Oberhauzenes īsfilmu festivāls jau pagājušajā vasarā bija iecerējis šogad rīkot konferenci, kurā analizētu izmaiņas kinofestivālu vidē, kas notikušas pēdējo trīs četru gadu laikā. Taču festivāla direktora Larsa Henrika Gasa pretrunīgi interpretētie izteikumi pēc pagājušā gada 7. oktobra ir sašķēluši starptautisko filmu nozares kopienu, rezultējoties festivāla boikotēšanas akcijā. Tādējādi situācija ar Oberhauzenes festivālu visasāk iezīmē izaicinājumus, kādiem pēdējo mēnešu laikā pakļauti kinofestivāli.
Oberhauzenes īsfilmu festivāls ilggadējā direktora Larsa Henrika Gasa vadībā vienmēr bijusi vieta, kur ik gadu kopā ar citiem kinokopienas locekļiem vērot un diskutēt par to, kā attīstās kino kā mākslas forma un iet aizvien tālāk aiz agrāk definētajām robežām. Kad 2020. gada pavasarī divus mēnešus pirms Oberhauzenes kinofestivāla norises laika sākās pandēmija, viņi ne tikai nolēma pārnest festivālu digitālajā vidē, bet uzsāka arī aktīvu festivāla blogu, izmantojot mājsēdes radīto pauzi, lai apdomātu izmainītos kino skatīšanās paradumus un iespaidu, kādu tas atstās uz kultūrpolitiku. Tāpat jāmin Gasa daudzveidīgās publikācijas par kino un kustīgo attēlu mākslas problemātiku, par kinofestivāliem un kinematogrāfiju „postkino laikmetā”, arī viņa iestāšanos par to, ka kinoteātri ir vēsturiska kustīgo attēlu pieredzēšanas forma, tāpēc tie valstīm būtu finansiāli jāatbalsta tieši tāpat kā teātri, opera un muzeji. Tādā ziņā šāgada konference un diskusiju paneļi ar nosaukumu Why festivals? Oberhauzenē bija īstajā vietā. Taču uz saturisko izvērsumu lielu iespaidu atstāja pret Oberhauzenes kinofestivālu vērstā boikota kampaņa.
Pēdējo mēnešu konteksts
Strīda ābols, kas pēdējo mēnešu laikā savērpies aizvien lielākā pretrunu un pat naida kamolā, ir festivāla direktora Gasa 20. oktobra paziņojums Oberhauzenes festivāla Facebook lapā – viņš aicināja solidarizēties ar ebrejiem, kuri kļuvuši par 7. oktobra palestīniešu teroristu grupas Hamas uzbrukuma upuriem. Turpat līdzās viņš visus Berlīnes pilsētas rajona Noiķelnes iedzīvotājus apzīmēja kā Hamas draugus un ebreju nīdējus. Gasa vārdu izvēle tika interpretēta kā stigmatizējoša palestīniešiem vispār, tāpēc kā reakcija uz to tika publicēta anonīmu autoru sacerēta vēstule ar aicinājumu starptautiskajai kinoveidotāju kopienai – katram pārdomāt savu turpmāko dalību Oberhauzenes festivālā, lai vai kādā funkcijā. (Jāpiebilst, ka Berlīnes Noiķelnē dzīvo liela palestīniešu kopiena un tajā ziņas par Hamas uzbrukumu elektroniskās mūzikas festivālam tika uztvertas kā iemesls svētkiem. Ārpus Vācijas dzīvojoši kinodarbinieki šo detaļu varētu arī nezināt.)
Pēc šīs vēstules no dalības festivālā tika atsauktas apmēram 100 filmu, piedalīties atteicās četri filmu izplatītāji.
Bija ieplānots, ka šogad paplašinātā kino / expanded cinema programmas ietvaros kopā ar Spānijas kolēģiem Crater Lab uzstāsies arī Ievas Balodes vadītā Baltic Analog Lab, kas ar Oberhauzenes festivālu līdz šim sadarbojās Creative Europe atbalstītā sešu Eiropas kinolaboratoriju tīkla SPECTRAL ietvaros. Taču pēc ilgām pārdomām visi seši projekta partneri nolēma atteikties no dalības festivālā, to pamatojot ar Oberhauzenes festivāla vadītāja ļoti tendenciozo skatījumu uz Izraēlas un Palestīnas konfliktu. Boikota un verbālās agresijas izpausmes pēdējo mēnešu laikā ir bijušas vērstas arī pret citiem festivāla darbiniekiem, bet tiem kinoindustrijas pārstāvjiem, kas publiski pauda, ka uz Oberhauzeni tomēr dosies, nereti nācās saskarties ar kolēģu nosodījumu.
Festivāls ieviesa Ētikas kodeksu (tāds šogad jau bija arī Berlinālei), un visstrīdīgākais punkts, kas pēdējās dienās pirms festivāla pielēja vēl vairāk eļļas jau tā nokaitētajai atmosfērai, ir kodeksā ietvertā antisemītisma definīcija. Proti, Oberhauzene strādā ar Starptautiskās Holokausta piemiņas alianses darbā izmantoto definīciju tādā formā, kādu to 2017. gadā akceptējusi Vācijas valdība (skat. festivāla Uzvedības kodeksu). Saskaņā ar to, par antisemītiskām tiek uzskatītas jebkādas darbības un organizācijas, kas aicina uz Izraēlas boikotu un / vai apšauba Izraēlas kā valsts eksistenci. Jāpiebilst, ka šī definīcija arī Vācijā nebūt netiek viennozīmīgi vērtēta, jo gadījumos, kad tā tikusi izmantota kā pamatojums kādām darbībām, definīcija saduras ar Vācijas valsts pamatlikumā noteiktajām pamattiesībām – piemēram, runas brīvību.
Kā reakcija uz augstākminēto definīciju ir radusies t. s. Jeruzalemes antisemītisma definīcija, kuru parakstījuši 350 holokausta, ebreju zinātņu un Tuvo Austrumu pētnieku (šī definīcija izmantota arī kinofestivālu vidē – piemēram, tikai pāris nedēļas pirms Oberhauzenes notikušais Eiropas Mediju mākslas filmu festivāls Osnabrikā to lika sava Ētikas kodeksa pamatā). Būtiska atšķirība ir Jeruzalemes definīcijā uzskatāmi formulētā atziņa, ka kritikas izteikšana Izraēlas valstij un tās darbībai (tai skaitā Rietumkrastā un Gazas joslā) nav vērtējama kā antisemītisma izpausme. Tāpat šī definīcija uzskata pret Izraēlu vērstu boikotu par legālu nevardarbīgās pretošanās formu, nevis antisemītisku darbību (plašāk skat. https://jerusalemdeclaration.org/)
Man kā autorei, kas raksta Latvijas kino medijam, uzmanības vērtas likās informācijas tektoniskās plāksnes, kas sadūrās, vēl pirms festivāls bija sācies. Bet kā šādā situācijā izvērtās ievadā pieteiktā konference par kinofestivālu attīstību?
Festivāls bez politikas - vai tas iespējams?
Konferences Why festivals? pamatā bija tēze, ka pēdējo četru piecu gadu laikā lielākajos Eiropas kinofestivālos novērota tendence – galvenās balvas saņem dokumentālais kino (Loras Puatrā All the Beauty and the Bloodshed 2022. gadā Venēcijā, Nikolā Filibēra Sur l'Adamant 2023. gadā un Matī Diopas Dahomey šogad Berlīnē) Tas esot skaidrojams ar to, ka festivāli tagad fokusējas uz t. s. subject film – filmām, kas veltītas konkrētām tēmām (piemēram, antikoloniālisma kustībai, vides krīzes problemātikai, feministiskam skatījumam, cīņai pret patriarhātu). Tādējādi filmu vērtēšanā pēdējos gados tajās iztirzātie politikas jautājumi esot kļuvuši par daudz svarīgākiem nekā estētiskie uzstādījumi; ambivalenti un sarežģīti mākslasdarbi vairs neesot vērtē.
