KINO Raksti

"Aģentūra", Hermanis un desmit baušļi

06.12.2020

“Trīsdesmit pieci gadi es esmu strādājis pie latviešu teātra un nonācis kinematogrāfā. Tālāk vairs nav kur iet. Uz cirku tak spēlēt mēs neiesim? (..) Teātra mums nav. Un mēs tak esam nabaga publikas vergi un nevaram bez viņas dzīvot.” Tā 20. gadsimta sākumā esot teicis teātra režisors un aktieris Aleksis Mierlauks, piekrītot filmēties pirmajās nacionālajās spēlfilmās kopā ar kolēģiem, šobrīd tikpat leģendāriem Latvijas teātra klasiķiem. Kinozinātniece Inga Pērkone atceras šo vēstures epizodi, skatīdamās Alvja Hermaņa un Jaunā Rīgas teātra daudzsēriju filmu „Aģentūra”.

Jaunā Rīgas teātra daudzsēriju mākslas filma Aģentūra ir sadalīta 10 sērijās, kuru nosaukumos izmantoti reklāmas biznesam piemēroti baušļi. Filmas veidotāji baušļus rakstījuši angļu valodā – droši vien tāpēc, lai parādītu reklāmu kā pārnacionālu fenomenu. 
Tālākais teksts iedalīts 10 daļās atbilstoši sēriju numerācijai un nosaukumiem, taču aiz šķērssvītras lasāmais ir mana brīva interpretācija par katra baušļa idejas izpausmēm filmā kopumā.

Pirmais bauslis. Love your product! / Glāb savu teātri!

Uz Jaunā Rīgas teātra seriālu Aģentūra varam skatīties kā uz varoņdarbu – tā ir sociāla aktivitāte, kas sniegusi reālu palīdzību lielai grupai cilvēku (JRT radošais kolektīvs,  Latvijas Kultūras akadēmijas studenti un citi), ļaujot strādāt piespiedu bezdarba apstākļos. Vienlaikus tas ir atbalsts teātrim kā tādam un tā auditorijai, ar kino palīdzību cenšoties uzturēt to savstarpējās attiecības dzīvas.

Latvijas vēsturē līdzīgi notikumi jau ir bijuši – 1919. gadā kinoteātra Grand kino direktors Kārlis Kārkliņš savā uzņēmumā deva patvērumu grupiņai aktieru, kas mazliet vēlāk veidoja ne tikai Nacionālā teātra trupas, bet arī mūsu pirmo nacionālo filmu kodolu – Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Berta Rūmniece, Aleksis Mierlauks, Mirdza Šmithene un citi. Mierlauks tolaik teicis: “Trīsdesmit pieci gadi es esmu strādājis pie latviešu teātra un nonācis kinematogrāfā. Tālāk vairs nav kur iet. (..) Uz cirku tak spēlēt mēs neiesim? “Bet var būt, ka būs jāiet i uz cirku”, viņš vienaldzīgi atmeta ar roku. „Kur tad vairs publiku tagad var sastapt – kā kinematogrāfā vai cirkū. Teātra mums nav. Un mēs tak esam nabaga publikas vergi un nevaram bez viņas dzīvot”.[1]

Pēc Otrā pasaules kara līdzīgu teātra tradīcijas un aktieru glābšanas darbu trimdā paveica Vilis Lapenieks un viņa domubiedri, dīpīšu jeb pārvietoto personu nometnē Vācijā uzņemot aktierfilmu Kāds, kura nav (1949) pēc Mārtiņa Zīverta lugas. Droši vien par varonību ir iemesls runāt arī attiecībā uz kino un teātra veidotājiem 20. gadsimta 90. gadu sākumā Latvijā, kad atklājās, ka atjaunotās valsts varai māksla, izņemot operu, ir gluži vienaldzīga.

Savukārt 2020. gadā kultūras iestādes tika pamanītas, šķiet, pašas pirmās –

epidemiologi un infektologi, visdrīzāk, paši to neapzinoties, kļuva par kultūras infekciozitātes teorijas[[2]] burtiskiem ieviesējiem un aicināja valdību slēgt kultūras iestādes kā iespējamus infekciju perēkļus.

Covid 19 ir arī viena no Aģentūras tēmām, lai gan uz filmas personāža dzīvi un sajūtām tā, pēc autoru ieceres, ir atstājusi salīdzinoši mazu ietekmi. ZOOM sanāksmē radošais direktors Bruno (Kaspars Znotiņš) gan paziņo, ka ir samazinātas algas, bet nešķiet, ka darbiniekus tas īpaši uztrauktu – viņi priecājas, ka kantoris vispār turpina strādāt, un arī pasūtījumu reklāmas aģentūrai netrūkst. Par to, ka ir bijusi (jeb varbūt tur, ārā, joprojām ir) krīze, vairāk liecina dažādi vides elementi – piemēram, dīvaini priekšmeti, kas mētājas ap aģentūru, vai slēgtas skatītāju zāles, norādot, ka “te kādreiz bijis teātris”.

Un, protams, maska – stjuartes / sekretāres Līvas (Lolita Stūrmane) seja ar masku kļūst par svarīgu zīmi, kas tiek atkārtota katras sērijas sākumā (Līvas pārģērbšanās rituāls gan arī saistīts ar vīrusu – lidmašīnas gandrīz nelido, stjuartēm jāmeklē cits darbs.) Interesanti, ka sejas aizsargs jeb maska par spilgtu sociālu un māksliniecisku tēlu baiļu apzīmēšanai pasaules kultūrā (un reklāmā!) kļuva jau pēc 2014. – 2016. gada Ebolas vīrusa epidēmijas Āfrikā – notikuma, pēc kura jau bija skaidrs, ka globāla pandēmija ir pavisam tuvu un var prasīt pat 10% pasaules iedzīvotāju dzīvības[3].

Seriālā Aģentūra tomēr maskai, tāpat kā Līvas pārģērbšanās epizodei lidostas tualetē, ir plašāka nozīme – tā norāda ne tikai uz epidēmijas klātesamību, bet arī uz to, ka tālākajā stāstā saskarsimies ar pretrunīgām norisēm un maskētām identitātēm. 

Otrais bauslis. Grab attention! / Uzņem seriālu!

Iespējams, seriāls ir labākais veids, kā mūsdienās uzturēt attiecības ar auditoriju. Kinozinātniece Linda Viljamsa norādījusi – ar gandrīz neierobežoti iespējamiem turpinājumiem un atvasinājumiem seriāls it kā ir pretrunā ar mākslas oriģinalitātes ideju, tomēr tieši atkārtojumi – tie paši varoņi, situācijas, titru sekvences, mūzika utt., citiem vārdiem, tā pati pasaule – ir tie, kas nodrošina seriālu valdzinājumu mūsdienu skatītāja acīs, kļūst par seriāla oriģinalitātes zīmi[4].  

Seriāls kā stāstījums parasti ir izstiepts laikā un paredz vairāk vai mazāk ilgstošu skatītāja emocionālo iesaisti notikumos, tāpēc tas ir tendēts būt melodramatisks pat tad, ja tiek izmantotas kāda cita konkrēta žanra, piemēram, detektīva vai komēdijas shēmas un ikonogrāfija. Lai izbēgtu no pasaules dramaturģijai raksturīgā melodramatisma, Alvis Hermanis teātrī savulaik pievērsās reālu laikabiedru dzīvesstāstiem, kas skatuves formu ieguva ar aktieru izveidotu un izspēlētu etīžu palīdzību[5]. Pretrunā melodrāmai bija nevis konkrētie dzīvesstāsti, bet to fragmentētais un ambivalentais priekšstatījums (piemēram, smieklīgais mijas ar traģisko, reālistiskais ar grotesko un tamlīdzīgi), turklāt izrādēs lielākoties nebija dalījuma galvenajos un otrā plāna varoņos.

Līdzīgi būvēta arī Aģentūra – laikā izstiepta, kaut arī ne sevišķi emocionāla, ir tikai kriminālintriga (skat. tālāk!), bet stāstījuma pamatu veido ar reklāmas aģentūru un tās darbiniekiem  saistītas fragmentētas epizodes, kuras izspēlētas gan kā  komiski gegi, gan kā garlaicīgi un moralizējoši sprediķi, arī kā varoņu klejojumi un vērojumi vai abstraktas vizuālu un skanisku noskaņu ainas. Naratīvā ir iekļauti arī ziepju operām raksturīgie motīvi – dvīņi, pamesti bērni, ezotērika, nelaimīgas mīlestības –, taču tie lielākoties palikuši vien skices līmenī, bez kulminācijas un atrisinājuma. No sērijas sērijā pieaug darbojošos personu skaits, un

mērķis ir cildens – nodrošināt lomas visiem JRT aktieriem un studistiem –, taču katra atsevišķā tēla attīstības un darbības iespējas šajā burzmā sarūk.

Minētās svārstības seriālu, manuprāt, padara diezgan garlaicīgu – kvalitatīvi izstrādātais dramaturģiskais un aktieriskais materiāls būtu varējis nodrošināt skatāmību piecām vai sešām sērijām. Pārējais laiks šķiet atstāts tam, lai skatītājs filmas beigās konstatētu līdz ar Viļa Daudziņa Jāni (birojā viņš tiek saukts par Nifu, lai atšķirtu no otra Jāņa jeb Mura, ko tēlo Andris Keišs): “Nekas, vispār nekas nav noticis!”  

Trešais bauslis. Take away their fear! / Drosmi, baltie vīrieši!

Par savām sajūtām pasaulē, ko Alvis Hermanis iztēlojas kā „pasauli, kas pakļauta pensionāru, sieviešu un bērnu interesēm”, režisors atklāti stāsta intervijā žurnālam Santa. „Šī dzīve, kas tagad tiek būvēta, vīriešiem ir ļoti, ļoti pretdabiska – vīrieši, bez šaubām, pakļaujas un piekrītoši ir padevušies. Bet vīrieša dabai šāda lietu kārtība, manuprāt, ir totāli traumējoša.”[6] Būtu interesanti zināt, kas tā par lietu kārtību, un kādi fakti to apstiprina, taču arī tad, ja izrādītos, ka šādu faktu vai datu nav, tas neatceļ cilvēka sajūtas. Publiskajā telpā vai mākslas darbos tās kļūst par afektīvu faktu, kam realitāte nemaz nav nepieciešama.[7]

Nedefinētu un neredzamu globālu spēku ļaundabīgā ietekme uz cilvēkiem, tās radītā nebrīvības sajūta mūsdienu mākslas, galvenokārt filmu un seriālu izpausmēs ieguvusi apzīmējumu strupceļa žanri (genres of impasse) – faktiski jau tā ir tā pati melodrāma, kur liktenīgi spēki atrod sev upurus, bet strupceļa filmās to galvenais uzdevums ir piemēroties liktenim un izdzīvot[8]. Aģentūra kopumā ir stāstījums par strupceļu, tomēr Alvis Hermanis seriālā cenšas sniegt mierinājumu vismaz vienai grupai – baltajiem vīriešiem. Filmā iekļauti „īstas, garšīgas un pilnasinīgas dzīves elementi”[9], kas vienlaikus, pēc autora ieceres, ietriec dunci politkorektuma mugurā. Hermanis skaidro: „Politkorektuma terors ir postošs. Es taču redzu, kas notiek citās zemēs šajā sakarībā. Māksla arvien mazāk un mazāk kļūst par brīvu teritoriju. Solis pa labi, pa kreisi, un cilvēki, mākslinieki, tiek diskvalificēti. Šajā ziņā mums šajā kino ik pēc desmit minūtēm ir kaut kas tāds, kas kaut kur Amerikā vai Vācijā būtu aizliegts.”[10]

Atgūtās brīvības elementi filmā ir: 1) jaunu sieviešu kājas augstpapēžu kurpēs, apskatāmas visā garumā; 2) jaunu un ne tik jaunu sieviešu krūtis, apskatāmas krūšturos; 3) dialogi un joki, kas ļauj izmantot vārdus „nēģeris”, „žīds”, „geji”, „Grēta Tūnberga” un „vecenes” (tās gan „taisa kafiju un smaržo”, gan ir „izdrāžamas”, utt.); 4) paņirgāšanās par moderno mākslu – „nu, to performanci jeb instalāciju”; 5) norāde uz to, ka tikai tēvs var dēlam parādīt īsto dzīves ceļu.

Ceturtais bauslis. Be young! / Vilciens aiziet!

Seriāla galvenā tēma, manuprāt, ir novecošana – šī procesa nenovēršamība un neatgriezeniskums ir viens no iemesliem, kāpēc Aģentūra ir strupceļa žanram piederīga. Novecošanas ideju filmā visvairāk un ar lielu garšu iemiesojuši Viļa Daudziņa un Andra Keiša Jāņi (noveco arī nacionālā ideja!), taču tā ietverta arī citu vidējās paaudzes aktieru tēlos un izpaužas gan darbībā (piemēram, Elitas Kļaviņas Helēnas izmēģinātās skaistumkopšanas procedūras), gan dialogos, un atkārtojas atkal un atkal, gan kā tiešas sarunas par to, kas bijis pagātnē, gan kā norādes, ka mūsdienu jaunieši dzīvo pilnīgi atšķirīgu zīmju pasaulē un tāpēc saziņa un saprašanās starp paaudzēm ir praktiski neiespējama.

„Veci bērni”, „vecie dinozauri”, „viņai vīzija ir no 20. gadsimta”, „tāda sajūta, ka pasaule noveco reizē ar tevi…” – tie ir tikai daži no filmas tekstiem, kas saistīti ar vecumu.

Par tēmas traģikomisku kulmināciju kļūst gegs  dzelzceļa stacijā – abiem Jāņiem jābrauc uz Daugavpili, taču, kad beidzot izdodas saskaitīt četrus baložus (un agrāk taču ar tiem bija pilna stacija!), vilciens ir jau aizgājis. „Kāda šķirba,” saka Daudziņa Jānis / Nifs, „mēs tāpat vairs neskaitāmies…”

Piektais bauslis. Touch the heart! / kolbasņikam *!

Seriālā, manuprāt, gandrīz nemaz nav epizožu, kas liktu varoņiem patiesi līdzi just – tam traucē gan fragmentētība, gan ironiskā intonācija, brīžiem arī pārlieku garie monologi, tāpat arī neskaidrības un pārrāvumi tēlu emociju kartējumos. Piemēram, Jāņa / Mura iemīlēšanās kādu brīdi ir ļoti aktīva, tad par to tiek piemirsts, tad tā atkal parādās. Ņemot vērā skatītājam piedāvāto notikumu apstākļus, mulsinoša un mazticama šķiet pamestā līgavaiņa Oskara (Emīls Ralfs) un līgavas māsas Artas (Elvita Ragovska) izturēšanās, nav saprotams, kāpēc Kristīnes Krūzes astroloģei no sejas nenozūd augstprātīgs smīns (bet klienti tomēr nāk), arī Dieva vārda sludinātāji Samanta un Jāzeps (Agate Krista un Toms Harjo) kā raksturi paliek noslēpumā tīti, utt.

Viens no interesantākajiem un izvērstākajiem tēliem filmā ir Martas Jančevskas Daniela Estere, tomēr tas nav raksturs līdzi jušanai vai identifikācijai. Šķiet, ka viņa ir iemiesojums tam jauno cilvēku tipam režisora apziņā, par kuru Alvis Hermanis kādreiz teicis: “..Šobrīd veidojas kaut kāds pavisam savādāks humanoīds. Viņam jau vairs nav dažu dimensiju, kas piemita cilvēkiem pirms trīsdesmit gadiem. Veidojas jaunas spējas, bet tas jaunais humanoīds ir kaut kāda cita cilvēku formācija. (..) Viņi ir man sveši. Tādā ziņā ir bail, jo es zinu, ka es pie viņiem nepiederu.”[11]

Tas raksturs, kuru es personīgi izvēlētos kā identificējamu, ir Marijas Linartes Ruta (par viņu skat. tālāk!), bet tā epizode, kurā sirds tomēr ietrīcējās, bija dzejnieka alkoholiķa Roberta (Ģirts Krūmiņš) traģiskais uznāciens, piedāvājot sevi reklāmas aģentūrai kā darbinieku.

Roberta tēlam filmas sižeta virzībā nozīme ir minimāla, viņš ir tikai margināls papildinājums Keiša Jānim, taču pateicoties gan kolorītajai videi, kurā Roberts ievietots (salīdzinājumā ar aģentūras biroja sterilitāti un Rīgas lielākoties vēsi atsvešinošo portretējumu), gan Ģirta Krūmiņa spējai īsajās epizodēs izspēlēt visdažādākās emocijas, šis tēls izvirzījies priekšplānā. Šķiet, ka tieši ar Robertu identificējies filmas scenārija līdzautors Jānis Joņevs – to apliecina gan konkrētā rakstura izstrādātība, gan Joņeva cameo epizodes tiešs savienojums ar epizodi, kurā Roberts lasa savu dzeju.  

Sestais bauslis. Steal like an artist! / Balsties kino klasikā!

Viļa Daudziņa Jānis saka: “Es negribu izklausīties pēc džeka, kurš saka, ka agrāk viss bija labāk, bet … bija!” Tāds, protams, bija arī tas agrāko laiku kino, kam melnbalts attēls, piemēram, filma Motociklu vasara (1975, Uldis Brauns), kas seriālā raksturota kā “labākais latviešu kino”. Ar šo filmu Aģentūru vieno ne tikai estētika, bet arī aizbēgušās līgavas motīvs (un, manā uztverē, gluži pārsteidzošā līgavas tēlotāju līdzība). Melnbalts attēls atgādina arī par Alvja Hermaņa daiļrades saistību ar Rīgas poētisko dokumentālo kino jeb Rīgas stilu[12], gan arī šķiet atbilstošs viņa pasaules redzējumam.

Līdzās Rīgas stilam filmā var pamanīt daudz citu kinoklasikas nospiedumu, un citātu meklējums var kļūt par noderīgu spēli seriāla atslābuma brīžu aizpildīšanai.

Es saskatīju ne tikai vizuālas, bet arī sižetiskas atsauces uz Alfrēda Hičkoka filmu Psycho (1960), Alēna Renē Pērn Marienbādē / L'Année dernière à Marienbad (1961), uz ASV film noir klasiku utt. Kamēr mēģināju atcerēties, kur esmu redzējusi kolektīvu ajavaskas procedūru, Netflix man piespēlēja zviedru seriālu Mīlestība un anarhija / Love & Anarchy (2020), kur arī šī procedūra tiek veikta karjeras attīstīšanas nolūkos – tātad jau kļuvusi par seriālu universa elementu.  

Par savdabīgu citātu var uzskatīt arī caururbjošo skatienu, ar kuru Andra Keiša Jānis vēršas pie Līvas filmas pirmajā sērijā – šķiet, tas ir tas pats Gunāra Cilinska skatiens, kuru Keišs izkopa filmā Kino un mēs (Matīss Kaža, 2020).

Septītais bauslis. Call to action! / Uzaicini izmeklētājus!

Seriāla stāsts sākas ļoti daudzsološi: Rīgā ielido jauna sieviete, kas lidostas tualetē pārģērbjas, stjuartes drēbes izmetot atkritumos. Mazliet vēlāk viņa – Līva – kļūst par reklāmas aģentūras sekretāri, un kādu laiku autori ļauj cerēt, ka ar Līvas ierašanos aģentūrā saistītas kādas slēptas, bet mērķtiecīgas darbības. 

Pagājušā gadsimta cilvēkiem pārģērbšanās epizode lidostas tualetē atsauc atmiņā melnbalto īsfilmu Dzīve Nr. 2 (1997, režisore Kristīne Želve), kas bija daļa no tāda paša nosaukuma filmu antoloģijas. Kristīnes Želves filmā galveno lomu – profesori, kas pēta virtuālo realitāti (!) –, spēlēja JRT ilggadīgā aktrise Maija Apine (1961 – 2017), bet viņas dubultnieci – Milena Gulbe, kas arī dažus gadus bijusi JRT aktrise. Apines varone dzīvoja divas dzīves, to pašu dara vairāki seriāla Aģentūra dalībnieki – vai nu izvēloties dubultas identitātes, vai piedaloties virtuālā spēlē Second Life, vai arī – vienkārši melojot.  

Lai noskaidrotu, kas noticis ar iepriekšējo sekretāri Martu, un vai viņa tiešām izkūpējusi gaisā, aģentūrā ierodas izmeklētājs Viktors (Jevgeņijs Isajevs), un drīz viņam pievienojas praktikante Ruta, kuru jau pieminēju kā man personiski simpātiskāko tēlu. Šķiet, simpātijām ir arī objektīvs pamats, jo tieši Rutai filmā ir dots visvairāk mērķtiecīgas un jēgpilnas darbības, turklāt viņai nav jāvalkā augstpapēžu kurpes. Alvis Hermanis ir palaidis garām, ka kopā ar Rutu filmā ielavījies politkorektums, un tā izveidojies divu dzimumu izmeklētāju pāris, kas ir neatņemams mūsdienu kriminālseriālu elements.

Diemžēl Viktoram atvēlētās dramatiskās vielas pietiek vien dažām epizodēm – sākumā šķiet, ka viņam tiešām ir īpašas spējas ieraudzīt notikumu dziļāko jēgu (uz to it kā norāda viņa runā plaši lietotie kultūrcitāti), taču, tā kā pakāpeniski izrādās, ka reālu notikumu filmā ir maz, viņa vērojumi sāk izskatīties naivi vai dīvaini. Viktoram atvēlētā vide, tostarp neesoši policijas kolēģi un rekvizīti, pakāpeniski var raisīt pat minējumu, ka izmeklētājs ir viltvārdis. Tādu nozieguma izmeklēšanu, kādu parasti redzam filmās (liecinieku iztaujāšana, aizdomās turamo novērošana un nopratināšana, nozieguma vietas rūpīga izpēte utt.), Ruta lielākoties veic viena pati, taču arī viņas nozīme filmā sarūk līdz ar pašu notikumu izzušanu.

Astotais bauslis. Be original! / Esi tu pats!

Kad Andra Keiša Jānis iemīlas, pie viņa „atnāk dzejolis”. Jānis sajūsmināts ierodas pie Roberta, sāk dzejoli lasīt, bet izrādās, ka tā ir banalitāšu un Māra Čaklā dzejas kompilācija. “Bet vismaz iemīlējies tu esi pa īstam?”, jautā Roberts. Keiša Jānis to nezina, bet skatītāji gan –

filmas labākajās epizodēs viss ir pa īstam (lasi – oriģināli!), jo JRT aktieri savu amatu prot.

Gan jau pieminētā epizode stacijā, gan dzejoļa lasīšanas epizode, gan Kaspara Znotiņa Bruno ar aitu klēpī, Viļa Daudziņa Jāņa pastaiga ar mammu, Keiša Jāņa deja uz galda – šīs un vēl dažas citas, galvenokārt komiskās epizodes varētu palikt mūsu kino zelta krājumā.

Devītais bauslis. Always break the rules! / Dari ātri!

Latvijas mūsdienu kino kontekstā ātrums, ar kādu uzņemta vizuāli un aktieriski kvalitatīva 10 stundu gara filma, ir gandrīz vai šokējošs. Protams, jāņem vērā, ka Alvja Hermaņa rīcībā ir gan viņa prestižs, gan telpas un valsts budžeta līdzekļi vismaz personāla algām, arī mūsdienās visvairāk filmētie, tāpēc kino jomā ļoti pieredzējušie JRT aktieri un uzticīgi skatītāji, kas savus māksliniekus gatavi skatīties jebkādā formātā! Un tomēr – gan Aģentūra, gan tikpat strauji tapusī filmizrāde Kino un mēs liek jautāt, vai ir attaisnojums tai sistēmai, kāda Latvijas kinomākslā izveidojusies – scenāriji un filmu projekti tiek gatavoti gadiem, un arī tad, kad filma gatava, Latvijas publika arvien biežāk ir pēdējā, kas filmu ierauga, jo autori par svarīgākiem uzskata ārzemju festivālus.

Desmitais bauslis. The simplest solution is most likely the correct one / Kas ir, tas ir, kas nav, tas nav

Šī baušļa latviskajā versijā piedāvātais teksts ir Kārļa Ulmaņa citāts, kas kādu laiku grezno aģentūras biroja sienu. Filmas finālā tiek īstenoti vairāki Ulmaņa principi. Pirmkārt, vienotība – jaunie roku rokā ar vecajiem: Alvis Hermanis no jauniešiem saņem uguni, bet viņiem atdod savu  cigareti... Otrkārt, gandrīz visi paliek savās vietās, dekoratīvās grupās sastingstot uz aģentūras jumta. Izbēgt no sastinguma izdodas tikai vienai personai. Aplis noslēdzas.

* [13]

Foto: Mārtiņš Grauds, Jaunais Rīgas teātris, publicitātes materiāli

Atsauces:

1. Jaunākās Ziņas, 9.08.1919., citēts pēc grāmatas: Pērkone, Inga. Latvijas pirmās filmas, Mansards, 2016, 26. lpp. 
2. Pētnieki, izmantojot dabas zinātņu un medicīnas atklājumus par vīrusiem un baktērijām, analizē analoģiskus procesus arī ideju, priekšstatu un sajūtu izplatībā, uz dažādu sabiedrisku un kultūras fenomenu lipīgumu skatoties nevis kā uz metaforu, bet reālu dabas un kultūras kontinuuma daļu. Skat. piemēram, Affect and Social Media: Emotion, Mediation, Anxiety and Contagion (2018), ed. Tony Sampson, Stephen Maddison, Darren Ellis 
3. Turpat, p. 157, dati ņemti no http://globalprioritiesproject.org/wp-content/uploads/2016/04/Global-Catastrophic-Risk-Annual-Report-2016-FINAL.pdf 
4. Williams, Linda. World and Time: Serial Television Melodrama in America. In book: Melodrama Unbound: Across History, Media and National Culture, p. 170 
5. Skat., piemēram: Ciemos 21. gadsimtā: Jaunā Rīgas teātra galveno režisoru Alvi Hermani intervē Gints Grūbe, Rīgas Laiks, 2009. gada oktobris, https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/ciemos-21-gadsimta-1626 
6. Meimane, Ineta. Brīvības teritorija. Santa, 2020. gada decembris 
7. Anker, Elisabeth R. Orgies of Feeling: Melodrama and the Politics of Freedom (2014), p. 135 
8. Turpat, p. 14–20 
9. Atsauce uz Alvja Hermaņa teikto intervijā. Skat.: Meimane, Ineta. Brīvības teritorija. Santa, 2020. gada decembris 
10. Kaukule, Aija. Politkorektuma terors ir postošs. Saruna ar Alvi Hermani https://www.la.lv/politkorektuma-terors-ir-postoss 
11. Ciemos 21. gadsimtā: Jaunā Rīgas teātra galveno režisoru Alvi Hermani intervē Gints Grūbe., Rīgas Laiks, 2009. gada oktobris, https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/ciemos-21-gadsimta-1626 
12. Par to vairāk skat. grāmatā: Pērkone, Inga. Ekrāna skatuve, Neputns, 2020 
13. 2013. gadā Alvis Hermanis teica: Skatītājs jau gaida to dvēselīti, to sirsnīgumu. Viņš grib emocionāli identificēties. Latviešu teātrī mīļākais žanrs pēc statistikas ir ļoti populistisks, mēs to savā teātrī saucam par kolbasņiku, tas ir tad, kad skatītājam ar tādu garu doktora desu visu laiku sit sirds rajonā, kamēr iestājas katarse. (http://www.satori.lv/raksts/5676/Alvis_Hermanis/Nemainas_tikai_iekonserveti_darzeni 

Komentāri

Cohen
07.12.202015:34

Protams, kā gan bez uzbrauciena baltajiem vīriešiem un tēviem.


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan vds sunucu al