“Tie, kas zina, kā jātaisa kino, nez kāpēc nevar viņu uztaisīt. Tāpēc tā ir veca lieta – tie, kas zina, kā jātaisa, tie lasa lekcijas (un raksta rakstus – K.B. iespraudums), un tie, kas nezina, tie taisa kino.” Tā Simtgades filmas Laika tilti procesā reiz teica režisors un operators Ivars Seleckis, un turpina „taisīt kino”.
Latvijas simtgades filmu programmā Turpinājums esot bijis vienīgais kinodarbs ar nākotnē, nevis pagātnē vērstu skatu. Nākotne, laiks un dokumentālista ētika ir, iespējams, būtiskākās perspektīvas, caur kurām paraudzīties uz šī projekta otro filmu jeb Selecka sīkvelu, kā to vairākkārt intervijās, kas iesildīja pirmizrādi un meistara 90. jubileju, jau silti un sirsnīgi nodēvējis abu filmu galvenais operators Valdis Celmiņš. Te viņš, protams, atsaucas uz Ivara Selecka iepriekšējiem slavenākajiem darbiem – trim Šķērsielas filmām, kas arī no reizes uz reizi atgriezās pie jau iepazītiem, iefilmētiem un iemīlētiem varoņiem. Seleckim piemīt īpaša spēja ar viņiem gan sadraudzēties, gan iespēju robežās uzturēt attiecības arī daudzus gadus pēc filmu tapšanas. Kāpēc? Nu, tāpēc, ka viņš savus varoņus ciena.
”Daudzās filmās redzu, ka cilvēks ir tikai materiāls,” man kādreiz teica Seleckis. “Bet tam cilvēkam pēc tam ir jādzīvo!
Svarīgi, kāds ir filmas pēcefekts un kas tad galu galā ir primārais – režisors un viņa iecere vai cilvēks?”
Zīmīgi, ka filmas Turpinājums. Pieaugšana pirmizrādē uz skatuves kāpa kāds vecs vīrs, apsveica Ivaru dzimšanas dienā un uzdāvināja gleznu. Neviens īsti nesaprata, kas viņš tāds, kamēr Ivars pats publikai paskaidroja – tas ir kādreizējais filmas varonis, šķiet, Aleksandrs – vēl no Valmieras meiteņu (1970) laikiem, un abi vēl aizvien draudzējoties…
Kolektīvs
Te nu atkal jāatgādina sev un citiem, ka jaunā filma Turpinājums. Pieaugšana nav Ivara Selecka filma vien, bet gan kolektīvs kopdarbs. Plecu pie pleca ar vecmeistaru filmu režisējis un montējis jaunākās paaudzes (vai vismaz „pusvidējās paaudzes jaunākā gala”) režisors un montāžas režisors Armands Začs. Kopā viņi un visa pārējā komanda, cik var noprast, apēduši pudu sāls – īpaši pie montāžas galda –, un savērpuši jaudīgu, skaistu un sirsnīgu kinolenti (atvainojiet šo anahronismu) par pieciem Latvijas bērniem, kurus pirmoreiz iepazinām jau pirms septiņiem gadiem, tiem uzsākot skolas gaitas un ļaujoties filmēties vesela gada garumā.
Zane, Gļebs, Kārlis, Anastasija un Anete mīt atšķirīgās sociālās vidēs, viņiem ir atšķirīga rocība, ģimenes, skolas, pulciņi un attiecības, bet viņi visi ir gudri, veseli, skaisti un talantīgi nu jau pusaudži / jaunieši – mūsu ideālā nākotne, kas apdzīvo vai apdzīvoja dažādus Latvijas novadus (laiki mainās, un arī varoņi maina savas dzīvesvietas). Šis gan nav apstāklis, kas būtu padarījis dzīvi vieglāku viņu dokumentētāju komandai. Proti, te jums nav nekāda Vācijas mazpilsētas skolas klase kā vācu projektā Bērni no Golcovas / Die Kinder von Golzov (1961–2007), uz kuru kā vienu no galvenajiem projekta koncepta iedvesmas avotiem atsaucas producents Gints Grūbe. Šeit visi ir cits ar citu nesaistīti, ar savulaik īpaši pieaicinātās sociālantropoloģes Daces Dzenovskas palīdzību mērķtiecīgi atlasīti jauni cilvēki, kas dokumentēti sarežģītā un hormonu vētru plosītā vecumā.
Tas, ka viņi izkaisīti pa attālām Latvijas malām, neapšaubāmi apgrūtina un sadārdzina “ilgstošā novērojuma metodi”, kādu vismaz savos jaunības un brieduma gados līdz perfekcijai bija izstrādājis Ivars Seleckis un viņa līdzgaitnieki, – tā ir šādu poētiskas ievirzes filmu galvenais trumpis. Taču Kārlis, Zane, Anete, Gļebs un Anastasija noteikti ir šo pūļu vērti, tāpat kā viņu mājas un filmā iekļautās Latgales un Vidzemes augstienes ainavas, kas simtgades vēriena projekta uzstādījumu – nosacīti šķērsgriezt Latviju un tajā augošo nākotni – atmaksā ar uzviju. Ainavu skaistums brīžiem liek aizrauties elpai. Tāds ir, piemēram, top kadrs, kur Kārlis stāv sniegota pakalna galā, un debesis ar zemi savieno bieza mākoņu vērpete. Tajā brīdī iestājas kosmoss, un gribētos, lai tas ilgst un ilgst, tik skaists tas ir un tik iederīgi apcerīgs filmas citkārt raitā ritma diktētajā tekstūrā.
Uzreiz jāpiebilst, ka vizuālās valodas un attēla kvalitātes ziņā operatoru grupa un pēcapstrādes meistari ir nostrādājuši vairāk nekā godam. Ir vēl vairākas neaprakstāmi skaistas epizodes, piemēram, Anastasijas pirmais uznāciens, ganot pa mežu kaziņas, kur emocionālo virsotni palīdz uzbūvēt arī Kārļa Auzāna “pasaku mūzika”; vai arhīva kadrs no pirmās filmas, kur mazā meitenīte sastopas ar zirgiem sniegotā laukā.
Ir vēl kāda vizuāli krāšņa epizode, kurā Gļebs kopā ar tēti nirst ezerā, taču man tā šķiet saturiski lieka, bremzē filmas ritmu un pašmērķīgi atrāda profesionālos muskuļus. Rodas sajūta, ka epizodes filmēšanā ieguldītie resursi nav ļāvuši atteikties no šī National Geographic līmeņa dārlinga. Taču ir iespējams, ka citiem skatītājiem šīs epizodes jēga nolasās labāk nekā man. Piemēram, kā Gļeba centieni atrast telpu, kur izbaudīt kaut nedaudz tās brīvības, kuras viņam pietrūkst ikdienas dzīvē. Tomēr arī ezera dibenā viņu galu galā sagaida tur nez kāpēc novietotā ofisa replika.
Laikmeta zīmes
“Nav iespējams uzņemt filmas nākamajām paaudzēm vai tiem, kas dzīvos vēl pēc gadiem simts. Mēs nezinām kā viņi domās, mēs nezinām, cik ātri viņi domās un par ko interesēsies,” tā filmā Laika tilti saka cits dokumentālā kino grands, Ivara Selecka igauņu kolēģis Marks Sosārs. “Cilvēki vienmēr ir radījuši mākslu saviem laikabiedriem, izsakot domas un sajūtas, kas nozīmīgas viņiem pašiem, viņu kopienām un viņu pasaulei.”
Ko tad par šo laiku no saviem skatpunktiem vēsta filmas autori?
Ir lietas, kas tieši vai netieši ataino mūsdienu Latvijas īpatnības, un ir būtiski tās piefiksēt.
Mēs redzam, ka skolās, ko vēl nesen sauca par „krievu skolām”, ar vēl pavisam nelunkanām mēlēm, bet tomēr skolotāji un skolēni sarunājas latviski; ka tā sauktie klases vakari vairs nenotiek deju un diskotēku veidā, tomēr hrestomātiskās kantrī grupas Apvedceļš ievērojamākās dziesmas ir arī Rīgas jauno dīdžeju pleilistēs. Ka visādās anglijās ekonomiskajā trimdā aizdzītie latvieši sāk pamazām atgriezties un spēj izdzīvot arī Latvijā. Tas gan vēl paliek uz jautājuma zīmes, jo nav saprotams, kur īsti atrodas sākotnēji zoomā uznirstošais Anetes tētis. (Te ļoti iederas ar arhīva kadru atmiņā atsauktā ģeniālā epizode no Turpinājuma, kur mazā Anete dziedāja dziesmiņu par siltu jauku istabiņu savai mammai datorā.) Vēl par būtisku laikmeta zīmi kalpo īsie, bet regulārie Ukrainas kara frontes ziņu fragmenti, kas ik pa laikam dzirdami fona radio skaņā, un arī prasme rīkoties ar ieroci atkal ir vismaz latviešu jauniešu dienaskārtībā.
Taču šķiet, ka galvenais vēstījums (vismaz es to tā nolasu) ir iemontēts pašā filmas sākumā – epizodē, kur Kārlis un viņa vectēvs pļauj zāli un pēc tam sēž blakus pie galda. Būtībā ar vectēva muti autori pasaka – vissvarīgākais ir brīvība un tas, ka mums ir sava valsts, par kuras pastāvēšanu savulaik ir noliktas galvas. Turpat blakus sēž četrpadsmit gadus vecais Kārlis, un viņa sejā kā atvērtā grāmatā mēs lieliem burtiem lasām, ka šo tekstu viņš (ne)klausās ne pirmo un ne pēdējo reizi. Šajā brīdī rodas aizdomas, ka filmas autori iemēģina garas, slaidas kārtis, ieskrienas un lec pāri mērķauditorijas 60+ atzīmei ar nolūku tai pievienot arī 14+. Un dīvainā kārtā, šķiet, tas pat varētu nostrādāt, lai gan, pirmo reizi noskatoties filmu, šāds poētiskajam kino neparasti tiešs paziņojums gandrīz apstulbina. Bet ne jau Kārli! Viņš vienā mierā paziņo, ka iešot jaunsargos, un to vēlāk arī izdara. Starp citu, jaunsardzes epizodes – it īpaši tā, kas mežā, – pieskaitāmas jaukākajām, garšīgākajām un humorīgākajām visā filmā.
Domāšana par filmu turpinās arī ārpus kinozāles, un saslēgšanās ar augstākminētā vēstījuma nosacīto “pirmo teikumu” man nāk kā zibens spēriens. Ir saulains un vēl aizvien nepierasti silts septembra otrās puses svētdienas rīts, un mēs kopā ar meitu, kura ir tieši tajā pašā vecumā kā jaunās filmas varoņi, esam ceļā uz Nacionālo Mākslas muzeju, uz izcilu latviešu mākslinieka izstādi. Pa ceļam ir Vērmanes dārzs, kur estrādītē norisinās Tēvu dienai veltīts koncerts, pēcpusdienā mums paredzēts apmeklēt vēl arī teātra festivāla izrādi.
Un tas ir brīdis, kad es gara acīm sev priekšā ieraugu titru – šis ir tas slavenais “starpkaru periods”! Pēkšņi un spēcīgi caurstrāvo apziņa, cik ļoti mums šobrīd visa kā ir gana – protams, vieniem vairāk un citiem mazāk, bet, neskatoties uz visiem rail-un-airbaltikiem un to, ka esam iesēdušies pamatīgā astē leišiem un igauņiem, mums ir iespēja izbaudīt šo klimata pārmaiņu pagarināto vasaru un īpaši nebēdāt arī par ziemu, kas tak tāpat būšot silta, un pagaidām pie mums ir nokritis tikai viens ar sprāgstvielām aprīkots krievu kaujas drons… Šajā brīdī es savai meitai nolasu spontānu un emocionāli sakāpinātu lekciju par to, ka viss šis patlaban pieredzamais un it kā pats par sevi saprotamais ir jāiesūc un jāsaglabā atmiņā. Ka tad, kad es biju viņas un filmas varoņu vecumā, mums visa šī vietā bija drūmā un pelēkā padomju dzīve, kurā tomēr (kāda laime!) bija arī māksla, mūzika un literatūra, kas palīdzēja vismaz daļai no mums izdzīvot vidē, kur savu viedokli nedrīkstēja izpaust pat starp draugiem, jo viscaur bija saintegrēti spiegi un nodevēji. Ka mums nebija skaistu drēbju, ko vilkt, un pat lai iekļūtu restorānā, bija stundām ilgi jāstāv rindā un slepeni jāslidina šveicara glumajā plaukstā naudaszīmes. Un tāpēc šo visu tagad vajag izbaudīt, paturot prātā, ka jebkurā gadījumā nemitīgi jāskenē laukums, un nav jau teikts, ka tas viss arī tā bezgalīgi turpināsies. Kā par brīnumu, meita māj ar galvu – viņa saprotot. Tad jau laikam skatīsies arī filmu…
Un es domāju par to, ka Seleckis un Kārļa vectēvs, kas pieredzējuši visādus laikus, zina – miers un dievzemīte nav nemainīgi dotie lielumi, un viņi, visticamāk, novērtē to, ka var piedzīvot un iemūžināt šādu laiku. Piekalt pie digitālās 4K sienas un mūsu apziņām to ideālo, pasakaini skaisto Latviju, kas atainota šajā filmā un mums, aso mēļu īpašniekiem, sociālajiem kritiķiem un dīvāna ekspertiem, drīzāk atgādina pasaku valstību, nekā dokumentālu realitāti. Bet “nē, mīļie!” saka Seleckis. “Tas ir uzfilmēts, tātad ir bijis!”
Filmēt pusaudžus
Filmas komandas mērķtiecīgā apņemšanās filmēt pusaudžus 14–15 gadu vecumā ir cienījama un drosmīga. Šajā vecuma posmā ar bērniem ir grūti komunicēt, vairāk par visu viņiem lielākoties gribas aizvērt aiz sevis durvis, ne nu vēl dabiski dzīvoties filmēšanas grupas priekšā. Paldies dievam, ka vismaz Seleckis to nezināja (bet ja arī būtu zinājis, tāpat nebūtu ņēmis vērā), jo, kā pats atzīst Turpinājumā, viņš savā garajā dokumentālista mūžā bērnus nekad iepriekš neesot filmējis. (Turklāt arī paša atvašu audzināšanā esot piedalījies margināli, jo kino taisījis tik intensīvi, ka retajās tikšanās reizēs jaunākajiem ģimenes locekļiem kļuvis grūti atpazīstams. Vēsturē palicis viņa meitiņas izgājiens – viņa reiz pēc tēta ilgākas prombūtnes ar saucienu: “Papiņ, papiņ!” esot metusies ap kaklu Gunāram Bindem – fotogrāfam ar tādu pašu bārdiņu kā Ivaram (Bindem arī šogad 90!)[1]
Lai gan varam iedomāties, kādas pūles prasīja bērnu pieradināšana vismaz tiem grupas locekļiem, kas nebija agrāk ar viņiem pazīstami, filmā ir epizodes, kur šīs pusaudzības perioda īpatnības ir brīnišķīgi apspēlētas. Piemēram, visādi savu bērnu stutējošā un atbalstošā Zanes mamma, kas cenšas nokļūt meitas uzmanības centrā pēc nospēlēta basketbola mača, bet tā arī paliek stāvam pie ratiem (sunīša) ar saviem: “Vai tu jau paēdi? Vai tev kaut ko vajag no veikala?” Zane viņu nedzird – nu tā, ka vispār nemaz! –, bet mamma ir rūdīta un gudra, un ar ierastu manevru, pie sevis noskaitījusi līdz desmit, daudznozīmīgi nosauc pakaļ aizejošajām mugurām: “Gaidi, gaidi...” Tas, protams, ir domāts sunītim.
Izskatās, ka īpaši grūti bijis filmēt skolā – tā teikt, pat ar ERAF finansējumu, kura tomēr nav bijis pietiekami, lai nopirktu šādam procesam nepieciešamo ļoti ilgo laiku. Kāda zviedru režisore reiz stāstīja, ka, gatavojoties filmēt skolā BBC dokumentālu seriālu, viņu grupa, paši jauni cilvēki būdami, pirmo mēnesi dzīvojušies pa skolu ar neieslēgtām kamerām, lai sasniegtu stāvokli, kad skolēni un skolotāji viņus vairs neredz. Tā nu nudien nav mūsdienu Latvijas dokumentālistiem pat sapņos iespējama realitāte; mūsējos redz gan bērni, gan skolotāji, bet godīgi sakot, tā arī nav tik liela bēda, jo pie ekrāniem un tiktokiem pieradušie jaunieši nebūt nestingst bailēs, ja pret viņiem pavērsta kamera. Varbūt drusku izrādās gan, bet tas jau šajā vecumā notiek arī neatkarīgi no tā, vai kāds to filmē vai nē.
“Ja jūs iekāpjat zvejnieka laivā un sākat tur šiverēties, tad jūs kļūstat viņam nepatīkams un jums nekāds kontakts neizveidojas,” ar savu metodi kādreiz dalījās Seleckis. “Ir jāizrunājas, jāieiet viņu dzīvē, jāvienojas, ka jūs darīsiet savu darbu, mēs darīsim savējo, jūs dzeriet savu šņabi, mēs jūsu šņabi neaiztiksim. Beigās viņi tā pierod, ka tad, kad mēs beidzam, viņi mūs meklē rokā un prasa – kur tie kinošņiki palikuši? Nav ar ko aprunāties, garlaicīgi!”[2]
Šī metode gan varbūt ir mazāk piemērojama, filmējot skolasbērnu baru vai meitenes tuvplānu, viņai pie spoguļa mēģinot uzvilkt taisnas uzacu līnijas, bet princips ir skaidrs, un es domāju, ka pēc tāda viņi arī strādājuši.
Vienmēr aktuālā ētika
Visvairāk tieši Gļeba līnijā iznirst vēl viena problēma, kas šādā cikliski periodiskā filmā grūti risināma. Proti, visi varoņi un viņu vecāki ir jau noskatījušies sevi iepriekšējā filmā un izdarījuši attiecīgus secinājumus. No tā vairs nevar izvairīties, tā tas vienkārši ir. Viņiem jau ir katram savs tēls un sava, filmas veidotāju sākotnēji ieraudzīta un piešķirta niša. Nu, vismaz daļēji, jo skaidrs, ka filma pamatā balstīta uz viņu personībām un raksturiem, autori to visu tikai pamana un atzīmē.
