KINO Raksti

„1960. gada meitenes” – izturīgās sievietes

06.03.2023
„1960. gada meitenes” – izturīgās sievietes

Režisore Una Celma uzņēmusi turpinājumu dokumentālajai filmai „1960. gada meitenes” (1995), atgriežoties pie savām klasesbiedrenēm un veidojot longitudinālu stāstu par cilvēkiem laika plūdumā.

Dokumentālā filma 1960. gada meitenes sākas ar režisores Unas Celmas atmiņām par to, ka viņa jau bērnudārzā sapratusi atšķirības starp meiteņu / sieviešu un zēnu / vīriešu dzīvēm, ieskaitot to, kas ir pieņemams un atļauts sievietēm un kas – vīriešiem. Agrā bērnībā Una Celma uzzinājusi, ka sievietes soda par darbībām, par kurām vīriešus attaisno vai pat cildina, un ka tā laika sieviešu dzīvi iezīmē pacietība un atbildības uzņemšanās – viss, ko no šīs paaudzes vīriešiem vai nu neprasīja, vai vilšanās ceļā iemācījās negaidīt. Ne velti režisore uzsver, ka sievietēm liktenis bijis lemts pavisam citādāks nekā vīriešiem, bet vīriešiem šajā liktenī bijusi liela, ja ne izšķiroša loma.
Lai arī Unas Celmas filma ir par sievietēm, to caurvij sarunas par vīriešiem un ieskati ikdienas dzīvēs, kuras fundamentāli ietekmējuši vīrieši vai, precīzāk, viņu klātesamības un noturības trūkums. Dzirdot un nojaušot filmas autores uzdotos jautājumus savām varonēm, top skaidrs, ka filma ir apzināti veidota uz dzimtes lomu attiecību pretmetiem, kam gāja cauri 60. gados dzimušo sieviešu paaudze.

Celmas filma sniedz iespēju reflektēt par dzimtes lomu konstrukcijām padomju Latvijā un 90. gadu politisko un sociālekonomisko pārmaiņu laiku ietekmi uz šīm lomām un ģimenes dzīvi. Skatoties filmu, man bija grūti nedomāt arī par manu bērnību un uzaugšanu 90. gados. Mani vecāki ir šī agrajos 60. gados dzimusī padomju paaudze, kur piespiedu kārtā sadzīvē, tostarp bērnu audzināšanā, dominēja sievietes.

Kadrs no 1995. gada filmas "1960. gada meitenes"

Es savukārt esmu 80. gadu otrās puses bērns, kas auga un mācījās 90. gadu haosā ar pamatīgu, caur mūsu ģimenēm un politisko laiktelpu ieliktu padomju pēcgaršu. Manā klasē no apmēram trīsdesmit bērniem “pilnās” ģimenes (tradicionālistu vārdiem runājot) – tādas, kurās bija gan mammas, gan tēti, – bija apmēram pusei klasesbiedru. Tomēr tikai labi ja dažiem bērniem bija tēvi, kuri piedalījās ne tikai finansiāli vai fiziski (atrodoties tajā pašā dzīvoklī), bet bija arī praktiski un emocionāli iesaistīti bērnu audzināšanā. Absolūti lielākajam vairumam no mums tēvi atradās dažādu pakāpju prombūtnēs, kamēr lielākajai daļai no tiem, kuri dzīvoja pilnajās ģimenēs, tēvi varbūt pat nodrošināja finansiālo stabilitāti, taču neiesaistījās ikdienas vienmuļajā sadzīvē ar palīdzēšanu mājas darbos un vecāku sapulču apmeklēšanu. Skolotājas bija sievietes un uz vecāku sapulcēm nāca pārsvarā mammas. Mūsu paaudzes tēvi, kā to salīdzinoši nesen traģikomiski trāpīgi atainoja Elmārs Seņkovs ar komandu izrādē Par tēviem,  savu brīvo laiku bieži pavadīja “vīru alās” – lielākoties garāžās. Tur viņi baudīja klusumu un radīja savas mazās, drošās pasaules – skrūvēja mašīnas, ķimerējās ap dzelžiem un izgudroja lietas, ik pa laikam aplaimojot arī mūs, bērnus, izvizinādami nupat uztjūnētajā žigulī vai izstāstīdami kādu makšķernieku stāstu. Šo brīžu bija tik maz, ka tēvi bieži likās svešinieki un viņu mīlestība pret bērniem – tikpat sadrumstalota kā atmiņas par viņiem. Viņi mīlēja, kā nu prata.

Vēl vairāk bija tādu bērnu, kuriem tēvu nebija klāt arī fiziski – dažiem vecāki bija šķīrušies (reti kad oficiāli), daudziem tēvi gāja jūrā vai vienkārši nozuda uz mēnešiem, bet daudziem tēvi bija miruši, nereti pēc gadiem ilgas dzeršanas. Daudzi no manas paaudzes bērniem, ieskaitot mani, izgāja cauri tēvu garāžu stadijai, kas ar gadiem arvien mazāk nozīmēja mašīnu ķimerēšanu, bet arvien biežāk – plītēšanu, plenderēšanu un galīgu, traģisku zapoju.

Tā mēs lēnām piebiedrojāmies tiem bērniem, kuriem senču nebija, tikai muteres. (Sakot “sencis” un “mutere”, apzināti atgriežos savas pusaudzības leksikā.)

Par spīti tam, es neatminos, ka jebkad bērnībā būtu apskaudusi tos bērnus, kuriem bija klātesoši, atklāti mīloši un funkcionējoši tēvi, – to bija tik maz, ka tas drīzāk šķita kā visai īpatnējs brīnums vai pat negadījums, kam nebija nekāda sakara ar realitāti un tādēļ nebija jēgas tam pievērst pastiprinātu uzmanību.

60. gadu zēni lielā mērā bija apmaldījusies paaudze. Laika, telpas, politiskā režīma un to laiku dzimtes lomu sadalījuma veidoti, viņi, iespējams, zināja savu lomu padomju sabiedrībā, bet ne tik daudz ģimenē. Tos, kuri dažādu apsvērumu dēļ nebija tik elastīgi un nespēja atrast iespējas, kā pašrealizēties ārpus komunisma, sekojošie pārmaiņu laiki salauza pavisam – tas ir kas tāds, par ko rakstījuši vairāki postpadomju telpas sociālie zinātnieki. “Liekie cilvēki”, kā nereti esot teicis arī mans sencis.
Tātad daudzi 60. gadu zēni izauga par laiktelpas “liekajiem” vīriešiem, kamēr, kā mums ļauj interpretēt Unas Celmas filma, 60. gadu meitenes kļuvušas par stiprajām vai vismaz izturīgajām sievietēm, kuras vismaz sākotnēji nereti virzīja kaila izdzīvošanas un atbildības spīts, kā arī sociāli konstruētais sieviešu likteņa nospiedums un samierināšanās (tostarp ar vīriešiem, kādi nu viņi tolaik bija), jo daudz alternatīvu nebija. Bērni bija jāizaudzina. Tomēr pastarpināti caur filmas varonēm skatītājam tiek atgādināts, ka “Latvijas stiprās sievietes” jeb vilcējas bija ne tikai šajā paaudzē, bet vairākās pēckara paaudzēs. To īpaši spilgti var redzēt kadros no 1995. gadā uzņemtās tāda paša nosaukuma filmas – komunālajā dzīvoklī, kurā dzīvo tikai sievietes, vai vienas filmas varones atmiņās par savu ģimeni, kuru arī veido tikai sievietes. Caur vienas varones sacīto par savu dēlu pavisam nemanāmi filmā uzpeld arī jautājums par manas paaudzes vīriešiem, kuras audzināja šīs izturīgās, visu varošās sievietes. Taču atšķirībā no 60. gadu zēnu paaudzes noklusētā portretējuma, kam ir visai skaidrs vēstījums, jautājums par nākamās paaudzes vīriešiem drīzāk paliek atvērts, jo viņu diagnostika nav filmas mērķis, turklāt šādu kopsakarību ieraudzīšanai, iespējams, vēl ir par agru.

Tajā pašā laikā Celmas 2023. gada filma ļauj ieraudzīt niansētāku 60. gadu meiteņu paaudzes stāstu – piemēram, šo sieviešu alkas pēc kaut kā labāka un skaistāka. Līdzīgi kā citas dokumentālās filmas, kas balstās uz cilvēku dzīvju dokumentēšanu ilgtermiņā, ik pēc zināma laika atgriežoties pie saviem varoņiem (tā sauktās longitudinālās filmas), arī šī filma cilvēka dzīvi pārveido par naratīvu, kas iespējams vien retrospektīvi un / vai tajā ielūkojoties no ārpuses.

Tieši turpinājums un dokumentālistu atgriešanās savā laukā man kā antropologam vienmēr šķitis īpaši saistošs. Ja Una Celma būtu apstājusies pie savu klasesbiedreņu dzīvju dokumentēšanas 1995. gadā, skatītāji redzētu sievietes, kas izturīgi velk savu nastu, un savā ziņā mēs paliktu “cietēju” vēstījumā (ar to es nedomāju filmas varoņu izvēles vai rakstura īpašības, bet gan ļoti vērtīgi dokumentēto laiktelpas brutalitāti un tās pāridarījumu gan sievietēm, gan vīriešiem). Plašāk skatoties, sekošana līdzi savām varonēm ļauj ieraudzīt arī sabiedrības vērtības cauri laikiem. Vienā no 1995. gada epizodēm klasesbiedrene Iveta atzīst, ka precēšanās divdesmit piecu gadu vecumā nebija tik daudz aiz mīlestības, cik aiz bailēm palikt vienai un sajūtas, ka viņa var nokavēt ģimenes veidošanu, pēc kuras tik ļoti ilgojās – lielākā daļa viņas klasesbiedreņu jau bija gan sievas, gan mātes. Citas sievietes atzīst, ka precējušas tos un tādus vīriešus, kādi bijuši. Man nav ne jausmas, cik daudzi mūsdienās precas to pašu apsvērumu dēļ, bet zināms, ka sajūta par to, ka var nokavēt ģimeni, tagad vairumam pienāk vēlāk.

Tieši šis 2023. gada turpinājums ļauj daudz labāk ieraudzīt sievietes kā ne tikai filmas centrālās varones, bet kā galvenās varones savās dzīvēs. Viņas vairs nav tikai glābējas, cietējas, vilcējas, bet brīvas sievietes, kurām beidzot ir iespēja dzīvot savu dzīvi. Mēs beidzot ieraugām sievietes, kas izdarījušas izvēles, kas neskar viņu bērnus vai vīrus, bet tikai viņas pašas. Mēs ieraugām sievietes, kas vienā vai otrā veidā atbrīvojušās no lieko vīriešu nospiedumiem savās dzīvēs,  izveidojušas dzīves, kas ir par un ap viņām, lielā mērā arī izbēgot no filmas sākumā piesauktā likteņa. Turklāt šīs izvēles ir atšķirīgas. Kāda satikusi citu vīrieti, ar kuru ir  siltas un mīlošas attiecības. Cita izvēlējusies uzturēt attiecības ar savu bērnu tēvu, kuru bērni savukārt satikt negrib un, cik noprotams, pat nicina. Filmas režisore gan Daci tincina, prasot, kā tas tā iznācis, ka tieši tagad viņa no feministes kļuvusi par mazohisti? Tajā pašā laikā mēs redzam, ka šobrīd Daces izvēle ielaist savā dzīvē bērnu tēvu daudz vairāk attiecas uz viņu pašu, ne bērniem vai nepieciešamo atbalstu. Kāda cita klasesbiedrene ir atradusi savu piepildījumu un mieru starp dzīvniekiem laukos, atsakoties no večiem, bet cita kopj un lolo savu brīnišķīgi skaisto dārzu, ko reiz iegādājusies kopā ar vīru, un viņš pēc prombūtnes izvēlējies atgriezties. Tieši 2023. gada filma sniedz cerību, turklāt cerību kā izvēli un domāšanas veidu, nevis bezspēcīgu paļaušanos.

Veroties filmas varoņu dzīvēs 1995. gadā un mūsdienās, var ieraudzīt, ka filma ir arī par tuvības, laimes un piepildījuma meklējumiem dzīves gājumā. Tā ir arī par vērtību maiņām, par kompromisiem ar dzīvi, par samierināšanos, par sevis pašas pārdefinēšanu, laikam ejot uz priekšu. Un laiks ir nozīmīgs – gan laiks kā ritējums, gan laiks kā politisko režīmu, ekonomiskās situācijas un sabiedrībā nostiprinātu vērtību nogrieznis, kurā mēs topam, kļūstam, veidojamies un maināmies.

Filmas pirmizrāde festivāla ArtDocFest / Riga Baltijas konkursā - 7. martā, informācija ŠEIT.

Komentāri

Esmeralda
11.03.202309:35

Ļoti gribētos uzzināt, ko nozīmē vārds “longitudināls”.

Kristīne Matīsa
12.03.202321:17

Vārds "longitudināls" ir atrodams svešvārdu vārdnīcā, cēlies no latīņu "longitudo" - garums. Dokumentālajā kino šo jēdzienu lieto, apzīmējot, piemēram, saistītas filmas, kuras uzņemtas ar vairāku gadu distanci, sekojot vieniem un tiem pašiem varoņiem (Latvijas piemēri - "Šķērsielas" triloģija vai trīs filmas par "Vai viegli būt jaunam?" varoņiem). Kino teorijā šis vārds ienāk no angļu valodas: "The term longitudinal documentary has become commonplace in film studies where it is used to describe any series of documentaries made over a long period of time; this thesis explores the origins of the word 'longitudinal' in other disciplines." Var arī grāmatu iegādāt un palasīt - https://www.amazon.com/Taking-long-view-longitudinal-documentary/dp/0719078652

Hičkoks
27.03.202318:26

Šādiem svešvārdiem steidzīgi jāveido jēdzīgi latviskojumi, nevis jāturpina dzīt mūsu valodu kapā.



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
vds vds sunucu mersin web tasarım