Titros rakstīts: „Filma balstās uz patiesiem notikumiem.” Bet Andrievs Niedra savulaik teicis: „Reālie fakti vēstures ainavu var stipri izmaitāt. Rakstniek, novāc tos, un tauta tevi sapratīs!” (Nemiera ceļi, 1908). Starp šīm galējībām mēģina līdzsvaru noturēt režisora Dzintara Dreiberga jaunā filma.
Neliela sportiski vēsturiska ievada atkāpe. Sasniegumi sportā nenoliedzami ietekmē sabiedrību – lielvalstīs dzīvojošajiem apliecina dzimtenes varenību, mazajām tautiņām silda sirdis ar lepnumu, ka arī mēs kaut ko varam. Okupācijas gados gan nekādus nacionālos pašapliecinājumus nepropagandēja, svarīgas bija tikai lielās padomju tautas kopīgās uzvaras, tomēr Latvijas sportistu panākumi mūs priecēja gan lielvalsts čempionātos, gan arī PSRS izlases sastāvā aiz robežām. Komandu sporta veidos bez nacionālo republiku talantiem iztikt nevarēja, īpaši jau basketbolā. Ar īpašu pacilātību sportisti piedalījās PSRS Tautu spartakiādēs, kuras kopš 1956. gada rīkoja reizi četros gados, – tie bija retie gadījumi, kad varēja startēt zem Latvijas karoga (protams, ar piebildi „padomju sociālistiskā republika”). Pirmajā Tautu spartakiādē basketbolā uzvarēja Latvijas vīriešu izlase, sievietes palika otrās. No šīs izlases izveidoja arodbiedrību sporta biedrības Daugava sieviešu meistarkomandu, kas turpmāk piedalījās valsts klubu meistarsacīkstēs.
1957. gadā PSRS sporta un fiziskās kultūras pārraudzītāji izlēma, ka sports jātuvina darbaļaudīm, un sporta spēļu komandas no biedrībām Daugava, Spartaks u. c. tika piesaistītas konkrētiem uzņēmumiem, kas drīkstēja sportistus arī materiāli atbalstīt. Rīgas Spartaks kļuva par VEF komandu, bet no Rīgas Daugavas radās basketbola komanda TTT (atšifrējumā – Tramvaju un Trolejbusu trests, tāda kā mūsdienu Rīgas Satiksme). Šī komanda kļuva leģendāra ar savām uzvarām daudzu gadu garumā ne tikai PSRS, bet arī Eiropas mērogā.
Tas bija fenomens, kas piesaistīja režisora Dzintara Dreiberga uzmanību, un viņam basketbols nebūt nav sveša lieta, jo puikas gados trenējies Valtera Basketbola skolā, bet, kā pats saka, pietiekami ātri sapratis, ka citi ir labāki, un pārorientējies. Ir vērts atcerēties, ka vēl pirms Dvēseļu puteņa Dzintars Dreibergs uzņēmis divas basketbolam veltītas pilnmetrāžas dokumentālās filmas – VEF 54. sezona (2014) un Sestais spēlētājs (2016). Abām scenāriste bija Ligita Lukstraupe; tagad sadarbība turpinājusies, veidojot stāstu par unikālo sieviešu komandu TTT un tās panākumu nozīmi nacionālās pašapziņas spēcināšanā okupācijas režīma apstākļos.
Filma par savu basketbola komandu, valsts izlasi – pirmajiem Eiropas čempioniem –, Latvijā iznāca jau 2012. gadā. Skatītāji Aigara Graubas Sapņu komandu 1935 uzņēma ar patiku, kritika – neviennozīmīgi, jo atrada, kur piesieties. Kaimiņi lietuvieši, kuru sasniegumi basketbolā nav mazāki un jaunajos laikos pat neapšaubāmi lielāki, tajā pašā gadā laida klajā dokumentālu lielfilmu Cita sapņu komanda / The Other DreamTeam (rež. Mariuss Markēvičs) par savu vīriešu izlasi, kas 1992. gadā Barselonas olimpiskajās spēlēs izcīnīja bronzas medaļu. 2022. gadā igauņu režisors Ove Mustings debitēja režijā ar filmu Kalev par pēdējiem PSRS čempioniem vīriešu basketbolā 1991. gadā, kad Latvijas un Lietuvas komandas jau bija beigušas spēlēt lielvalsts čempionātos. Trenera Jāka Salumeta vadītās komandas līdera Sergeja Babenko lomā spēles un intrigu garšu izbaudīja mūsu Jēkabs Reinis, kurš tagad filmā par TTT spēlē galvenās varones vīru, bet par fiziskās sagatavotības treneri Kalev bija pieaicinājuši lietuvieti Pranu Mickeviču (Andris Keišs). Tāda neliela basketbola priekšvēsture Baltijas valstu kinematogrāfijā.
Jau savā pirmajā spēles kino darbā Dvēseļu putenis (2019) Dzintars Dreibergs parādīja, ka viņa attieksme pret vēstures faktiem ir tuvāka rakstnieka un politiķa Andrieva Niedras ieteiktajai pieejai – reālās vēstures norises, kas neatbilda iecerei, tika pakārtotas filmas idejiskajai ievirzei. No režisora kā demiurga viedokļa tā bija brīva cilvēka, neatkarīga mākslinieka stājai atbilstoša rīcība, kas tika novērtēta ar publikas un kritikas gandrīz vienbalsīgu atzinību.
Nav jābrīnās, ka jaunākajā filmā pašapziņā nobriedušais mākslinieks iet to pašu ceļu, kas jau reiz atnesis panākumus, tomēr negribu piekrist, ka tas būtu vienīgais un pareizais ceļš.
Filmas pamatstāsts ir par izcilo basketbolisti Dzidru Uztupi Karamiševu (1930–2014), PSRS izlases saspēles vadītāju, kuras vecākais brālis Ēriks Uztups bijis leģionā un pēc kara kā basketbola amatierkomandu treneris darbojies Anglijā. Tas bija fakts, par ko tolaik basketbola aprindās neviens pat nenojauta. Čekai gan viss bija zināms. Stāstā iekļauti arī smeldzīgi atmiņu mirkļi, kad brāli gandrīz vai piespiedu kārtā paņem un aizved leģiona vervētāji. Māte, Lidija Uztupe (lomā Rēzija Kalniņa), drošības labad vēlāk pieņem, ka dēls ir miris, bet māsa Dzidra turpina cerēt, un vēlme tikties ar brāli kļūst par galveno motīvu, kas piešķir jēgu treniņiem un sportiskajām cīņām. Jūtu strāvojumu spēcīgi atbalsta Lolitas Ritmanis melodisku ilgu piesātinātā mūzika; komponistes sadarbība ar Dzintaru Dreibergu bija veiksmīga arī iepriekšējā filmā Dvēseļu putenis.
Patieso notikumu rāmis
Patieso notikumu balsta rāmja viena mala ir 1957. gada oktobris. Dzidra Karamiševa, neraugoties uz čekas pretestību, spēlē PSRS izlases sastāvā II pasaules meistarsacīkstēs basketbolā sievietēm, izlases galvenais treneris, igaunis Johans Lisovs par viņu galvojis. It kā jau trīskārtējo Eiropas čempioni (1952, 1954, 1956) vajadzētu laist braukt uz turnīru bez piekasīšanās, bet lieta tāda, ka līdz šim minētie čempionāti notika PSRS sadraudzības valstīs, taču tagad spēles būs aiz „dzelzs priekškara” – Brazīlijā. Vai tikai sportiste negribēs aizlaisties pie vecākā brāļa „brīvajā pasaulē”?
Tāpēc, lai it kā ciešāk piesietu Dzidru padomju Latvijai, iepriekš bija jāizpilda divi nosacījumi – jāiestājas komjaunatnē un jāapprecas. Par Dzidras vīru kļuva Aleksandrs Karamiševs (lomā Jēkabs Reinis), PSRS izlases autorallists, turklāt ģimenes situācija strauji mainās – Dzidra vemj jau filmas sākumā, un kino tradīcijā tā ir skaidra liecība par grūtniecību. Brazīlijā jau nekas vēl nav redzams, tikai pēc pretinieces trieciena Dzidra bažīgi paveras uz savu vēderu. Bet pie gaidāmā bērna mēs vēl atgriezīsimies. Spēlēs Brazīlijā Dzidra Karamiševa ne ar ko īpaši neizcēlās, un PSRS izlase zaudēja amerikānietēm ar 48:51. Cīņas dramatismu režisors gan atstāj aiz kadra, toties redzam, ka čekas pārbaudījumu sportiste iztur.
Atgriežoties Rīgā, sovetiski krāšņajā Spilves lidostā Dzidru sagaida jaundibinātā TTT komanda un tās centrā – talantīgā jaunpienācēja Skaidrīte Smildziņa (lomā Evelīna Otto, Latvijas jaunatnes un pieaugušo izlases basketboliste, šobrīd turpina izglītoties un spēlēt ASV). Ar čekas pūlēm un aizrautību esot radīta īsteni latviska komanda, kas kaut daļēji ar savām uzvarām spēšot remdēt apspiestā nacionālisma sāpi. Rūpes par jaundibināto komandu bija uzņēmies entuziastiskā Aleksandra Zālīša vadītais Tramvaju un trolejbusu trests, droši vien ne jau bez sporta funkcionāra Maigoņa Geistarda un basketbolam simpatizējošā ietekmīgā valstsvīra Miervalda Ramāna iesaistes. Dabiski, ka par čekas līdzdalību Paula Strazda personā uzzinām tikai filmā.
No šā brīža sākas filmas autoru pacēliens pāri smacīgajām dzīves reālijām. Lai gan fantāzijas lidojums jau bija iesācies Brazīlijā, kur gluži negaidīti sastopam PSRS izlases personālā nez kāpēc iekļauto Paulu Strazdu (lomā Artūrs Skrastiņš), kuram savu kvēlā nacionālista sirdi nācies gadiem ilgi slēpt tramīga, bet pašapzinīga čekista veidolā. Turpmāk filmas veidotāju radītais Strazds ir visur klāt, kā tāds ļaunais gars, kas, velnam kalpodams, grib labu savai tautai, vairākkārt atgādinot nepatīkamus procentus par krievu pieaugošo īpatsvaru Rīgā. Paula Strazda prototips esot ievērojamais latviešu ekonomists, LZA Ekonomikas institūta direktors Pauls Dzērve (1918–1961), kurš pretojies Latvijas pārkrievošanai ar industriālajiem viesstrādniekiem, no amata ticis atcelts nacionālkomunistu vajāšanas laikā un drīz vien neskaidros apstākļos gājis bojā autoavārijā uz dzelzceļa pārbrauktuves.
Patieso notikumu otra balsta mala nav skaidri nosakāma, jo filmas veidotāji gan rāda precīzus spēļu rezultātus, taču neatklāj, kad spēle notiek un kur; reizēm tie ir tikai autoru iztēles radīti notikumi. Radošam garam taču nav nekādu vēstures gaitas noteiktu robežu, un izdomātam stāstam ir pašam savas likumības. Lai jau lido fantāzija ar tiem zelta spārniņiem, ja nacionālais gars un nacionālais lepnums tiek godā celts, tikai vienu lietu, cerams, pats Dzintars Dreibergs gribētu atsaukt. Proti, filmā ietvertā vēsturiskā TTT spēle ar ASV izlasi it kā notiek Parīzē, turnīrā par godu 30. gadadienai kopš fašisma sagrāves, tātad 1975. gadā (!!?). Vajadzēja vairākkārt noskatoties pārliecināties, vai tiešām filma tā apgalvo! Protams, skatītājs, kurš ar saviļņojumu sekojis intrigai ar brāli un priecājies par mūsu komandas triumfu, gadu nesakritībai droši vien nepievērsīs uzmanību. Bet man jāpievērš, lai kā negribētos.
Un tagad par bērnu. Vīram, kurš Dzidru sagaida pēc turnīra (tātad 1957. gada novembrī), viņa pavēsta, ka ir gaidībās. Reālajā dzīvē Dainis Karamiševs nāk pasaulē gan tikai 1958. gada oktobrī, bet tas neattur Dzidru trenēties kā apsēstai, lai varētu spēlēt TTT sastāvā Tbilisi 1959. gada PSRS ziemas čempionātā, jo uzvarētājkomanda spēlēs Eiropas kausā, kura izcīņa notikšot Parīzē. Šeit filmas autori sāk risināt savu pasakaino vēstījumu – par bērnu, kurš gadiem ilgi nepieaug. Jau lidojis kosmosā Gagarins (1961. gada aprīlī), jau Mežaparkā TTT un talcinieku uzcelts brīvdabas stadions (1962. gadā), jau uzvarēta ASV izlase (1961. gadā), bet bērniņš joprojām zīdainīša veidolā bērnu ratiņos. Varētu jau pieņemt, ka tie ir tikai prātu izkūkojuša kritiķa sīkumainie vērojumi, kas lieki apēno autoru pausto ideju par nesalaužamo tautas pretestības garu, par sapņa noturību, neraugoties uz tīkla uzliktajiem žņaugiem; varētu jau domāt, ka filmai ir sava, mākslas likumībām pakļauta laiktelpa… ja ne autoru demonstrētā TTT komandas tikšanās ar kosmonautu Gagarinu Parīzē. Tātad laiks tomēr rit.
Feļetoniskas ironijas manierē
Vispār laikmeta raksturojumu režisors Dreibergs galvenokārt risina feļetoniskas ironijas manierē, kas ietver faktūru un kontekstu pārspīlējumus, līdzīgus tiem, kā padomju kinematogrāfijā rādīja kapitālistiskās sabiedrības trūkumus un darbaļaužu ciešanas. Ironijas straume kulminē, Strazdam lepni izrādot Karamiševu ģimenei piešķirto dzīvokli jaunajā mājā. Tomēr atmosfērā pie Gaisa tilta pēc Pirmā maija demonstrācijas iegadījusies īsti sulīga epizode – pieviltās Krievijas imigrantes (Jekaterina Frolova) agresīvais uznāciens, kurā eksplozīvo jūtu dabiskums pārsniedz demonstratīvo nacionālisma izpausmju spēku.
Protams, epizode Mežaparkā pēc uzvaras pār Ļeņingradas ASK, kad runas koris „Latvija! Latvija!” pārmāc PSRS himnu, saviļņos ikvienu tautieti. Tāpat kā uzvarētājas TTT komandas brauciens mājup uz pilsētu – tur izdevies radīt atmosfēru, kas tuva noskaņai tramvajos pēc dziesmusvētkiem.
Pieņemsim, ka vēsturiskās tematikas filmās autoru fantāzija var pietiekami brīvi lidināties virs realitātes lauskām, tomēr ne filmas māksliniece Laura Dišlere, ne kostīmu atveidotāja un saskaņotāja Sandra Sila to nevarēja atļauties. Ne tikai basketbolistes attiecīgi jāieģērbj, vēl arī 50. gadu tērpi jāimitē lielām publikas masām gan Mežaparkā, gan t. s. Parīzē. Arī Karamiševa autiņš bijis jāgrimē pēc iespējas nolaistāks. Jāteic, ka mākslinieces filmas vidi radījušas gandrīz autentisku; pavisam skumji kļūst, redzot, kādā drausmīgā pagraba ūķī jādzīvo PSRS izlases sportistes ģimenei. Situācija radīta nepārprotama, operatoram Valdim Celmiņam atlicis tikai to pietiekami krēslaini uzfilmēt.
Daudz vairāk pūļu bijis jāpieliek spēles laukumā, un tur, pateicoties kameras dinamismam, izdevies notvert gan kustību straujumu, gan fiziskas sadursmes, raušanu aiz krekla, ciešu pretinieka segšanu, – tādu fizisko biezokni cīņā zem groza nav gadījies redzēt nevienā no basketbolam veltītajām Latvijas vai Igaunijas spēlfilmām.
Trenerim Oļģertam Altbergam (Gatis Gāga) gan loma pārāk pieticīga, arī Silvija Ravdone, PSRS izlases spēlētāja, kļuvusi gandrīz vai nemanāma, pat titros nav izlasāma, lai gan TTT spēlē ar ASV viņa faktiski bija starp labākajām punktu guvējām. Dreiberga leģendā viņa tomēr nav tikusi – vai arī vienkārši netiek vārdā nosaukta.
Čeka un čekisti šoreiz ir tādi, kā jau elles kalpus parasti rāda. Tikpat augstprātīgi un rafinēti, ja vajag – rupji, ja vajag – laipni. Tādas laikmeta pakaļas zīmes. Pretīgi, bet pārliecinoši. Īpaši jau Krasnovs (Arturs Smoļjaņinovs), kurš „aizdomīgo” Dzidru Karamiševu neizlaiž no acīm līdz pat filmas beigām.
Galveno lomu izpildījums filmā ir augstā līmenī. Ne jau tikai ar apgūtajām basketbola spēles prasmēm valdzina Agnese Budovska galvenās varones Dzidras tēlā; viņā ir garīga plastika, neiztērēts sirds siltums un spēja ieturēt distanci, kur tas vajadzīgs. Aktrises skatiens liek noticēt tēla īstenībai, pat par spīti situācijas neticamībai. Evelīnai Otto, protams, ar bumbu apieties nebija jāmācās, drīzāk bija jāapvalda savas sportiskās prasmes. Un lielu aktiermāku no viņas neviens neprasīja – pārsvarā piespēles, un tās viņa prot. Bija taču vērts veltīt laiku filmai – kad vēl varēs tādu pieredzi iegūt! Noteikti jāuzteic aktieru atlases režisore Gunita Groša – šeit ir trāpīts mērķī.
Jādomā, ka jauniem ļaudīm filma ies pie dūšas, unikālās TTT leģendas kairinājums nevar neiesvelt nacionālā lepnuma kaismi. Grūtāk būs tiem, kuri gājuši kādreiz skatīties TTT spēles, stāvējuši ārpusē pie sporta zāles Klijānu ielā un kopā ar citiem, kas pārpildītajā namā nav iekšā tikuši, klausījušies pa logu ziņotos rezultātus; grūtāk tiem, kuri Mežaparka brīvdabas laukumā Eiropas kausa finālspēlē brīnījušies, ka tāda līmeņa spēle notiek tik pieticīgā laukumā. Atmiņa reizēm traucē un neļauj sekot režisora fantāzijai. Jaunieši bez senām padomjlaiku atmiņām šoreiz būs ieguvēji. Lai viņiem prieks!