Gļeba tēvs, 1. septembrī vedot dēlu uz skolu un mājās pie svinību galda, gan izceļas ar tik pārdomātiem tekstiem, ka uz brīdi izkrītam no dokumentālās realitātes. Vispār Gļeba tēvam un Gļebam filmā ir ļoti smagas un atbildīgas lomas – viņi gribot vai negribot pārstāv Latvijas krievus tik nozīmīgā pasākumā, kas sācies kā Latvijas simtgades projekts. Rezultātā būtu visai interesanti uzzināt, ko viņi domā par saviem ekrāna tēliem pēc filmas noskatīšanās. Kaut arī vizuālais teksts, kas tiek izteiksmīgi izmantots, lai raksturotu Gļebu, viņa ģimenes bērnu audzināšanas modeli un viņu uzskatus par dzīvi, ir ārkārtīgi detalizēts un garšīgs, tā mērķtiecīgā izmantošana brīžiem uzprasās uz dažiem ar ētiku saistītiem jautājumiem. Piemēram, nenoliedzami izcilajā un asprātīgajā kadrā, kur Gļebs rātni spēlē ģitāru rozā biksēs ar uzrakstu Future un kamera pārfokusējas uz visuredzošo tēva portretu pie sienas. Vai skolā špikošanas procesā iemontētais penāļa tuvplāns ar uzrakstu Greed... Ir, protams, vēl, jo vide, kurā dzīvo Gļebs, ir visai eksotiska un pati uzprasās uz šādiem jokiem. Tie ir smieklīgi un trāpīgi, es saprotu, ka tos nevar neiemontēt, bet vienā brīdī sametas mazliet neērti. Tāpat kā Kārļa randiņā ar meiteni…
Bet tad atnāk Anastasija, ieskatās mums acīs un ar vienu skatienu noslauka pie malas visas šīs kinošņiku spēlītes. Viņā ir kaut kas ārkārtīgi caurspīdīgs, tīrs, īsts un trausls. Un tas ir nofilmēts. Uzsniga sniedziņš balts, un aizlūza sirds.
Jaunie laiki pie montāžas galda
Pie filmas montāžas strādājis ļoti prasmīgais montāžas režisors Armands Začs ar savai paaudzei raksturīgo diezgan straujo tempa izjūtu, ar cieņu pret vecmeistaru un skatienu, kas nenovirzās no fokusa. Filmā ir pieci galvenie varoņi, un tas vienai filmai ir ļoti daudz. Un es saprotu tā – lai nenovirzītos no šī fokusa, viss it kā liekais ir nogriezts nost, viss tas, kas varētu novērst uzmanību no centrālās ass. Tāpēc filmas varoņu ģimenes un draugi, tātad sociālā vide, kas viņus veido, paliek ne tikai otrajā plānā, bet brīžiem pat ļoti tālā un tik tikko nojaušamā fonā… izņemot, protams, Gļeba tēti, kurš jau otro filmu spēlē ar dēlu vienā līgā.
Bet kur, pie velna, ir kolosālā Kārļa mamma?!
Man ļoti patika arī Kārļa draugs – pilnīga otrā plāna zvaigzne, kas krāšņoja visas epizodes, kurās piedalījās. Gribējās viņu redzēt vēl vairāk, bet nu, skaidrs – formāts neļauj.
Manai oldskūlīgākajai gaumei filmā nedaudz pietrūka luftes, kas dotu iespēju atelpai un refleksijai. Garākam tam Selecka ilgi medītajam dzērvju kadram, galu galā. Bet es apzinos, ka jauni cilvēki skatās ātrāk un uztver žiglāk. Vairākas luftes gan bija iestrādātas – gan ainavās, gan varoņu pārgājienos uz un no savām darbības vietām –, bet filmas beigās tomēr pārņēma sajūta, ka nogriezts par daudz, varoni brīžiem atstājot pliku kā asaku, bet skatītājus savukārt ar mazuma sajūtu, jo – nu, nav vietas vairs filmā.
Vietas un laika trūkuma dēļ acīmredzot kaut kur pusceļā palika arī poētiskā līnija ar gaisa balonu, kas ļoti skaisti tika audzēta filmas laikā, bet beigās pielipa pie sienas Kārļa skolā papīra formātā.
Taču uztraukumam par to nav pamata, jo turpinājums taču sekos, vai ne?