Jo ilgāk turpinājās programmatiski pozicionētā konference un tai sekojošie diskusiju paneļi, jo vairāk tomēr bija jābrīnās, kādu diskursīvo telpu festivāls mēģina konstruēt ar ielūgto runātāju palīdzību. Proti, sarunās dominēja aicinājums nošķirt labu mākslu no politiskas mākslas; izskanēja pārmetumi, ka tagad mākslinieka-autora vietā ir nākuši mākslinieku kolektīvi, kas nozīmē, ka neviens vairs nav gatavs uzņemties atbildību par sevis pausto; vairs neesot iespējams universālisms un lielie naratīvi, jo visur dominē tikai partikulārisms un visdažādāko, līdz šim apspiesto grupu intereses. Diemžēl, kā festivāla trešajā dienā norādīja Tokijas Laikmetīgās mākslas muzeja kuratore Okamura Keiko, šī bija ārkārtīgi vienpusīga diskusija. Reti kāds iebilda pret tajā izteiktajiem viedokļiem vai pārmetumiem mūsdienu mākslas tendenču virzienā, kaut
strīdīgs ir jebkurš no iepriekš piesauktajiem apgalvojumiem.
Piemēram, Oberhauzenes konferencē vairākkārt tika uzsvērts, ka kinofestivāli ir projekti, kas sludina universālas vērtības. Iebildumi gan atskanēja turpat uz vietas, jo festivālu vēsture demonstrē tieši pretējo – piemēram, Venēcijas kinofestivāls, kas bija pirmā šāda institūcija pasaulē, tika dibināts 1932. gadā itāļu kinoindustrijas sasniegumu demonstrēšanai un laikposmā no 1934.–1942. gadam festivāla galveno balvu, kuru pasniedza labākajai itāļu un ārzemju filmai, sauca Coppa Mussolini. Savukārt Kannu kinofestivālā, kas sākotnēji tika dibināts ar vēlmi būt par universālu mākslas sāncensību, līdz pat 1973. gadam programmā iekļaujamās filmas izvēlējās pašas dalībvalstis, nevis festivāla atlases komisija, tādējādi drīzāk Kannās nonāca filmas, kas reprezentēja konkrētās valsts definētās (politiskās) vērtības.
Arī Latvijas kino vēsturē un tagadnē, ja šāds pētījums tiktu veikts, mēs dažādos vēstures posmos noteikti varētu saskatīt visnotaļ lielu korelāciju starp mākslu, politiku un festivāliem. Savukārt mums kā mazai valstij aktuālā tagadne, piemēram, māca – lai nokļūtu Kannu skatē, ar labu filmu var būt par maz, lietderīgāk ir, ja pie rokas ir arī franču kopproducents.
Nožēla par mākslas ieslīgšanu partikulārismā izpaudās arī secinājumā, ka tagad visur valdot t. s. upuru politika: autora vietā tagad uz pjedestāla nostājies upuris, un upurim tagad vienmēr esot taisnība. Klausoties pārmetumos, kas sakņojas nepatikā pret postkoloniālās teorijas rosinātajām izpausmēm, pakausī elpo arī vēl citi izplatītie iebildumi pret feminismu, apzinātību (wokeness) u. c. Retoriskā cīņā pret šo visu apvienoties spēj pat visnotaļ plašs politisko uzskatu spektrs, sākot no centra līdz pat galēji labējiem, ar vieglu roku uzspiežot antisemītisma zīmogu arī dekolonizācijas centieniem.
Skatoties no Latvijas pozīcijām – ja no mākslas un kinofestivālu diskursa izslēdzam postkoloniālo teoriju, tad internacionālajā pasaules ainā mūsu vispār nav, mēs esam subalterni, tātad upuri, kuru skatījums uz notikumiem nav svarīgs.
Kā atkal sanākt kopā?
Larsa Henrika Gasa kinofestivāla ideāls būtu festivāls kā domai brīva telpa, kurā iespējams pat visnotaļ asi strīdēties par sabiedrības un mākslas attīstību, bet iespējams atrast arī vienojošo. Taču ne tikai sabiedrības nostāšanās melnbaltās frontēs pēc 7. oktobra, bet
arī izteiksmes forma sociālajos medijos ir sekmējusi ārkārtīgu viedokļu polarizāciju, kas padarījusi gandrīz neiespējamu gaisotni cieņpilnām diskusijām klātienē.
Oberhauzenes konference diemžēl drīzāk turpināja sociālajos medijos piekopto viedokļu seklumu, tā vietā, lai kļūtu par dažādu viedokļu izteikšanas iespēju. Kā noprotams no festivāla organizētāju izteikumiem, arī tas ir boikota rezultāts, jo atsevišķi uzaicinātie viesi galu galā tomēr atteikušies uzstāties šādā festivāla kontekstā. Rezultātā lielākā daļa konferences paneļu atmiņā paliks tikai ar šāda līmeņa pasākumam absolūti nepiemērotu virspusību un tukšu apzīmētāju kulšanu.
Taču to visu es šodien jau esmu aizmirsusi. Svarīgāks ir jautājums, kā internacionālajai kino brālībai, kas ik gadu devās svētceļojumā uz Oberhauzeni, lai kopīgi atklātu jaunus veidus, kā skatīties un domāt par kinomākslu, atkal sanākt kopā? Te jāpiemin, ka festivāla atklāšanas runās visi vācu oficiālās varas pārstāvji pauda viennozīmīgu atbalstu gan Larsa Henrika Gasa darbam, gan runas brīvībai. Kaut, skatoties no menedžmenta viedokļa, paradoksālā kārtā tieši šis ārkārtīgi gudrais un analītiski domājošais cilvēks, kurš divdesmit piecu gadu garumā Oberhauzenes festivālu izveidojis par vienu no kinomākslas bākām, šobrīd varētu būt kļuvis par tā klupšanas akmeni. Jo šo mēnešu laikā Gass plaši gan interviju, gan rakstu formā paudis savu viedokli, un iespējams, ka viņam var pārmest arī zināmu vēlmi provocēt.
Laimīgā kārtā, festivāla filmu programma bija krietni daudzveidīgāka, nekā to spēja noteikt runātais vārds. Uz mani vislielāko iespaidu atstāja amerikāņu kino mākslinieka Ābrahama Reveta (Abraham Ravett, dzimis 1947. gadā Polijā) filmu retrospektīva. Būtisku ierosmi mākslasdarbiem Revets gūst savas ģimenes vēsturē – viņa vecāki izdzīvoja Lodzas geto. Piemēram, īsfilmā Pusmāsa / Half-Sister (1985) režisors asociatīvi iztēlojas, kā būtu varējusi veidoties viņa pusmāsas dzīve, ja viņa sešu gadu vecumā nebūtu gājusi bojā Aušvicā.
Jāmin arī festivāla galvenās balvas saņēmēja – Ķīnas filma Spring 23 (rež. Wang Zhiyi), kurā galvenais varonis pandēmijas laikā meklē iespēju iegādāties pirotehniku, lai cieņpilni atvadītos no tuvajiem, kas miruši ar Covid-19. Tās ir filmas – izcili kino mākslas darbi, pie kuriem man atliek tikai brīnīties – kas gan te nebija politisks? Kaut arī – kamēr runā par abstraktiem konceptiem, tie šķietami funkcionē, bet tikai līdz brīdim, kad sarunā iesaistās konkrēts skatītājs. Gads līdz nākošajam festivālam tagad ir dots, lai rastu risinājumu, kā šie dažādie skatītāji no visām pasaules malām pēc vienpadsmit mēnešiem tomēr atkal varētu rast kopīgu valodu Oberhauzenē.
