KINO Raksti

“Anna no Zaļkalniem”. Latviski sapņainā tēlainībā

11.01.2023
“Anna no Zaļkalniem”. Latviski sapņainā tēlainībā

Platformā Tet TV+ skatāmais Ulda Cipsta producētais un režisētais seriāls “Anna no Zaļkalniem” piedāvā kanādiešu rakstnieces Lūsijas Modas Montgomerijas jauniešu literatūras klasiskā stāsta „Anna no Zaļajiem jumtiem” norišu pārlikumu uz Silārēm, ciemu Latvijas vidienē.

Publicitātes materiālos minēts, ka daudzsēriju filma pasaules pirmizrādi piedzīvojusi Kannās, kur demonstrēta starptautiskā televīzijas tirgus MIPCOM dalībniekiem.

Kanādiešu rakstniece Lūsija Moda Montgomerija (1874-1942), pēc kuras grāmatas motīviem veidots jaunais seriāls Anna no Zaļkalniem, kopumā sarakstījusi sešus romānus par Annu, varones dzīvesstāstā ievijot autobiogrāfiskas līnijas, savas bērnības atmiņas. Grāmatas darbība norisinās 19. gadsimta nogalē, Prinča Edvarda salā, kur Metjū un Marilla, brālis un māsa, abi jau pusmūžā, nolemj pieņemt bāreni no patversmes, lai tas palīdzētu lauku darbos. Gaidītā zēna vietā pie viņiem ierodas vienpadsmit gadus vecā Anna – meitene ar ugunīgu matu kodaļu un dzīvu iztēli. Vieglā valoda un aizraujošais stāstījums ierindojis 1908. gadā izdoto un līdz šim jau 36 valodās tulkoto grāmatu pusaudžu literatūras klasikas fondā.

Rakstnieci iedvesmojuši divdesmitā gadsimta sākumā populārie un pēc gandrīz identiskas formulas veidotie “bāreņu stāsti”.

Annas ceļu līdz sevis pieņemšanai sākotnēji spilgti iekrāso bāreņu nama skaudrā pieredze, kas acīmredzot veicinājusi meitenes talantu patverties pašas izdomātā pasaulē. Liktenis ir Annai labvēlīgs un viņa, gan neizbēgami iegūstot pa kādai sāpīgai dzīves mācībai, izaug par krietnu un godprātīgu jaunu sievieti un atrod laimi. Gandrīz visi grāmatas varoņi ir krietni, katru negadījumu izraisa vien nejaušība vai pārpratums. Reizēm aizkustinoši naivs un iepriekš paredzams, Montgomerijas romāns tomēr nav šķebinošs savā moralizējošajā pantmērā – varbūt tādēļ, ka rakstniece, krājot piezīmes savam nākotnes romānam, precīzi uztvērusi jaunās meitenes dvēseles viļņojumus, kur aušība mijas ar katastrofas mēroga piešķiršanu maziem misēkļiem.

Seriāla veidotāji izvēlējušies pārnest romāna darbību uz 19. gadsimta beigām Latvijā. Būtiski lielāks svars piešķirts bārenes adoptētāju līnijai – Marijai (Rēzija Kalniņa) ar brāli Mārtiņu (Tālivaldis Lasmanis) –, presē lasāms pat, ka tas ir “Marijas atplaukšanas stāsts”. Šo sievieti savulaik pametis līgavainis, bet nu viņas noslēgtais dzīvesveids piedzīvo krasas pārmaiņas, ģimenē ienākot pusaudzei Annai (Marija Kulikovskaja). Silāres, mazais miests, kurā atrodas arī Marijas un Mārtiņa Katvaru saimniecība, ir gleznains dabas nostūris, kā radīts sapņotājai Annai, tomēr viss nav tik vienkārši. Īsteni latviski smagnējā garā jaudīgākās dzirksteles šķiļas, saskaroties raksturiem un personīgo brīvību robežām.

Ir iespējams visai precīzi fiksēt laiku, kurā risinās Latvijas seriālā atveidotie notikumi. Annas skolotājs bērniem pasniedz gramatiku, izmantojot Mērnieku laiku (1879) varoņu vārdus, bet Marija ar kaimiņmājas saimnieci Regīnu (Sigita Pļaviņa) dodas uz Dziedāšanas svētkiem Jelgavā, kas acīmredzot domāti IV Vispārīgie latviešu dziesmu un mūzikas svētki 1895. gadā. Atgriezušās mājās, viņas atceras arī atsevišķus skaņdarbus, tai skaitā Dievs, svētī Latviju (precīzāk Dievs, svētī Baltiju) – un patiesi, laicīgo dziesmu koncertā to izpildījuši jauktie kori Jurjānu Andreja vadībā.

Pie seriāla scenārija strādājusi Velta Birze sadarbībā ar dramaturģi Irinu Kačalovu, konsultanti Larisu Šamanovu un redaktori Ligitu Lukstraupi, stāstā apvienotas visai spilgtas romāna epizodes, acīmredzot izvēloties tās, kurām piemīt gan kinematogrāfisks potenciāls, gan paralēles ar realitāti Latvijā īsi pirms pagājušā gadsimta sākuma. Īsti nav saprotama atsevišķu detaļu un tēlu kariķēšana – piemēram, tirgotājs, kurš Montgomerijas romānā parādās tikai Annas atstāstā, bet seriālā ienāk Zaļkalnu sētā, kamēr Marijas nav mājās, un piedāvā Annai matu krāsas pudelīti, lai atbrīvotos no meitenei tik netīkamā rudā matu toņa. Janusa Johansona atveidotais ebreju tirgonis aizguvis runas veidu un plastiku no Ābrama, kuru droši vien visi atceramies Ulda Dumpja tēlojumā no Nacionālā teātra uzveduma Skroderdienas Silmačos; novecojušās klišejas liek sarauties un aizdomāties, kādēļ Latvijas sabiedrībai (vai seriāla autoriem) tīk gremdēties arhaiskos un atsevišķas etniskās grupas aizskarošos aizspriedumos.

Seriāla vizualitātē saskatāmas vieglas atsauces uz leģendāro Vara Braslas filmu Emīla nedarbi (1985), kas droši vien nav nejauša izvēle, jo Lennebergas Emīla bērnība noris šajā pašā vēsturiskajā posmā (turklāt epizodiskā Sausās kundzes lomā redzama arī Dace Eversa, kas Braslas filmā atveidoja Emīla māti). Precīzais seriāla norišu hronoloģiskās atskaites punkts ir ļoti vērtīgs arī, analizējot seriāla mākslinieku darbu – grimu (Jūlija Cvirkun) un kostīmus (Marija Kabiša). Visticamāk budžeta apsvērumu dēļ, filmēšanas lokāciju nav daudz – Katvaru un pāris kaimiņu mājas, skola, aptieka, dzelzceļa stacija –, arī darbojošos personu skaits nav kupls, tādēļ jo īpaši būtu bijusi vēlama lielāka rūpība vēsturisko tērpu un interjeru izpētē. Tā kā seriāla varoņi ir vidēji turīgi zemnieki, pilsētas modes tendences būtu lieki sagaidīt pat svētku drānās, tomēr tas neizslēdz vēsturisko precizitāti arī vienkāršāku tērpu izvēlē.

Savulaik māksliniece Kristīne Jurjāne intervijā par savu darbu pie filmas Gads pirms kara (Dāvis Sīmanis, 2020) uzsvēra, ka darbs pie spēlfilmas nav tāds pats, kā pie dokumentālas fikcijas, – tas var būt gan vēsturiski precīzs, gan arī fantāzijas radīts, bet mākslinieka galvenais uzdevums ir radīt noskaņu un attiecīgā laikmeta atmosfēru. Ja vērtējam šādā aspektā, seriālā Anna no Zaļkalniem kopumā ir veiksmīgi uztverts laika gars, diemžēl atstājot uzkrītošas kļūdas ar potenciālu sabojāt visu kopiespaidu. Piemēram, Annas tik karsti tīkotās, izteikti kuplās tērpu piedurknes patiesi bija Viktorijas laikmeta modes kliedziens uzreiz pēc 1890. gada. Diemžēl kā papildinājumu šim tērpam viņa saņem apavus, kas pat attāli neatgādina neko no tā, ko meitene varētu apaut šajā vēsturiskajā periodā vai pat gadsimtā (ikdienā meitenes valkāja tumšus šņorzābakus, kas cieši aptver potīti, bet svētkos varēja greznoties gaišās atlasa kurpītēs ar zemu papēdīti). Ja vien neatbilstošie apavi netiktu pasniegti kā dāvana un nebūtu uzmanības (un kadra) centrā, tad, visticamāk, šāda paviršība paslīdētu nepamanīta.

Skolēnu tērpi pelnījuši uzslavas, jo rada vienmērīgu ansambļa iespaidu, integrējot vēsturiskās detaļas vienkāršotākos elementos, kamēr pieaugušo apģērbs variē no atbilstoša līdz pavisam brīvam fantāzijas lidojumam. Marijas bieži nesavāktie mati apvienojumā ar neatbilstošo parūkas izvēli, ādas saitītē iekārtais kulons, kurš atgādina etnogrāfiskās rotas, dažubrīd atpogātā tērpa apkakle ir vaļības, kas drīzāk atbilstu kādam kabarē tēlam, nevis kārtīgai, dievbijīgai, lielāko daļu mūža vecmeitās nodzīvojušai saimniecei.

Un šeit jautrība nebeidzas – Marijas un kaimiņmāju Regīnas grims mainās no epizodes epizodē,

variējot no maksimāli dabiska tēla līdz komiskiem viepļiem ar rievu izvagotām sejām, tumšiem lokiem zem acīm, košām lūpām un it kā ar ogli ievilktām uzacīm augstos lokos. Konsultējoties ar grima māksliniekiem, saņēmu versiju, ka tā varētu izskatīties komiskie tēli seriālā. Tā kā šī versija neatbilst patiesībai, atliek vēl divas – vai nu pārspīlētais, vecinošais un vulgarizējošais grims izvēlēts, lai uzsvērtu personāžu provinciālismu, vai arī tās ir kādas patiesi autentiskas lokālā grima tendences, par kurām maz dzirdēts.

Jāatzīst, tikpat mulsinošu iespaidu kā tērpu un grimu koncepcija, rada seriāla gaismojums un operatora darbs. Šis nav pirmais operatores Kristīnas Luņinskas un režisora Ulda Cipsta kopprojekts – viņa strādājusi arī pie filmas / seriāla Tur (2019), mīlasstāsta virtuālajā pasaulē. Daudzsēriju filmā Anna no Zaļkalniem kameras un gaismas paņēmieni ir nemainīgi visu sēriju garumā, te nav nejaušības faktora, tādēļ varam runāt par tiem kā apzinātu un mērķtiecīgu māksliniecisku izvēli. Jau treilera pirmajos kadros, arī sēriju ievados un ainaviskajos kadros starp epizodēm redzams drona filmējums, kamerai straujā lokā burtiski pikējot virs Zaļkalniem, pāri dīķiem, ābeļdārziem un bēgošiem aitu bariem. Straujo virāžu radīto spriedzi mazliet gaisina Riharda Zaļupes mūzika, kas radīta, cieņpilni ņemot vērā gan vēsturisko kontekstu, gan varoņu psiholoģisko portretus. Toties drona manevri varbūt apliecina tā vadītāja meistarību, bet vienlaikus arī sabotē jelkādu iespēju radīt līdzsvarotu, niansētu atmosfēru – ja vien sižeta turpinājumā romantizētais adopcijas stāsts netop par vampīrsāgu, kur straujš lidojums pāri naksnīgai ainavai būtu loģiska darbība maģiskajam personāžam, vai arī par fantāziju, kurā Anna kļūst par avio-ēras pionieri, Amēlijas Erhartas līdzinieci.

Kopējie un vidējie plāni lielākoties veidoti samērā klasiski, dažubrīd gan mulsinoši izmantojot film noir un neo noir raksturīgo kameras zemo leņķi. Turpretī tuvplāni atgādina Instagram pašbildes – gan tāpēc, ka varoņi bieži skatās kamerā, gan tāpēc, ka kameras lēca viegli deformē kadru, izteikti pietuvinot seju. Kadra ārmalas, īpaši interjerā, ir gaišas, krītainas, ar mīkstinātu fokusu. Vai viss, ko redzam, ir vien sapnis? Vai arī tie ir izkliedēti saules vai Dieva vēlības stari, kas apspīd krietnos Zaļkalnu ļaudis?

Dinamiskās kameras kustības rada subjektīvā skatījuma iespaidu, padarot skatītāju par Annas, Marijas, dažubrīd arī Mārtiņa līdzgaitnieku, iepludinot starp saimes ļaudīm. Iespējams skaidrojums šādai izvēlei rodams Montgomerijas romāna autobiogrāfiskajā raksturā – lai gan tā sižets ir tīra fantāzija un kompilējums no lubu romāniem, tomēr tekstu caurvij atmiņas, tātad arī tas ir subjektīvs  skatījums uz notiekošo.

Viens no seriāla scenāristu jaunievedumiem ir izvērstāka Katvaru saimnieces Marijas līnija. Pirmajās sērijās viņa apveltīta ar dīvainu locekļu stingumu un nolemtības caurstrāvotu mīmiku, bet vēlāk Marija lēnām atmaigst gan pret citiem, gan sevi, pēc uzmanības apliecinājumiem no aptiekāra (Ēriks Vilsons) atplaukstot arī sievišķīgi – visai neticama, bet naivi aizkustinoša un piedodama variācija par neprecētas piecdesmit gadus vecas sievietes dzīves pavērsieniem deviņpadsmitā gadsimta nogalē.  

Tieši saspēle starp Mariju (Rēzija Kalniņa) un viņas brāli, atraitni Mārtiņu (Tālivaldis Lasmanis) ir atzinības vērta, tai piemīt patiess siltums, dabiskums un psiholoģiskais pamatojums. Mārtiņa tēls kalpo arī kā samiernieciskais ķēdes posms starp jūtīgo, strauji aizsvilstošo Annu un konservatīvo, pat skarbo Mariju.

Marija Kulikovskaja Annas lomā iejutusies apbrīnojami organiski; teatrālisms atsevišķās ainās viņas tēlam piestāv, jo it kā ilustrē pārbagāto meitenes fantāzijas pasauli, kur literārie sižeti mijas ar reāliem cilvēkiem un notikumiem. Pusaudži, kas atveido Annas draugus un skolasbiedrus, paveic labāko, ko no viņiem var gaidīt konkrētajā situācijā – ir redzams, ka pietrūcis mēģinājumu un laika, lai apgūtu tekstu, bet jauno aktieru stūrainība un mulsums pateicīgi sasaucas ar attiecīgo vecuma posmu. Toties epizodisko lomu atveidotāju izvēle, kā pamazām kļūst skaidrs, ir latviešu daudzsēriju filmu klupšanas akmens sērijveidā. Šeit, piemēram, mācītāja lomā redzams politiķis Jānis Bordāns, kurš sprediķo ar nenorietošu, mazu smaidiņu sejā, acīmredzami izbaudot šo avantūru, tomēr tā arī nekļūst skaidrs, ko no šīs izvēles iegūst seriāla skatītāji.

Tāpat neskaidra ir seriāla Anna no Zaļkalniem mērķauditorija. Ja tas domāts seriāla galvenās varones Annas vienaudžiem, tad

jāatgādina, ka šobrīd visā pasaulē pusaudži skatās seriālu Vensdeja / Wednesday (2022), veiksmīgu hibrīdu no gotiskās pasaules un komiksu estētikas,

kura vienmēr pavada daudzsēriju filmā, vairākās spēlfilmās un animācijā iemūžināto Adamsu ģimenīti. Vensdejas veiksmes faktori ir viegli nolasāmi – jaunajai auditorijai saprotamas (un vienkāršotas, popkultūrai pielāgotas) vēsturiskās atsauces, aizrautīga mūzika, estētika, kurā jaunais pretnostatīts vecajam, kontrastējot uz kiča robežas un tā skaidri norādot – jūs atrodaties fantāzijas pasaulē. Skatoties Annu no Zaļkalniem, mani nepamet doma, ka to ar prieku un gaiši nostalģiskām sajūtām par savu bērnību skatīsies vecāka gadagājuma ļaudis, bet ne četrpadsmitgadnieki.

Abstrahējoties no tā, ka daudzsēriju filmas tehniskie aspekti liecina daļēji par nepietiekamu profesionālo sagatavotību, daļēji par steigu, Anna no Zaļkalniem ir ar aizrautību un vislabākajiem nodomiem veidots, mazajiem ekrāniem domāts seriāls, ieturēts latviski sapņainā tēlainībā, kas atgādina Latvijas Televīzijas seriālus no  agrākiem gadu desmitiem. Turklāt pasaulslavena literārā materiāla pielāgošana lokālajam kontekstam ir tālredzīga izvēle no scenārija viedokļa – būtiskas kļūdas un neveiklības pieļaut tajā nemaz nav iespējams.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan