Kamēr sešdesmito gadu otrajā pusē Rietumeiropā apogeju piedzīvoja modernisma mākslas kino, bet ASV uzplauka Jaunā Holivuda, Latīņamerikā aizsākās t. s. „tercer cine” (trešā kino) kustība.
Tas bija radikāls politiskais kino gan ar savu nabadzības estētiku, gan politiskajiem uzstādījumiem, kuros vērsās pret kolonizāciju, imperiālismu, rasismu u. c. Starptautiskā dokumentārā kino festivāla DOK Leipzig retrospektīva šogad bija veltīta šai parādībai, aptverot divdesmit vienu filmu, no kurām lielākā daļa glabājas vācu kino arhīvos. Par to, kāpēc tā reizēm izrādās vienīgā saglabājusies filmas kopija, un par citām Latīņamerikas politiskā kino iezīmēm saruna ar programmas kuratoru Florianu Vistu (Florian Wüst).
Elīna: – Leipcigas dokumentārā kino nedēļai, kā šo festivālu sauca Vācijas Demokrātiskās republikas laikā, moto bija Filmas pasaulei – filmas mieram. Kādu lomu Leipcigas festivāls Aukstā kara periodā spēlēja Latīņamerikas kino popularizēšanā?
Florians: – Ievērojamā Kolumbijas režisore Marta Rodrigesa sarunā pēc viņas filmas Nuestra voz de tierra, memoria y futuro (1981) apstiprināja, ka viņai, bet arī daudziem citiem šī reģiona kino veidotājiem (kas tajā laikā bija galvenokārt vīrieši) Leipciga bija vieta, kur satikt kolēģus no sava reģiona. Sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados ne vienmēr varēja brīvi pārvietoties starp visām Latīņamerikas valstīm, bet Leipcigas festivāls šos kino veidotājus ielūdza ciemos. Te viņiem bija iespēja apmainīties ar viedokļiem arī ar Eiropas režisoriem.
Gandrīz visas retrospektīvā demonstrētās filmas ir atrodamas vācu kino arhīvos, tās nebija jāpasūta no Kubas, Argentīnas vai Bolīvijas. Ar ko tas izskaidrojams?
Runa ir par trim arhīviem – Vācijas Valsts arhīvu, kas pārņēma VDR arhīvu, Kino institūta Arsenāls arhīvu un Oberhauzenes īsfilmu festivāla arhīvu. Mēs gan vairumā gadījumu demonstrējām digitālās versijas, un daļa no tām nāca no Latīņamerikas, taču analogie materiāli deviņpadsmit filmām ir minētajos trīs arhīvos. Tas, ka gadu desmitiem šie analogie filmu materiāli bijuši saglabāti vācu arhīvos, bija svarīgi, lai nodrošinātu šo filmu popularizēšanu cauri desmitgadēm ne tikai Vācijā, bet visā pasaulē. Ir filmas, kurām Vācijā saglabātā kopija ir vispār vienīgā, kas saglabājusies, jo vietējos apstākļos šāds politiski kreiss kino, kas grib izmainīt sistēmu, ne vienmēr bija vēlams. Šāda kino veidotājus viņu dzimtajās zemēs nereti izsekoja, cenzēja, viņi bija spiesti doties trimdā vai militārie režīmi viņus nogalināja. Pateicoties DOK Leipzig, šīs filmas nonāca Vācijā un te tika pavairotas. Arsenāla filmu kolekcija ir vislabāk izpētīta, tur mēs regulāri atrodam filmas, kuras ir saglabājušās tikai šeit, autoru dzimtajās zemēs šo filmu vispār vairs nav. Tad tiek veidoti projekti, lai tās digitalizētu un nodotu atpakaļ tām valstīm, kuru kinokultūrai tās pieder, – Čīlei, Argentīnai un citām.
Retrospektīvas seansos tu vairākkārt uzdevi jautājumu, ko tas nozīmē arhīvu politikai, ja tagad, Vācijā pie varas nākot labēji tendētām partijām, tās savā kultūras programmā ir ierakstījušas atbalstu tikai vācu kultūrai. No šī viedokļa droši vien aizdomīgs liekas tāds nacionālais vācu arhīvs, kurā ir tik daudz Latīņamerikas filmu...
Jā, tas ir ļoti svarīgs jautājums. Arī nacionāliem kino arhīviem vienmēr ir transnacionālais aspekts, jo kino jau kopš pirmssākumiem ir bijusi transnacionāla parādība. Kultūras produktiem nav robežu, tie ir atkarīgi no starptautiskās mijiedarbības. Tas, kāda bija Latīņamerikas kino recepcija sadalītajā Vācijā un sadalītajā Eiropā, ir lielisks piemērs, lai demonstrētu, cik svarīga ir solidaritāte, un tas attiecas gan uz politiskajām kustībām, gan kultūru.
Diemžēl šis “savējā un svešā” aspekts nākotnē varētu būt svarīgs arī tāpēc, ka programma Kinomantojums / Filmerbe, kura finansiāli nodrošina izcilās kinoklasikas restaurāciju Vācijā, tiks samazināta apjomā. Tas nozīmē, ka tad vēl jo rūpīgāk analizēs, ko vispār restaurēt, un tad šādi jautājumi par nacionālo piederību noteikti parādīsies.
Bet kāpēc tieši tagad būtu jāskatās Latīņamerikas 60.–80. gadu politiskais kino?
Ar tā palīdzību mēs varam labāk saprast daudzus šodienas notikumus, un tas attiecas gan uz politiskajiem procesiem un sociālajām izmaiņām Latīņamerikas valstīs, gan Eiropā. Šīs filmas skaidri demonstrē, kas notiek valstīs, kurās attīstās autoritāras iekārtas un demokrātija ir pakļauta spiedienam.
Latīņamerikas iedzīvotāji gadu simteņiem bijuši pakļauti lielvaru koloniālismam, un 60. gadu konfliktos starp kapitālismu un sociālismu šīs valstis redzēja to kā savu misiju – radīt kādu trešo alternatīvu pret trešās pasaules valstu iedzīvotāju ekspluatāciju, ko attīsta kapitālistiskā iekārta. Mūsdienās, dzīvojot neoliberālisma apstākļos, ir pat grūti iedomāties, ka tāda trešā alternatīva vispār būtu iespējama. Tomēr mēs redzam jauniešu protestus Serbijā, arī Francijā un citās Eiropas valstīs un, lai gan šiem jauno cilvēku protestiem ir pilnīgi cita kvalitāte, tie sasaucas ar pilsoniskajām kustībām Latīņamerikā 60. gados. Tāpat gandrīz katrā šīs programmas filmā parādās militārisms, armiju parādes un tamlīdzīgi, un arī mēs šobrīd piedzīvojam jaunu bruņošanos.
Bet vienlaikus ļoti aktuāla ir arī šo filmu estētika un veids, kā tās tapa, domājot par to, kā iedot balsi tām sabiedrības grupām, kuras ir pārāk maz redzamas. Kā respektēt līdz šim maz reprezentēto grupu priekšstatus par pasauli un kā radīt tiem piemērotus attēlus. Un arī – kā sniegt pretinformāciju.
Kas raksturo šādu kino?
Pirmkārt, šīs filmas veidoja kolektīvi – viņu īpašā iezīme bija kolektīvs ražošanas process. Protams, kino veidošana vienmēr ir kolektīvs process, bet Latīņamerikā minētajā periodā kopsaucējs sadarbībai nereti bija ierobežotie materiālie resursi. Otrkārt, strādāt kolektīvi bija veids, kā sevi pasargāt, kā palikt anonīmam politiski draudīgos apstākļos. Treškārt, šim kino ir raksturīgi materiālus no vienas filmas izmantot citās. Un te nav runa tikai par politiskajām ziņām, kas jānodod tālāk, tā bija vēlēšanās radīt savu attēlu kultūru un reflektēt par savu dzīvi attēlu formā, kas atšķiras no imperiālistiskās kultūras. 60. gados mediju uzņēmumi Latīņamerikā piederēja ļoti ietekmīgiem cilvēkiem un korporācijām, kas nereti atspoguļoja amerikāņu imperiālistisko domāšanu, tirgū dominēja ASV produkti (lai gan šobrīd jau nav daudz citādāk).
Trešā kino filmas piedāvāja refektēt par šo situāciju. Tās revolucionarizēja kritisko analīzi. Bolīviešu kino klasiskais darbs Yawar Mallku (1969) finālā rāda kadru ar paceltiem ieročiem – tā Kaukas reģiona ļaudis vērsās pret savas valsts valdības imperiālo politiku attiecībā uz pamatiedzīvotājiem un viņu ekspluatāciju. Tas ir trešā kino kustības vissimboliskākais attēls.
Šai kino kustībai bija raksturīgi arī teorētiskie manifesti[1], kuros aktīvi meklē atbildi uz jautājumu, vai politiski jauns kino drīkst turpināt izmantot klasiskās kino formas, vai arī tam būtu nepieciešama jauna, atšķirīga valoda. Tu esi redzējis vēl daudz vairāk, nekā tikai tās filmas, kuras iekļautas DOK Leipzig programmā, tad kāds ir tavs secinājums?
Manuprāt, nepieciešamība rakstīt manifestus trešā kino kustības veidotājiem radās ne tikai no vajadzības uzņemt filmas, tā balstījās viņu izpratnē par kino kā izteikti politisku projektu. Tas ietvēra nepieciešamību analizēt, kā šīs filmas vispār nonāks līdz skatītājiem, tāpat bija jāreflektē par kultūras struktūrām katrā konkrētajā valstī. Bet galvenais jautājums bija – kā mēs varam būt iedarbīgi? Tas acīmredzami ir temats, kas saistās ar kino izplatīšanu. Kino manifesti un diskusijas par tiem bija būtiska šo pārdomu daļa – arī tāpēc, lai vispār sasniegtu auditorijas Eiropā un ASV, lai veicinātu savu redzamību un pievērstu sev vairāk uzmanības. Par manifestiem bija liela starptautiskā interese, tos tulkoja dažādās valodās, par tiem daudz diskutēja. Jāņem vērā, ka tās kinoinstitūcijas, kuras dažādās valstīs ārpus Latīņamerikas demonstrēja šīs filmas, izmantoja tās arī saviem politiskajiem mērķiem. Tā bija plaša mijiedarbība starp dažādām kinokultūrām un valstīm.
Par mijiedarbību runājot, uz mani lielu iespaidu atstāja argentīniešu klasiķa Fernando Birri filma Tire dié (1958–1960) par nabadzīgajiem bērniem Argentīnas pilsētas Santafē nomalē. Vēlāk lasīju, ka Birri iepriekš studējis Romā, bijis Vitorio de Sikas un Čezāres Zavatīni asistents, pēc tam itāļu neoreālisma estētiku ieviesis Argentīnā. Kādas estētiskas ietekmes vēl var saskatīt Latīņamerikas politiskajā kino?
Jā, itāļu neoreālisms, kas arī bija politiski ļoti uzlādēta kustība, ļoti ietekmēja Latīņamerikas kino. Birri savu Tire dié filmēja 50. gadu otrajā pusē...
... kopā ar 80 studentiem!
Jā, un šī filma iedvesmoja visus turpmākos reģiona kino veidotājus – piemēram, hrestomātiskais trešā kino darbs, Fernando Solanas La hora de los hornos (1968) ņem pat veselus fragmentus no Tire dié, pētnieki tos identificē kā pārņemtus no Birri. Tā ir ļoti tieša ģenēze, kas nāk no Eiropas neoreālisma un vēlmes rādīt dzīvi, kāda tā ir. Un, ja to grib darīt, tad nevar izvairīties no sabiedrības izmisuma un nabadzības demonstrēšanas. Tas ir tas, ar ko izcēlās 60.–70. gadu Latīņamerikas politiskais kino, jo neviens cits līdz tam nebija darījis to tik konsekventi. Un ciešanas ir tik uzskatāmas, ka jūtīgs cilvēks to nevar ignorēt.
Pirms mūsu sarunas vēl pārlasīju interviju ar Santjago Alvaresu, kur viņš arī uzsver – ja grib demonstrēt dzīvi, kāda tā ir, tad ir jārāda zemāko sabiedrības slāņu drūmā iztikšana un pamatiedzīvotāju ciešanas; tur nekas nav izdomāts.
Jā, jo vispār kinematogrāfijā tajā laikā, arī Latīņamerikā, dominēja ilūzijā balstīts inscenējums, kas stāstīja jaukus, sentimentālus stāstus. Protams, arī pirms trešā kino bija sociālkritiskas filmas, bet 50. gadu beigās laiks bija nobriedis citādam kino, nevis tikai jaukiem stāstīņiem, kas uzņemti dekorācijās.
Un tad uz skatuves uznāk Alvaress ar savu filmu Now! (1963), kurā viņš, balstoties savā darba pieredzē ASV, kritizē ASV koloniālismu un rasu segregāciju.
Jā, šī kubiešu režisora veidotā filma izrādījās svarīga visiem, ne tikai trešā kino kustībai. ASV dziedātājas Lenas Hornes dziesma Now!, kas veido šīs filmas skaņu celiņu, bija ASV afroamerikāņu pilsonisko tiesību kustības himna. Vizuālajā rindā Alvaress montē fotogrāfijas un īsus kadrus; kamera slīd pāri fotogrāfijām, kurās redzama policijas vardarbība un rasu diskriminācija ASV. Un filmas revolucionārais saturs sakrita ar tās avangardistisko formu.
Tieši avangardistiskā forma ir tik interesanta! Minētajā intervijā Alvaresam jautā, vai viņš ietekmējies no Dzigas Vertova, un režisors atbild, ka šo jautājumu viņam uzdodot katrā intervijā. Bet nē – Dzigas Vertova filmas viņš redzējis tikai daudz vēlāk, vienkārši tās tēmas un tie apstākļi, kuros viņš strādāja un par ko veidoja filmas, pieprasīja jaunu formu. Tā radās Alvaresa pieeja kino veidošanai, pilnīgi neatkarīgi no Vertova.
Protams, tolaik jau arī bija daudz grūtāk tikt pie iespējas noskatīties kino klasiku. Mūsdienās, kad viss ir viena klikšķa attālumā, to ir pat grūti iedomāties. Alvaress nevarēja šīs filmas vajadzībām doties uz ASV filmēt tumšādaino protestus, tāpēc paņēma fotogrāfijas no šiem notikumiem un, izmantojot kameras kustību pāri fotogrāfijām, tās savā ziņā atdzīvināja. Tas ir viņa ieviests paņēmiens, kuru tagad plaši izmanto, un tas atstāj daudz lielāku iespaidu, nekā to varētu tīra fotogrāfiju montāža.
Nākamais atklājums man bija Raula Ruisa politiskā filma Abastecimiento (Čīle, 1973), jo es viņu pazīstu kā eksperimentālā kino režisoru, turklāt līdz šim biju uzskatījusi par francūzi; nezināju, ka viņš ir čīlietis un bijis spiests bēgt. Retrospektīvā izcelta tieši Čīles nozīme trešā kino kustībā. Kāpēc Čīle bija tik būtiska?
Filma Abastecimiento ir tikai nesen atklāta, gadu desmitiem tā nebija pieejama. Čīlei patiesi bija īpaša loma tajā laikā, jo šī valsts pieredzēja īpašu politisko attīstību. 1970. gadā par Čīles preizdentu tika ievēlēts kreisi orientētais Salvadors Aljende, bet jau 1973. gadā militārā puča rezultātā Čīle kļuva par diktatūru Augusto Pinočeta vadībā. Jā, Kubas revolūcija bija pirmā, un attiecīgi festivālos kā pirmās filmas no Latīņamerikas nonāca Kubas režisoru darbi, bet Čīles revolūcija bija otrais lielais notikums. Turklāt tur pēkšņi nevis tikai cīnījās pret briesmīgiem dzīves apstākļiem, bet Salvadora Aljendes vadībā tika radīts jauns valsts iekārtas modelis, uz kuru tika liktas lielas cerības, ka tas patiesi varētu būt demokrātiski ievēlēts sociālisms. Šajā īsajā periodā, Aljendes valdīšanas laikā, Čīlē paspēja uzņemt ārkārtīgi daudz filmu, bet to visu izbeidza vardarbīgs pučs.

Čīlē jau kopš 60. gadu beigām tika radīts ļoti interesants dokumentārais kino, tāpēc šīs valsts filmas jau tad tika aicinātas gan uz Leipcigu Austurmvācijā, gan uz Arsenāla filmu skatēm Rietumberlīnē. Turklāt jāņem vērā, ka daudzi Čīles trimdinieki, tai skaitā mākslinieki, patvērumu rada Vācijas Demokrātiskajā republikā. Čīles kinematogrāfisti darbu turpināja DEFA kinostudijā, tur arī tika uzņemts režisoru Valtera Heinovska un Gerharda Šeumana tā sauktais Čīles filmu cikls, kas divpadsmit filmu garumā rāda dzīvi Čīlē pēc Pinočeta nākšanas pie varas; daļu filmas materiālu slepus uzņēma Rietumvācijas operatori. Tāpat DEFA režisori dokumentēja Čīles trimdinieku gaitas sociālistiskajā Vācijā; šīs filmas reizēm bija dokumentārākas, reizēm propagandistiskākas.
Te var minēt arī Patricio Gusmana El primer año (1972), kas kopā ar viņa Čīles triloģiju ir pieejama TV kanāla Arte videotēkā. Šīs četras filmas dokumentē Aljendes valdīšanas periodu un tiek pieskaitītas ievērojamākajiem politiskā dokumentārā kino piemēriem.
Jāpiebilst, ka 1970. gadā tika publicēts Čīles kinodarbinieku manifests, taču Ruiss un arī Guzmans stāvēja nostāk no šīm darbībām. Ruiss vispār drīzāk interesējās par šādām politiskajām situācijām raksturīgo pretrunīgumu. Bet, lai gan Ruiss veidoja savā ziņā godīgas filmas par aktuālo situāciju, arī tās nepatika Pinočeta valdībai.
Retrospektīva rada iespaidu, ka līdz ar Bolīvijas un Kolumbijas trešā kino filmām tēmu lokā ienāk arī pamatiedzīvotāju kino. Par to ir Martas Rodrigesas filma Nuestra voz de tierra, memoria y futuro un Horhes Sanhines drāma Yawar Mallku. Vai tomēr tā ir retrospektīvas radīta nobīde un šī tēma bija svarīga arī citās Latīņamerikas valstīs?
Te būtu jāpieskaita arī Meksika un Peru, kuru filmās pamatiedzīvotāju problēmām tiek pievērsta liela uzmanība. Tāpat mapuči kultūra Čīlē ir pavisam nošķirta no reprezentatīvās kultūras, to rāda arī Guzmana filma Pirmais gads / El primer año. Man atlases procesā bija svarīgi vērtēt, kas no filmās demonstrētā atbilst arī mūsdienu procesiem.
Lai gan programmas kontekstā visu laiku tiek uzsvērts, ka šī ir ļoti svarīga kustība un šīs ir pasaules kinovēsturei ļoti svarīgas filmas, mani izbrīna sajūta, ka kino historiogrāfijā un kanona ietvaros tā vienalga ir diezgan margināla.
Man šķiet, tas ir perspektīvas jautājums. Piemēram, spāņu valodā runājošajā telpā par šo kinokustību ir publicēts ārkārtīgi daudz.
Jā, varbūt tas saistīts arī ar manu Latvijas pieredzi. Jo, no vienas puses, trešā kino izmantotie jēdzieni, imperiālisms un kapitālisms, piederēja Padomju Savienībā ideoloģiski plaši izmantotajam vārdu krājumam, no otras puses, pretēji Latīņamerikas filmu noskaņām, mēs vienmēr esam gribējuši gan braukt uz ASV, gan jebkā tai tuvoties idejiski. Bet te, trešajā kino, vēršas pret amerikāņu imperiālistisko politiku! Es reiz mazliet papētīju padomju laikā aktīvo kinokritiķu ieinteresētību Trešās pasaules valstu filmās, un atbilde bija, ka viņus šis reģions vispār nav interesējis, to uztvēra kā ideoloģiski uzspiestu virzienu; viņus interesēja Eiropas kino, jo tam gribējās piederēt. Taču tagad, nolobot ideoloģiju kārtas, šīs filmas būtu jāzina arī mums.
Jo īpaši tāpēc, ka tagad uz šīm filmām var skatīties citādāk, tajās ietvertais antikoloniālisma diskurss attiecas arī uz Padomju Savienības okupētajām valstīm. Ilgā koloniālās ekspluatācijas vēsture, ko demonstrē Latīņamerikas filmas, ir viena lieta, bet otra – šīs filmas daudz runā arī par sociālo šķiru problemātiku, ar īpašu uzsvaru uz pamatiedzīvotāju iznīcināšanu, kā to demonstrē filma Yawar Mallku. Es gan arī saprotu, ka, izejot no jūsu vēstures pieredzes, nodarbošanās ar šīm filmām var likties kontraproduktīva...



