KINO Raksti

„Laulības stāsts” un citas šķiršanās

28.05.2020

Šķirties ir sāpīgi, nejēgā skumji un dārgi, tomēr vismaz no malas šķiršanās ir dramaturģiski aizraujoša – ne velti šī ir viena no kinematogrāfijā visbiežāk izspēlētajām attiecību figūrām, kā to rāda arī „Laulības dzīves ainas” (1973) vai „Krāmers pret Krāmeri” (1979). Zīmīga loma visās šajās filmās ir advokātiem vai (tas nav mazsvarīgi!) advokātēm.

Ārkārtas situācija pēkšņi mūsu dzīvē ienesa kaut ko, kas piederas normālai introvertu cilvēku situācijai – leģitīmu iespēju pēc iespējas vairāk palikt mājās, lasīt grāmatas un skatīties jau redzētas vai sen iekārotas filmas. Turklāt tas atgādināja, ka ne griķi, tualetes papīrs vai nauda, bet, teiksim, filmu diski vai grāmatu plaukti ir mūsu vienīgie stabilie uzkrājumi.

Kamēr vieni piespiedu mājas dzīves rezultātā sola dzimstības pieaugumu, citi, tieši otrādi, brīdina par gaidāmo šķiršanos vilni. Bet šķirties – tas ir sāpīgi, nejēgā skumji un arī dārgi. Ir tāda sajūta, it kā tavā dzīvē kāds pēkšņi būtu izslēdzis gaismu. Tāpēc labāk, kamēr vēl ir laiks, kopā ieritināties dīvānā un preventīvi, pie reizes iepazīstoties ar šo to no kino vēstures, paskatīties, kā to dara citi. Vismaz no malas šķiršanās ir dramaturģiski interesanta, ne velti šī ir viena no kinematogrāfijā visbiežāk izspēlētajām attiecību figūrām. Pasakās tas brīdis, kurā atskan frāze „un tad viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”, parasti nozīmē kaut kā sākumu, bet literatūrā un kino tas nozīmē, ka beigas nav tālu.

Režisora Noa Baumbaha salīdzinoši nesenais Laulības stāsts / Marriage Story (2019) un Ingmara Bergmana 1973. gadā uzņemtās Laulības dzīves ainas / Scener ur ett äktenskap, arī Roberta Bentona Krāmers pret Krāmeri / Kramer vs. Kramer (1979) ir gan par šķiršanos, gan vienkārši labas filmas, kas jau atradušas vietu kino vēsturē. Zīmīga loma visās šajās filmās, kā jau tas tiesiskās valstīs un niknuma pilnās situācijās pienākas, ir advokātiem vai (tas nav mazsvarīgi!) advokātēm. 

Gan Baumbaha Laulības stāstā, gan Bergmana Laulības dzīves ainās galvenie varoņi šķiras, un abu šo filmu naratīva galvenais virzītājspēks ir sarunas (tiesa, frekvencēs no čukstiem līdz kliedzieniem).

Un balstīt filmu pamatā uz sarunu, nevis atrakcijām, nozīmē nebaidīties garlaikot skatītāju, bet režisors, kas nebaidās, taču arī ir īsts režisors.

(Atkāpe kinovēsturē – vistīrākās „sarunu filmas” gods lai paliek Luija Mala Manām vakariņām ar Andrē / My Dinner with Andre (1981), kur patiešām, ja neskaita īso ievadu un beigas, viss sastāv no vienas sarunas, turklāt vienā filmēšanas vietā (restorānā) un bez pārlēcieniem laikā. Filma liekas galēji vienkārša, visā tās garumā sarunājas divi cilvēki – dramaturgs Voliss Šons un bijušais teātra direktors Andrē Gregorijs. Par vislielāko komplimentu Luijs Mals uzskatījis kādas skatītājas izbrīnīto jautājumu: “Un ko tad šajā filmā darījāt jūs, režisor?”)

Režisoru Bergmanu interesēja gan nāve, gan mīlestība, un Laulības dzīves ainās viņš sīkumaini vairāku stundu garumā (ir arī TV sēriju versija) pēta mīlestības nāves ģenēzi, liekot skatītājam vārdu pa vārdam sekot Johana (Erlands Jozefsons) un Mariannas (Līva Ulmane) attiecībām divdesmit gadu garumā. Filma iesākas ar ainu, kurā laimīgais laulātais pāris savā ģimenes dzīves ligzdiņā tiek intervēts avīzei. Te mēs, starp citu, uzzinām, ka Marianna pati ir šķiršanās advokāte. Cits pāris – Laulības stāsta Čārlijs (Ādams Draivers) un Nikole (Skārleta Johansone) – bijuši kopā mazāk nekā desmit gadu; viņiem viss ir salaists dēlī jau filmas sākumā, taču abos gadījumos skatītājs līdz ar varoņiem un viņu sarunām var mēģināt saprast, kas ir tas, kas izirst, un gribas arī saprast – kurā, tieši kurā brīdī var notikt, ka tas, kas otrā bija dārgs, sāk kaitināt un kļūt lielāks par to, kas reiz šķita mūžīgs un neizmērāms.

Bergmans ir nežēlīgs režisors; viņam nav ilūziju nedz par sevi (pats bijis precējies piecas reizes), nedz par citiem. Viņš rāda, ka cilvēki ir egoisti, ka viņos ir bailes un naids, ka saprašanās un uzticība starp vīrieti un sievieti nav iespējama. Taču vienlaikus turpat ir maigums, smiekli un, protams, kopīgas sarunas; viņi sen būs šķīrušies, bet aizvien nevarēs viens bez otra, un tur nav nekādu māņu – arī pretējas lietas var būt pa īstam.

Tas, ka Marianna pati ir advokāte, nepalīdz viņai labāk aizstāvēt sevi. Jā, viņa pati sagatavos šķiršanās papīrus, taču brīdī, kad Johans visnaidpilnākajā epizodē viņu iekaustīs, Marianna, asinīm no lūpas tekot, noteiks: "Pati vien esmu vainīga." Bergmanu acīmredzot interesē divu cilvēku psiholoģija, nevis šķiršanās tiesvedība, dzimumu līdztiesība vai kas tamlīdzīgs.

Johana un Mariannas duelī ļoti fragmentāri un tikai tādā mērā, lai izceltu pāra attiecības, parādās citi personāži, toties Čārlza un Nikoles laulības un šķiršanās notikumos iesaistīti gan darbabiedri, gan draugi un radi, kāds psihoterapeits un arī advokāti. Tādi priekšplānā ir veseli trīs – Loras Dernas skaistā, ambiciozā un veiksmīgā Nora Fenšova (aktrise dabūja Oskaru par šo lomu), cilvēciskais, bet lūzerīgais Berts Spics (lomā Alans Alda) un ciniskais, bet, nav šaubu, profesionālais Džejs Marota (lomā Rejs Liota).Tieši Nora un Džejs, Nikoles un Čārlija šķiršanās advokāti, ja ieskatās, ir spēcīgākais katalizators tam, lai abi laulātie sazemētu vēl tikai neskaidra apveida lēmumu un pagrieztu savus dzīves vektorus neatkarīgos virzienos.

Ne visas profesijas var lepoties ar pastāvīgi klātesošu (tiesa, nebūt ne tik nevainojamu) tēlu kinematogrāfā, bet advokāti noteikti var. „Tiesu drāmas” ir viens no populārākajiem subžanriem, un ir jau arī saprotams – dramaturģiski pateicīgas ir cīņas starp labo un ļauno, te vienmēr ir arī kāds noslēpums un intriga, te ir anglosakšu tiesu tradīcijai tik izšķiroši svarīgā retorika, kad par savu taisnību visiem valodas un žestu iespēju spēkiem jāpārliecina 12 zvērinātie; te ir visi priekšnoteikumi aizraujošam, spriedzes pilnam, bet ne bezjēdzīgam kino. Laulības stāsts nav gluži „tiesu drāma”, taču juridiskajai pasaulei šajā mūsdienīgajā šķiršanās sāgā ir satriecoši liela nozīme. Lai arī Nikole un Čārlijs sākumā ir vienojušies, ka neņems advokātus, tie tomēr parādās, un likumsakarīgi – arī tiesa. „Es esmu vienīgais, kam tu vari uzticēties” ir viena no klišejām, kas uzzibsnī gandrīz katra filmu advokāta retorikā.

Laulības stāsts liek atpazīt šķiršanās universālo matricu, bet tikpat lielā mērā dod iespēju Noras Fenšovas advokātē saskatīt ļoti mūsdienīgus estētiskos un ētiskos pantus. Advokāte Nora ir sieviete, un tas, kas šobrīd liekas normāli, nebūt nebija pašsaprotami vecās pasaules filmās – tajās, kurās šie profesionāļi bija tikai vīrieši, turklāt kā pēc pareizā morāles un ētikas šablona piegriezti. Īpaši Heisa kodeksa laikā (1934-1968) Holivudas filmās nedrīkstēja izsmiet likumu, un par ļaunumu bija jāmaksā. Pat pirmscenzūras laikmeta filmā Brīvā dvēsele / A Free Soul (1931), kurā galvenā varone, būdama neprecēta, nepārprotami ielaižas seksuālās attiecībās ar (sākumā) simpātisko Klarka Geibla spēlēto azartspēlmani, par vaļībām nākas samaksāt visiem. Viņas tēva, advokāta (lomā Laionels Berimors) galvenais trūkums ir pamatīga plostošana, taču filmas veidotāji atrod risinājumu starp morāli, profesionalitāti un dramaturģiju – no patversmes izvilktais advokāts atskurbst, sapucējas, tiesā aizstāv meitu un turpat arī mirst.

Kinovēstures ikoniskā advokāta loma – ideāls, godprātīgs, drosmīgs un profesionāls – pieder Gregorijam Pekam, un tam arī ir savs pamatojums.

Režisora Roberta Maligana 1962. gadā uzņemtā filma Nogalināt lakstīgalu / To Kill a Mockingbird, kas balstīta amerikāņu rakstnieces Harperes Lī daļēji autobiogrāfiskajā romānā (viņas tēvs bija advokāts), iemieso tādu Ameriku, kurā patiesība, pienākums, vājākā  aizstāvība, riskējot ar savu dzīvību (apsūdzētais ir melnādainais Tims Robinsons), nav tukši vārdi. Un nav jābūt zvērinātajam, lai tevi pilnībā  atbruņotu Gregorija Peka spēlētā Atikus Finča deviņu minūšu noslēguma runa „Do your duty…”, pēc kuras, skaidrs, spriedums ir viens  —  elegantā Finča tēls paliks kino vēsturē un atstās nospiedumu uz to, kādam jāizskatās džentlmenim advokātam.

Starp citu, Gregorijs Peks kā advokāts parādās jau agrāk – Alfreda Hičkoka ne tik populārajā filmā Paradīnu lieta / The Paradine Case (1947). Film noir stilā ieēnotajā tiesu drāmā ar femme fatale (Paradīnes kundzes lomā ir Alīda Vali) Peka tēlotais advokāts Antonijs Kīns iemīlas savā aizstāvamajā, tiesu pasaule tiek rādīta kā ļoti maskulīna vide, un Hičkoks iedibina tālejošu tradīciju, kā tiek filmēta tiesas zāle.  

Pa kādai sievietei advokātei uz ekrāna parādās 20. gadsimta 30. gados – pamatā ar morāli, ka viņu profesionālā darbība, lai arī veiksmīga, izsauc haosu mājas dzīvē. Nākamās desmitgades screwball komēdijā Ādama riba / Adam's Rib (1949) Ketrīna Hepberna kā advokāte cenšas pierādīt tiesā otru pusi pārstāvošam advokātam, savam vīram (lomā viņas dzīvesdraugs Spensers Treisijs), ka sievietes var visu, tomēr viņai patiešām nākas lomā spiest uz performativitāti (viņas lieciniece tiesas zālē met salto un paceļ ar vienu roku vīrieti), kamēr Bonera kungs ir vienkārši profesionāls. It kā joks, kā jau screwball komēdijā pienākas, un tomēr filmu sižeti mēdz saturēt realitātes nospiedumus.

Vēl pat 90. gados, kad advokātu tēlu likteni noteica Džona Grišama klišejiskās ekranizācijas, filmā Klients / The Client Sūzanas Sarandonas tēlotajai Redžijai pretējās puses advokāts nekavējas pakomentēt tēmu „sieviete advokāte?!”.
Toties ar savu dzimumu nekādu problēmu nav Norai Fenšovai Laulības stāstā. Tieši otrādi. To, ka viņa pati ir sieviete, kas arī reiz šķīrusies un viena audzina bērnu, viņa solidāri izstāsta izmisušajai Nikolei jau pirmajā tikšanās reizē, pārliecinoši maršējot pa biroju savās augstpapēžu kurpēs (vēlāk viņa tās novelk un ierāpjas blakus Nikolei dīvānā).

Baumbahs ļauj Loras Dernas otrā plāna Norai Fenšovai iznesties un izpildīties, it kā viņa te būtu galvenā, un savā ziņā – viņa arī ir. „Tas, ko tu dari, ir cerības lieta,” Nikolei acīs skatoties, saka Nora, un Nikole viņai tic. Šī saruna iekustinās mehānismu, kam nav atpakaļgaitas. Šķiršanās process ir grūts, un ir labi, ja kāds tevi saprot, pat ja tas ir dārgs advokāts. Baumbahs, pats reiz šķīries, filmas varoņiem ne reizi vien ļauj paironizēt par advokātu izmaksām. Lai arī Losandželosas vecais kungs (starp citu, sievas mātes ieteiktais) Berts Spics šķiet jauks („esmu precējies trīs reizes, bet šķīries tikai divas”) un ir divreiz lētāks par Ņujorkas Džeju Marotu,

beigās Čārlijs starp labu cilvēku un labu, bet dārgu profesionāli izvēlas pēdējo.

Šī nav nekāda pagājušā gadsimta ideālisma pārņemta tiesu drāma, kurā tiktu spriests par patiesību, sirdsapziņu un godu; Laulības stāsts ir attiecību drāma, kas gaismā izvelk  gan ģimenes dzīves, gan tiesvedības pasaules sadzīviskumu.    

Savā pirms vairākiem gadiem uzņemtajā filmā Frānsisa Ha / Frances Ha (2012) Baumbahs, šķiet, pieskaras tam pašam – dzīve bieži vien ir neapzināta un nejauša nešanās nezināmā virzienā. Frānsisa ir jauna meitene, tāda kā intelektuāla Bridžita Džonsa; neveiklas situācijas un sarunas seko cita pēc citas.

Laulības stāsta Nikole ir pieaugusi sieviete, taču arī viņa atgriežas pie jautājuma, ko tad īsti dzīvē vēlas vai drīzāk — ir reiz vēlējusies. Izrādās, savu dzīvi viņa bija iedomājusies citādu, nekā tā izveidojusies kopdzīvē ar Čārliju. Arī Laulības dzīves ainās kādā parastā darbdienas rītā Marianna un Johans, apsēdušies uz kāpnītēm, runā par to, vai „šī ir tā dzīve, kādu tu biji iztēlojies?”

Šķiršanās iemesls var būt vienkārši vilšanās dzīvē, taču advokātiem šādās situācijās jātiek galā nevis ar eksistenciāliem, bet sadzīviskiem jautājumiem. Kaut kas līdzīgs uz ekrāna reiz jau notika, šķiroties Krāmeriem filmā Krāmers pret Krāmeri. Toreiz advokātiem (abiem ir ūsas – laiks atstāj nospiedumu arī uz advokātu izskatu) bija jāspriež, kas bērnam vairāk vajadzīgs – slikta māte, kas pēkšņi devusies „meklēt sevi”, vai labs tēvs. Laulības stāstu un Krāmerus šķir vairākas desmitgades, taču abās filmās advokāti apelē pie drošās kārts, ka bērnam no abiem vecākiem vairāk vajadzīga māte.  

Mūsdienas šeit paver iespējas arī komiskām epizodēm – sociālā darbiniece, kura Laulības stāstā testē Čārlija atbilstību laba tēva lomai, pati labi iederētos arī cita žanra filmā, teiksim, Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu

„Krimināllietu advokātiem nākas redzēt sliktus cilvēkus labākajā veidā, bet šķiršanās advokātiem – labus vissliktākajā,” Laulības stāstā komentē Džeja palīgs Teds (stundā maksā divreiz lētāk, tāpēc ar stulbiem jautājumiem jāgriežas pie viņa). Tā notiek arī ar filmas galvenajiem varoņiem Nikoli un Čārliju. Šķiršanās tiesa izskatās pēc pašu laulāto negribēta kaujas lauka – ir pārāk vēlu izstāties no cīņas, bet ir arī tāds kā kauns tajā piedalīties. Klasiskā situācija „viss, ko jūs teiksiet, var tikt vērsts pret jums” sevi attaisno pilnā mērā — advokāti met galdā detaļas, ko stāstījis Čārlijs par Nikoli un Nikole par Čārliju (viņa bija iedzērusi un tik tikko varēja nokāpt pa trepēm, bērna autokrēsliņš viņa mašīnā nebija drošs, utt.), kamēr topošie šķirteņi jūtas vienlaikus gan nodoti, gan nodevēji.

Par visu šķiršanās filmās notiekošo ir iespēja domāt, kā par uz ekrāna izgaismotu pastāvīgu dzīves grūtumu un vienlaikus arī tagadnes priekšrocībām. Nu kaut vai – sieviete var būt gan veiksmīga advokāte, gan topoša šķirtene, kura drīz varēs dzīvot, kā grib; un ikviens var izvēlēties atgriezties pie sava jaunības sapņa. Ar advokātu palīdzību viss ir iespējams, bet varbūt visu tomēr nevajag. Un, ja tomēr gadās šķirties, tad galvenais ir atcerēties, ka arī izejot cauri laulības stāsta šķiršanās elles lokiem, var nonākt uz tā ceļa, kur arvien gribas sasiet otram atrisušās kurpjšņores.

Kadri no filmas "Laulību stāsts / Marriage story" (2019)

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan