Kino Rakstu redaktore Kristīne Matīsa pirms kāda laika man teica: „Nu, uzraksti par “Laika tiltiem”! Tu taču viņus visus pazini.” Atteikties nevarēju.
Bet izrādījās, ka rakstīt par it kā zināmā, pazīstamā jaunveidi filmā ir īpašs apgrūtinājums. Jā, protams, gadu desmitiem maisoties kino pasaulē, esmu ticies ar visiem Laika tiltu varoņiem, ir spriests par filmām un dzīvi, dzerts šņabis; būdams jaunāks, gan vairāk esmu klausījies, ne līdzrunājis. Tagad jāspriež, jāvērtē Kristīnes Briedes un Audrja Stoņa jaunā filma. Ļoti nemierīgs bija prāts pēc noskatīšanās. Atsaucīgais producents Uldis Cekulis sagādāja iespēju noskatīties vēl, un vēlreiz. Bet nevarēju sevī atrast to mierīgo pārliecību, kas ļauj spriest par mākslas darbu, daudz nešauboties par sava viedokļa pareizību. Un tad pēkšņi man it kā iebelza pa galvu kinozinātnieces Elīnas Reiteres noslēguma vārdi Kino Rakstu recenzijā par Laika tiltiem: „Un mēs visi – gan filmas autori, gan skatītāji – Laika priekšā esam pielikti pie sienas. Tur tālāk nekā nebūs. Mazliet bail.” Nē, mīļā Elīna, - būs gan! Ir taču dzīves nezūdamības likums, kas nosaka katra mūsu soļa, katras domas, katras vēja šalkas, katras asaras un prieka šalts paliekamību pasaules neaptveramajā tīklojumā.
Jau senlaikus zināms, ka nekas nezūd šai pasaulē, tik mainās, no vienveida pārejot citā. Laiks gan ir nebeidzams, kā visaptveroša straume, kā virpulis, kā rāmais debesjums. Laiks nebēdā, kas mūsu galvās, mūsu sirdīs notiek, tam sava gaita, savas zīmes. Tas varenāks par varenajiem dieviem. Bet spēlēm ļaujas. Mūsu prāta spēlēm. Gan saritinās mazs un pieglaudīgs, gan auļot sāk kā mustangs mežonīgs. Un dzīvē rievas ieskrāpē uz mūžu. Ikkatrs mūžs ņem savu laika daļu.
*
Mēs redzam dīvainus sirmgalvjus. Astoņi vīri tiek nosaukti. Var noprast, ka viņi ir tie, kas uzņēmuši daudzās un dažādās melnbaltās filmas, kuru fragmenti ik pa brīdim pārtrauc veco ļaužu darbošanos kadrā. Diez ko daudz jau viņi arī nedarbojas, dažs uz spieķīša balstās, gultiņā sēdot (Uldis Brauns), cits, vīlies dzīvē, glāzi paceļ (Roberts Verba), cits skumji aiziet ābeļdārza takā (Aivars Freimanis). Kamera galvenokārt vēro, kādi viņi ir savā sirmajā klātbūtnībā. Vienota stāsta nav. Nav arī ziņkāri veldzējošu faktu izklāsta, kas palīdzētu saprast,
kas īsti tie ir par Laika tiltiem. No kurienes uz kurieni? Vai pāri likteņupei no dzīvības uz nebūtību?
Jautājumu vairāk, nekā atbilžu. Pieņemu, ka tā filmu varētu uztvert pragmatisks nezinītis, pēc viennozīmīgas skaidrības alkstošais skatītājs, kas pieradināts mērķtiecīgai notikumu virknei uz ekrāna.
*
Iet vecs vīrs ar suni lēni gar jūru, viņš balstās uz spieķa un noraugās saules ripā, kas aizvien tuvāk jūras tālajai malai aiz ūdeņu klajuma. Garās ēnas zīmē dīvainas figūras smiltīs. Vecais vīrs domā par dzīvi, kas, tāpat kā saule, drīz pazudīs aiz horizonta. Viņa domas kavējas padarītajā. Darāmais maz nodarbina prātu – tikai tik, lai nepakluptu, lai noietu līdz galam vēl atlikušo ceļu līdz mājām. Ilgi jau iets...
Nav man suņa, spieķīti arī vēl nelietoju, lai gan gadu jau sakrājies pietiekami. Taču, tāpat kā daudzi man līdzīgi sirmgalvji, diezgan maz domāju par rīt un parīt padarāmo. Daudz biežāk domas kavējas pagājībā, galvenokārt tagad jau neizlabojamās kļūdās, neizmantotajās iespējās, maldu ceļos, kad pazaudēti draugi un mīļotās sievietes, kad vājuma brīži noveduši strupceļā, kad vienīgais mierinājums bija vēl atlikusī dzīves daļa, domājot, ka vēl iespējams turpmāk nepieļaut mūžu postošās kļūdas. Mans dēls Arnis šādās reizēs parasti saka: „Nemīz, vecais! Dari, kas jādara!” Taisnība ir – ikvienā dzīves brīdī jātiecas izdarīt pareizo izvēli. Bet ne vienmēr atrodi sevī spēku noturēties uz šaurās apņēmības taciņas.
Kristīnes Briedes un Audrjus Stoņa filmā Laika tilti redzamie sirmgalvji ir ļoti dažādi. Viņus vieno tikai kādreiz uzņemto filmu garā melnbaltā ēna.
Režisori apzināti „jauc kārtis”, katram filmas varonim izvēloties atšķirīgu pieeju, un šis ceļš aizved vēl tālāk no kino vēstures faktogrāfijas informatīvajām spīlēm. Bez šaubām, elementāras ziņkāres komfortu būtu viegli nodrošināt, pieliekot filmu fragmentiem nosaukumus un uzņemšanas gadus. Tas upurēts lielākas, mākslas patiesības vārdā.
Manis pēc varētu arī nebūt konkrēto uzvārdu pie sirmgalvju portretiem, pietiek ar sajūtu par šo cilvēku saistību ar uzņemtajām filmām. Visskaidrāk tas redzams epizodē, kad Andress Sēts pēc daudziem gadiem atkal ierauga Ruhnu salas stūrgalvīgā savādnieka pirms piecdesmit gadiem jūrmalas neauglīgajās smiltīs stādītās ābeles, kuru līkie stumbri sarepējuši piejūras skarbajos vējos, bet koki zaļo un augļus nes, par spīti mierdzīves loģikai, par spīti laika saēdošajai varai. Apbrīnojami precīzi izvēlēts fragments no filmas Ruhnu (1965), tieši tāds, spītīgs, Andress Sēts ir gandrīz visās savās filmās, kur, rādot padomju dzīves norises, vienmēr spēja ietvert kādu sarkastisku grimasi starp spožajiem parādes tērpiem (Tallinn-80, 1980) un rūgtas skumjas par tautu, kas nodzeras padomju bezcerībā (Jāņu diena, 1978).
Ilgi sirmais režisors skatās uz pļaviņu, kur kādreiz filmēta tik skaudrā Jāņu nakts ballīte, ar krieviskajām klaigām, dzērājiem, degošo riepu smirdoņu, tagad tur tik rāms zaļums, tik atmiņu vējš atnes tālīnas čalas. Šajos kadros režisori uzceļ trauslu, bet jūtu piestrāvotu Laika tiltu. Mēs stāvam uz tā, un nav svarīgi ne filmu nosaukumi, ne gadi, tik dzīves nezūdamības sajūta, tā nebeidzamība, kas mākoņu klaidā, zāles dīgstā un vēja pūsmā.
*
Laika tiltu reklāmas materiālos visvairāk tiek akcentēts jēdziens Baltijas jaunais vilnis, ar to domājot jauno kinematogrāfistu grupu, kas sāka darboties 20. gadsimta 60. gados un izveidoja izteiksmi, kas atšķīrās no tolaik dominējošās dokumentālā kino valodas, - subjektīvāku, neparedzamāku, dzīves īstenībai tuvāku. Taču noskatoties kļūst skaidrs, ka filmas galvenais stāsts ved prom no kinovēstures konteksta rāmjiem. Metafiziskā laiktelpas plašumā, džeziskā iztēles brīvībā. Baltijas jaunā viļņa personāži piedalās saspēlē ar mūžību.
Arī Stonis intervijās apstiprinājis, ka dokumentālā kino klasiķi Laika tiltos ir tikai starpnieki vēstījumā par laika un cilvēku mijiedarbību.
