KINO Raksti

„Gads pirms kara”. Zivs visu zina

14.04.2022
„Gads pirms kara”. Zivs visu zina
Foto: Andrejs Strokins

„Kā gan mēs visi, dzīvodami jauna un liela kara priekšvakarā, neiedomājāmies, ka tas patiešām tūlīt sāksies?” Vienu no atbildēm uz šo būtisko jautājumu kinokritiķis Antons Doļins atrod režisora Dāvja Sīmaņa filmā „Gads pirms kara”.

Sākšu iztālēm. Neilgi pirms Jaunā gada mēs ar kolēģiem Maskavā gatavojām izdošanai žurnāla Искусство кино 2022. gada pirmo numuru un meklējām tēmu. Nolēmām veltīt šo numuru diviem caurviju sižetiem, kas nejauši sagadījušies vienā laikā. Pirmais no tiem – jaunā režisora Dzigas Vertova montāžas filma Pilsoņu kara vēsture / История Гражданской войны (1921), kas nesen restaurēta un novembrī tika demonstrēta pirmoreiz pēc simt gadiem; līdz ar to – Krievijas pilsoņu kara atveidošanas tradīcija kinematogrāfijā. Otrais sižets – nesen mūžībā aizgājušā režisora-pacifista Aleksandra Rogožkina (1949–2021) daiļrade. Kaut kā pats no sevis uzmanības centrā nostājās viņa darbs par 20. gadsimta cietsirdības un nežēlības saknēm – radikālā un pusaizmirstā filma Čekists / Чекист (1992), stāsts par apmulsušu intelektuāli, kurš labprātīgi kļūst par bendi tajā pašā liktenīgajā desmitgadē, 20. gadsimta 20. gados.
Šo žurnāla laidienu mēs paši savā starpā nodēvējām par „pretkara numuru”. Bet, kad tas iznāca no tipogrāfijas, sākās karš. It kā mēs būtu to paredzējuši vai piesaukuši.

Dāvja Sīmaņa trešās spēlfilmas Gads pirms kara varonis, pa pusei mītiskais latviešu anarhists Pēteris Mālderis (lomā Petrs Buhta), ir radniecīgs Rogožkina Čekistam. Filmas finālā viņš lemj arestēto likteņus, ar vieglu roku piespriežot tiem nošaušanu, tomēr arī pats savā greznajā kabinetā, kas acīmredzami iekārtots kādā aristokrātisku sapulču zālē, tramīgi skatās uz durvīm, gaidot tiesnesi vai spriedumu pašam sev. Tāds ir epilogs stāstam, kurš sākas 1913. gadā, kad Pēteris pats kalpo par vārtupuisi pie svešām durvīm. Viņš ir jauns šveicars bez raksturīgām īpašībām, tieksmēm vai ambīcijām, viņš drīz apglabās tēvu – vecu zaldātu un militāristu, kurš nicina dēliņu mīkstmiesi, – un dosies klejojumā pa pirmskara Eiropu.

Visu filmu, sākot jau ar neaizplīvuroto nosaukumu, caurauž Pirmā pasaules kara tuvošanās, tikai filmas varoņi par to neko nenojauš, toties lieliski zina skatītājs. Ar visu savu stilizēšanas meistarību, manierismu, absurditāti un vizuālās rindas sarežģīto ekscentriku filma Gads pirms kara pārsteidzoši precīzi atbalso totālo apjukumu mūsu šodienas sajūtās. Kā gan mēs visi, dzīvodami jauna un liela kara priekšvakarā (analītiķi ne bez pamata sauc to par Trešo pasaules karu), neiedomājāmies, ka tas patiešām tūlīt sāksies? Lai par vienu no iespējamām atbildēm kļūst Pētera liktenis – vienlaikus traģiskas personības un āksta ceļš.

Dāvis Sīmanis ir erudīts intelektuālis, kuru fascinē 20. gadsimta vēsture un kari, vai precīzāk – cilvēka dvēseles stāvoklis, kad to atvarā rauj pasaules kara virpulis.

Viņa filma, kas pārpārēm piesātināta citātiem, atsaucēm, vārdiem (bieži tie nemaz netiek izrunāti skaļi, tā ka jāpaļaujas uz vizuāliem iespaidiem vai uzmanīgi jālasa filmas beigu titri), atgādina labirintu, kurā vēl jo grūtāk orientēties tāpēc, ka filmas noskaņojums lēkā un vibrē tāpat, kā cilvēkam ar nestabilu psihi – te komēdija, te drāma, brīžiem horrors, brīžiem trilleris, turklāt atklāti psihedēlisks. Notikumos iesaistās Ļeņins un Staļins, Hitlers un Trockis, Prusts un Kafka, Freids un Špenglers, turklāt gandrīz visi – kā statisti liktenī, kas lemts nabaga Pēterim (viņš arī Jānis; varonim pie visām nelaimēm ir vēl arī dubultnieks). Skatītājam nepieciešama diezgan pamatīga kultūras bagāža, lai ne tikai izkļūtu no šī labirinta, bet vēl arī iznestu līdzi kādu daudzmaz jēdzīgu trofeju – ja ne nocirstu galvu, tad vismaz Mīnotaura ragu.

Teiksim, filmas pirmā aina, kas virtuozi uzfilmēta vienā kadrā. Kaut kādi vīri ar robainiem zāģiem zāģē klučos upes ledu, tālumā deg cipari gadskaitlī 1913 – acīmredzot Jaungads. Redzam, kā viens no ainas dalībniekiem, bezvārda vīrietis, cieši skatās uz zivi, kas iesalusi ledus gabalā. „Zivs taču zina nāves noslēpumu……”, viņš kā apburts nosaka, tad metas āliņģī un pazūd uz visiem laikiem. Nāk prātā gaisa lidotāja varoņdarbs no Andreja Rubļova sākuma ainas, bet patiesībā tā ir tieša atsauce uz Andreja Platonova Čevenguru (1929), utopisko un nežēlīgo romānu par komunistisko „nākotnes pilsētu”. Romāna varonis Saša Dvanovs meklēja laimi starp cilvēkiem, tak neatrada un apzināti laidās dzelmē, sekojot savam tēvam, filozofam pašnāvniekam, kurš ticēja zivju slepenajām zināšanām. Pat tikai šajā vienā filmas ainā jau ietverta globāla skepse pret visām „lielajām idejām”, kuru dēmoni-pravieši kārdinās Pēteri / Jāni, – lai tas būtu anarhisms, fašisms, komunisms vai psihoanalīze.

Bet filmas varonis, lai turētos pretī, nopirks no dzīvesgudra ebreja pistoli un galu galā nogalinās visu savu baiļu un fobiju iemiesojumu – augstprātīgo Špengleru, profesoru katliņcepurē, kurš atgādina bezsejas cilvēciņus no Magrita sirreālistiskajiem audekliem. Un pareizi ir, nav ko pareģot Eiropai norietu.
Lai gan, kā Pēterim paskaidrotu cits „jukušais profesors”, mūžīgi ķiķinošais dakteris Freids, pistole ir tikai fallisks simbols. Apstulbumā lūkojoties uz plikām meičām natūristu psihiatriskajā hospitālī, mūsu varonis tūlīt šeit, uz satriecošu ainavu, kalnu un ūdenskritumu fona, satiks savu mīlestību, skaisto tuberkulozes slimnieci Almu (Inga Siliņa). Viņa mums atgādinās par Vīnes modernisma femme fatale – Almu Māleri –, bet visa dispozīcija – par Tomasa Manna Burvju kalnu, kur darbība arī, kā mēs atceramies, ievietota Pirmā pasaules kara priekšvakarā…

Tomēr pēc žanra Gads pirms kara nav meditatīvs un modernistisks opuss, bet tīrs „blēžu romāns” – pikareska –, turklāt ne tik daudz spāņu garā, drīzāk atgādinot Grimmelshauzena Simplicius Simplicissimus (1668), kur piedzīvojumi risinās uz Trīsdesmitgadu kara fona, vai pat Simplīcija tāltālo pēcteci Šveiku. Neprātīgs un amizants skats. Izbēdzis pazemojošam liktenim, kādu piedzīvoja novecojošais šveicars Mūrnava filmā Pēdējais cilvēks / Der letzte Mann (1924), mūsu varonis radikāli maina savu likteni, pamazām kļūstot par to Pēteri – nākotnes slepkavu un izmisīgo pārdrošnieku, kuru kārdina viņa vienacainais dubultnieks, Doppelgänger (un aiz stūra aci piemiedz Hofmanis ar saviem Sātana eliksīriem un Paula Vēgenera Prāgas students). Ne jau velti viņa personiskajam Mefistofelim – Ļeņinam ir stikla acs, ar kādu finālā apgādāsies arī pats filmas varonis, neatgriezeniski atdodot dvēseli velnam. Bet vēl tikai priekšā ir Berne, Parīze, Londona, Prāga, pat Sibīrijas sniegi; antisemīti, teroristi, nabagi, spiritisti, nūdisti… Garlaicīgi nebūs, mulsinoši gan daudzkārt.

Sīmaņa filmas perfekcionisms, protams, ir tikai šķietams.

Te, gluži pretēji, valda mākslinieka aizrautīgā eksaltācija – it kā viņš, līdzīgi Obeliksam no franču komiksiem, bērnībā būtu iekritis maģiskā katlā, kur vārās visa Eiropas vēsture un kultūra, un sarijies šo virumu visai turpmākajai dzīvei. Jums varbūt nāks prātā Ildiko Enjedi Mans XX gadsimts un Lāslo Nemeša Saulriets, Antonioni Fotopalielinājums (parkā līķis, kas nogalināts ar cirvi no Shining!) un Skorsēzes Taksists, nu un vēl pārdesmit prototipu. Bet man visbiežāk prātā nāca divi Pētera laikabiedri – augstākminētais Kafka ar savu nebeidzamo Procesu un Alfrēds Hičkoks. Ironiskā trillera meistars izgāja cauri pasaules kariem un citām kolektīvajām traumām, salipinot no tā visa sižetu, kas atkārtojas no filmas filmā, – par bēgli paranoiķi, kurš „iesēdies ne savās ragavās” un nav tas, par ko viņu uzskata. No viņa taisa varoni, bet viņš ilgojas palikt par statistu, par tintes traipu Vēstures lappusēs.

Vai tā nav tā pati kaislīgā, bet nepiepildāmā vēlēšanās, kas šodien pārņēmusi vairumu no mums? Neviļus sāksi pat apskaust iesalušo zivi. Tai nav nekādu ilgu un jautājumu. Tā jau visu zina.

No krievu valodas tulkojusi Kristīne Matīsa

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija