Tā vien šķiet, ka filma vairāk klusē, nekā stāsta, liekot skatītājam justies kā neaicinātam viesim šajā ciešajā pietuvinājumā.
Dzintras Gekas dokumentālo filmu Juris Jurjāns. Septiņas dienas ar gleznošanu, runāšanu, klusēšanu es skatos kinoteātrī Kino Bize, kur pēc seansa ir iespēja uzdot jautājumus filmas režisorei, operatoram Viktoram Gribermanim un producentei Martai Romanovai-Jēkabsonei.
Kopā esam kādi padsmit skatītāji, varbūt divdesmit, un tas man liek aizdomāties, ka noteikti neesam nejauša publika. Zālē ir daži jauni cilvēki, taču vairākums ir vecāka paaudze – tādi, kas pazina pašu Juri vai, piemēram, šīs filmas režisori, kā atklājās sarunā pēc seansa.
Filmā portretēts mākslinieka dzīves nogrieznis – posms, ko sākotnēji gribas atšifrēt kā septiņu dienu lielumu. Redzu tiešu Jura Jurjāna tuvplānu, skaidri dzirdu viņa smago elpu un to, kā tiek ievilkti cigāra dūmi, dzirdu katru otas pieskārienu te paletei, te audeklam. Es sekoju katram Jura skatienam, pētu viņu, kā viņš pēta kailo modeles miesu. Šīs sajūtu gleznas lieliski saspēlē ar komponista Artura Maskata radīto mūziku.
Esmu ievilkta šajā tuvumā un tabakas dūmu dvingā. Tik tālu man ir interesanti.
Te, darbnīcā, ir šauri, tas piedien pie lietas, jo te ir gleznotāja lietu kārtība un notikumu secība. Tātad neērti ir tikai man, lai arī esmu skatītāju zālē. Operators ar kameru vairāk vai mazāk veikli iegrozās kādā pozīcijā, kļūdams par daļu no telpas, un koncentrēti virza manu skatienu no gleznotāja acīm pie cigāra, tad pie otas, kas iemērcas terpentīnā, tad pie audekla, visbeidzot pie modeles, kas jautri smejas un kopā ar gleznotāju iemalko uzlējumu (minu, ka paša Jura gatavotu).
Bet es šeit esmu iekļuvusi neaicināta.
Darbnīcas un gleznotāja tuvplāni mijas ar dažiem arhīvos uzmeklētiem melnbaltiem Jura Jurjāna jaunības dienu kadrējumiem, kur redzama arī Aija Jurjāne (gleznotāja un Jura sieva) gan gleznotavā, gan pie altāra; tad pats Juris, kādā skolā uzrunājot skolēnus. Tālāk operators, neatkāpjoties no gleznotāja, mani aizved uz pirti, kas, kā noprotu, bijis vēl viens Jura rituāls jeb viņa notikumu secība. Modelei Jura darbnīcā laikam vajadzēja kalpot par ievadu vai iedrošinājumu publiskās pirts kadriem, taču kailie vīri man atkal liek justies neaicinātai blakus gleznotājam, kuram operators ar kameru bijis, nebijis. Citi vīri kautrējas un neticīgi veras kamerā, tātad tieši man virsū. Gribas viņiem atvainoties.
Tāpat man gribas atvainoties pašam Jurim, kad vairākus mirkļus par ilgu skatos, kā viņš raud un nevar pār lūpām pārlaist ne vārda par Aiju. Nekas nevar būt aizkustinošāks par vecu vīru, kurš raud un nejaudā vairs neko citu. Bet kāpēc gan šim kadram jābūt tik mokoši garam? Protams, es apraudos!
Filma man vēsta par vienkāršu cilvēku, kurš diendienā no Berģiem dodas uz Rīgas centru ar autobusu, tad iet kājām, saliecies, jo mugura sāp, apstājas Vecrīgā pie kafejnīcas, iemalko savu uzlējumu, kāpj pa bezdievīgi stāvām, šaurām un garām trepēm līdz darbnīcai un glezno. Atlaižas uz diendusu un atkal glezno. Cilvēks, kurš iet, guļ un glezno!
