Pirmizrādi piedzīvojusi Lienes Laviņas-Kalnaellas dokumentālā filma „Tev, Rūķi!”, kas 31. maijā vēl būs skatāma kinoteātrī „Splendid Palace” īpašā seansā kopā ar filmas radošo grupu, no 1. jūnija – „Lattelecom” videonomā, no 3. jūnija Talsu kinoteātrī, vasarā vēl citur – meklējiet afišās! „Kino Rakstos” filmu recenzē teātra zinātniece Gundega Saulīte.
Nav noslēpums, ka teātra ļaužu aprindās katra jauna grāmata par kādu skatuves mākslinieku tiek nosvērta ar jautājumu: vai šis X vai Y ir grāmatas vērts? Un šai novērtējumā būtiskākais ir ne jau raibais dzīvesstāsts, bet gan radošā mūža veikums, tā nozīmīgums sava teātra, savas tautas un nodzīvotā laikmeta kontekstā.
Šajā ziņā Valmieras teātra aktrise Ruta Birgere, radoši nerimtīga būtne, kas nule kļuvusi par dokumentālās filmas Tev, Rūķi! galveno varoni, ir godam pelnījusi gan grāmatu par savu mūžu, gan filmu. Ar mākslinieces dziļo inteliģenci, uzticīgo atdevību savai profesijai un savam teātrim, ar viņas gaišo labvēlību pret kolēģiem un jauno paaudzi saskāries katrs, kam bijusi kāda darīšana ar Valmieras teātri. Tāpēc arī itin likumsakarīga šķita ziņa, ka Liene Laviņa-Kalnaella (pati – Valmieras teātrī izaudzis bērns) Jura Podnieka studijā uzņem filmu par Rutu Birgeri, ko darbabiedri mēdz saukt arī par Rūķi.
Filmu nu esam saņēmuši, režisore to veidojusi kopā ar operatoru Aigaru Sērmukšu un producenti Antru Cilinsku. Un patiess prieks bija pirmo reizi filmu noskatīties 9. maija pievakarē Valmieras teātrī, kad skatītāju rindas pildīja kā teātra, tā kino ļaudis, tāpat arī skatuves mākslas cienītāji no tuvākas un tālākas apkārtnes. Tieši kino un teātra radošo spēku un prātu saplūšana vienā telpā un vienotā mērķī šim vakaram piešķīra īpašu gaisotni – varēja pat pieļaut iespējamību, ka nākotnē teātra un kino savstarpējas konkurences un nošķirtības vietā varētu stāties vērīga ielūkošanās un attiecīga reaģēšana uz norisēm vienā un otrā mākslas veidā, lai tādējādi liecinātu par mūsu laiku un personībām tajā.
Un tieši Rutas Birgeres veikums kā uz kino ekrāna, tā teātra izrādēs ļauj izteikt šo prognozi. Ne velti aktrise tik iezīmīgi spilgta ir uz ekrāna vecāsmātes lomā Renāra Vimbas filmā Es esmu šeit, savukārt Lienes Laviņas-Kalnaellas dokumentālajā stāstā uz ekrāna redzams Birgeres darbs, gatavojoties lomai Ineses Mičules režisētajā izrādē Eņģeļa kreisais spārns.
Aktrises gaitās dokumentētais laika sprīdis – no pirmā mēģinājuma līdz pirmizrādei – ir filmas autores izvēlētais dzīves nogrieznis, kurā ietilpināt visu ieceri. Aktieru ansambļa atmosfēra, galvenās varones centieni kolēģa Janusa Johansona vadībā apgūt bridža spēli, eksemplāra pārskatīšana mājās pie galda, diskusijas ar partneri Svetlanu Bless mijas ar teātra svētku uzplaiksnījumu, kad Rutiņa laižas dejā ar Imantu Stradu, ar atziņām, kas izteiktas, pie dzimšanas dienas tortes pa mēriņam iemalkojot.
Režisorei ar operatoru ir izdevies iegūt galvenās varones uzticību, līdz ar to filmā ir izteiksmīgi tuvplāni, ir spožas sentences un ir varones nenogurdināmā interese par mākslu, par kolēģiem, viņas dzirkstīgā, dažbrīd pat šķelmīgā daba un pavisam vienkārši atklātības mirkļi. Šī dokumentālā hronika tad arī ir filmas vislielākā vērtība. Tomēr filmas audumā ir arī daudz neobligātu epizožu, piemēram, daudzkārtējs kameras pārlidojums Valmieras centram, epizodes no gatavās izrādes, kas ataino Ineses Mičules iestudējuma melodramatisko stīgu, arī skatītāju portretējums – tas viss atšķaida dokumentālā stāsta spriegumu.
Līdz ar gandarījumu par nozīmīgas teātra vēstures figūras iemūžināšanu, par dzīva darba procesa fiksēšanu filma rada arī pārdomas par neaizsniegto. Saprotot, ka 60 minūšu filma ir režisores iesācējas darbs, grūti noteikt, vai Liene Laviņa-Kalnaella pati nokļuvusi savas koncepcijas gūstā (darbs vienas izrādes tapšanas laikā) vai tīri profesionāli nav spējusi aktrises portretam piešķirt dziļākas dimensijas.
Ruta Birgere teātrī nokalpojusi (lietosim viņas pašas izvēlēto terminu) 65 gadus. Pat tad, kad viņa kameras priekšā šķirsta savu fotoalbumu, mums nav ļauts pie „ziedu laiku” attēliem pakavēties kaut mirkli ilgāk, lai ieskatītos daiļajos sejas vaibstos vai salīdzinātu atšķirīgos tēlu raksturus. Kas tā par plejādi 65 gadu garumā! Taču filmas skatītājiem tiek piedāvāts tikai stāsts par lomu ar pieciem teikumiem, lai gan vēl nupat taču aktrise spēlēja Raudupietē, filmējās pie Renāra Vimbas...
Rutai Birgerei ir bijusi un ir sava neatkārtojama vieta Valmieras teātra vēsturē. Gan tajos laikos, kad gandrīz visa dzīve pagāja izbraukumos pa lauku skatuvēm un skatuvītēm, spēlējot lielas lomas, gan tad, kad režisoriem iestudējumos bija nepieciešama Rutiņas prasme strādāt ansamblī un precīzi īstenot visdažādākās žanra prasības. Pārdzīvots arī jaunā teātra celtniecības periods, atgūšanās pēc grūtajiem gadiem bez savas skatuves. Aktrises spēja kalpot izvēlētajam dzīves ceļam un prasme atrast šai kalpošanā prieku nepārprotami iedvesmo viņas kolēģus, savukārt no vecākiem mantotā inteliģence un plašais garīgais apvārsnis paceļ pāri ikdienas raizēm.
Tagad, kad Valmieras teātrī vairs nav Oļģerta Krodera, Ruta Birgere ansamblī ir vienīgā „pirmās Latvijas” laika lieciniece – garā brīva un dvēselē talantīga.
Viņu mīl visi – ne tikai kolēģi, bet arī viņu bērni un bērnubērni.
Tāpēc man ir neizsakāmi žēl, ka tie, kas visu šo priekšvēsturi nezina, stāstu par šobrīd visvecāko spēlējošo aktrisi uztvers kā vēstījumu par vecu sievieti, kas nespēj nosēdēt mājās, sapucējas un brauc ar taksi uz teātri, lai tur bezgalīgi klīstu pa tumšiem gaiteņiem… Iznācis tā, ka filma Tev, Rūķi! ir adresēta tikai tiem, kas labi pazīst aktrisi Rutu Birgeri, viņas vitālo spēku un bezgalīgo labvēlību pret dzīvi un cilvēkiem.
Nav jau slikti, bet mazliet pieticīgi gan.
