Zīmīgi un laikam jau likumsakarīgi, ka šī filma iznāk tieši tagad, kad viens no būtiskajiem jautājumiem pasaulē ir – vai atgriešanās no kara vispār ir iespējama? Vēl nekad Odiseja pārdomas par morālu rīcību, ētiku un uzvaras cenu nav bijušas tik aktuālas kā šodienas realitātē.
“Kā man dziedināties?
Kā to paveikt, ja es nejūtu laika ritējumu?”
Leonards Šelbijs filmā Memento (2000)
Par kinoklasiķi dēvētais sers Kristofers Nolans savu Odiseju noskatīja jau 2004. gadā, īsu brīdi būdams iesaistīts filmas Troja / Troy scenārija attīstīšanā. To gan režisēja Volfgangs Petersens, kamēr Nolans strādāja pie Betmena renovācijas (Batman Begins, 2005). Varbūt labi, ka viņam ar Homēra Iliādu toreiz nekas nesanāca – toties tagad 22 gadus ilgā pieredze ar tehniski un saturiski sarežģītiem projektiem Nolanam ļāvusi īstenot līdz šim ambiciozāko Homēra Odisejas versiju.
Viss turpmākais raksturo jau ierasto globālo vērienu, kāds vienmēr piemīt Nolana filmām, – gan ažiotāža ap filmas tapšanu, gan obligātie slaveno cilvēku viedokļraksti un piparoti kultūrkari, gan skatītāju naids un absolūta sajūsma. Man personīgi šī režisora filmas nozīmē kino svētkus 20 gadu garumā, kopš ne īpaši legālos apstākļos iepazinos ar viņa Iluzionistu / The Prestige (2006). Šodienas pārsātinātajā “mazo ekrānu” burzmā reti izdodas notvert sajūtu, ka filma dzīvo prātā vēl ilgi pēc seansa beigām. Un pēc Odisejai veltītās gandrīz trīs stundu ilgas sēdēšanas šaurā krēslā, kas konkurē ar kluknēšanu lidmašīnas beņķī, ir arī mazliet skumji. Jo diez vai tuvākajos gados skatītājiem būs iespēja vērot vēl kādu šāda mēroga un izpildījuma kinoeposu.
Kā gan Nolanam izdodas arvien piesaistīt ne tikai skatītāju un kritiķu, bet arī kinopētnieku uzmanību? Viņa risinātās tēmas – nelineārs laiks, fragmentēta atmiņa, sievietes nāve, trauma un atgriešanās pie tuviniekiem – ir skrupulozi analizētas vairākās monogrāfijās un augstskolu pētnieciskajos rakstos, pārsteidzot ar jaunām atziņām un ideju savienojumiem. Šobrīd aktuālās filmas Odiseja sakarā interesants pētījums ir Stjuarta Džoija The Traumatic Screen. The Films of Christopher Nolan (Intellect, The University of Chicago Press, 2020). Odiseja te vēl netiek analizēta, taču tekstā apskatītais psiholoģiski traumētais varonis visu Nolana filmu kontekstā ir savā ziņā tas pats Odisejs – vīrietis, kuram vienmēr ir ko zaudēt un kurš ne vienmēr ir uzvarētājs, pat ja no malas izskatās citādāk. Varoņa atgriešanās ir tā pati sengrieķu “nostos” – tiklab Memento (2000), Gaja Pīrsa atveidotajam Leonardam caur atmiņas zudumu burtojot sievas nāves apstākļus, tāpat arī Odisejā, kur ierastās Itakas mājas ar sievu Penelopi, dēlu Telemahu un suni Argosu ir fiziski un mentāli traumatiska ceļojuma galamērķis.
Bet vai atgriešanās no kara ir iespējama?
To arī jaunākajā Nolana filmā Meta Deimona varonis jautā Annes Hetavejas atveidotajai Penelopei. Un – ja atgriezties var, tad kur un kādā veidolā? Ko kareivim nodara karš, kas savā būtībā ir civilā, ekonomiskā un ekoloģiskā katastrofa gan 2026. gadā, gan visos citos gados jau kopš laika gala? Zīmīgi, ka šī filma iznāk tieši šogad, taču tā nav un nekad nevar būt nejaušība. Vēl nekad Odiseja pārdomas par morālu rīcību, ētiku un uzvaras cenu nav bijušas tik aktuālas kā šodienas realitātē. Iespējams, sāpīgākais mūsdienu skatītājam ir apzināties, ka vēlmē postīt, atņemt un valdīt nekas fundamentāls šo 3000 gadu laikā nav mainījies.
Izrietot no šīs neapejamās atziņas, kurā balstīta filmas jēga, Odiseja vienlaikus piedāvā imersīvu kino pieredzi ar atpazīstamiem aktieriem, kas pašā pamatā tomēr ir mežonīgs audiovizuāls piedzīvojums, nevis militārā diskusija NATO gaiteņos. Skatītājs nevis vēro, bet “ir tur”, pateicoties IMAX 70mm analogajai kinolentei ar tās milzīgo izšķirtspēju un detalizācijas iespējām, kas, vienkāršoti runājot, oriģinālajā IMAX 70mm kinozālē demonstrē attēlu tik lielu, ka tas aizpilda laukumu no grīdas līdz griestiem. Tas ir piedzīvojums, ko ar uzticamu radošo grupu mūziķu, operatoru, producentu satvarā Nolans konstruē pēc aizgājušo laiku taktikas – tā, kā savus klasiskos grāvējus vēl pirms gadiem četrdesmit radīja Stīvens Spīlbergs, Stenlijs Kubriks un Ridlijs Skots. Viņi ir Nolana iedvesmas avoti un, kas nav mazsvarīgi, amata prasmes apguvuši pašmācības ceļā, tāpat kā Nolans, kurš pirmo filmu The Following (1998) uzņēma par paša naudu nedēļas nogalēs kopā ar draugiem, uz 16mm melnbaltās kinolentes. Tas ir nopietns autorkino pieteikums tobrīd vēl beznaudas apstākļos, bet pievēršanās lielbudžeta projektiem Nolana gadījumā nozīmē to, ka visam ir jābūt pa īstam. Īstas ir aktieru ciešanas uzņemšanas laukumā, īsts ir speciāli uzbūvēts kuģis bangojošā jūrā, tāpat augstākās kvalitātes kinoskaņa vietās, kur apskaņošana ir teju neiespējama; diskomforts Trojas zirga iekšienē, 45 minūšu gājiens kalnā uz filmēšanas vietu. “Īsts” ir arī Poseidona dēls, alas milzis Kiklops, kas veidots kā animatroniska lelle, nevis balstīts specefektos.
Šķiet, ka režisors par savu virzītājspēku izvēlējies apskaužamu spītību, ko, starp citu, var uzskatīt par viņa modus operandi – apejot Holivudas studiju sistēmas standartizēto skatījumu uz sižetu, ignorējot zaļā ekrāna digitālās iespējas, bet filmas mūzikā Holivudas klasiskās orķestra partitūras samainot uz modernām, konkrētām skaņu skicēm. Un pats svarīgākais –
Nolans kopā ar skatītāju ir sapņotājs, viņš nedomā, ka skatītājs ir muļķis, kas jāpiebaro ar kādas franšīzes ātrajiem frī kartupeļiem.
Taču, šo visu uzskaitot, rodas jautājums, gluži ekonomiski pamatots un loģisks, – cik ilgi Kristoferam Nolanam izdosies pretoties mūsdienu kinoindustrijas realitātei un vai gadījumā tomēr Odiseja nebūs “pēdējais sveiciens” kinomākslas tīrajam formātam?
Cerēsim, ka tā nenotiks, – galu galā, atmetot romantiku par kino amata maģiju kā vecajos laikos, tieši fakts, ka pilnīgi visas Nolana filmas ir studijai ienesušas vērā ņemamu naudu, būs galvenais iemesls, kāpēc režisors, iespējams, turpinās savu neprātīgo autorkino karuseli. (Tiesa, Nolans, spriežot pēc intervijām, izklausās paguris, kā jau tas bija gaidāms pēc deviņdesmit dienu ilgā, tehniski gandrīz neiespējamā filmēšanas maratona sešās pasaules valstīs.) Ja parēķina, taču pat kovida laika Tallinā uzņemtā spiegu drāma Tenet bija pelnītāja, par spīti 2020. gada mājsēdei, kas ieveda skuju takā daudzus izklaides uzņēmumus. Sinoptiķi lēš, ka pirmspandēmijas apmeklējuma līmeni kinoteātros diez vai izdosies sasniegt, taču patiesībā arī šis nav tiesa. Arvien vairākām filmām tiek noteikts ekskluzīvs laiks kinoteātra dzīvei, pat topošajai Grētas Gērvigas “atbildei” Odisejam – tā būs Netflix 2027. gada filma Nārnija. Burvja māsasdēls / Narnia: The Magician’s Nephew un to vispirms demonstrēs kinoteātros.
Globālais cepiens
Kā jau ievadā minēju, nav tā, ka Odiseja patiktu visiem uz planētas. Piemēram, kāpēc pret eposa interpretāciju tik asi iestājas tulkotāja Emīlija Vilsone, mūsdienu tulkojuma versijas autore? Un nevis vienkārši kritizē, bet skaidri pasaka – viņai būtu kauns Odisejas scenāriju saukt par savu. Kāpēc cilvēki tā raizējas par filmas vēsturiskajām neprecizitātēm, norādot uz eposu kā nepārprotamu vēsturisko dokumentu, kāds tas nemaz nav? Kur palikuši sengrieķu dievi un kāpēc Helēnu atveido melnādainā aktrise, kenijiešu izcelsmes Lupita Njonga?
Žurnālista Gustava Terzena vārdiem runājot – notiek “globālais cepiens”. Jau minētajā filmas apskatā, kas publicēts izdevumā The London Review of Books, mūsdienās slavenākā Odisejas tulkotāja Emīlija Vilsone, klasiskās filoloģijas profesore Pensilvānijas universitātē, režisoram pārmet katastrofālu eposa sižeta reducēšanu, sakot, ka “filmai trūkst psiholoģiska, emocionāla, politiska un ētiska dziļuma”, ka “ēdiens izskatās briesmīgi” un “varoņiem trūkst motivācijas”. Vēl viņai nepatīk, ka Trojas zirgam nav riteņu, jo tad kādā veidā tas nokļuva piekrastes smiltīs, taču ne jau atlidoja ar dronu?
Vilsones nevainojami uzrakstīto, humoristisko pasāžu, kuru caurauž autores paštaisnums un pasīvā agresija, uz paklāja izsauc amerikāņu autore Džoisa Kerola Outsa, rakstot „kritiku par kritiku”. Viņasprāt, Vilsone pārāk bargi kritizējusi literārā avota interpretāciju Nolana izpildījumā, Outsa šajā tekstā saredz trampiskas intonācijas un pārākuma demonstrāciju. Īlonam Maskam un Trampam nepatika, ka Helēnas lomas atveidotāja ir tumšādaina aktrise, tāpēc Masks piedāvā līdz gada beigām radīt īsto Odisejas versiju, ko ģenerēs viņam piederošais mākslīgā intelekta rīks Grok. Ko gan mēs iesāktu bez šo bagāto, ietekmīgo un tomēr aprobežoto personu rasistiskajiem un ksenofobiskajiem uzskatiem… tomēr tiem piekrīt nomācoši liels skaits pašmāju skatītāju (par to pārliecināmies sociālajos tīklos). Pārsteidzošā kārtā šī filma ar milzīgu finansiālo ietekmi, šobrīd jau trīskārt atpelnot 250 miljonu ASV dolāru ieguldījumu, kalpo par savdabīgu sabiedrības spoguli, kurā katrs ierauga sev tuvāko, tātad – sevis paša atspulgu.
Odisejas popularitāti veicina arī netipiski plašā preses kampaņa, aktieriem detalizēti izklāstot filmas uzņemšanas izaicinājumus un īpašu vērību pievēršot skaņas celiņam, operatora darbam, filmēšanas vietām – tātad tapšanas stāstam, kas tieši šoreiz ir īpaši svarīgs tieši kino kā amata kontekstā. Mazliet neparasti ir vērot, ka daudz kur piedalās pats Nolans, kurš līdz šim bijis savrupa personība, nemaz tā nedāļājot aizkulišu stāstus, kur nu vēl atklājot personiskas detaļas par savu dzīvi.
Parastos apstākļos mēs nekad neuzzinātu, ka filmas tapšanu iedvesmojis arī režisora suns, kafijkrāsas labradors Čārlijs –
viņa ienākšana ģimenē, kuru jau pametuši visi četri Nolana bērni, kalpojusi par būtisku pagrieziena punktu Odisejas sižetā, nolemjot īpaši izcelt Itakas karaļa suņa Argosa likteni, kas literārajā avotā netiek izvērsts.
Mārketinga kampaņu papildina modes namu sponsorētie darījumi ar sarkano paklāju iznācieniem tematiskajos filmas apģērbos (vēl viena pēdējo gadu tendence), notiek arī īpaši kūrētas fotosesijas.
Pateicoties šai aktīvajai burzmai, es uzzināju, piemēram, ka galvenās lomas izpildītājs Mets Deimons šo darbu uzskata par grūtāko līdzšinējās kinokarjeras laikā – filmēšanas apstākļi lietainajā Islandē vai Marokas tuksnesī, jūrās un īstās kalnu pilīs Itālijā bijuši drastiski smagi; tomēr tie saliedējuši filmas komandu, padarot to par ciešu fanātu kopienu – līdzīgi aizrautīgu, kāds ir arī pats Nolans. Interesanti, ka pat tāda kalibra vīriešu kārtas aktieris kā Deimons pilnīgi godīgi atzīst – vecumā 50+ tik lielas galvenās lomas iegūšana ir ārkārtīgi rets gadījums, katrā ziņā tas nav nekas pašsaprotams (un te būtu jārunā par kinoindustrijas eidžismu, kas skar visus dzimumus). Psihopāta Antinoja lomas atveidotājs Roberts Patinsons uzsver, ka režisoram ļoti garšo melnā tēja, kuras temperatūra parasti ir bijusi uz applaucējumu robežas, spriežot pēc termokrūzes garaiņiem. Savukārt Džons Leguizamo, kurš filmā atveido uzticamo cūku ganu Eimiju, piemin monstrozo darbu, ko veicis operators Hoite van Hoitema (pie tā vēl atgriezīšos).
Spriežot pēc reklāmas kampaņas, filmas mārketinga vadītājiem licies būtiski uzsvērt tieši darba tapšanas tehnisko pusi – kaut vai to, ka filmēšana notikusi grūti pieejamās vietās, kur nemaz tā nevar vienkārši aizbraukt pafilmēt, – piemēram, Nestora ala Grieķijā. Kā viena no darbības vietām tika izvēlēts arī viduslaiku cietoksnis Castello di Santa Caterina Faviņjanas salā Sicīlijā; tur nebija iespējas izveidot piebraucamo ceļu, tādēļ aparatūru pārveda ar helikopteriem, bet aktieri mēroja kājām 45 minūtes ilgu ceļu pa kalnu. Diskutabla ir Rietumsahāras teritorijas iekļaušana filmējamo lokāciju sarakstā, savs sakāmais bijis arī grieķiem, kurus neapmierina tautiešu mazais īpatsvars aktieru rindās. Katrā ziņā polemika ap tērpu autentiskumu, scenāriju un visu pārējo tikai vēl vairāk uzpūš globālo burbuli, bez kura Odisejai nebūtu šādu panākumu.
Komanda kā kopiena
Daudzkārt minētās “Nolana filmas”, pēc būtības ir uztveramas kā ciešas autoru kopienas kopdarbs Nolana dibinātās producentu grupas Syncopy paspārnē kopš 2001. gada; laika un prāta mežģu rēbusi ir iekodēti pat uzņēmuma logotipā. Režisora darbošanās paša veidotā un kontrolētā uzņēmumā (protams, sadarbībā ar lielajām filmu studijām) ir veiksmes atslēga viņa autonomi radošajam ceļam, kas turpinājās ar The Prestige, Betmena triloģiju, Pirmsākumu / Inception (2010), Caur zvaigznēm / Interstellar (2014), tuvojoties nosacītajai kara triloģijai ar Denkērku / Dunkirk (2017) un, visbeidzot, Openheimeru / Oppenheimer (2023). Tieši atombumbas tēva eposs deva Nolanam iespēju turpmāk prasīt liela mēroga budžetu, balstoties uz uzticības kredītu ar septiņiem Oskariem svarīgās pozīcijās, arī par labāko filmu un režiju. Oskarus saņēma arī operators van Hoitema un zviedru izcelsmes komponists Ludvigs Goransons, nu jau arī Odisejas mūzikas autors. Visi šie ir atslēgas cilvēki, kuriem kopš Openheimera pievienojās arī mākslas departamenta vadītāja, dizainere Ruta de Jonga, un viņas portfolio jau nu nerada nekādus jautājumus. Rutas de Jongas fantāzijas lidojums ir atbildīgs par to, cik krāšņi izskatās no īpaši viegla materiāla būvēts Trojas zirgs, Itakas pils, kuģi un ostas. Tas viss tiek darīts, lai aktieru apdzīvoto vidi Odisejas pasaulē padarītu īstu, ne dekoratīvu un fizisku.
Nolana sadarbības partneru lokā ir Pols Tomass Andersons, Džordans Pīls, Terenss Maliks – daži no šiem autoriem arī paši strādā ar IMAX tehnoloģijām. Un, manuprāt, Odisejas absolūtais meistarības kalngals ir tieši Hoites van Hoitemas visuresošā IMAX, 130 kilogramu smagā analogā kamera ledusskapja mērogā, kuru viņš, kā tagad iztēlojos, visur stiepis uz saviem būdīgajiem pleciem vai pārvietojis kopā ar sešu cilvēku komandu; viņš šo kameru beidzot izmantojis visā filmas garumā, ne tikai lielajiem skatiem. “Kamera, kas nepieļauj melus,” tā to raksturo van Hoitema. Šis holandiešu izcelsmes operators, kurš vizuāli izskatās pēc sirma milža, ir studējis Lodzas filmu skolā, kuras absolventu loks ir jau leģendārs; tā savā paspārnē izaudzinājusi spēcīgus poļu kino meistarus – starp tiem ir Romāns Polaņskis, Andžejs Vajda, Kšištofs Keslovskis.
Operatora IMAX kamera, kas padarīta klusāka ar speciāli radītu kameras kasti, seko aktierim maksimāli pa pēdām un padara iespējamus šos neaizmirstamos, emocionālos tuvplānus, kur aktieru mikromīmikai ir tikpat liels spēks kā milzu jūras briesmoņiem. Var tikai apbrīnot operatoru grupas spēju darboties mērkaķa ātrumā, kad pēc trīs minūšu kadra ir jāpārlādē filma, kas prasa aptuveni 20 minūtes, bet šajā gadījumā vēl divtik mazāk laika.
Visbeidzot, šī būtu cita filma, ja tai nebūtu Ludviga Goransona eksperimentālās, tumsnējās un dažbrīd klaustrofobiskās skaņu partitūras, kuru pašlaik var brīvi noklausīties arī Spotify. Pilnīgi noteikti ir skaidrs, ka komponists jau atkal pretendēs uz Oskaru; viņš to jau ir saņēmis par Openheimeru, reibinoši ķerto zombiju mūziklu Grēcinieki / Sinners (2026) un iepriekš arī par Black Panther (2019) Viņš savā ziņā ir Hansa Cimmera pēctecis, Goransona mūzika nav sajaucama ar kādu citu; komponists konsekventi eksperimentē ar seniem instrumentiem un mūsdienu producēšanas tehnoloģijām, pilnīgi atsakoties izmantot orķestra pavadījumu, kas noteica gaumi Holivudas 20. gadsimta filmu mūzikā. Goransona vadībā Odisejas mūzika ir stabils filmas varonis, tikpat klātesošs katrā detaļā, bronzas gongiem un aulām iepildot mitoloģisku dvašu pasakainās dabas ainavās.
Sievietes un suns
Viena no Nolana filmu dīvainībām ir tāda, ka sieviešu varones – sievas, mīļākās vai mūzas – viņa filmās mirst vai jau ir mirušas. Visbiežāk viņu seksualitātes aspekti sižetā nekādi neizspēlējas, kalpojot par tādu kā vīrieša morālo kompasu, rēgu vai sirdsapziņas atblāzmu, kā kuru reizi, par to vairāk jājautā Nolana psihoterapeitam. Vēl ērmotāk, ja dzīvību sievietes sev atņem pašas, jo ir sajukušas prātā no skumjām vīrieša dēļ. Piemēram, filmā The Prestige Rebekas Holas atveidotā varone ir iluzionista Alfrēda sieva. Viņa, visbeidzot sapratusi, ka Alfrēds viņu vairs nemīl, pakaras viņa darbnīcā.
Paldies, ka Odisejā gandrīz visas sievietes ir dzīvas,
turklāt man gribas uzteikt pilnīgi katru no šīm brīnišķīgajām filmas aktrisēm. Gan Annes Hetavejas Penelopi, gan Šarlīzes Teronas vientuļnieci Kalipso un Zendajas Atēnu, gan, neapšaubāmi, Samantas Mortones Kirki. Viņa ir viena no aktrisēm, kurai karjeras laikā izdodas spīdēt galvenokārt otrā plāna lomās, bet viņas izpildījumā nav tādas “mazas” aktierspēles. Divas Oskaru nominācijas dažādos gados aktrisei nenesa gaidītos zelta vīriņus, bet varbūt tieši 2027. gadā pienāks viņas īstais laiks.
Vērtējot Anni Hetaveju, mazliet traucēja salīdzinoši nesen iznākusī Sātans Pradas brunčos 2, kur jau atkal atgriežas Hetaveja, tāpēc dažos brīžos kļuva grūti nošķirt modes žurnālisti no Itakas karaļa sievas, bet tas ir sīkums. Nepelnīti mazs ekrāna laiks ticis Lupitas Njongas Helēnai un pavisam niecīgs Mijai Gotai kalpones lomā – šai aktrisei, kura pēdējos gados ir kļuvusi par ekscentrisku šausmu filmu karalieni, Odisejā vispār nav, ko darīt. To visu saku, par kontekstu ņemot filmas gandrīz triju stundu ilgumu – tādā tomēr prasītos smalkāka varoņu sabalansētība.
Un ko gan teikt par Metu Deimonu? Man viņš vienmēr ir paticis, jau kopš Krietnā Vila Hantinga / Good Will Hunting (1997), droši vien, pateicoties aktiera vienkāršības šarmam un piezemētajam raksturam arī ārpus kadriem. Nav tā, ka visiem aktieriem ir jābūt lieliskiem cilvēkiem, taču viņa gadījumā tas nozīmē iespēju strādāt pie prasīgiem režisoriem, kuriem nebūs jākrāmējas ar dīvām. Un tāds viņš arī šķiet – pieejams žurnālistiem, draudzīgs un izturīgs vīrietis.
Visas pasaules sirsniņas nododu Eliota Peidža Sinonam, Odiseja uzticamajam biedram, kurš tika upurēts Trojas iekarojuma vārdā. Aktieris publiski gājis cauri dzimuma identitātes kraujām un ielejām un pašlaik ir viens no redzamākajiem LGBQT+ pārstāvjiem kinoindustrijā.
Ja jums pietika pacietības, lai izlasītu šo faktoloģiski blīvo pārspriedumu par filmu, varbūt ievērojāt, ka pieminēju Nolana suni. Ne velti. Režisors intervijās stāsta, ka Odisejā sunim Argosam vēlējies piešķirt lielāku lomu, nekā to, starp citu, iecerējis Homērs. Jau pirmajās ainās kucēns kļūst par uzticamo Odiseja medību biedru un vēlāk, būdams slims, kurls un uz nāves robežas, Argoss gaida saimnieku atpakaļ. Cauri kareivja posttraumatiskā sindroma murgiem un atkarībām no lotosa zieda, cauri vainas apziņām, paša nodevību un tapšanu nodotam, cauri zaudētiem gadiem, nevajadzīgām asins izliešanām un morāles sagruvumam Odiseju nenosodot sagaida tieši suns, kurls un akls. Argosa pasaulē ir atgriezies tuvākais cilvēks, kuru suns, atkal saticis un atpazinis, var atstāt dzīvo pasaulei, lai pelnītā mierā nogrimtu mirušo Aīda valstībā. Un ar to, pilnīgi iespējams, viss ir pateikts.
