Kopš Dziesmu svētku nedēļas sākuma un arī turpmāk pēc svētkiem portālā filmas.lv brīvi un bez maksas pieejama režisora Askolda Saulīša dokumentālā filma “Dziesmuvara”, kas pirmizrādi piedzīvoja tikai pirms mēneša – 2018. gada 1. jūnijā kinoteātrī “Splendid Palace”. Šis ir gandrīz 30 gadu laikā pirmais mēģinājums izstāstīt vienā filmā visu tradīcijas vēsturi, apkopot izkaisītās un fragmentārās kolektīvās atmiņas.
Ikviena dokumentālā filma par dziesmu svētku vēsturi ir būtisks notikums, jo par vērienīgo tradīciju, kurā tādā vai citādā veidā piedalās lielākā daļa Latvijas tautas, tomēr ir pārsteidzoši maz apkopojoša rakstura darbu, it īpaši dokumentālo filmu. Situāciju ar fundamentālajiem pētījumiem tagad būtiski uzlabojusi Gunta Šmidchena augstvērtīgā darba Dziesmu vara iznākšana (apgāds Mansards, 2017); tajā dziesmu svētki aplūkoti visas Baltijas dziedāšanas tradīcijas kontekstā. Jautājums par to, vai Askolda Saulīša filma Dziesmuvara dokumentālā kino žanrā panāks līdzvērtīgu izrāvienu dziesmu svētku vēstures izklāstā, paliek atklāts – zināms potenciāls tam ir, tikai neņemos paredzēt, vai filma to izdarīs kā māksliniecisks un stāstniecisks veselums.
Interesanti, ka līdz Saulīša Dziesmuvarai dziesmu svētki nekad nav aplūkoti kā izvērsts hronoloģisks stāsts.
Lai gan nenoliedzama ir Saulīša filmas hronoloģiskā ievirze (īpaši filmas sākumdaļā), viņa publiskie izteikumi par izklāsta formu ir pretrunīgi: režisors ir gan vēstījis, ka filma neesot jāuztver kā hronoloģisks svētku apskats, gan apgalvojis, ka filmā ir apkopots tas, "kas sastrādāts pa šiem 150 gadiem".
Izņemot Andreja Feldmaņa filmu Dziesmu vara (Telefilma–Rīga, 1990), līdz šim dziesmu svētku tradīcija pārsvarā ir aplūkota fragmentāri — vai nu stāstījumā par noteiktu tās šķautni, kā konkrētiem Dziesmu svētkiem (daudzie kinožurnāli un hronikas visa 20. gadsimta garumā), vai kādā citā šaurākā griezumā (piemēram, Jura Podnieka filma Krustceļš par dziesmoto revolūciju un 1990. gada svētkiem, Ivara Zviedra 2003. gada īsfilma Dziesmusvētki vai Dzintara Dreiberga 2014. gada filma Nāc ar mani padejot par vidusskolēnu deju kolektīva došanos uz Skolēnu dziesmu un deju svētkiem).
Visaptveroša dziesmu svētku vēstures dokumentālā stāsta līdzšinējā neesamība nebūt nav pārsteidzoša, jo tradīcija ir sena un sarežģīta, savukārt kolektīvā atmiņa un zināšanas gandrīz vienmēr ir bijušas fragmentāras un izkaisītas. Svētkus raksturo arī vairāki vienotā stāstā ļoti grūti savienojami tradīcijas virzieni (piemēram, paralēlā svētku norise trimdā un Padomju Latvijā). Šo iemeslu dēļ jebkurš darbs, kas interpretē svētku vēsturi kopainā, uzņemas ārkārtīgu lielu atbildību par nacionālās pašizpausmes centrālā mīta un ar tiem saistītās vēsturiskās pieredzes destilēšanu kādā noteiktā naratīvā.
"Koptēla" koncepts
Lai izstāstītu dziesmu svētku stāstu, scenārija autori Askolds Saulītis un Dainis Īvāns tajā ieviesuši prototipu — par filmas stāstnieku izvēlēts latviešu kara lidotāja, vēlākā trimdas latvieša, korista un ērģeļnieka Jāņa Osvalda Muižnieka tēls, kas filmā Jaunā Rīgas teātra aktera Andra Keiša balsī runā Daiņa Īvāna tekstu. Prototipa ieviešana un Muižnieka atmiņu stāsta Putnu ceļš motīvu izmantošana bijusi Daiņa Īvāna ideja — pēdējā brīdī pieslēdzies jau pie gatavā Saulīša scenārija, Īvāns esot jutis, ka tam "trūkstot īstās stīgas" un atcerējies tikšanos ar Muižnieku un viņa uzdāvināto atmiņu grāmatu.[[1]]
Putnu ceļš gan ir darbs par Muižnieka kara lidotāja pieredzi, tādēļ filmā patiesībā izmantotas vien dažas grāmatas epizodes, bet pats tēls apaudzēts ar ievērojamu daudzumu domu, motīvu un notikumu, kuros fiziski klāt nav bijis ne Muižnieks pats, ne viņa radinieki. No skatītāja, kurš nepārzina prototipa biogrāfiju, šī īpatnība tiek veiksmīgi slēpta un jūtami atsedzas vien pēckara perioda atspoguļojumā, kad prototips "fiziski atrodas Austrālijā", bet viņa "gars", režisora vārdiem runājot, "paliek Latvijā un turpina stāstu par to, kāds liktenis mūsu tautai bijis pēc kara".
Ar šīs grāmatas iespaidiem un kādu konkrētu Muižnieka citātu ir saistīta arī filmā izmantotā, un, subjektīvi vērtējot, visai diskutablā Daugavas metaforiskā līnija, kura (atskaitot pāris konkrētus faktus, kas Dziesmu svētku vēsturi saista ar Daugavas senleju) veidota tāpēc, ka Īvāns Daugavas senlejas applūdināšanā redz tiešu līdzību ar mēģinājumu padomju periodā pārkrievot latviešus.
Personiskās pārliecības naratīvs
Vērtīgākais un izklāsta ziņā tīrākais ir stāstījuma posms par laiku no dziesmu svētku sākotnes līdz VII Dziesmu svētkiem (1931). Skatītāji šajā daļā redz svētku plakātus, uzzina svarīgākās personas, dziesmas un svētku norises motīvus.
Par klasisku problēmu šajā filmas daļā varētu uzskatīt izvairīšanos pat pastarpināti pieminēt vēsturisko patiesību, ka dziesmu svētki to pazīstamajā veidolā nebūt nav ne latviešu, ne arī igauņu izgudrojums. Filmā līdzās tautasdziesmām un Jāņiem akcents tradīcijas izcelsmē likts uz hernhūtiešu jeb brāļu draudžu lomu tautas muzikālajā izglītošanā un tradicionālā mantojuma apstrādē, taču, lai arī autori to zina, filma skatītājam neatklāj, ka pati Singfest svētku forma Latvijā ienāk no Vācijā, Šveicē un Austrijā pastāvošiem modeļiem un vācbaltieši tādus svētkus Rīgā pirmoreiz sarīko jau 1836. gadā. Vēlāk, kad tradīciju vienlaikus piekopj abās kultūrtelpās, veidojas pat savdabīgi konkurences apstākļi – 1880. gada 17. jūnijā Rīgā, beidzoties Baltijas dziesmusvētkiem, sākas II Latviešu dziedāšanas svētki, taču starp vācu un latviešu biedrībām nav nekādas sadarbības un vasarā Rīgā viena veida svētkiem vienlaikus tiek uzceltas divas lielas svētku halles.
Rīgas Latviešu biedrības priekšlikumu izmantot vienu celtni abiem svētkiem vācu biedrības kategoriski noraidījušas.
Tālākajā svētku attīstības izklāstā nedaudz mulsinoša šķiet starp rindām jūtamā Ulmaņa diktatūras glorifikācija — varbūt gavilējošos ļaudis kinohronikās vēl varētu uzskatīt par daudzmaz objektīvu Ulmaņa valdīšanas perioda atspoguļojumu, tomēr jautājumus rada Ulmaņa slavināšanas nolūkos organizēto Pļaujas svētku atainojums, pat ja tas izmantots konteksta veidošanai (tikpat apšaubāma vēlāk būs Ķemeru sanatorijai un Staļina nāvei veltīto kinohroniku iekļaušana it kā laikmeta konteksta ilustrēšanai).
Būtiska filmas īpatnība ir tās ciešā saistība ar rakstīto vārdu. Autori saturiskās atklāsmes (kas bieži apzināti veidotas ar sakrālu nokrāsu) pārsvarā realizē caur aizkadra teksta bagātību, tiesa, dažviet radot stilistiskus pārspīlējumus un dīvainības. Piemēram, teksti "latvju darbarūķi vergoja padomju cietumā" un "koristi un dejotāji padomju kinohronikās izskatījās tik līksmi kā rūķīši Volta Disneja animācijas filmās, tikai Sniegbaltīte Latvija bija nogalināta", subjektīvi vērtējot, balansē uz sliktas gaumes robežas. Šāds stils īpaši atsvešinošs varētu likties gados jaunākiem skatītājiem, kuri pieraduši pie niansētāka un mazāk agresīva vēstures notikumu izklāsta (tāds atrodams, piemēram, režisores Kristīnes Želves filmā Mērijas ceļojums). Daudzviet pietiekami daiļrunīgas ir un komentārus nebūt neprasa filmā izmantotās kinohronikas, kurās
dziedātāju smaidus pirmskara Latvijā spēji nomaina pelēkas un priecāties-spēju zaudējušas dziedātāju sejas pirmajos pēckara gados.
