KINO Raksti

“Vanda” un Barbara. Pagrieziena punkts kinovēsturē

17.11.2026
“Vanda” un Barbara. Pagrieziena punkts kinovēsturē

Režisore un aktrise Barbara Lodena savā īsajā mūžā uzņēma tikai vienu spēlfilmu, kas rādīja neparasta tipa “varoni” un apsteidza savu laiku, tāpēc palika nesaprasta. Pusgadsimtu vēlāk skaidri redzams, ka filma “Vanda” ir svarīgs pavērsiens kino vēsturē, un beidzot tā sasniedz arī Latvijas kinoekrānus.

Šobrīd bez Barbaras Lodenas (1932–1980) filmas Vanda / Wanda (1970) pieminēšanas, šķiet, būtu neiespējami runāt ne tikai par sieviešu kino un feministiskā kino kanonu, bet arī par amerikāņu neatkarīgā kino un Jaunās Holivudas / New Hollywood vēsturi. Filmas un tās autores, aktrises un režisores Barbaras Lodenas likteņa peripetijas ir bijušas gana sarežģītas un dramatiskas. 31. Venēcijas kinofestivālā Vanda saņēma balvu kā labākā ārzemju filma un kļuva par kritiķu jūsmas objektu – tiesa gan, nevaram nepieminēt, ka ietekmīgā The New Yorker kinokritiķe Polīna Kāla pamanījās Vandu raksturot kā “pasīvu, noplukušu lelli” un “skumju un dumju padauzu”, bet filmā paustās patiesības – kā “pārāk sīkas un neizteiksmīgas”. Pēc četrdesmit gadiem viņas kolēģis Ričards Brodijs rakstīs Vandas reabilitācijas eseju Bringing Wanda Back, atgādinot, ka arī kritiķi kļūdās.

Tikmēr Vanda, stāsts par apmulsušas un dzīvē apmaldījušās jaunas sievietes gaitām ar apbružātu Pensilvānijas strādniecības apkaimju ainavu fonā,  tā arī paliks Barbaras Lodenas vienīgā režisētā filma. Viņa mirst 48 gadu vecumā pēc vairākus gadus ilgas cīņas ar krūts vēzi, vien pēdējā gadā vairs nepaļaujoties tikai uz alternatīvās medicīnas metodēm un piekrītot ķīmijterapijai. Vēl pēdējos dzīves mēnešos Lodena mēģina izrādi Off-Off-Broadway teātrī un piedalās režisores Katjas Raganelli TV dokumentārajā filmā Es esmu Vanda / I am Wanda (1980), kurā redzama baleta nodarbībā sava deju pedagoga vadībā.

Barbara un Merilina

Barbaru Lodenu mīl salīdzināt ar Merilinu Monro un Džonu Kasavītisu; abus salīdzinājumus tikpat labi var pieņemt, kā noraidīt.
Kas attiecas uz Kasavītisu – jā, varam meklēt un atrast līdzības abu kino estētikā – cinema verité iedvesmotu piegājienu materiālam, dokumentālu, autentisku vidi, it kā improvizētas mizanscēnas un dialogus (lai gan Kasavītisa mizanscēnas un dialogi vienmēr bijuši labi sagatavoti un izmēģināti), taču līdzības ir vairāk ārējas, tāpēc

nav nekāda attaisnojuma vienas, bet savrupas un kinovēsturē īpašas filmas režisori Barbaru Lodenu mēģināt definēt caur atpazīstamāku režisoru vīrieti.

Starp citu, Kasavītiss nebūt nav vienīgais un galvenais vīrietis, caur kuru mēģināts rāmēt Lodenu vai stāstīt viņas stāstu – galvenais vīrietis ir ievērojamais amerikāņu režisors Elija Kazans, Lodenas otrais vīrs, kurš abu attiecību līkločiem sniedzis savu versiju (patiesībā tā ir arī vienīgā versija) gan savos memuāros Dzīve / A Life (1988), gan autobiogrāfiskajā romānā Vienošanās / The Arrangement (1967), kuru pāris gadus vēlāk Kazans pats arī ekranizēja. Galveno varoni – Kazana alter ego Ediju Andersonu – atveidoja Kērks Daglass, un sākotnēji viņa mīļākās loma bija paredzēta tās prototipam – proti, Barbarai Lodenai, kura visu mūžu neesot Kazanam piedevusi, ka viņš Barbaru nomainīja ar Feju Danaveju.
Nezinu, vai iejaucās režisora intuīcija, producentu kaprīzes vai Kosmoss, kurš it kā zinot labāk ne tikai to, ko mums vajag, bet arī, ko nevajag, tomēr galu galā Lodenai tika aiztaupīta šī egocentrētā dubultā personiskās dzīves ekspluatācija, kam gala rezultātā bija diezgan apšaubāms sakars ar mākslu vai pat radikālo atklātību kā estētisku paņēmienu.

Savukārt iemiesošanos Merilinas Monro tēlā Artura Millera lugā Pēc krišanas / After the Fall (1964) Elijas Kazana režijā var uzskatīt par Barbaras Lodenas kā teātra aktrises zvaigžņu stundu, kas atnesa viņai Tonija balvu. (Vispār jau lugā galvenās varones vārds ir Megija, un lugas autors Arturs Millers, viņš arī Monro trešais vīrs, iestudēšanas laikā apgalvo, ka luga nav par Merilinu, bet neviens viņam netic.)
Lodena identificējās ar Merilinas likteni arī ārpus lomas un skatuves, saskatot līdzības abu bērnībā un jaunības gados – abas cēlušās no trūcīgas, provinciālas vides, izjukušām un disfunkcionālām ģimenēm, dzīves ceļa un karjeras izvēlē abas vadīja un motivēja sapnis par slavu, novērtējumu un atzinību, un, to sasniedzot, abas atklāja, ka nedrošības un vientulības sajūtu tā nekompensē un nemazina.
Gan Monro, gan Lodena ceļu uz slavu un iedomāto piepildījumu sāka jau agrīnos gados, vispirms kā modeles – pin-up girls – plakātu meitenes, ņēma aktiermeistarības, runas un dejas stundas, un visu dzīvi palika atkarīgas no dažādiem mentoriem un “koučiem”. Abas sevi uzskatīja par Metodes aktrisēm, taču aktrises profesija sākotnēji nebija profesionāls mērķis, bet dzīves sarežģīto jautājumu risināšanas iespēja. Vai ilūzija. Raganelli filmā Lodena atklāj, ka izrādē izjutusi nesen aizgājušās dīvas pieredzi personiski – par sevi nepārliecināta, nedroša jauna sieviete, bez izglītības, aizmugures un stabiliem plāniem, bet ar ļoti spēcīgu vajadzību būt pieņemtai un mīlētai. “Es biju Merilina,” apgalvoja Barbara, bet tieši tāpat viņa apgalvos, ka ir Vanda. Savā ziņā to varam izskaidrot arī kā metodi, ar kuru režisori, kam ir aktiera pieredze, tuvojas tēlam.

Barbaras un Merilinas vizuālo un biogrāfisko līdzību, protams, redz un izmanto arī režisors Kazans, viņu asimetriskais slepenais romāns jau ir sācies. Savos memuāros Kazans atzīmē, ka abas, Barbara un Merilina, “bijušas “klejotājas” un nākušas no teju identiskas bērnības pieredzes”, savukārt par “klejotājām” viņš dēvē “daudzās jaunās sievietes, kuras dreifēja pa Ņujorku – neaizargātas, bez patvēruma un vīriešu cietsirdīgi izmantotas.” Arī Vandu viņš raksturos kā “klejotāju”, kas, ļaujoties straumei, dreifē no vienas vietas uz citu – tāpat kā Barbara jaunībā. Dreifē kā atlūza straumē, kādā sarunā tiks precizēts.

Vandu ne tikai režisēt, bet arī nospēlēt Barbarai būs svarīgi arī tāpēc, ka viņa negrib, lai Merilinas atveidojums paliek viņas kā aktrises augstākais punkts. Un, iespējams, respektablo slaveno vīriešu radītajā izrādē viņa nejūtas pateikusi visu par savu Merilinu –  blondo un glamūro skaistuli, Holivudas studiju sistēmas pēdējo lielo superzvaigzni, neskaitāmu “vīrieša skatienu” iekāres un jaunu meiteņu naivu sapņu objektu. Barbara zina – noņemot Merilinas emblemātisko virskārtu, atklāsies Vanda.

Dreifējošā Vanda

Mazbudžeta Vanda tiek uzfilmēta uz graudainas 16mm kinolentes cinema-verité stilā, dažādi avoti  un atmiņu versijas liecina, ka tas noticis sešu, septiņu vai desmit nedēļu laikā Konektikutā un Pensilvānijā. Filmēšanas grupu veido četru cilvēku komanda – scenārija autore, režisore un arī titullomas atveidotāja Barbara Lodena, operators un vēlāk arī filmas montāžas režisors Nikolass Proferess, gaismotājs un skaņu ieraksta operators Larss Hedmans, un vēl arī plaša profila asistents. Grupas kodols jeb puse – Barbara un Proferess – dara visu filmēšanai nepieciešamo – gādā par kostīmiem, rekvizītiem, grimu, Barbara arī gatavo grupai ēdienu. Vairāk vai mazāk piedalās arī Kazans, kuram Konektikutā ir īpašums, viņš uzņēmies gan bērnu pieskatīšanu, gan automašīnu un gājēju aizturēšanu filmēšanas laikā. Vēlāk, jau pēc Lodenas nāves, intervijā Margaritai Dirasai, kura ir sajūsmā par Vandu un vēlas to promotēt – respektīvi, ar savu vārdu rekomendēt auditorijai Francijā –, Kazans stāsta, ka pirmā scenārija versija nākusi no viņa, un laukumā viņš palīdzējis “režisēt ekstras” – filmā, izņemot galvenās lomas, bija iesaistīti neprofesionāli tēlotāji, kas tika atrasti turpat uz vietas.

Filmas titulvarone Vanda ir jauna sieviete no nabadzīga ogļraču apvidus, jau vairāku bērnu māte, kura ārēji pasīvi, bet iekšēji izmisīgi meklē, kur sevi likt, līdz pieķeras kādam Denisa kungam, sīkam lūzerīgam bandītēnam (lomā spilgts Maikls Higinss, otrs profesionālais aktieris šajā filmā). Denisa kungs ir nožēlojams un biedējošs vienlaikus, pret Vandu izturas dominējoši, necienīgi un brutāli izmanto viņu diletantiski izplānotā bankas aplaupīšanā, bet Vandai tā ir vismaz kaut kādu attiecību forma, caur kuru gūt piederības un identitātes sajūtu un nejusties pilnīgi vienai šai pasaulē.

Filmas aprakstos tradicionāli tiek vēstīts, ka Vanda ir pametusi ģimeni un bērnus, kamēr filmā mēs redzam vīrieti tiesas zālē, kurš pieprasa šķiršanos no Vandas. “Es nebiju pietiekami laba,” tā šo situāciju komentē Vanda, kura ir nolemta dreifējošās liktenim, kamēr ar viņas bērniem klēpī sēž jau cita jauna sieviete, kuru viņas vīrs apprecēs pēc šķiršanās. Sievietes ir aizstājamas. Viņu vārdi nav svarīgi – Denisa kungs pat necenšas tēlot interesi un atbildēt uz Vandas jautājumu: “Denisa kungs, vai jūs negribat uzzināt manu vārdu?”

Filmas idejas aizmetnis Lodenas apziņā bija aizķēries jau pirms gadiem desmit, kad viņa avīzē izlasījusi rakstu par kādu bankas aplaupīšanas lietu, kurā netieši un pasīvi iepīta jauna sieviete Alma Melone. Kad tiesnesis viņai paziņojis notiesājošo spriedumu, jaunā sieviete tam no sirds pateikusies. Lodenu uzrunājusi situācijas paradoksalitāte – sieviete pateicas vīrietim, kurš ierobežo viņas autonomiju un atņem brīvību, bet Almā tas izraisa atvieglojumu un pateicību, jo viņa tāpat nav sapratusi, ko ar šo brīvību īsti iesākt.
Iespējams, šī netiešā interpretācijas iespēja veidoja problemātiskas attiecības ar sava laika feministisko recepciju, tāpat kā galvenā varone – pasīvā, bezpalīdzīgā Vanda, kas labprātīgi vēlas un spēj eksistēt tikai vīrieša skatienā. Vanda nenāk no sieviešu tiesību kustības, kas 70. gados bija savā pilnbriedā, viņa nav iedvesmojošā, spēcīgā sieviete, kas saceļas pret patriarhālo sistēmu; Vanda ir sieviete, kas neapzinās savu pakļauto un atkarīgo stāvokli, un uz to skatītājiem nepārprotami nenorāda arī režisore (kā, piemēram, tas notiek britu tā sauktajās kitchen sink realism drāmās). Vandai nepiemīt ne kripatiņas rīcībspēka, un tas liek daļai skatītāju, arī Polīnai Kālai, dusmoties uz Vandu – “skumjo, dumjo lelli” –, vai pat secināt, ka sievietes instrumentalizācija un pakārtotība vīrieša vajadzībām ir ontoloģiska norma, dabiskā lietu kārtība, nevis sociāli konstruēta asimetrija. Varam arī piesaukt jau krietni palietoto teicienu par to, kā izcili mākslinieki apsteidz savu laiku, jo Lodenas gadījumā šis teiciens ir patiess –

ar ambivalento Vandas tēlu Lodena patiešām izrādījās priekšā savam laikam un pat sava laika feminismam.

Intervijās Lodena iebilst pret Vandas reducēšanu līdz aprobežotībai un bezpalīdzībai, skaidrojot, ka tā nav Vandas brīvās gribas izvēle, bet sociāli iemācīts apziņas stāvoklis: “Vanda vispār nav sagatavota dzīvei – nabadzīga, bez izglītības, ļoti jauna apprecējusies, ar vairākiem bērniem, dziļi ievainota – viņai vienkārši nav pieredzes vai modeļa, kā sekot pašai savām vēlmēm.” Sadzirdēt savas vajadzības taču nav viegli, ja esi iemācīta pakārtot tās citu vēlmēm un gaidām.

No jauna atklājot

Kino pētniece Berenise Reno, viena no Vandas un Lodenas vēlreizatklājējām pēc divdesmit gadu aizmirstības perioda, savā brīnišķīgajā esejā Für Wanda (2004) raksta: “Lodenas jaunais kinoveidošanas stils ieveda viņu neskaidrā, nenoteiktā teritorijā – noklusētas apspiestības zonā, kas tik bieži ir raksturojusi sieviešu stāvokli; teritorijā, kurā vīriešu kārtas autori –  arī labvēlīgi noskaņotie – ir ieskatījušies tikai pa retam un vienīgi no malas. (..) Filmas Vanda vēsturiskā nozīme slēpjas tieši šajā krustpunktā – balstoties savā personīgajā pieredzē, Lodena vēlējās parādīt, ko nozīmē būt traumētai, atsvešinātai sievietei, nevis radīt “jauno sievieti” vai “pozitīvo varoni”.”

Vandas eksistences, vides un tēlu noplukušas, neestetizētais autentisms maldīgi vedina filmu skatīt kā reālismu un sociālu drāmu, kamēr subjektivitāte, fragmentārisms, vides un tēlu abstrakcija, arī filmas klusums un lēnīgums norāda uz tās piederību modernisma lasījumiem. Droši vien šodien arī vairs nav vērts apspriest mēģinājumus filmu traktēt kā “mīlas stāstu” vai variāciju par Boniju un Klaidu. Vandas tēla reprezentācija kinopētniekiem joprojām ir noslēpums – kamēr Margareta Dirasa uzsver nepārtrauktību un distances neesamību starp autori, aktrisi un tēla reprezentāciju, beļģu kinoteorētiķis Dirks Lauvaerts saka: “Vanda nereprezentē ne mātes, ne mūsdienu sievietes, ne upurus. Nekādas reprezentācijas nav. Izrādās, Vandas nemaz nav.” Vanda ir neredzamā sieviete, izolēta no sabiedrības un no sevis pašas, neiederīga visur un nepiedroša nekam – dreifējoša, klejojoša, peldoša, ceļojoša.

Filma Vanda neapšaubāmi ir ietekmējusi klejojošo (sic! – wanderer) sieviešu subžanru, no Šantalas Akermanes Es, tu, viņš, viņa / Je, tu, il, elle (1974) līdz Anjēzes Vardas Klaidonei / Vagabond (1985), kuras franču nosaukums Sans toit ni loi – Bez pajumtes un ārpus likuma man šķiet vispārinoši precīzāks).
Tomēr tieši Barbaras Lodenas Vanda iezīmē pagrieziena punktu sieviešu kino vēsturē.

Filmas Vanda seansi kinoteātrī Kino Bize – 20., 21. un 22. novembrī

Avoti:

# - Brody, Richard. Bringing Wanda Back. The New Yorker, 29.08. 2010.
# - Duras, Marguerite and Elia Kazan. Conversation on Wanda. Comparative Cinema No 8. (Pirmpublicējums Cahiers du Cinéma, 1980).
# - Gorfinkel, Elena. Wanda’s Slowness. Enduring Insignificance. On Women's Films: Across Worlds and Generations. NY & London: Bloomsbury, 2019.
# - Kazan, Elia. A Life. New York: Alfred Knopf, 1988.
# - Kael, Pauline. Eric Rohmer’s Refinement. The New Yorker, 13.03.1971. 
# - Lauwaert, Dirk. Wanda… Pieejams: https://www.sabzian.be/text/wanda
# - Reynaud, Berenice. Für Wanda. The Last Great American Picture Show. Amsterdam: Amsterdam University Press, 2002.
# - I am Wanda (1980). Dokumentāra filma, rež. Raganelli, Katja.

Filmas kadri - no kinoteātra "Kino Bize" publicitātes materiāliem

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds