Turēdamies pie Riga IFF domas, ka „laiks ir vienmēr”, abi ar jauno kinofanu, manu pirmklasnieku, noskatījāmies vairākas festivālā iekļautās filmas – šoreiz pilnmetrāžas programmu “lielajiem bērniem”.
Programmas Kids’ Reel piedāvājuma klāstā filmas izvēlējāmies, kā jau nereti tas mēdz būt, pēc saistošākā nosaukuma un tēmas; salasījām šādas – itāļu režisora Stefāno Čipāni Mans brālis - supervaronis!, Beļģijas autora Olivjē Peirū Kosmopuika un poļu režisora Mariuša Paleja filmu Melnās dzirnavas. Pēc filmu noskatīšanās šķiet - mūsu atlases kompozīcija no plašā Riga IFF piedāvājuma ir nudien izdevusies, tā arī tematiski veido saspēles un sakarības, dodot jaunas iespējas kopā ar bērnu apspriest lielus un ne vienmēr iepriekš skaidri pārdomātus jautājumus.
Mans brālis - supervaronis! / Mio fratello rincorre i dinosauri
Filma, kuras oriģinālnosaukums ietver dinozauru dzenāšanu (un tā ir ļoti mīlīgi, tieši un pārnestās nozīmēs izspēlēta kadrā), ir visreālistiskākais darbs mūsu izlasē, turklāt ne tikai tāpēc, ka veidots pēc jaunā rakstnieka Džakomo Macariola pašas pirmās grāmatas. Tas ir vecākā brāļa stāstījums par dzīvi jaukā itāļu ģimenē, kurā jaunākais brālis piedzimst ar “vienu hromosomu vairāk” jeb Dauna sindromu. Protams, varētu sagaidīt, ka filma kā ar pirkstu acī bakstīs iejūtību, pieņemšanu un “iekļaujošu sabiedrību”, taču tā gluži nenotiek. Drīzāk sabiedrība un pieņemšana (brīžam katra atsevišķi) ierāpjas mūsu sirdīs ar degunradzi rokā un nevaldāmiem jokiem, vai arī parādās šaipus ekrānam sēdošo vecāku bažīgajos skatienos.
Mazais Džo piedzimst, atklādams savu citādību, bet tikai uz mirkli pazib jautājums – kā ģimene (un pasaule) spēs viņu pieņemt? Cits pēc cita veidojas pieņemšanas pakāpieni – sākot no vecāku samierināšanās ar visiem ārstu prognozētajiem, visai drūmajiem scenārijiem un beidzot ar ģimenes pārējo bērnu attieksmi pret jaunpienācēju. Abas vecākās māsas ieņem rūpju un aizbildnieciskuma pozīciju, bet trešais bērns, brālis Džakomo, kurš vairāk par visiem ir gaidījis mazo supervaroni, veido savu stāstu un redzējumu par Džo (vēlāk – šeit pietuvojoties aizkadra realitātei – arī YouTube kanālu ar un par brāli). Šis stāstījums ir gan saikne starp abiem brāļiem, gan, tā reizumis liekas, satur kopā visu ģimeni un arī brāli “iestāsta iekšā” pārējā pasaulē – viņš ne mirkli nav kļuvis par neredzamo bērnu.
Idille, kādu savā prātā veido vecākais brālis, ieplaisā tad, kad viņš sasniedz pusaudža vecumu.
Vajadzība iekļauties vienaudžu lokā un izrauties no “Džo lielā un drošā brāļa” statusa, kas viņam tik sirsnīgi pielipis, zēnam kļūst būtiskāka par ierastajiem ģimenes rituāliem un atvērtību.
Režisora Stefāno Čipāni filma, piedāvājot pusaudža dzīves redzējumu niansētā pietuvinājumā, tomēr neiekāpj pavisam tumšajās zonās – tajās, kuras gan diemžēl iepazīst ne viens vien jauns cilvēks, lai cik mīloša būtu ģimene, no kuras viņš nācis. Tomēr veiksmīgā aktierspēle, patiesa pārtapšana par līdz šim ērto vecāko brāli, kuram pēkšņi vairs nekur un nekas nav ērti, ir “nostaigāšana pa maliņu”, kas skatītājam liek manīt, ka arī visi nelāgie scenāriji tepat ap stūri vien ir. Tikai īstajā brīdī piedzīvoti cilvēciskas komunikācijas klikšķi ļauj brāļiem Džakomo un Džo palikt ar veselu ādu un možu dvēseli.
Šī noteikti ir filma arī par sarunāšanos un par maziem rituāliem, kas savā ērmībā ļauj izturēt arī nenotikušas sarunas – un nejusties izolētam. Vēroju bērna reakciju, skatoties filmu, – Džo Dauna sindroms viņā neraisīja ne bailes, ne atsvešinājumu no pārdzīvojuma, mazais dinozauru pavēlnieks nelikās arī žēlojams. Tiešums, ar kādu Džo dodas pretī pasaulei, audzē drosmi un enerģiju mums pašiem, pat ja zinām, ka neesam supervaroņi.
Filmas seanss Riga IFF programmā Kids’Reel – svētdien, 24. oktobrī, 11:00 tiešsaistē, biļetes ŠEIT
Kosmopuika / Spaceboy
Šī filma savukārt aizlidina mūs, skatītājus, uz astoņdesmitajiem gadiem ar saknēm vēl senāk, pirmajos kosmonautu sasniegumos, kas šajā filmā parādās gan kā jau ierasti mitoloģizētu sižetu klātbūtne, gan gluži realitātei pietuvināta sižeta līnija – lūk, vienpadsmit gadus vecs zēns, lūk, viņa tētis, astrofiziķis, kurš strādā observatorijā un, ciktāl mums zināms, plāno doties kosmiskajā misijā. Šīs filmas galvenais varonis Džims ir sapņotājs, taču sapņo viņš par gluži īstām lietām. Piemēram, par kāda pulkveža Džozefa Kitindžera lēcienu no 31 km augstuma, ko būtu tik jauki atkārtot jaunās skolas fizikas konkursā.
Neprātīgu ideju un prāta uzvaras saspēle caurvij šo filmu – zinātkāriem bērniem tā var kļūt arī par visvismīļāko filmu ne tikai festivālā, bet visā līdzšinējā dzīvē. Skolas ainas, iejušanās, draugu meklēšana – tik daudz kur apcerētas un paredzamas lietas, taču režisors un aktieri tās priekšstata mums nesamocītā un visnotaļ ticamā veidā.
Iedvesma kā pārsteigums sev un citiem – lūk, kaut kas tāds, kas bērnu filmās nav tik bieži redzēts.
Drosme, jā, bet iedvesma un degsme – tās nav pašsaprotamas bērnu tēlu šķautnes, vismaz ne tajās filmās, ko varu iedomāties un atcerēties. Šī filma atstāj tik daudz vietas cerībām un ticībai saviem spēkiem, ka liekas – mans pieredzes šķūnis tikko kļuvis lielāks (vai arī tam, gluži kā filmā, ir izlidošanai atverams slīpņu jumts!).
Kad Kosmopuika beidzās, uz bērna jautājumiem atbildēju ar asarās aizsmakušu balsi. Tas nekas, ka dažas epizodes filmā šķiet tik saldas, ka pretī pasniegt varētu vien Foresta Gampa šokolādes konču kasti – pārdzīvojumam ir gana plašs spektrs, lai par pieaugušā asarām nebūtu jākaunas.
Astoņdesmitajos augušie un citu vecumu kinofani izbaudīs arī to filmas slāni, kas bērniem sākotnēji paliek apslēpts, – saspēles ar Stīvena Spīlberga pēdām kinovēsturē un burvīgas pasāžas par to, kā bērni, citi skolas konkursa dalībnieki, būtībā izgudro sociālos tīklus un komentēšanas funkciju internetā, bet projekts nesaņem lielu atzinību, jo “šis nu reiz ir pilnīgi sadomāts, ir nu gan bērniem iztēle!”. Šī ir filma, ko es labprāt skatīšos vēlreiz, ja tāda iespēja būs; un, ja mums tad uzspiedīs reklāmu pauzes, no kā festivāls šobrīd pasargā, tajās varēšu sapņaini pārlasīt gravitācijas likumus, lai dzejas hēlijs mani pavisam neatrauj no zemes.
Filmas seanss Riga IFF programmā Kids’Reel – sestdien, 16. oktobrī, 13:30 tiešsaistē, biļetes ŠEIT
Melnās dzirnavas / Czarny mlyn
Šis kinostāsts acumirklī pārceļ tuvāk “mūsu Eiropas daļai”, proti, aicina ielēkt Polijas mazpilsētas ainavā un būt gatavam uz visu, ko piedāvā “mūsu Eiropas daļas” kino attiecības ar realitāti. Bērni, kam jātiek galā pašiem, – cik izplatīts sižets, no Lindgrēnas Pepijas līdz Neiburgas Tillei. Vecāki, kas aizgājuši, miruši, neizprotami izgaisuši, zuduši… Šīs filmas galvenajam varonim Ivo, aptuveni 11–12 gadus vecam zēnam, arī ir jātiek galā pašam, lai gan mīlošā un sevi pilnībā ziedojusī mamma ir turpat blakus – rūpēs par mazo māsu, kuru invaliditāte padara par visulaik klātesošu un (gandrīz) mēmu liecinieci pagalma bērnu dzīvē notiekošajam – līdz brīdim, kad sižeta pavērsiens uz fantastiskas fabulas pusi ļauj māsai īstenot savu lomu un parādīt pārcilvēcisku spēku.
Melnās dzirnavas ir pamesta raktuvju ēka kādā no daudzajām Polijas mazpilsētām, kas gadiem nodrošinājušas valsti ar resursiem, izsūcot dabas krājumus un cilvēkus gluži tukšus. Marčina Ščigela pusaudžu fantasy romānā, kas ir šīs filmas pamatā, Ivo tētis devies peļņā uz Norvēģiju; filmā ir skarbāk, tur ģimenes laimīgie laiki beidzas ar brīdi, kad tētis, raktuvju pārvaldnieks, dodas degošajā ēkā atpakaļ, lai pārliecinātos, ka visi citi no tās tikuši ārā. Ēkā notiek sprādziens, un vairākiem miestiņa bērniem sākas īstenība bez tēviem. Tēva simboliskais risinājums režisora Mariuša Paleja filmā ir ambivalents un baiss; tomēr neticamā kārtā smagi samudžinātā “tēva līnija” filmā tiek arī atrisināta, un atvadīšanās, kas ļautu dzīvot tālāk palicējiem, izrādās iespējama.
Filma akcentē pusaudžu pamestības tēmu, neizrotājot attēloto ikdienu ar pārlieku jaukiem priekšstatiem par to, kā īsti savu laiku pavada bērni, kam lāga nav ko darīt un nav, kur iet.
Taču arī poļu režisors neiedziļinās ļaunākajās versijās par to, kas šādos miestos mēdz notikt, bet ļauj ritēt vēstījumam, kurš, radot tirpoņu uz ādas, savieno realitāti un mistisko, metaforisko. Filma gan tāpat ir gana baisa – mums šis bija kinopiedzīvojums, ko slēdzām ārā un atkal atgriezāmies pie tā vienā vakarā vairākas reizes, jo tomēr gribējās zināt, ar ko tas viss beigsies, bet pa vidam vajadzēja izrunāt satraucošākās lietas un apsvērt savas scenārija versijas. Fantastikas elementi filmā ir piemēroti jaunāko sākumskolas klašu bērniem, savukārt metaforiskais slānis, manuprāt, nolasāmāks būs agrīnā pusaudžu vecuma skatītājiem.
Melnās dzirnavas kādudien sāk pievākt no mājām lietas un priekšmetus – ar dažādu sīku un lielu krāmu palīdzību taču notiek mūsu ikdiena. Taču dzirnavu atklātā aina ir netīkams spogulis – izrādās, arī vecāki var pazust tāpēc, ka strādā lietu dēļ, var kļūt nepieejami, neuzrunājami, neaizsniedzami. Šī līnija filmā vienubrīd no pieaugušā skatpunkta šķiet kaitinoša, savukārt bērna skatījumā tai ir pilnīgas tiesības būt – laikam arī tā viņi mūs redz salūzušu dzirnavu spārnu ēnā.
Vairākas šāgada Riga IFF filmas bērnu auditorijai paver ceļu jaunām, cilvēciskākām supervaroņu tēmas transformācijām. Jāgaida turpinājums – bērnos un kinematogrāfijā.
Filmas seanss Riga IFF programmā Kids’Reel – svētdien, 17. oktobrī, 16:30 tiešsaistē, biļetes ŠEIT