Vēlāko, padomju perioda dziesmu svētku atainojumā simptomātiska ir autoru izveidotā prototipa atruna, ka viņam "jūk okupācijas laika dziesmu un deju svētku skaits, saturs, repertuārs to nomācošās vienveidības dēļ". Patiesībā tā ir autoru personiskā pārliecība, kuras dēļ šī perioda svētki tiek zināmā mērā dehumanizēti, to atainojums ir pārmērīgi vienkāršots.
Taču arī padomju gados dziesmu svētku kopkorī dziedāja dzīvi cilvēki, un nav taisnība, ka visas politiskās dziesmas dziedātājiem ir bijušas vienlīdz atbaidošas. Līdz šodienai noturīgs ir uzskats, ka savulaik dziedātāju iecienītajai Imanta Kalniņa dziesmai Apliecinājums (Ļeņinam) ceļu pat uz mūsdienu dziesmu svētku repertuāru (!) aizšķērso vienīgi paša Imanta Kalniņa tolaik bez Ziedoņa ziņas pierakstītā kadence "Ļeņins, Ļeņins, Ļeņins..." — lai atbrīvotos no LPSR Kultūras ministrijas vairākkārtējiem pārmetumiem, ka tās pasūtītās dziesmas oriģinālajā tekstā nemaz nav pieminēts Ļeņina vārds.
Ārišķīga antagonisma meklējumos autori skatītājiem neizstāsta, ka 1973. gada Dziesmu svētkos tiek godināts Krišjāņa Barona mazmazdēls Krišjānis Barons
(šis fakts fiksēts gan fotogrāfijās, gan videomateriālā), bet 1980. gada svētkos kā viešņa no Ņujorkas ieradusies Jāzepa Vītola atraitne Annija Vītola, un sajūsminātie desmiti tūkstoši klātesošo trīs reizes (!) atkārtoJāzepa Vītola Gaismas pili — dziesmu, kas izvēlēta par šīs filmas vadmotīvu. Tā vietā autori izvēlējušies likt akcentu uz hrestomātisko Gaismas pils un leģendārā diriģenta Haralda Medņa izsaukšanu 1985. gada svētkos, taču ignorējuši faktu, ka šis notikums būtu skatāms vienotā kontekstā ar to, kādu lomu togad no repertuāra svītrotā dziesma ieņēma piecus gadus agrāk.
Vizuāli pārliecinošs stāsts
Filmas spēcīgākā daļa ir tās pārliecinošā vizualitāte — ar filmu Dziesmuvara Saulītis atkārtoti pierāda, ka, ļoti iespējams, ir vienīgais režisors Latvijā, kas spētu dokumentālu stāstu izstāstīt vienīgi ar fotogrāfiju starpniecību.
Filmā tās izmantotas lielā skaitā — īpaši, lai ilustrētu tradīcijas sākotni, un attēlu lietojumu atzinīgi novērtējis arī vecmeistars un fotogrāfijas vēsturnieks Pēteris Korsaks [[2]]. Autoru kļūda šķiet atteikšanās no fotomateriāla, atainojot svētkus pēc 1940. gada, tādējādi radot nevajadzīgu stila un temporitma atšķirību no filmas pirmās daļas.
Absolūti unikāls dokumentāls atradums, ar ko pamatoti lepojas filmas autori, ir 1948. gadā notikušo X Vispārējo jeb "Padomju Latvijas I Dziesmu svētku" (un nevis Latvijas PSR I Dziesmu svētku, kā to vairākkārt definē autori) krāsainā kinohronika, kas, visticamāk, ir arī
visvecākais pašlaik zināmais videomateriāls, kurā mūsu dziesmu svētku tradīcija redzama krāsās.
To, ka dziesmu svētku vēsture kinodokumentālistu aprindās nav cilāta, apliecina fakts, ka krāsaino hronikas pozitīvu Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs no Krievijas ieguva pirms desmit gadiem, bet Askolds Saulītis ir pirmais, kas to iznesis atklātībā.
Filmas Dziesmuvara autori ir paveikuši sarežģītu uzdevumu, nepilnā stundā mēģinot apkopot 145 gadus garo svētku vēsturi. Tas, cik slēgta vai atvērta skatītāju interpretācijām un svētku personiskās pieredzes projekcijai ir šī filma, galvenokārt ir atkarīgs no tā, cik katra skatītāja dzīves uztvere sakrīt ar filmā atstāto autoru personiskās pārliecības nospiedumu.