Kādā dziļā naktī vienā no Rīgas naktslokāliem man gadījās iesaistīties sensitīva rakstura diskusijā ar Valteru Dakšu – vienu no Matīsa Kažas dokumentālās filmas "Klejotāji" galvenajiem varoņiem. Jaunais grāmatizdevējs Dakša faktiski lūdza manu konsultāciju par to, kā prasmīgāk reaģēt uz režisora Matīsa Kažas nemitīgajām provokācijām filmēšanas gaitā.
Devu padomus, kā nu mācēju – galvenokārt par to, kā filmēšanās procesā nepazaudēt sevi un klausīt tikai tām režisora norādēm, kas vismaz kaut kādā ziņā atspoguļo paša Dakšas dzīvi. Tad attapos – esmu sācis pārāk daudz iejaukties Matīsa Kažas filmā! Nākamajā brīdī pielēcu gultā sēdus – tas izrādījās tikai sapnis. Viss izrādījās otrādi – nevis es biju iejaucies Kažas filmā, bet Kaža bija iejaucies manā zemapziņā.
Spiešana un rakšana
Jāatzīst, ka pirms Klejotāju noskatīšanās biju neviļus paspējis uzbūvēt dažādas ekspektācijas, jo salīdzinoši nesen biju skatījies Kažas debijas filmu, dokumentālo Vienu biļeti, lūdzu! (2016). Tās protagoniste, fanātiskā Ņujorkas teātra izrāžu apmeklētāja un biļešu bičotāja Nikija ir spilgts tipāžs, kas pašreizējā dzīves posmā, ja tā var teikt, marginalizējusies; un filma, lai arī ļauj skatītājam ieskatīties Nikijas pagātnē, viņas iekšējā un ārējā ceļojumā, galvenokārt tomēr koncentrējas uz viņas dzīves eksotisko nogriezni, ieskaitot visādus niķus un stiķus, kā tikt pie biļetēm, vākšanas māniju u.tml. Vienu biļeti, lūdzu! ir aizraujoša filma, bet tai nenoliedzami ir karikatūras iezīmes; varētu teikt – šaržs.
Iespējams, tāpēc biju iedomājies, ka arī Klejotāju varoņi, trīs pasaulē izkaisīti jaunieši, varētu tikt portretēti eksotiskāki, nekā tie ir; no viņiem varētu tikt izspiests viss, ko var izspiest. Tomēr uz ekrāna ieraudzīju kaut ko citu, un biju patīkami pārsteigts par stāsta ietilpīgumu.
Klejotājos režisors Kaža parādās ne tik daudz kā dauzoņa, vairāk kā „vērīgs dauzoņa”, kurš ir gatavs iedziļināties. Sāksim ar to, ka Matīss Kaža uzņēmies vienlaikus vairākus izaicinājumus tēmas, struktūras un stila ziņā. Tēma (kā es to raksturotu) – “cilvēks meklē savu identitāti ārpus sevis, taču tā slēpjas iekšienē”; struktūra – laiktelpā izkaisīta raksturu mozaīka; stils – “klejojums līdzi varoņiem” (apmēram tā savu režisora pieeju raksturojis pats Kaža).
Vai viegli būt vieglam
Kā filmā parādās tēma, ko atļāvos formulēt, nekonsultējoties ar autoru? Tā atklājas tādējādi, ka trīs galvenie varoņi katrs savā veidā plivinās. Bet šeit es gribu likt izsaukuma zīmes un uzsvērt – tas ir tas, kā režisors liek mums ieraudzīt Klejotāju varoņus.
Iespējams, ka Taņas, Valtera un Tomasa dzīves “viņpus Kažas iejaukšanās” ir pavisam citādākas.
Tomēr – kādi ir šie varoņi Kažas interpretācijā? Daudzbērnu ģimenē augušais digitālais nomads Tomass ir atteicies no idejas par pastāvīgu dzīvesvietu un maina kontinentus kā zeķes. No vienas puses, šāda brīvības sajūta varētu būt kaut kas apskaužams; no otras puses, filmā Kaža liek mums sajust, ka Tomasam pietrūkst emocionāla patvēruma. Ne velti viņš pierunā savu attāluma attiecību partneri Veru atbraukt no otras pasaules malas uz Tokiju paciemoties – bet tikai īslaicīgi, jo ilglaicīgumam viņam nav laika.
Jau minētais Valters Dakša labprāt plivinās dažādās paša sagatavotās performancēs – piemēram, svinīgi atverot pirmo paša izdoto grāmatu, Eināra Pelša (Demon) dzejas krājumu Condom, Valters ierodas gandrīz kā glamrock zvaigznes parodija platīnbaltā parūkā, glancētā miskastes maisa togā, ar tualetes podu rokās. Grāmatu jaunais izdevējs izrotājis ar prezervatīvu – vai to uztvert kā Dakšas līnijas metaforu filmā, varam tikai minēt. Režisors Kaža filmas gaitā Dakšas performatīvās pašizpausmes traktē kā viņa sacelšanos pret nežēlīgo pieredzes nastu, kas saistās ar tuvāko cilvēku traģisku zaudēšanu.
Visbeidzot, dejotāja Taņa plivinās vissmagnējāk no visiem, bezgalīgi garās maiņās strādājot Misisipi štata mazpilsētas sporta zālē kā fitnesa trenere cilvēkiem gados un mēģinot izbaudīt retos brīvos brīžus kopā ar savu otro pusi – 20 gadus vecāko basketbola treneri, amerikāni Alenu, kurš savas dienas vada ratiņkrēslā.
Kaža liek mums nojaust, ka Taņa savā dzīvē grib pavisam kaut ko citu, un tādu īstu atbrīvotības sajūtu viņa gūst vienīgi Rīgā, kārtīgi iekapājusi ar savām latviešu draudzenēm, vai arī pēc ilgāka pārtraukuma ļaujoties pašas novārtā pamesto sporta deju treniņam, nevis totāli nogurdinošajā treneres darbā vai kopābūšanas mirkļos ar Alenu. Tā mums liek domāt Kaža – šo es jau atkal gribu uzsvērt, jo mēs nezinām, kā Taņas un Alena dzīve rit tajās dienās, kad aiz muguras nestāv Klejotāju autori.
Ainu pēc ainas visas trīs tēlu līnijas liek arvien vairāk izjust sava veida “nepanesamo esības vieglumu”, kā teiktu Milans Kundera; dzīvošanu uz āru, bez īstas atbildības par sevi.
Varoņi piever acis uz savu iekšējo pasauli un patiesajām vajadzībām, kuras tie līdz galam nenoformulē, bet ļauj mums nojaust. Mēģinot aizbēgt un dzīvot viegli, filmas varoņi, šķiet, paliek turpat, kur bijuši. Tā Kaža izvērš stāsta tēmu – paradoksu, un tas, manuprāt, viņam ar operatora Aleksandra Grebņeva palīdzību ir izdevies iespaidīgi.
Pagrieziens Kažas acīs
Ja runājam par Klejotāju saturisko struktūru, tā ir trīs stāsta līniju mozaīka, kur Kaža kā diskžokejs pēc personīgās ritma izjūtas pārslēdzas no vienas plates (lasi – varoņa) uz otru, paskrečo un pārslēdzas atpakaļ. Kaža danco pa trauslu ledu – šeit ārkārtīgi svarīga ir autora spēja saskatīt Pagriezienu, kam ne vienmēr ir izredzes sakrist ar to, kur skatītājs saskata Pagriezienu (runa ir ne tikai par ārējiem, bet arī iekšējiem pagriezieniem).
Filmā ir vairāki punkti, kur es pastrīdētos par to, vai parādītais notikums reizē kalpo arī kā stāsta līnijas pagrieziens.
Kad vairāk nekā divdesmit minūšu laikā esam filmas trīs varoņus iepazinuši un noteikti gaidām kādu pirmo lielo “iekšējo notikumu”, Kaža mums jau atkal piedāvā ainu, kas (tādā veidā, kā tā ir eksponēta) nav vis iekšējs, bet ārējs notikums. Tāda ir jau pieminētā Dakšas pirmās grāmatas izdošanas epizode. Ārēji viss ir interesanti – raiba, ērmota vide, ekstravaganti varoņi, notikums arī it kā svarīgs, taču Dakša šeit tomēr atkal tikai plivinās. Kažam jācer uz to, ka skatītājs ir pacietīgs, un tāds skatītājs, jāatzīst, filmas īstos, lielos pagriezienus vēlāk pavisam noteikti arī piedzīvo.
Ja ņemam to pašu Dakšas līniju, lielās atklāsmes vēlāk notiek gan uguns ainā (apzināti neatklāšu, kas tur notiek), gan dialogos ar dzejnieku Raimondu Ķirķi, kur Dakšas iekšējā pasaule atklājas caur īstām valodas pērlēm, kurām ir potenciāls folklorizēties, gan arī nonākot konfliktā ar sirmo kundzi, kas atgādina literatūras skolotāju. Šādos brīžos – mudinot varoņus sarunāties – attaisnojas Kažas un Grebņeva tendence iejaukties.
Ja varonis nepagriežas, griežamies paši
Filmas autori neslēpj, ka ir gatavi palīdzēt varoņiem atklāt sevi. Iejaukties vai neiejaukties – tā ir tik sena dilemma, cik pats dokumentālais kino. Vismazāko iejaukšanos nodrošina novērošanas kameras, taču to piedāvātais kadrējums apmierinās reti kuru autoru vai skatītāju. Filmā ir viena otra intīma aina (galvenokārt jau atkal ar Valteru – kāda sakritība!), kur ir pilnīgi skaidrs, ka autori iedvesmojuši varoni “darīt lietas” kameras priekšā. Es šeit neredzu ētisku problēmu –
manā skatījumā tas, cik daudz iejaukties, ir galvenokārt stila jautājums (ētiskās attiecības galu galā paliek uz autoru sirdsapziņas).
Šeit dažos brīžos, kad vuāristisks stils gūst virsroku pār stāstu (mēs kopā ar operatoru Aleksandru Grebņevu no vannasistabas griestiem vērojam kailo Dakšu vannā – protams, bez putām), tas var likties pašmērķīgi. Taču kadri, kur intimitāte kaut ko izstāsta par varoni, lai arī ētiski un estētiski apšaubāmi, tomēr pēc būtības spēj attaisnot autoru paviesošanos varoņa guļamistabā – tie turpina stāstīt Dakšas kā vientuļnieka līniju.
Citi iejaukšanās brīži Klejotājos šķiet izcili izdevušies. Alens māca Taņai šaut ar īstu pistoli, nedomājot par automobili, kas brauc dažus metrus tālāk; Tomass guļ futūriskas viesnīcas atvērtā šūnveida guļamistabā (gultā?) bez durvīm un skaļi sarunājas skaipā, liekot citas šūniņas iemītniekam uzrāpties pie Tomasa, lai sūdzētos par miega traucēšanu – tāda ir mūsdienu klejotāju ikdiena… Arī virkne ļoti personisku dialogu ainu ir izdevušās lieliski un darbojas pašas par sevi.
Toties Tomasa portretēšana Fudzi kalna izslavētajā pašnāvnieku mežā ar cilpām koku zaros – filmas plūdumā šī aina nenostrādā tā, kā autori to, domājams, gribējuši. Tomass acīmredzot vienkārši ir šajā mežā, un sasaiste ar viņa stāsta līniju nav izveidota. Vizuāli interesanti, bet kāpēc? Šeit varbūt būtu jārunā par tēlu un vides ekspozīciju jeb pieteikšanu – daudzviet filmā tā ir jaudīga, bet atsevišķos brīžos, manuprāt, skatītājs var arī apmaldīties. Un ne tāpēc, ka autori tā būtu vēlējušies.
Pieteikt vai pārsteigt
No kinovalodas viedokļa raugoties, ir divi šādas pieteikšanas veidi – sagatavot vai nesagatavot. Manuprāt, izcilas iespējas paveras tad, ja katrai ainai čakli uzfilmē arī vides un tēlu ekspozīcijai noderīgus kadrus un tad montāžā izvēlas – vai skatītāju sagatavot kārtējam filmas notikumam, vai, gluži pretēji, pārsteigt. Dažos gadījumos šāds cirtiens (“ņemšana uz izbrīnu”) noteikti ir iedarbīga metode – piemēram, virknē intermēdijas ainu (dzejnieku performance, braucot ar vannu pa Mārupīti un frīstailā dzejojot; dzejas lasītāju kakofonija Pēterbaznīcas tornī u.tml.)
Turpretī atsevišķām līnijām un pagriezieniem manās acīs pietrūka artikulēta pieteikuma
– piemēram, Taņas mammai, kura parādās “tā starp citu”, vai Taņas sarunai ar vīrieti, kurš, kā sarunas gaitā varam noprast, ir viņas tēvs (!). Protams, ne vienmēr ir iespējams uzfilmēt satikšanās mirkli vai cita rakstura establishing shot (ar vidi / raksturu iepazīstinošu kopplānu), kas bez liekām runām pateiktu visu; bet tad varbūt jāmeklē alternatīvi ceļi, kā filmas montāžā nonākt līdz tētim vai mammai, vai arī pārceļošanai starp kontinentiem. Latvietis ta’ sapratīs, ka Taņa, mainot dažādus transportlīdzekļus, no Misisipi nekurienes vidus ir nonākusi Rīgā, Daugavas krastmalā, bet austrālietis, iespējams, domās, ka Taņa viesojas kaimiņu pilsētā, un tikai draudzeņu sarunas pašā vidū beidzot izlobīs, ka viņa ir otrā pasaules malā.
Arī Tomasa līnija, manuprāt, varētu ģeogrāfiskā ziņā skaidri nenolasīties – dažs labs skatītājs varētu domāt, ka Tomass ceļo tikai pa Japānu, nevis pa visu pasauli, jo ir maz uzsvaru, kas to iezīmētu (tas, ka bijušās draudzenes šobrīd dzīvo citos kontinentos, nebūt vēl nenozīmē, ka arī viņš pats pārvietojas starp kontinentiem). Bet varbūt es domāju pārāk pragmatiski un Kaža gribējis pierādīt pretējo – ka kontinentālā ģeogrāfija ir mazsvarīga; būtiska ir emocionālā ģeogrāfija?
Cik dziļi urbt?
Divus no trim filmas varoņiem – Taņu un Valteru – filmas autoriem ir izdevies filmā portretēt patiešām jaudīgi, ļaujot izjust patiesu līdzpārdzīvojumu. Dokumentālajā kino tas ir augsts sasniegums – rādīt cilvēkus tik personiskā līmenī bez aizkadra tekstiem un citām banalitātēm, bet tieši caur ainām. Tomass it kā paliek virspusējāks par abiem pārējiem, bet arī tur nav nekā nepareiza. Jo stāsts, vismaz kā Kaža to būvē, jau ir par plivināšanos. Tomasa draudzene Vera, kas šķērso kontinentus, lai nonāktu pie Tomasa, varbūt cer, ka viņi varētu lidot kopā vai pat piezemēties uz palikšanu, bet viņš jau atkal izvēlas palikt savā vieglumā, klejot tālāk bez atbildības.
To ir iespējams saprast. Bet paradokss ir tajā, ka Tomass nebūt neizskatās brīvs un laimīgs, viņš tikai gribētu tāds būt. Varbūt, nerēķinoties ar citiem, tāds īsti brīvs un laimīgs nemaz nevar kļūt – šī varētu būt Tomasa atziņa nākamgad vai pēc diviem gadiem… Te gan atkal seko izsaukuma zīme – es spriedelēju, vadoties pēc režisora interpretācijas par varoņiem!
Aforismu vācele
Filmai ir arī citi slāņi – dokumentālai filmai neraksturīgi baudāmais, Aleksandra Grebņeva radītais attēls, kas daudzos kadros darbojas kvalitatīvas spēlfilmas vizuālajā līmenī; smalki niansēta Toma Auniņa mūzika, kopumā veiksmīga montāža, kur noteikti daudz devusi pieredzējusī Gunta Ikere. Un vēl jāpiebilst, ka filmā par gluži vai vēl vienu slāni kļūst valodas pērles. Tās parādās ne tikai jauno un ne tik jauno dzejnieku frīstailā un lasījumos (jau minētais Ķirķis, Aleksandrs Barons, Einārs Pelšs, Lauris Veips, Lote Vilma Vītiņa un citi), bet arī varoņa Valtera spontānajos aforismos.
Gluži nemākulīgi, ar aizdomīgu līmi mēģinot salīmēt netīru un salauztu tualetes podu, Dakša savā neparasti monotonajā, mazliet stieptajā un šķietami stilizētajā runas manierē stāsta dzejniekam Ķirķim par dzīvi pēc tuvāko cilvēku traģiskās zaudēšanas: “Jāatrod pietiekami stipra līme, kas aizpilda tukšumu. Bet, redziet, ar to līmi ir problēmas – tā nežūst pietiekami ātri.”
Šis ir viens no daudzajiem brīnišķīgajiem kontrapunktiem Kažas filmā, kur ārējais notikums groteskā veidā savijas ar iekšējo atklāsmi. Tajā pašā poda dialogā Dakša izsakās arī par sievietēm:
„Dzejnieks Ķirķis:
– Varbūt [tev] sievietes jāmeklē?
Izdevējs Dakša:
– Tas, protams, paradokss. Jo kā var būt bail no tā, ko visvairāk gribas.”
Citēšanas vērts ir arī Tomass – Tokijas viesnīcā, sarunādamies skaipā ar bijušo draudzeni Dienvidamerikā, kas nu ir stāvoklī no cita puiša, Tomass sniedz burvīgu kopsavilkumu par abu attiecībām: “Tas bija gari, bet īsi”.
Un visbeidzot citātu galerijai pievienojas Tokijas lidostas skaļruņa bezpersoniskais, bet nepārprotami filozofiskais paziņojums: “Atstājiet brīvu vietu starp sevi un cilvēku, kas jums līdzās”. Tas pasaka kaut ko būtisku par Kažas filmas varoņiem. Tikmēr citā – Rīgas lidostā, gaidot reisu uz ASV, sēž un raud Taņa. Pa īstam. Bez Kažas iejaukšanās.