Kristīne Briede un Audrjus Stonis izvēlējās astoņus kino meistarus no visām trim Baltijas valstīm, dokumentālistus, kas neapstrīdami veidojuši savu valstu kino mākslas zelta fondu. Latvija - Uldis Brauns (1932-2017), Hercs Franks (1926-2013), Aivars Freimanis (1936-2018), Ivars Seleckis (1934); Igaunija – Andress Sēts (1934), Marks Sosārs (1946); Lietuva – Roberts Verba (1932-1994), Henriks Šablevičus (1930-2004). Visus šos klasiķus redzam viedu sirmgalvju vecumā, dažādās nodarbēs.
Uldis Brauns iedarbina savu aizvēsturisko traktoru un pabraukā pa pagalmu. Savulaik, kad pēc aiziešanas no Rīgas kinostudijas bija jāpāriet uz naturālo saimniecību un beznaudas režīmā jānodrošina pašapgāde, atmatas pārvēršot tīrumos, vecais traktors bija liels izpalīgs. Brīdī, kad nešķiramais dzīves draugs Dainuvīte palīdz saāķēt traktoru ar piekabi, režisori kā asociatīvu saiti iemontējuši torņa krāna virzības regulētāju no Ulda Brauna filmas Celtne (1962). Pārējie Brauna kino pasauli raksturojošie kadri ņemti no filmas 235 000 000 (1967). Precīzi samontēti ar sirmā meistara rāmo, no šodienas steigas jau novērsto vaigu viņa Upeskalnos pie Ventas, kontrastējot tie piešķir Laika tiltu ievaddaļai enerģētisku uzlādētību. 235 000 000 ir poētiskā kino virziena augstākais punkts. Apliecinājums Rīgas dokumentālistu meistarībai.
Bet Ivars Seleckis, kurš savā prātā noteikti atkal perina jaunu filmu, jautrā mizanscēnā režisē kadru savulaik filmētās zvejnieku sētas pagalmā. Neliela epizode ar dzīvestības eliksīru. Un bērniņi ar aitām no Marka Sosāra Kihnu salas sievām (1974), kas tagad jau dūšīgas matronas, bet pats Marks jau, sirms kā visi filmas varoņi, dzīvo uz nelielas salas, audzē aitas un kazas, un domā par pasaules mainību.
Un Herca Franka it kā no mūžības skanošie vārdi, kam seko nebeidzams kadrs ar plastmasas maisiņu vējā, ārkārtīgi valdzinošs kadrs. Pieņemu, ka tik pacietīgi nenovērsties spēj tikai operators Valdis Celmiņš. Tikai dažas epizodes pieminu, bet summā tās dod pievilcīgu neparedzamību un laika vēja garīgo elpu.
*
Laika tilti bez šaubām ir režisoru Kristīnes Briedes un Audrjus Stoņa kopdarbs, bet ne mazāk arī producenta Ulda Cekuļa enerģijas un intuīcijas rezultāts.
Ne velti kādā intervijā Audrjus Stonis atzīmēja, ka „Latvijai būtu jābūt neizmērojami lepnai, ka jums ir tāds producents kā Uldis Cekulis, kurš ir šo kino kopprodukciju dzinējspēks.” Un patiesi, var tikai apbrīnot Ulda nerimtīgo prasmi nojaust projekta jaudu, starptautisko nozīmību, spēju piesaistīt talantīgākos cilvēkus. Pieminēsim tikai dažus darbus, kas bez producenta enerģijas dienas gaismu neieraudzītu – Klucis. Nepareizais latvietis (režisors Pēteris Krilovs, 2008), Ramins (Audrjus Stonis, 2011), Uz spēles Latvija (Pēteris Krilovs, 2014), Atbrīvošanas diena (Uģis Olte, Mortens Traviks, 2016), Ukraiņu šerifi (Romans Bondarčuks, 2016), Pasaka par tukšo telpu (Krista Burāne, 2017), Lidija (Andrejs Verhoustinskis, 2017). Tā tikai daļa no filmām, kas noskanējušas ne tikai Latvijā. Nevar nepieminēt arī Vides filmu studijas daudzos darbietilpīgos televīzijas projektus. Katrā ziņā mūsu valstī nav otra producenta, kurš būtu kaut cik līdzvērtīgs vēriena un jaudas ziņā. Tieši Ulda Cekuļa stila izjūta un estētiskās konjunktūras nojausma ir drošs filtrs, kas VFS produkciju sargā no banalitātes un politiskām spekulācijām.
Laika tilti Uldim Cekulim ilgi bija lidojums miglā. Kristīne Briede apbrīnojami iedvesmīgi spēja prezentēt savu ieceri, aizraujot ar „poētiskā kino” interpretācijām, ar mīlestību pret iecerētās filmas varoņiem un viņu nevīstošajām filmām, taču nespēja izlēkt no kino vēstures empīrijas. Uldis saprata – vajadzīgs līdzrežisors, bet tāds, kas organiski izjustu poētiskā kino savdabīgo izteiksmību.
Tālu nebija jāmeklē, Lietuvā strādā Audrjus Stonis, ar kuru VFS Films veiksmīgi sadarbojas jau sen, - piemēram, filmā Ramins (2012), ko Lietuva izvirzīja Oskara balvai, šo optimistiski pārlaicīgo stāstu par kādreiz slavenā gruzīnu cīkstoņa vecumdienām. Nesen Audrjus bija pabeidzis suģestīvu kino darbu Sieviete un ledājs / Moteris ir ledynas (2016) par apbrīnojamo ledāju pētnieci, 61 gadu veco Aušru Revutaiti, kura jau 32 gadus dzīvo un strādā pilnīgā vientulībā Tjanšana kalnos, skarbos apstākļos, 3500 metru augstumā. Filmā nav mūsdienās ierasto interviju, ir klusums, kalni, ledus un laiks, varenie laika spārni pār vientulību. Noskatījos un sapratu – poētiskais kino turpinās, tagad tas brīvi var peldēt metafizikas garīgajos plašumos.
Bez šaubām, Uldis Cekulis atcerējās arī Stoņa filmas Neredzīgo zeme (1992, Eiropas Kinoakadēmijas balva labākajai dokumentālajai filmai) un Antigravitācija (1995), un droši vien ar to pietika, lai atmestu jebkādas šaubas, ka tieši Audrjus, kurš savā daiļradē konsekventi attīsta klasisko poētiskā kino tradīciju, to bagātinot ar domas dziļumu, kāds padomju laikā nebūtu bijis iespējams, spēs ienest kino esejā par Baltijas jauno vilni to garīgo enerģiju, kas ļaus pārvarēt kino vēstures smagmi un kārdinājumu mākslas darbā saglabāt didaktiska vēstījuma elementus.
Producents radīja tandēmu, kurā katram bija savi radošie uzdevumi, un rezultāts noteikti jāvērtē kā veiksme. Protams, Stoņa režisora karjerā sasniegumu uzskaitījums ir nesamērojami vērienīgāks kā Kristīnei Briedei. Viņai šī filma ir atkalpievēršanās kinomākslai pēc vairāk nekā 10 gadu pārtraukuma. Atceros Kristīni kā ļoti aktīvu, radošas enerģijas pārņemtu meiteni, kas kopā ar Latvijā iedzīvojušos zviedru Karlu Bjoršmarku Liepājas Karostā nodarbojās ar kultūras misionārismu, ienesot humānu vilkmi padomju armijas pusgadsimtu degradētajā teritorijā. Paralēli starptautiskiem semināriem, lektorijiem, izstādēm Kristīne aktīvi darbojās kino – kā producente, režisore, scenāriste, vienmēr radoši aktīvi, aizrautīgi, stilistiski atraisīti. Lielāku ievērību guva spēlfilma Norēķinu stunda / Checking Out (1997) – galvenās lomas tēlotāja, neprofesionālā aktrise Lidija Kovtuna negaidīti saņēma Lielo Kristapu.
Atkalpievēršanās kino mākslai ar Laika tiltiem, sadarbojoties ar pasaules dokumentālistikā pazīstamo un pieredzējušo Audri Stoni, ir lielisks Kristīnes Briedes izrāviens. No sirds ceru, ka tas rosinās Kristīni tālākam mākslinieciskās pilnveides darbam jau suverēnākā izpausmē. Lai veicas, Kristīn! Nenorimsti!
*
Pa tiltu ejot, it bieži lejup paskatos, kur straume mutuļo, kur klintis vīd un dziļums verd. Dzīle pievelk, un man jāķeras pie tilta margām, lai noturētos neielēcis. Neizskaidrojami gribas ienirt un aizpeldēt. Tālu jūrā, kur bezgalība un neaizsniedzams apvārsnis. Arī Laika tiltu dziļums pievelk. Bet nelēkšu. Filma jau izpeldināja mani.
Filmas seansi kinoteātrī "Splendid Palace" - ŠEIT.
Filmas seansi Latvijā - ŠEIT.
