Kā Latvijas filmas skatās tie cilvēki, kurus biogrāfiju līkloči kādā brīdī atveduši šurp, padarot Latviju par viņu mītneszemi? Rakstu sēriju „Skats” uzsāk Latvijā nu jau iesakņojies rakstnieks Maiks Koljers, atceroties savu pirmo satikšanos ar Latvijas kino klasiku lētas Rīgas viesnīcas TV ekrānā pirms divdesmit gadiem.
Kritiķi raksta par filmām, it kā tās būtu izolētas no ārpasaules, taču jebkuru mūsu kinopieredzi noteikti iekrāso skatīšanās apstākļi. (Tas daļēji izskaidro, kāpēc kāda filma mums šķiet nozīmīga tikai otrajā noskatīšanās reizē vai – iespējams, pat biežāk – filma, kas atstājusi lielu iespaidu jaunībā, sagādā vilšanos, kad to atkal noskatāmies pēc vairākām desmitgadēm.) Katrā ziņā apstākļi, kādos es pirmoreiz redzēju Aivara Freimaņa filmu Puika (1977), filmu, ir nesaraujami saistīti ar lielo iespaidu, kādu tā uz mani atstāja toreiz, pirms divdesmit gadiem.
Kad pirmo reizi ierados Latvijā, man līdzi bija telts, tūrista zābaku pāris un mugursoma. Es pavadīju desmit dienas, staigājot pa Vidzemi, ieņemot sevī mežu dabisko skaistumu un pamatīgus daudzumus alus. Iespaidu uz mani atstāja abas šīs “Vidzemes pērles”. Es īsti neapzinājos, ka būtu uztvēris daudz no kultūras, ja neņem vērā nenovēršamo sastapšanos ar ēkām, pieminekļiem, zīmēm un cilvēkiem; daži no tiem aicināja mani piedalīties ballītēs Gaujas krastā, bet viens lūkoja pārliecināt, ka Jēzus Kristus miris par maniem grēkiem un man vajadzētu būt par to pateicīgam.
Pēdējā vakarā pirms lidojuma atpakaļ uz Angliju biju lētā Rīgas viesnīcā. Ieslēdzu televizoru, un laimīgas sagadīšanās dēļ parādījās Puikas ievada titri – līdz ar Mārtiņa Brauna briljanto mūziku tikai perkusijām.
Skaidrs, ka tolaik uz ekrāna redzamie vārdi man neko nenozīmēja.
Blakus Freimanim un Braunam tur ir arī Ziedonis, Jaunsudrabiņš, Sīmanis… un tagad tie visi man kaut ko nozīmē. Tomēr nav šaubu, ka toreiz mans gandrīz pilnīgais zināšanu trūkums par valodu, kontekstu, reputāciju, nozīmi, galu galā par latviešu kino in toto, bija viens no faktoriem, kas veicināja spēcīgo pārdzīvojumu, kādu ieguvu no nelielā televizora ekrāna. Tam jāpievieno divi citi labvēlīgi faktori – mans nesenais pārgājiens Latvijas dabā un jau pastāvošā interese par kino kā tādu (par to daļēji jāpateicas Aleksa Koksa lieliskajai kulta filmu sērijai Moviedrome BBC kanālā un arī manai līdzdalībai dzimtās pilsētas arthouse kino biedrībā, kur biju skatījies vienu filmu nedēļā).
Puika mani dziļi aizkustināja, taču pagāja kāds laiks, kamēr sapratu, kāpēc. Esmu nonācis pie secinājuma, ka tieši tā ir viena no izcilas mākslas, jo sevišķi izcilas kinematogrāfijas pazīmēm. Kad man bija 15 gadu, es savā arthouse kinoteātrī noskatījos Tarkovska Upurēšanu. Kad filma beidzās, biju asarās, taču nesapratu, kāpēc. Kaut kas līdzīgs notika arī ar Puiku. Es gan neraudāju, taču sajutu dziļas sāpes, sava veida nostalģiskas skumjas pēc kaut kā, ko nekad nebiju piedzīvojis. Šķiet, ka pat tolaik es to apzinājos, jo filma zināmā mērā atspoguļo jebkura maza zēna pieredzi – tas ir stāvoklis, kurā tev piemīt ārkārtīgi spilgta iztēle, un tā var sabiedēt tikpat viegli, kā sagādāt prieku. Tomēr šis svētlaimīgais naivums vai dabiskais šķīstums (kaut kas līdzīgs Viljama Bleika nevainības idejai) nenovēršami ar gadiem izplēnēs.
“Pieaugšana, nāve, atjaunošanās” varētu būt Puikas kopsavilkums. Tā ir filma, kas nevairās no patiesības, ka dzīve var būt grūta un dzīve var sagādāt prieku, ka cilvēkam būtu jārēķinās ar abiem šiem faktoriem un pirmais, visticamāk, būs noteicošais. Pārlieku bieži kino bīstas no šīs pašsaprotamās patiesības.
Pirmoreiz skatoties šo filmu, uz mani vislielāko iespaidu atstāja divas lietas – un tās pašas man šķiet iespaidīgas arī otrajā reizē. Pirmkārt, sižeta aizvietošana ar laika plūdumu. Puikas stāsts ir vienkārši stāsts par gada ritējumu. Tas ir ciklisks, bet vienlaikus ietver attīstību; zēns, kas ir mūsu uzmanības centrā, gada beigās vairs nav tas pats kā gada sākumā, taču filmas beigas nepārprotami nav stāsta beigas – nāks vēl viens gads, tam sekos nākamais un aiznākamais. Viņš augs, ļaudis dzims un mirs, un pasaule turpinās griezties ap savu asi. Ja šo centrālo naratīvu, kas attiecas uz visas dzīves naratīvu, nerisinātu absolūti godīgi, kā to scenārijā darījuši Ziedonis un Freimanis, visa filma varētu šķist sadomāta un formālistiska. Taču tā nav. Ziedoņa poētiskā atturība ir nevainojama.
Tehniskā ziņā pirmajā Puikas skatīšanās reizē es ievēroju nevis kameras ilgo kavēšanos pie viena kadra un statiskumu (dažkārt tā ārkārtīgi lēni pietuvojas objektam, radot iespaidu, ka skaties uz fotogrāfiju, līdz pamani, ka sakustas koka lapa vai no skursteņa vijas dūmi), bet gan skaņu. Jau no pirmajiem kadriem ir skaidrs, ka filmā nav “dzīvas” skaņas, viss dublēts pēc tam ar savādi bezkrāsainu, tuvu mikrofonam ierakstītu studijas skaņu. Vēlāk esmu sapratis, ka tā varbūt ir vistipiskākā 20. gs. sešdesmito un septiņdesmito gadu latviešu kino iezīme – patiešām pastāv tāds “latviešu skaņu celiņš”, kas ir gandrīz klaustrofobisks, bet nepārprotami saistīts ar šī perioda kino tehniskajiem ierobežojumiem. Dažās filmās šāds apskaņojuma stils var šķist uzbāzīgs un mākslīgs (Kriminālās ekselences fonds to ir efektīvi atdarinājis) vai vienkārši nevietā. Taču Puikas gadījumā panākts dīvains efekts, kas ir reizē intīms (mēs, piemēram, dzirdam elpošanu un citas parasti nedzirdamas ķermeniskas skaņas) un vienlaikus atsvešinošs, it kā attēls un skaņa nebūtu saistīti, bet pastāvētu katrs par sevi.
Es pat uzdrošinātos apgalvot, ka Puika piedāvā nevis vienu un vienotu stāstīšanas veidu, bet divus – skaņu celiņš ir kā atsevišķa raidluga ar skaņu efektiem un mūziku.
Savukārt vizuāli Puika ir būtībā mēmā filma. Tas ir izskaidrojums, kāpēc pirmajā skatīšanās reizē man izdevās saprast tik daudz, neko nezinot ne no latviešu folkloras, ne valodas. Tāpēc nevar par augstu novērtēt aktieru fizisko tēlojumu – ķermeņi ir ierobežoti, sasaistīti, slimības pārņemti, novecojuši… bet reizēm tie vai plīst no aizrautīgas dzīvības un enerģijas.
Esmu laimīgs atzīt, ka Puika patiešām iztur otrreizēju skatīšanos (2018. gada restaurētajā variantā) – tagad, kad kaut ko saprotu no šīs zemes valodas un tradīcijām. Biju pārsteigts redzēt, ka tagad patiešām esmu pats piedzīvojis daudzas no filmā attēlotajām lietām, kas šķita tik svešādas, skatoties pirmo reizi. Es spēju novērtēt Brauna mūziku, Jaunsudrabiņa pārdomāto patriotismu, Ziedoņa eleganci; ja uzņemtos kinokritiķa lomu, tad droši vien varētu atzīmēt vizuālās atsauces uz Brēgela un Rembranta gleznām, arī uzkrītoši tumšo interjeru izmantošanu, kas rada pirms-kino-ēras gaisotni – jo savā ziņā kino ir gaismas kults.
Taču daudz svarīgāk, ka filmas kodols aizvien vēl ir emocionālās sāpes, un tās vēl jo asāk izjūtu tagad, kad man pašam ir divi īsti latviešu puikas, ko vērot, kamēr gadalaiki, saule, mēness un gadi turpina savu nebeidzamo riņķojumu.
No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska
Filma Puika (1977) pieejama portālā filmas.lv ŠEIT.
Projektu atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ekrāns".