Vai patiesi Juris Jurjāns ir tikai kāds, kurš lēnītēm pindzelē, sit kārtis un smēķē?
Tik tiešām šķiet, ka filma vairāk klusē, nekā izstāsta. Kāda skatītāja pēc seansa saka režisorei, ka pietrūcis vidusposma – ar Jura jaunību un gleznošanu. Un man jāpiekrīt. Kur izpalicis pats gleznotāja kodols? Jautāju režisorei, kāpēc viņai bija svarīgi tieši tagad veidot dokumentālu filmu par Juri. Atbildi nesaņēmu. Atliek vien minēt, ka šis ir svarīgs vēsturisks atgriezums no gleznotāja dienu ritējuma mūža nogalē. Un varbūt tādas arī bija Jura vecumdienas, bet ne jau viss viņš! Un ja nu es ietu skatīties šo dokumentālo filmu Jura gleznu iespaidā? Man tiek atmesti vien pāris atslēgas vārdi – eņģelis, pūce, septiņas dienas, klusēšana –, un tad pašai pēc izvēles – šķetināt vaļā vai tomēr nē. Garie filmas kadri mani neved sev līdzi stāstā, man pašai ir jāklauvē pie gleznotāja darbnīcas durvīm un jāpārliecina, ka gribu te būt, man tikai nav īsti skaidrs, kāpēc.
Uzteicama ir ideja dokumentēt Juri Jurjānu, viņa glezniecību, viņa gaitas, taču iznākums aprobežojas ar visai sadzīvisku un vienmuļu mākslinieka attēlošanu. Tā tam nevajadzētu būt, ņemot vērā apkārtējo notikumu kontekstu. Kā liels piemineklis ir Aijas Jurjānes personālizstāde Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, apliecinot mākslinieka nemirstību un spēku. Arī Juris Jurjāns ir ārkārtīgi svarīgs gleznotājs Latvijas mākslas vēsturē, arī viņš caur saviem darbiem nu kļuvis nemirstīgs. Neizbēgami nākas salīdzināt abus šos notikumus – Aijas izstādi un filmu par Juri. Abi notikumi kļūst par turpinājumu mākslinieka klātesamībai.
Aijas izstāde ir grandioza, turklāt tā ir jau otrā izstāde pēc viņas nāves (pirmā notika 2019. gada pavasarī), un, kas svarīgi, tika izdota arī grāmata Jaunības avots. Aija Jurjāne (izdevniecība Neputns, sastādījusi Sandra Krastiņa). Alkatīgi esmu daudzkārt iegrimusi grāmatā, bijusi uz abām Aijas izstādēm. Visi šie notikumi kalpo par piemiņu un, ja tā var teikt, par garantu gleznotājas spēkam, meistarībai un asprātībai cauri laikam. Aija Jurjāne ir klātesoša šodienas mākslas dzīvē.
Dokumentālā filma par Juri ir pirmais viņa piemiņai veltītais notikums, kas, saprotams, uzliek divtik lielu atbildības nastu tā veidotājiem. Tā kā filmas komandā nav iesaistīta Jura ģimene, kā bijis Aijas gadījumā (Aijas pirmās izstādes veidotāji un grāmatas līdzautori ir viņas bērni Ieva, Kristīne un Pāvils), tad tā kļūst par veltījumu arī viņiem. Un, kas svarīgi, šis ir pēdējais notikums, kurā gleznotājs pats bijis klāt. Iespējams filma par ātru nonākusi pie skatītājiem, tātad nepabeigta un sasteigta, kaut arī kadri ir nesteidzīgi un lēni. Varbūt tā ir „pārāk tuva”, sākot jau ar dominējošiem pietuvinājumiem un tuvplāniem un beidzot ar pašu filmas ideju – dokumentēt gleznotāju, izolējot no viņa paša piedzīvotās un radītās mākslinieka dzīves. Jā, cik gan paradoksāli – dokumentālā filma demonstrē ciešu pietuvinājumu, tomēr ar katru filmas kadru es attālinos no tā, kas Juris ir bijis. Nākas vien iztēloties.
Filmā ir kadrs, kurā abi, Aija un Juris, kopā glezno, tas kļūst par tādu kā kairinātāju, jo gribas zināt un redzēt vairāk – gan par Juri, gan par abiem māksliniekiem kopā. Gribas to vidusposmu, gribas glezniecību, Mākslas akadēmiju, gribas iemīlēšanos un bohēmu. Tomēr skatītājs iegūst vien pieticīgu Jura rezumējumu, ka abi ar Aiju dzīvojuši saticīgi. Un kur tad paliek glezniecība? Kā abi sarūmējās blakus katrs ar savu lielo otas triepienu, katrs ar savu kompozīciju? Kur paliek pats Juris Jurjāns?
Filmai ritot, pie Jura darbnīcā ierodas viņa mazdēls un vēlāk kāda meitene, kura uzdod gleznotājam dažus jautājumus. Viņa piedalās kādā projektā, kur jāintervē interesantas personības. (Pie sevis nodomāju – ak, paldies dievam, rekur jauns cilvēks tūliņ iekustinās straumi!) Juris meitenei piedāvā ābolu, no kura viņa bikli atsakās. Viņa jautā, kas ir Jura dzīves lielākais sasniegums, uz ko nāk īsa atbilde: “Tas, ka es gleznoju. Un arī reizēm man izdodas.”
Citējot režisori, tā meitene bijusi īsta veiksme. Nu, tā jau bija arī nejaušība, ko, protams, dokumentālisti labprāt liek kabatā. Un šī meitene, kuras vaibsti šķiet tuvi Jura gleznotajiem eņģeļiem, ar dažiem jautājumiem un savu klātbūtni patīkami atšķaida filmas režijas un scenārija stoicisko klusēšanu.
Iespējams, dokumentālais kino pieprasa netiešu klātesamību, kur svarīgāk ir vienkārši atstāt ieslēgtu kameru, kas pavērsta aptuvenā objekta kustības virzienā. Un varbūt žanrs pieprasa uzņemties arī to “neaicinātā ciemiņa” lomu, taču neviens no šiem paņēmieniem man nepalīdz uztvert stāstu. Mulsinošs paliek arī filmas noslēgums, kurā, tāpat kā sākumā, ir piefilmējumi ar putnu baru lidojumiem debesīs. Ievadam tas derēja gluži labi (kopā ar Maskata mūziku), bet veidot šādu apļveida kompozīciju man šķiet lieki, pat neiederīgi. Jo stāsts pavisam noteikti nav pabeigts, tam jāturpinās, jāiedvesmo mani un tos nedaudzos māksliniekus, kas redz šo filmu! Stāsts par Juri Jurjānu taču nav par lidināšanos kaut kādā perifērijā!
Pēc filmas noskatīšanās mani pārņem vilšanās un skumjas, ka nevaru pati Jurim pavaicāt visu, par ko filma un tās režisore klusē. Es viņam vaicātu par zeltu viņa gleznās, par pūci, gluži kā filmā viņam vaicā mazdēls, vaicātu, vai eņģelis viņa gleznās ir mainīgs, es vaicātu, ko viņam tagad nozīmē gleznot un ko viņš glezno. Es Jurim vaicātu par Aiju – nevis to, kā viņa nomira, bet kā viņa gleznoja Jurim blakus. Es vaicātu par mīlestību, vaicātu, kā viņš dzīvo, ko viņš ir redzējis un ko no tā uzgleznojis. Es jautātu, kā viņš veido kompozīciju uz audekla, prasītu, ar ko šo audeklu gruntē un cik ilgi strādā pie vienas gleznas. Es jautātu, kas tas par uzlējumu un cik sena ir viņa palete. Šo visu jau gandrīz ieraudzīju filmā, vismaz tādus jautājumu iedīgļus, tomēr vēstījums aprobežojās ar svētsvinīgu klusēšanu (iespējams) septiņu dienu garumā.
