Studija „Tasse Film” arvien regulārāk apliecina sevi kā enerģisku un uzticamu kopražojumu partneri ārvalstu filmu projektiem – īsā laikā pirmizrādi Latvijā piedzīvo jau otrais kopražojums, šoreiz ar Grieķiju – psiholoģiskā drāma „Klusa upe / Still River”. Latvijas skatītājam tā ir arī iespēja ieraudzīt pašmāju aktierus pavisam cita tipa kinematogrāfijā.
Reizēm agrās rīta stundās mēdzu pēkšņi uztrūkties no spraigiem, ne īpaši patīkamiem, tomēr intriģējošiem sapņiem, kuru neskaitāmās sižeta līnijas ir sašūtas kopā kā sirreālisma ainavas. Par spīti nepatikai, lielākoties cenšos, cik vien ātri iespējams, laisties atpakaļ miegā, lai tomēr palūkotu, ar ko sapnis turpinās. Veiksmes brīžos šie sapņi izvēršas par neprātīgu pusnomoda seriālu, bet lielākoties apraujas ar melnu ekrānu, gluži kā kinoteātrī, pirms uz ekrāna sāk ritēt titri.
Atļaušos salīdzināt – tāpat beidzas grieķu režisora Angela Franča (Angelos Frantzis) veidotā un pašmāju studijas TASSE līdzproducētā misticisma drāma Klusa upe / Still River, kas savu Latvijas pirmizrādi piedzīvoja 29. aprīlī. Esiet brīdināti – neomulīgā draudīguma noskaņa gaisā dažbrīd ir tik spēcīga, ka no telpas gluži vai jāizvēdina. Šo efektu meistarīgi panāk filmas estētiskais veidols – atsvešinātas urbānās ainavas ar robustām kalnu grēdām fonā, padomju laika blokmāju klaustrofobiskie dzīvoklīši sērkociņkastīšu izmērā un zilganaukstā ziemeļu gaisma. Savukārt sižets poētiski planē pa nezināmām teritorijām – atbilžu tikpat kā nav, ir tikai jautājumi.
Pragmatiskai atkāpei jāpiebilst, ka arktiskā klimata noskaņa ir iemūžināta tālu no Sibīrijas – Klusa upe filmēta Latvijā un pasaulē lielākajā pilsētā, kas atrodas aiz polārā loka, – Murmanskā Krievijas ziemeļrietumos. Filmas toni lielākoties nosaka skati ar Murmanskas industriālo un apskretušo pilsētvidi uz kalnu fona. Klusas upes veidolā savu artavu ielikusi arī latviešu māksliniece Laura Dišlere (viņa bija māksliniece arī Staņislava Tokalova debijas pilnmetrāžas filmā Tas, ko viņi neredz, 20). Kopprodukcijas statusa dēļ liela daļa filmas komandas ir pašmāju profesionāļi, tāpat arī lielākā daļa otrā plāna aktieru, piemēram, Ivars Puga, Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa un citi.
Ielūkoties, kur nedrīkst
Filmas galvenie varoņi – grieķu pāris Anna (Katja Gulioni) un Petross (Andreass Konstantinu), kā daudzi mūsdienu trīsdesmit- un četrdesmitgadnieku paaudzes pārstāvji, darba dēļ atrodas tālu no dzimtās vietas.
Petross Sibīrijā nonācis tāpēc, ka strādā zinātniskā izpētes komisijā, kas piesaistīta kādai vidi piesārņojošai metālapstrādes kompānijai, savukārt Anna savas dienas vada, nelielā blokmājas dzīvoklītī mācoties krievu valodu pie privātskolotājas, kuru spēlē Latvijas aktrise Indra Burkovska. Viņa par šo lomu tikusi nominēta Grieķijas Filmu akadēmijas balvai labākās otrā plāna aktrises kategorijā; Burkovskas varone ir aizgādnieciska pusmūža sieviete, kuras tēls no maiguma pilnas uzticības personas gandrīz nemanāmi pārtop par reliģisku matronu.
Sniegs un sasalums pilsētas panorāmu ir gluži vai iestīvinājis, vienīgi dūmeņi kūp bez mitas, kalpojot par liecību dzīvei, kas noris blokmāju un rūpniecības angāru iekšienē – drošā patvērumā no mūžīgā sasaluma un prom no citu acīm.
Ziemeļu reģioniem raksturīgo savrupību uzsver arī kinematogrāfijas maniere – franču operatora Simona Bofisa (Simon Beaufils) kamera filmas varoņus novēro gluži vai pusslepus, tuvplānos gandrīz vai okšķerīgi cenšoties izzināt, kādi nolūki slēpjas zem vaibstos iegūlušajām rūpju rievām. Tas arī ir viens no neomulības cēloņiem – skatītājs itin bieži piedzīvo atskārsmi, ka ir pārkāpis pāra privātuma robežu, noklausoties abu intīmajos dialogos un vēlāk noraugoties greizsirdības un pāridarījuma nodarītajā postā.
No tā visvairāk cieš Anna, viņas tēls savā ziņā kalpo par uzskatāmu apcerējumu tam, cik dramatiski atšķirīgi mūsdienu sabiedrība mēdz un atļaujas uzlūkot sievieti – viņa var būt svētā, Jaunavai Marijai līdzīga, ēteriska mātes figūra, no kuras būtības ir izmēzts viss fiziskais; cits variants – stipra, sevi cienoša un savā seksualitātē tieša, vai pretēji – tāda, kurai vīriešu izpratnē nav tiesību lemt pār savu ķermeni un vienīgā sūtība ir nodrošināt viņu labsajūtu.
Upes pretējie krasti
Refleksija par dažādiem uzskatiem, īpaši kristīgi reliģisko motīvu formātā veido filmas kodolu – Annas mīklainā grūtniecība, kas iestājusies bez intimitātes, vietējo pareizticīgo vidū prognozējami padara viņu par brīnumu, gandrīz vai svēto – mūsdienu Jaunavu Mariju. Tikmēr dzīvesbiedrs savā greizsirdībā iziet ne vienu vien neprāta loku, mēģinot situācijai rast racionālu, zinātnisku un faktoloģisku izskaidrojumu.
Šī zinātnes un reliģijas nesamierināmība sistemātiski caurvij visu filmu, līdz finālā sasniedz sprādzienbīstamības stāvokli. Pretnosatījumu vislabāk ieskicē galvenā varoņa Petrosa saruna ar metālapstrādes kompānijas magnātu, kurš, maķenīt izskatās pēc 19. gadsimta krievu kņaza (pārliecinošs Dailes teātra aktieris Juris Bartkevičs). Abiem stāvot pie upes un noraugoties uz košzilo pareizticīgo baznīcu pretējā krastā, Bartkeviča varonis, stāstot par saviem vecākiem, iecementē zinātnes un reliģijas pretnostatījumu.
Viņi – zinātnieki un rūpnieki – stāv vienā upes krastā, kamēr ticīgie rosās otrā.
Upe Franča filmā izmantota ne tikai kā robežšķirtne, bet arīdzan kā metafora nezināmajam. Arī abiem galvenajiem varoņiem, Petrosam un Annai, upe simbolizē lielus izaicinājumus, izceļot atšķirīgos pasaules redzējumus. Anna nezināmā upei, proti, mistiskajai grūtniecībai, ir gatava ļauties, turpretim Petross gatavs darīt visu, lai to nepieļautu. Viņš ir gatavs mainīt lietu kārtību arī sižeta līnijā, kas apskata darbu metālapstrādes kompānijā: lai nepieļautu piesārņojuma izplatīšanos, Petross ar kolēģiem pieņem gluži vai dievišķu lēmumu – mainīt upes tecēšanas virzienu. Annas varone, raksturojot dzīvi pēc bērna piedzimšanas, iztēlojas, ka viņus gaida «mīlestības upe», savukārt Petrosa gaitām sekojošajā sižeta līnijā ūdenstece drīzāk ir kā bumba ar laika degli.
Upes piesārņojums, kas draud izvērsties ekoloģiskajā katastrofā, ir šābrīža laikmetam simptomātisks temats – informācija par straujajām klimata izmaiņām un postu, ko dabai nodara rūpniecība, ir skaudra realitāte, pret kuru daži cīnās visiem spēkiem, cenšoties darīt pat sīkāko mazumiņu, kamēr citi stoiskā mierā ļauj, lai straume viņus nes, vadoties pēc principa après moi le déluge jeb „pēc manis kaut vai ūdens plūdi”. Varētu teikt, ka Angels Francis uzrušina augsni jautājumam, kurā upes krastā izlems nostāties skatītājs.
Redzēts
Eliptiskais stāstījuma veids, kā arī vizuāli poētiskā estētika un vēstījuma nopietnais kamertonis Angela Franča Kluso upi vairāk pielīdzina, piemēram, laikmetīgajam krievu kino (uzskatāmi – Andreja Zvjaginceva emocionāli asajiem darbiem, piemēram, nesenākajiem trim – Nemīlestībai / Нелюбовь (2017), Leviatānam / Левиафан (2014) vai Jeļenai / Елена (2011)), nevis grieķu kinematogrāfijai, ko pēdējās desmitgadēs visizteiksmīgāk definējis strāvojums weird wave jeb savādais vilnis.
Atšķirībā no savādnieku redzamākā autora Jorga Lantima (Acuzobs / Dogtooth (2009), Favorīte / The Favourite (2018)), Francis neizmanto absurdu, lai ar klusu, tomēr skaidri nolasāmu ironiju izceltu cilvēku visslēptākās, nekrietnākās un dzīvnieciskākās īpašības. Klusas upes varoņi, lai arī noslēgti, dažbrīd neizprotami un empātiju neraisoši, tomēr savā starpā nesarunājas deklaratīvi, viņu izaicinājumi un kulšanās pa sarežģīto situāciju ir dziļi cilvēciska.
Tiesa, vērtējot režisora rokrakstu maķenīt plašākā mērogā, mazliet skumji jāatzīst, ka acīmredzamas unikalitātes iezīmes tajā tomēr saskatīt grūti – vairāk nolasāmas atsauces uz citu autoru darbiem un stilu. Taču šī darba kontekstā tas, iespējams, ir pat sekundāri – raugoties no režijas amata perspektīvas, Klusa upe ir saistoša, spriedzes piepildīta drāma, kam izdevies vienotā stāstā apvienot visnotaļ klasisku un iedarbīgu trīsvienību – nezināmo, aktuālo un iedomāto.
