Sācies Starptautiskais īsfilmu festivāls 2ANNAS, un 30. septembra vakarā 19:00 Kaņepes kultūras centrā varēs noskatīties fokusa programmu „Pāri jūrām un tuksnešiem”. Tie ir seši darbi par mūsdienu cilvēkiem sarežģītā starpstāvoklī – pa vidu starp kontinentiem un valstīm, ūdeni un sauszemi, likuma abām pusēm un, galu galā, izdzīvošanu un miršanu. Kamēr citi pa to laiku attopas iemesti ne tik acīmredzamā, bet kādā citādā ziņā, iespējams, mazliet līdzīgi šausminošā un nogurdinošā zonā starp viedokļiem, ko gan šajā sakarā darīt, programma „Pāri jūrām un tuksnešiem” piedāvā sākt ar vienkāršu, uzmanīgu paskatīšanos.
Filmu programmu ierāmē divi blūzi. Viens no tiem tā arī saucas – Bēgļu blūzs / Refugee Blues, un rāda fragmentus no migrantu ieilgušās pagaidu dzīves Kalē nometnē Francijā, taču dara to caur plūstošiem, domīgiem attēliem, kas visiem tiem dubļiem, salijušajām teltīm un sadursmēm ar policistiem piešķir tādu kā distancētu cieņu. Aizkadrā kāds lasa dzejoli blūza pantmērā par bēgšanu un bezpalīdzīgo stāvokli pie slēgtām durvīm, kas skan gaužām aktuāli, līdz pamazām, gluži kā beigu tvists kārtīgā meinstrīma filmā, tekstā parādās, piemēram, Hitlers, liecinot par it kā pavisam pagājušu laiku. Stīvens Bukass un Tristans Douss (Stephan Bookas, Tristan Dows) savu filmu ir nosaukuši par „dokumentālu dzejoli”, kas var raksturot gan viņu pieeju materiālam, gan pašu Vistana Hjū Odena Bēgļu blūzu, kas ir lielā mērā dokumentāls gan tā sacerēšanas brīdī 1939. gadā, gan nomācošā kārtā arī 77 gadus vēlāk.
Otra blūza filma MINIYAMBA / Ceļa blūzs (MINIYAMBA / Walking Blues) ir daudz tiešāk saistīta ar mūziku. Miniyamba ir čūska Rietumāfrikas leģendās un plaši zināmā dziesmā; čūska aptinusies ap kādu ciematu un nelaiž nevienu ārā – to izdevies pierunāt, vienīgi apsolot, ka atpakaļ tiks atnesti stāsti par ārpasauli. Pēc filmas autora domām, šobrīd par šādu noslēgto ciematu kļuvusi pati Eiropa. Animators un režisors Luks Perezs (Luc Perez) filmā bijis iecerējis blūza žanru aizvest atpakaļ pie saknēm Āfrikā, sasaistot tā improvizācijas, klātbūtnes un mierinājuma varu ar mūziķiem kā stāstniekiem Rietumāfrikas grio (griot) mūzikas tradīcijā.
Filmas mūzikas autors ir maliešu / franču / dāņu mūziķis Musa Diallo (Moussa Diallo), un gan mūzika, gan filmā ļoti svarīgās citas skaņas ir ierakstītas Mali, no kurienes izceļo stāsta galvenais varonis - mūziķis. Gleznotā un brīžiem burtiski ar tuksneša vai piekrastes smiltīm nobārstītā animācija ir tāda, ka to var gandrīz sataustīt vai arī ievelties tās virpulī, un filma izveidojas par savdabīgu mūziklu ar neticami pilnu un juteklīgu attēlu, reizē skaņu un stāstu, kas, kā jau blūzam tas pienākas, ļoti bēdīgas lietas pastāsta viegli.
Kaut ko zināmā mērā radniecīgu izdodas panākt arī Jensa Asura (Jens Assur) filmai Sabiedrība / A Society. Vienpadsmit sveši cilvēki, saspiedušies kravas mašīnas konteinerā, dodas uz ziemeļiem. Kamera tā arī neatstāj mazo telpu, un mēs esam iespiesti starp viņiem, skatoties, kā atklājas ļoti atšķirīgu cilvēku savstarpējās saites, nesaskaņas un neizbēgama līdzpastāvēšana. Tikai pašās beigās viņi tiešā un brutālā veidā kļūst par to anonīmo masu, ierasto viendabīgo bēgļu pūli, par kādu šos cilvēkus pierasts uztvert. Gan melnbaltais attēls, gan visai burtiskais nosaukums filmu nostāda vēl kādā citā, no tiešās situācijas atšķirīgā plānā, un tad jau ir skaidrs, ka filmā atnākošais aukstums nav tikai laikapstāklis, bet arī kaut kas nemanāmāks un visiem kopā daudz bīstamāks.
Atklāti drūmākā programmas filma droši vien ir Lukasa Šranka (Lukas Schrank) veidotā dokumentālā animācija Nekurienes robeža: Manus sala / Nowhere Line: Voices from Manus Island par Austrālijā izveidoto imigrantu piespiedu aizturēšanas nometni uz nošķirtas salas. Filmas pamatā ir režisora telefonsarunas ar diviem Manus salas imigrantu centra – jeb drīzāk cietuma – aizturētajiem. Dokumentālās animācijas žanrs šajā gadījumā izvēlēts par vienīgo iespējamo veidu, kā parādīt ar centra iemītniekiem notiekošo, saglabājot abu varoņu anonimitāti. Kaut arī Austrālijā šis ir plaši apspriests un pretrunīgs temats, aizturēto saziņas kanāli tiek stingri kontrolēti, tādēļ, pēc režisora teiktā, viņš vēlējies visā šajā polarizētajā un bieži vienkāršotajā diskusijā dot balsi pašiem centrā ievietotajiem cilvēkiem. Pa telefona līniju pāri puspasaulei sprakšķošās balsis, kas stāsta par tikpat garu ceļojumu un vēl lielāku attālumu līdz jelkādam risinājumam, patiešām šķiet ierunājamies tieši ausī.
Filmas vizuālā stilistika savukārt ir atsauce uz Austrālijas valdības Afganistānā izplatītajiem materiāliem, kas drūmu komiksu veidā mēģina atrunāt migrantus no došanās uz kontinentu. Sašutis un noskumis par šādu nodevību pret mediju, režisors nolēmis savā veidā atdot nozagto balsi arī komiksam, vienlaikus ar tumšas stilizācijas palīdzību radot apstākļus atvērtākai stāsta uztverei. Šo visu savienojot, izveidojas ne tikai stāsts, bet arī īsta sajūta par izolāciju, bezpalīdzību un izmisumu, kas gadās reti.
Vēl viena programmas filma, kas izmanto spēcīgu atsvešinājumu un nosacīti arī dokumentālo animāciju, ir Ronija Trokera (Ronny Trocker) veidotā Vasara / Estate. Filma veidota, inscenējot un ar kino līdzekļiem izvēršot kādu Huana Medina (Juan Medine) 2006. gada fotogrāfiju, kurā redzams migrantu vīrietis, kas tikko izkļuvis no ūdens un rāpo pa pludmales smiltīm, kamēr fonā atpūšas vasarnieki.
Režisors atver fotogrāfijas ierāmēto telpu un izpleš tās laiku, ar kameru ceļojot un montējoties starp sastingušajiem tēliem iedomātajā fotogrāfijas situācijā un tās gandrīz jūtamajā svelmē. Par pamatu izmantojot uz krāsainas 16 mm filmas safilmētu materiālu, kurā nofilmēts tikai galvenais varonis tukšā pludmalē, pēcapstrādes procesā tajā tika ievietoti 3D modelēti cilvēku tēli (nesajaucami ar dzīviem cilvēkiem, bet gandrīz neatšķirami no vaska vai papjēmašē figūrām). Līdz ar to filmā tieši un savādi atbalsojas gan šābrīža Eiropas situācija, gan, varbūt netīšām, arī šābrīža Holivuda, kuras filmu varoņi, vientuļi izskraidījušies pa tukšām ielām un paviljoniem, uz ekrāna sastopas ar neiedomājamām grūtībām un mošķiem. Vasarā notiek līdzīgi, tikai briesmoņi nekustas, nav pat redzami, un ir daudz ikdienišķāki, baisāki un stiprāki.
Kaut arī Vasaras vēstījums ir skaidrs kā atvaļinājuma debess, daudz svarīgāk ir tas, ka filma izveido sirreālu telpu, kur uzturēties skatītājam pašam. Pavisam otrādi notiek ar Paula Mešū (Paul Meschùh) spēlfilmu Laivu cilvēki / Boat People. Tajā ir gan spraigs stāstiņš par situētu vācu pāri, uz kuru jahtas nonāk laivas avārijā vienīgais izdzīvojušais nelegālais imigrants, gan pieklājīgs (un paredzamākais iespējamais) veids, kā to parādīt.
Lai arī filmas autors šķietami cenšas radīt morālu dilemmu, kas varoņiem jārisina, skatītāja vietā viss jau ir atrisināts automātiski, un lielākā personiskā iesaiste notiek, bažīgi prātojot – ja priekšā peldams tāls ceļš, drošāk būtu taupīt spēkus un par saviem bērniem vienkārši padomāt, nevis uz katra vēziena skaļi deklamēt viņu vārdus. Tomēr filmu ir vērts noskatīties kā izteiksmīgu piemēru tam, cik viegli – pat, visticamāk, vadoties pēc viscēlākajiem nodomiem – ir tā saukto „bēgļu tēmu” ekspluatēt.
Lūk, tādas filmas par ārpasauli. Ejiet, skatieties un nesiet mājās.
