Renāra Vimbas debijas spēlfilma "Es esmu šeit" pēc pasaules pirmizrādes un lieliskajiem panākumiem Berlīnes kinofestivālā atlasīta dalībai vēl vairākos starptautiskos festivālos, bet pašu mājās to pusotra mēneša laikā apmeklējuši gandrīz 20 000 skatītāju un režisors ceļo pa Latviju, tiekoties ar skatītājiem. Kino Raksti turpina publicēt viedokļus par filmu – arī „nepopulārus”, kā paškritiski atzīst šīs recenzijas autore Alise Zariņa.
Pārmērīgi vēlu nodotiem rakstiem, līdz ar iespēju iepazīt redaktora personības tumšākās šķautnes un izjust gruzdošu vainas apziņu, ir vēl kāda priekšrocība. Proti, iespēja pateikt savu pēdējo vārdu bez bažām sabojāt kāda priekšstatu par filmu, bez bažām ietekmēt kinogājēju potenciālo iešanu vai neiešanu uz filmu un bez jebkādām pretenzijām uz vienīgo, tātad pareizo viedokli. Turpinājumā – vēlas un gandrīz jau neaktuālas atmiņas no Berlināles, un viens no daudziem viedokļiem par Renāra Vimbas filmu Es esmu šeit (kā jau secināts saviesīgās sarunās, ne pārāk populārs viedoklis).
Kurš „galvenāks”?
2013. gadā Jāņa Norda filma Mammu, es tevi mīlu saņēma galveno balvu Berlināles konkursā Generation. Šogad galveno balvu tajā pašā konkursā saņēma Renāra Vimbas filma Es esmu šeit. Šādu informāciju bez grūtībām var sameklēt internetā un, ņemot vērā, ka tās ir divas dažādas balvas (Grand Prix Nordam un Kristāla lācis Vimbam), atliek secināt, ka galvenums ir mainīgs lielums. Berlīnes kinofestivāls nepozicionē vienu vai otru balvu kā “galveno”, tāpēc šo pienākumu enerģiski uzņemas Latvijas mediji.
Patiesībā, lai arī abas filmas startēja viena konkursa ietvaros, tās pārstāvēja divas dažādas kategorijas, kuras varētu vienkāršoti apzīmēt kā bērnu un jauniešu filmas. Mammu, es tevi mīlu piedalījās Kplus skatē, kur vecuma ierobežojums potenciālajai auditorijai ir iespējams, bet ne obligāts, savukārt Es esmu šeit – K14 skatē, kas mērķēta uz jauniešu publiku, sākot no četrpadsmit gadu vecuma. Abu kategoriju filmas vērtē gan atbilstošā vecuma bērni un / vai jaunieši (šogad pieci, izvēlēti, balstoties uz spēju formulēt savu viedokli par filmām iepriekšējā gadā), gan starptautiska pieaugušo žūrija, kurā darbojas filmu industrijas pārstāvji. Jāņa Norda filma ieguva Grand Prix, kas nozīmē, ka profesionāļu acīs viņa filma bija kategorijā spēcīgākais sava gada konkurents, taču Vimbas filma ieguva Kristāla lāci, kas norāda, ka milzīgā filmu klāstā jaunieši, filmas primārā auditorija, par labāko atzina tieši viņa darbu. Un kurš te ir galvenāks?
Berlināles konkurenti
Šogad žūrijas piešķirtā K14 Grand Prix arī tika filmai, kas seko jaunas meitenes gaitām. Daudz tumšākos toņos, spēlējoties ar vairākām realitātēm un konvencionālā nozīmē galīgi no kursa novirzījušos seksualitāti, čīliešu Las Plantas lēni un izturēti ķer noskaņu, nevis būtību, un diezgan droši nav “filma visiem”, par ko liecina arī vārgais vidējais 5.1 vērtējums portālā IMDB (salīdzinājumam – raksta tapšanas brīdī skatītāji sabalsojuši Es esmu šeit uz veseliem 8.2 no 10).
Diemžēl nevienu no citām šogad apbalvotajām Generation filmām man neizdevās Berlinālē noskatīties, ja neskaita pavisam citu žanru – divas godalgotas īsfilmas. Īsumā – ārkārtīgi labestīgi, sirsnīgi un pat rotaļīgi, bet par ļoti lielām un nopietnām tēmām.
Fabricio’s Iniciation – darbs, kas brīnišķīgi notver tikko dzimušas un vēl neaptveramas iekāres pāreju no pilnīgas bērnišķības uz to otru – bīstamās un aizdomīgās pieaugšanas pusi. Argentīniešu puišeļi stingri nolēmuši pazaudēt nevainību, bet viņiem par nelaimi izrādās, ka ar vecu mašīnu nomaļā vietā un prezervatīviem pilnu bardačoku ne vienmēr pietiek.
Savukārt A Night in Tokoriki, īsa un koša dramēdija par neatļauto mīlestību, izmantojot negaidītu pavērsienu, ekselenti apmuļķo skatītāju un pēc tam teju vai pārmet tik stereotipisku izpratni par to, kas īsti notika uz ekrāna.
Tādā pašā krāsainībā un nekaunīgā priekā par jaunības muļķību un tai pienākošos visatļautību ieturēta viena no manām K14 favorītēm – Krievijas jaunā režisora Mihaila Mestecka Тряпичный союз / Rag union. Nenoliedzami pancīga (lecīga) dauzīšanās, bet bez pašmērķības, bez patosa, bez paštaisnuma, bez klišejām, toties ar asu sociālu kritiku un ļoti daudz drosmīga radošuma. Un tieši to vismaz es sagaidu no filmām, kas cenšas runāt par un ar jauniešiem.
Tiešums un vienkāršība
Skatīties filmas Berlinālē ir bauda, jo skatītāji jūt līdzi un elpo vienā ritmā ar filmu. Reizēm gluži vai par daudz, jo, kad reiz, filmas ķerot, visu dienu nepaguvu neko apēst, tāpēc klusi un slepeni mēģināju notiesāt bulciņu kāda seansa laikā, blakussēdētājs uzreiz mani asi nobāra. Kaut pats pēc tam pavadīja visu filmu, līksmi smejoties man ausī vienus no tiem jestrajiem un zirdziskajiem smiekliem, kas iegraužas atmiņā un paliek tur ilgāk par pašu filmu. Bet es, kā kārtīgs latviešu skatītājs, sēdēju nokaunināta blakus, kautrējos tikpat skaļi smieties, kautrējos aizrādīt, ka traucē, kautrējos ēst savu bulciņu; vienvārdsakot, nodevos latviešu mentalitātes izkoptākajai izpausmei – justies no sirds neērti un nekādā ziņā neteikt to, ko patiesībā domāju.
Lai vai kā, lielākoties skatītāji, kas ļaujas visām emocijām, ko raisa filma, ir ļoti piemīlīgi skatītāji. Arī Es esmu šeit pasaules pirmizrāde nebija izņēmums, un skatītāji visnotaļ pavilkās. Tas, šķiet, ir filmas tiešums un vienkāršība, kas atstāj patīkamu pēcgaršu un citiem, kas jau rakstījuši par šo filmu, liek “nobirdināt aizkustinājuma asaru” un tamlīdzīgi.
Un savā ziņā nav grūti saprast, ka stilistiski un saturiski konservatīvs darbs ar konkrētu vēstījumu un bez īpašām nobīdēm no uzstādījuma “viss slikti, bet ir cerība” var publikai piedāvāt tieši to, ko tā sagaida.
Turklāt filma pārlieku neapdraud nevienu pašu komforta zonu – vecmāmiņa tiks aprakta tā glīti un pat mazliet komiski; pārgulēšana ar pieaugušu vīrieti (iespējams – meitenei pirmoreiz) notiks neitrāli un kinematogrāfiski; nabadzību gana estētiski un pietiekami bieži iezīmēs, izmantojot visus pareizos stereotipus, bet nevienu skatītāju aiz matiem šī filma neķers un slavenajos dubļos ar seju iekšā negrūdīs.
Protams, uzjautrinoši, ka šodien, tagad un tieši filmas Es esmu šeit sakarā kāds vēl čīkst, ka mēs Berlinālei atļāvāmies parādīt Latviju visu tādu nesmuku un nabadzīgu... bet nu labi, cik tad var komentēt čaklo kultūras norišu komentētāju, kura sapnis ir pierādīt pasaulei, ka Latvijā vispār nav nabadzības, nav geju, nav korupcijas, nav vieglas uzvedības meiteņu, nav krievu, vispār nekā nav, ir tikai visaptverošs stulbums un varbūt vēl Porziņģis.
Caur un cauri informēti
Kristīne Matīsa recenzijā Kultūras Dienā raksta: “Tieši tāda “līdz galam nepateikšana” un “ar pirkstu acīs nebakstīšana” ir kvalitāte, ko filmās vajadzētu vērtēt ļoti augstu, lai nepazemotu skatītāju”. Tā patiesi ir kvalitāte, ko vērtēju ļoti augstu, tomēr, atšķirībā no Matīsas, filmā Es esmu šeit tādu kvalitāti es nesaskatīju. Gluži otrādi – filma, kas cītīgi mani informēja par to, kas man būtu jāzina, lai “visu saprastu”, no pirmajām minūtēm kāpināja sajūtu, ko nespēju aprakstīt nekā citādi kā bezpalīdzīgas dusmas. It sevišķi tāpēc, ka faktuāli esmu visa caur un cauri informēta, kamēr lielākoties tēlu motivācijas man tā arī neizdodas saprast (ja atsakos pieņemt, ka tās varētu būt pagalam vienslāņainas un mazticamas).
Viens no filmas pirmajiem teikumiem “Varbūt mammai nav naudas, tāpēc viņa nevar atbraukt?” uzreiz norāda uz faktu, ka māte ir prom, bet mēs īsti nekad neuzzinām, kāpēc viņa it nemaz neliekas ne zinis par saviem bērniem. Jo filmas beigās redzamā Rēzijas Kalniņas varone neizskatās pēc pavisam necilvēcīgas būtnes, kas nejaudātu pat pieklājības pēc piezvanīt vai pāris mārciņas atsūtīt. Izskats, protams, mēdz būt mānīgs.
Pirmajās sekundēs jau nojaušama uzsvērtā scenārija konstruētība, un arī tālāk kādu laiku nebūs ne epizodes, kas vienkārši ļautu elpot, nevirzot stāstu uz savu acīmredzamo finālu. Raja ierodas skolā, tur viņu uzskatāmi garlaiko citu nezināšana, viņa paņem rokās grāmatu, saskatās ar skolotāju; seko starpbrīdis, kurā uzrodas telefona numurs, pa kuru varbūt var sazvanīt Anglijā nozudušo māti... Īsais dialogs galvenokārt norāda uz to, ka jauniešiem nav naudas, kā arī uz to, ka no šā brīža jaunieši sāks spēlēt jauniešus. Ļoti neorganiski lietojot kaut ko, kam vajadzētu būt “jauniešu leksikai”.
Drīz pēc tam vienīgā aizbildne-vecmāmiņa pāris teikumos parāda, kāda maita viņa ir, uzsverot Rajas nejēdzīgo situāciju un dodot pamatojumu, kāpēc neskumt par vecmāmiņas nāvi. Vēl soli tālāk iepazīstamies ar sociālo darbinieci; vēl viens dialogs, kas atkal ir izteikti paskaidrojošs, norāda uz Rajas bezizeju, un mums ir pavisam skaidrs, ka šis ir stāsts “Raja pret pasauli”.
Knapi piecas minūtes no filmas pagājušas, skatītājam ir iebarota jau vesela kaudze noderīgas informācijas, nostabilizēts “spurainā pusaudža” tēls, mutiski un ar pāris dekorācijām spēcīgāk iezīmēta nabadzība, un pat kniebšanās ar skolotāju šķiet diezgan paredzama. Principā vienīgais, ko nav tik viegli atkost – kāpēc angļu valodas stundā skaļi tiek lasīts tieši Hemingveja stāsts “Fransisa Makombera īsā un laimīgā dzīve”, bet gribētos drīkstēt domāt mazliet ilgāk par piecām sekundēm.
No punkta A uz punktu B
Sociālais reālisms mēdz izrādīties esam ļoti pinķerīgs žanrs, it sevišķi, ja ambīcija ir parādīt “visu, kā ir”. Pārāk viegli uzķert momentus, kuros skatītājam izlaužas “nē, tā nekādā gadījumā nav!”. Šajā gadījumā absurda virsotne ir veids, kā nabaga Raju eleganti aizdabūt uz Angliju pārmetoši ieskatīties māmiņai acīs. Proti, labais airBaltic atbalsta reģiona angļu valodas olimpiādi un skolniekiem dāvina balvu – pat ne organizētu ceļojumu, bet vienkārši biļetes uz Londonu. Šķiet, es skolā mācījos ārkārtīgi nepiemērotā laikā, kad olimpiāžu uzvarētājiem balvā tika grāmatas, nevis milzīga formāta airBaltic lidbiļetes, kas gluži likumsakarīgi nolemj tev vietu pie spārna, uz kura glīti uzkrāsots airBaltic logo. Protams, kaut kā jau tie sponsori ir jādabū iekšā kino, un airBaltic nekad nav izcēlies ar īpaši diskrētu product placement. Arī, piemēram, vienā no Raiņa un Aspazijas gadam par godu veidotajām #domasspēks videoepizodēm Rainim, kas kliedza dzeju airBaltic lidmašīnas iekšējā sakaru aparātā, pietrūka tikai gaumīga lidsabiedrības logo tetovējuma uz pieres.
Lai vai kā, filma Es esmu šeit nemitīgi ķer skatītāju pie rociņas, lai vestu no punkta A līdz punktam B. Mēs, piemēram, zinām, ka meitene vēlāk atradīs skolotāja dzīvesvietu, jo aizņēmusies grāmatu, kurā bijusi ierakstīta adrese. Svarīgi parādīt, kāpēc kaut kas bija iespējams; maza, nenozīmīga detaļa, kam it kā vajadzētu veicināt “noticēšanu”. Bet to, kāpēc šis jaunais vīrietis nevilcinās likties gultā ar skolnieci, to gan nekādīgi neviens nepamato, un arī mēģinājums paskaidrot, ko tad viņš īsti dara Latgalē, ir nepārliecinošs, atkal tiešā un barojošā formā:
- Labāk pastāsti, kā tu nonāci šeit pie mums, no Rīgas uz nekurieni (..)”
- (..) Gribējās kaut ko pamainīt. Pabūt prom no pilsētas. Paskatīties uz visu no cita skatpunkta.
Varbūt ar Raju viņš arī pārguļ, lai kaut ko pamainītu. Un stipri vēlāk izdomā, ka tā tomēr nav laba doma... lai atkal kaut ko nedaudz pamainītu.
Nu labi, Raja vismaz ir nogarlaikota, dumpīga un konstanti grūtas dzīves izbesīta (ja kādam tas vēl nav tapis skaidrs pirmajās minūtēs, tad atliek noskatīties ainu, kur skolotājs viņai liek nosaukt īpašības vārdus – tie ir rūpīgi izvēlēti, lai paustu vispārēju īgnumu). Bet kas kaiš skolotājam? Neizskatās, ka viņu pārmērīgi mocītu sirdsapziņas pārmetumi. Varbūt Rīgā viņš gulēja ar citām skolniecēm un tad tika izsūtīts trimdā uz Latgali? Tas attaisnotu Edgara Samīša lomas vispārējo maigas maniakalitātes piegaršu.
Imitēt dzīvi
Vissimpātiskākais un ticamākais varonis šķiet mazais brālis – droši vien tāpēc, ka viņš neaizraujas ar runāšanu. Elīnai Vaskai piemīt skatiens, kurš izrādās gana niansēts, lai piedāvātu visdažādākās izteiksmes, kādās iespējams klusēt un neatbildēt uz uzdotu jautājumu, un tas (bez ironijas) izkrāso filmu. Dialogu epizodes (lai arī paši dialogi lielākoties liekas samāksloti un vispārīgi) ir atšķirīgas, aktierspēle šķiet nekonsekventa – te laba, te briesmīga, kas, protams, ir daudz labāk nekā caur un cauri vāja. Katrā ziņā Berlinālē izjutu skaudību pret tiem, kas nesaprot latviešu valodu un uztver filmu caur daudz piezemētākajiem un valodiski nesamudrītajiem subtitriem.
Un jau atkal, ja uzstādījums nebūtu imitēt dzīvi, es, nīgrais skatītājs, spētu nolikt savus iebildumus malā un iejusties. Taču filmas tēli labākajā gadījumā neveikli aizpilda idejas par cilvēku veidiem, nevis pārliecina par savu cilvēcību. Sliktā un rūgtā vecmāmiņa. Nekam nederīgā māte. Trauslā un tomēr spēcīgā meitene. Neuzvedīgais, bet sirsnīgais brāļuks. Labsirdīgais, ambiciozais, bet naivais Rajas čoms. Skarbā, bet labu vēlošā sociālā darbiniece. Un, protams, pilnīgi neticamais, Rīgas šampanieti malkojošais skolotājs no Rīgas, kurš pats nezina, ko šajā filmā dara.
Palieku mazākumā
Ļoti gribētos dzirdēt, ko par šo filmu saka paši Latgales jaunieši. Nepretendēju uz pilnīgu apjēgu, kā tad īsti ir, tomēr manī rosās zināmas aizdomas – ja Es esmu šeit mēģina rādīt kārtīgu lauku “čerņu”, tad sanāk stipri par izskaistinātu, un dekorācijas, lai arī burvīgas, tomēr neveido pilnīgu ainu, tā vietā gluži pilsētnieciski romantizējot nabadzību. Filmā tiek lietoti lati, tātad tie bijuši citi laiki, tomēr nesen, vērojot jauniešu dzīvi Latgalē, man radās gluži cits priekšstats par to, ko nozīmē trūcīgi dzīvot nekurienes vidū. Un viņos, atšķirībā no filmas varoņiem, netrūka pašironijas, uzkrītoši skumjākā iezīme bija nemitīgā bezdarbība. Tomēr jebkura sevi cienoša pusaudze drīzāk būtu izgājusi cilvēkos kartupeļu maisā, nevis vecmāmiņas kleitā, bet izlaiduma neoficiālajā daļā, gluži kā metropolē Rīgā, pilnīgi noteikti neskanēja drausmīgi šlāgeri.
Kino maģija slēpjas spējā izveidot savu pasauli, kam skatītājs notic. Notic, pat zinot, ka kaut kas tāds nebūtu iespējams (viņa) objektīvajā realitātē. Tāpēc, ka filma uzstāda savus noteikumus. Pārliecina par vidi, par notikumiem, un galvenokārt par to, kāpēc kāds rīkojas tā, kā rīkojas.
Brutāli vienkāršojot – Nolana Betmena triloģijai noticēt ir daudz vieglāk nekā Ugunsgrēkam. Un tas nekas, ka pirmā pārpildīta ar tehniski neiespējamo, bet otrajā notiekošais tīri teorētiski varētu atgadīties ar katru no mums.
Tikai pasaulē nepārliecinošākajās filmās ar visnedrošākajiem noteikumiem mēs atteiksimies ticēt tādu nesvarīgu jautājumu dēļ, kā “Kur viņa dabūja adresi?” vai arī “Paga, pirms brīža taču ausīs auskaru nebija! Šis nav pa īstam...”. Kino nedrīkst būt paskaidrojumu sērija un nemitīga rādīšana, gribētos, lai kino galvenokārt ir tīra piedzīvošana. Citiem vārdiem – lai kino skatīšanās laikā ir sev jāatgādina, ka tā ir tikai filma, nevis tas jāapzinās katru sāpīgu minūti.
Un, jā, lielā mērā šis klikšķis (dēvēts arī par ticamības momentu) mēdz būt dziļi personisks. Neapšaubāmi, Es esmu šeit ir ārkārtīgi pārdomāts un izstrādāts darbs, katrai detaļai ir nozīme un liela daļa no tām ietver būtiskus novērojumus par dzīvi un cilvēku būtību. Tomēr man ļoti traucēja šo detaļu reālistiskuma kontrasts ar dialogu un notikumu (manuprāt) apšaubāmo saikni ar realitāti. Bet acīmredzot šis darbs iespaido un pārliecina gan profesionāļus, gan skatītājus, tāpēc vienmēr pastāv varbūtība, ka kaut kas nav kārtībā ar manis pašas realitātes interpretāciju, ja nu reiz palieku mazākumā.
1:0 vecmāmiņas labā
Pēdējo gadu Latvijas filmās esam pieredzējuši diezgan daudz coming-of-age (pieaugšanas) stāstus par jauniem vīriešiem; ceru, ka neaprobežosimies tikai ar vienu stāstu par jaunu sievieti. Lai ir, ar ko salīdzināt.
Tomēr seksa ar skolotājiem gan kādam laikam latviešu kino varētu būt gana.
Un, tā kā man patīk beigt rakstus par kino ar savas vecmāmiņas citātiem, pastāstīšu, ka viņa interesējās, vai vajadzētu iet uz šo filmu.
- Noteikti, - es teicu.
- Tev patika?
Mirkli padomāju: “Nē. Daudziem patīk. Man likās sadomāta. Neīsta.”
- Bet tā taču ir mākslas filma, nevis dokumentālā?
- Nu, jā...
- Tad jau skaidrs, ka sadomāta. Ko tad tu gaidīji?
1:0 vecmāmiņas labā. Es vienkārši gaidīju par daudz.