KINO Raksti

Likteņa medības ar svēto briedi

04.03.2018

Grieķu režisora Jorga Lantima (Yorgos Lanthimos) mistiskā šausmu drāma ar sengrieķu traģēdijas oreolu „Svētā brieža nogalināšana / The Killing of a Sacred Deer” 2017) ir ieguvusi Kannu festivāla prestižo godalgu par labāko scenāriju, turklāt vēl paspējusi nolaupīt dažam labam skatītājam neaizvietojamās nervu šūnas, izrīkojoties ar viņa psihi gandrīz tikpat brutāli un apdullinoši, kā Darena Aronovska filma „Māt!”.

Dažreiz, ja runā čukstus, bezkaislīgi un mēreni, tevis teikto varēs sadzirdēt un uztvert labāk par kliegšanu un ekspresīvu ārdīšanos. Tas pats ar šausmu vai spriedzes filmām – ir virspusēji un ārišķīgi “baiļu specefektu” grāvēji par citplanētiešu vai līdzīgu monstru invāzijām uz Zemes. Bet ir arī tās stindzinošās šausmu filmas ar pavisam citu baiļu filozofiju – neērtas, nervus kutinošas, minimālistiskā un neitrālā formā ietērptas. Šādas filmas ir tie ledainie čuksti, kas burtiski ieslīd skatītāja zemapziņā kā zem ādas.

Gan filmas nosaukumā Svētā brieža nogalināšana, gan psiholoģiskā konflikta serdē ir atsauce uz sengrieķu kanonu – mītu par Ifigēniju Aulīdā. Ahajiešu valdnieka Agamemnona meitai bija lemts kļūt par nevainīgu upuri, lai izpirktu tēva grēku – medību laikā viņš bija nogalinājis dievietes Artemīdas svēto briedi. Uz kārts bija likti valdnieka karaspēka panākumi Trojas karā, un tēvs uzdrošinājās upurēt meitu, kas pati tam jau bija devusi savu varonīgo piekrišanu. Taču pašā pēdējā brīdī Artemīda apžēlojās un izglāba meiteni, padarot viņu par savu priesterieni.

Pasaules kārtība paliek negrozāma, kamēr tajā saglabājas līdzsvars – kur ir nāve, tur blakus jābūt piedzimšanai; kur ļaunums, jābūt arī labajam. Taču filmā šim nosacītajam līdzsvaram ir pavisam cits likums – liktenīgs, drūms, neizbēgams un bez kompromisa.

Par nāvi jāmaksā ar līdzvērtīgu monētu – nāvi. Acs pret aci, zobs pret zobu.

No kardioķirurga Stīvena (Kolins Farels) “skaistajām rokām” (varoņa plaukstas tiek pat īpaši apbrīnotas) kādu laiku pirms filmas darbības sākuma nomiris pacients. Standarta situācija – tā gadās, turklāt, ja ticam varoņa pārliecībai, ķirurgi pacientus nenogalina, to var izdarīt tikai anesteziologs (un kolēģis anesteziologs uzsver to pašu, tikai otrādi). Viss notiek nosacītā upper-middle šķiras amerikāniski mietpilsoniskajā vidē ar brīvdienu bārbekjū un limonādi, ārstam ir daiļa sieva (Nikola Kidmena) un divi bērni, dārzs un suns. Taču arvien vairāk sava brīvā laika Stīvens sāk veltīt psiholoģiski ievainojamam pusaudzim Martinam (Barijs Keogans), sava mirušā pacienta dēlam, kura klātbūtne no dienas dienā kļūst jo uzmācīgāka. Līdz Martins nāk klajā ar ultimātu – Stīvenam jāziedo viena sava ģimenes locekļa dzīvība apmaiņā pret atņemto tēvu. Vienkārša matemātika. Citādi mirs visi, turklāt mokpilni – sākumā paliks nekustīgi, tad atteiksies no ēdiena, līdz viņiem sāks asiņot acis un iestāsies nāve.

Nepieradinātais grieķis

Jorgs Lantims (1973) ir nu jau ne vien Grieķijas, bet pasaules kino mūsdienu arēnas groteskais filozofs, dīvainis un absurdists, Kannu un Venēcijas festivālu luteklis ar divām Oskara nominācijām kabatā – par labāko ārzemju filmu (Acuzobs / Kynodontas, 2009) un scenāriju (Omārs / The Lobster, 2015). Tieši ar Omāru Lantims pārcēlās no šaurās izmeklēta festivālkino platformas uz plašāku kino tirgu, no savu Grieķijas laika filmu (Acuzobs, Alpi / Alpeis, 2011) idejiskā konceptuālisma uz saistošu antiutopisku stāstījumu.

Režisors Jorgs Lantimos

Viņš ir spējis saglabāt savu individuālo, drūmi satīrisko rokrakstu un atklāt to vēl pilnīgāk angļu valodā uzņemtās filmās ar pirmā līmeņa kinozvaigznēm – Reičelu Veisu, Lea Seidū, Nikolu Kidmenu un Kolinu Farelu. Īru aktieris pa šiem gadiem kļuvis par Lantima aktieri- iedvesmotāju. Un vai tas nav lieliski, ja atrodas kāds traks režisors un grauj Holivudas siržu lauzēja seksapīlo varoņu ekrāna reputāciju ar pamatīgu alus vēderu, spalvainām padusēm un trulu runas manieri?!

Lantimam-režisoram varētu mierīgi piešķirt cilvēknīdēja statusu vai piedāvāt darbavietu kādā kunstkamerā, kur viņš ar savu mistiski-filozofisko ziņkārību metodiski pētītu cilvēku dabas dīvainības un novirzes. Dzīvnieki viņam noteikti ir tuvāki, jo tie dzīvo pēc pirmatnējiem instinktiem – ne velti gandrīz katrā Lantima filmā dzīvnieku personifikācijas vai cilvēka dzīvnieciskās un rupji fizioloģiskās tieksmes tiek pastāvīgi un oriģināli apspēlētas.

Kadrs no filmas "Acuzobs / Kynodontas" (2009)

Viņš rada filmas, ko grūti ievietot kāda konkrēta žanra robežās, - ieliek varoņus neiedomājamā, absurdā, patoloģiski skaudrā situācijā un skatās, kas nu tagad būs: izķepurosies vai ne, kuras no savām tumšajām pusēm atklās pirmās, kā un kādus notikumus pārkāps. Reglamentācija, strikti noteikumi, īpaši uzvedības rutīnas likumi un neklausīšanas motīvs, kas neizbēgami vainagojas ar sodu – par video skatīšanos tēvs sit meitu ar kaseti pa galvu (Acuzobs), par masturbāciju tiek tosterī sadedzināta roka (Omārs), par bezatbildīgu kļūdu sirds operācijas laikā jāziedo tuvinieka dzīve (Svētā brieža nogalināšana).

Darbības galējā absurda dēļ uz ekrāna notiekošais liekas pietiekami atsvešināts, lai skatītāju varētu arī necik neietekmēt, tomēr aizskar, psiho-fiziski traucē, un kā vēl!

Filmā Acuzobs, kas Rīgā savulaik rādīta Arsenāla programmā, pusmūža pāris tur savus trīs pieaugušos bērnus neziņas ieslodzījumā pašu mājās, kontrolē un ierobežo jebkādas saiknes ar pasauli, kas aiz žoga, iztēlo kaķi par asinskārāko dzīvnieku pasaulē un ziedus sauc par zombijiem. Režisors pēta ģimenes institūcijas patoloģiju, diskutē par varas un brīvības tēmām. Acuzoba noskaņām līdzīgajā filmā Alpi speciāli apmācīti un savā uzvedībā atkal jau stingri reglamentēti cilvēki tēlo citu nesen mirušos radiniekus, līdz kāds atļaujas pārkāpt noteikumus. Omārs ir līdz šim vieglāk uztveramā no Lantima filmām, salīdzinoši vēsāk skatāma antiutopiska melnā komēdija ar fabulas nosacījumu “ja 45 dienu laikā neatradīsi sev pāri, tevi pārvērtīs par dzīvnieku”. Tā ir filma, ko nihilistiski skeptiķi pilntiesīgi varētu kronēt kā pēdējo gadu labāko Valentīndienas skatāmvielu.

Kadrs no filmas "Omārs" (2015)

Savukārt Svētā brieža nogalināšana, ko daži mediji jau paspējuši nodēvēt par “feel bad movie of the year”, ir ne tikai sengrieķu traģēdijas idejas pārnesums mūsdienu nosacītās, šajā gadījumā amerikāņu ģimenes vidē, bet mēģinājums preparēt Soda un Likteņa matērijas visā to traģiskajā šķērsgriezumā. Gluži kā filmas pirmajā kadrā – pukstošas sirds operācijas tuvplānā.

Estētika un ētika

Režisora un viņa uzticamā scenārista Eftima Filipou filmu autor-rokraksta pazīme ir atsvešināts, nosacīts, mehānisks un formāls aktieru spēles stils un deklamējoša, stīva, brīžiem komiski bezjēdzīgu vai aptrulinoši tiešu dialogu, nevietā izteiktu neveiklu repliku izspēles maniere. Varoņi atrodas vakuumā, kā zem caurspīdīga laboratorijas kupola – dzīvas figūriņas kustas, runā, pat pārdzīvo, bet paliek atkarīgas no kādas augstākstāvošas varas. Šī spēles maniere kontrastā ar citiem, reālpsiholoģiskiem sniegumiem ir īsts malks svaiga gaisa, it īpaši tik virtuozā līmenī, kādā ar šīm monotonajām varoņa runas vai kustības izpausmēm tiek galā Kolins Farels.

Varoņu dzīvē savā ziņā visu nosaka rituāls, viņu ikdienas mehāniskā uzvedība.

Atstrādātas darbības un vārdi paliek tādi pat brīdī, kad situācija krasi mainās un Stīvena ģimeni sāk vajāt racionāli neizskaidrojams un neredzams lāsts. Laikam pats drūmākais ir tas, ka nekādu totālu līdzpārdzīvojumu un simpātijas mēs īsti nejūtam – abi, gan nepiekāpīgais Stīvens, gan arī Kidmenas tēlotā Anna ir salīdzinoši auksti un pragmatiski varoņi.

Cilvēka bezpalīdzība Likteņa vai augstāku spēku priekšā ir negrozāma, un Stīvens, kaut arī mēģina to atspēkot, tomēr ir spiests pakļauties. Filma, bez šaubām, raisa ne vienu vien ētisku jautājumu, pirmkārt jau par cilvēka iespējām izrīkoties ar cita cilvēka, vēl jo vairāk bērna dzīvi. Stīvens nonāk strupceļā, prasot savu bērnu skolas direktoram, kurš tad no viņiem ir labākais, un no malas atklājas absurdās situācijas komiskā puse. Arī paši bērni, izspēlē savas kārtis, kā mācēdami – no brīvprātīgas upurēšanās līdz pielabināšanai un paklausīgai izpatikšanai. Šautenei, kas vientuļi karājas pie pagraba sienas, beigu beigās tomēr jāizšauj. Un, ja jau Liktenis to prasa, jāsamierinās un izvēle jāuztic nejaušībai.

Sengrieķu traģēdijas pamatelementi ir prasmīgi integrēti filmas formālajā un saturiskajā ritējumā. Jaunais īru aktieris Barijs Keogans, kas atveido mentāli viegli atpalikušo pusaudzi Martinu, stāsta meta līmenī spēlē sūtņa, vēstneša lomu – viņš nav klasiskais ļaundaris, tikai nodod soda vēsti “no augšas” – no Dieva vai Likteņa. Šī odiozā personāža pārlaipni taktiskā uzvedība un izskats, aktiera neparastie sejas vaibsti un ērmoti plastiskās ķermeņa kustības, ir stindzinoši un biedējoši. Martins iemieso tos neērtos, hipnotizējošos baiļu pustoņus, kas neuzbrūk uzreiz, bet lēnā saspringumā slīd cauri visai filmai. Savukārt epizode ar Stīvena bezpalīdzīgā dēliņa Boba acīm aizskar jau pavisam citas, emocionālas stīgas.
Lantims savās filmās vienmēr īpaši uzsver cilvēka dabas fizioloģisko aspektu – viss seksuālais un anatomiskais tiek atklāts un bezkaislīgi reducēts līdz bioloģijas mācībgrāmatas tiešumam. Vai nu tā būtu pusaudžu pubertātes apspriešana pie vakariņu galda vai mehānisks sekss pirms miega, vai aina, kur skatītājam naturālistiski detalizēti liek vērot, cik asinskāri un neveikli Martins piebeidz spageti šķīvi.

Spriedzi notur arī neredzama spēka klātbūtne un, kā jau īstai traģēdijai pienākas, filmā ir nomaskēts sengrieķu Koris – šajā gadījumā gan Bahs ar Šūbertu, gan citas smeldzīgas simfoniskās izvirtības un “kā ar naglu pa stiklu” kakofonijas. Un jau minētā virs-dievības klātbūtne, kas vēro, kā tad tiek izpildīts Likteņa priekšnoteikums, - operators Timioss Bakatakis izmanto augstus filmējuma leņķus, slimnīcas garo gaiteņu perspektīvas un uzmācīgu sekošanu varoņiem pa pēdām.

Filma Svētā brieža nogalināšana ir stindzinoša kino pieredze. Jums gribēsies vai nu to aizmirst uzreiz, vai arī ātri iestāties Jorga Lantima filozofiskā absurda klubā, lai ar nepacietību gaidītu šī grieķu īpatņa nākamo izlēcienu.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan