jakobsena dokumentārajā animācijā Mans mīļākais karš (2020). Paralēles jūtamas starp Baltijas autoru veidotajiem stāstiem par ģimenēs piedzīvoto vēsturisko traumu, ko radīja padomju okupācija un deportācijas. Arī audiovizuālas dienasgrāmatas formā vēstījumus veidojuši gan Latvijas autori (īpaši Ansis Epners), gan igauņu un lietuviešu dažādu paaudžu režisori. Paskatoties uz pēdējos gados valsts finansējumu saņēmušiem projektiem,
varam nojaust, ka arī turpmāk gaidāmi jauni personiski stāsti – tādus šobrīd veido, piemēram, Ivars Zviedris un Staņislavs Tokalovs.
Kāds būs šāgada jauno ražošanas projektu piedāvājums Nacionālā kino centra konkursā, redzēsim jau drīz. Kā šiem projektiem veiksies starptautiski, arī to būs iespējams novērtēt tikai laika gaitā. Ja es tiešām spētu prasmīgi nodarboties ar hiromantiju, par ko liecina Kopenhāgenā saņemtā balva, tad varētu to pateikt… Kopumā starptautiskajā kinoindustrijā izskan nedrošība par filmām pieejamo finansējumu, pārmaiņām televīziju struktūrās un atbalsta iespējām dokumentārajām filmām, kinovidi satrauc ļoti lielais saražoto filmu skaits, konkurence par labiem pārdošanas aģentiem, politiskās pārmaiņas un labējo spēku pieaugošā dominance…
Šādā laikā gatavojamies filmu foruma Baltic Sea Docs 30. jubilejai, kas notiks septembrī un dos iespēju paskatīties atpakaļ un izvērtēt, kāda ir mūsu un reģionālā dokumentārā nozare šobrīd.
