Valstī, kur iepriekšējā pamanāmākā filma par aptuveni šo pašu vēstures periodu bijusi "Rīgas sargi" (2007), lēciens kvalitātē varētu likt domāt, ka starp abām filmām aizvadītas vairākas plaukstošas kino dekādes, kas ļāvušas vēsturiskam kino beidzot attīstīties un nobriest līdz mūsdienīgam, starptautiski konkurētspējīgam līmenim.
Mani jau kādu nedēļu moka pārdomas par to, ko tad īsti vajag teikt par Dāvja Sīmaņa Pelnu sanatoriju (un kāpēc tik svarīgi vispār ir ko pateikt). Apņemšanās distancēties no svešiem viedokļiem šķiet kārtējo reizi izgāzusies – reizēm viedokļi ir vismaz tik interesanti un cilvēka dabu atmaskojoši kā pati filma, un tur nu neko nevar darīt. Apsolu sev – pati pēdējā reize.
- Nu? Un...Sīmaņa jaunā filma?
- Koki.
- Ko?
- Koki var būt draudīgi, koki var būt skumji, koki var būt aizkustinoši, koki var būt iedrošinoši, koki var būt ievainoti, koki var būt...
Galvā klusi un monotoni sāk skanēt viena no filmā redzamo sanatorijas iemītnieku balsīm mūžīgā atkārtojumā:
- Jūnijs, jūlijs, augusts. Tā ir sirds. Jūnijs, jūlijs, augusts. Tā ir sirds...
Tā arī nekad neizdevās atšifrēt, kas tieši ieslēpts šai frāzē, ko karš iekodējis kāda apziņā, izdzēšot no tās visu citu. Pēc preses seansa nejauši noklausītā sarunā Dāvis Sīmanis jokoja – kas gan cits ir šie trakie (sanatorijas pacienti tātad), ja ne mēs paši, ja ne Latvijas kultūras cilvēki. Tāpēc arī montāžas procesā bezvārdu tēliem esot piemeklētas iesaukas, ņemot vērā viņu līdzību ar reāliem personāžiem iz kultūras vides...
Tikmēr mans paziņa, kas pats visnotaļ aizraujas ar filmēšanu, turpina:
- ...koki var būt noslēpumaini, koki var būt drūmi, koki var būt skaisti...
Nupat sāku no sirds vēlēties, kaut būtu saskaitījusi, cik tad pārejas kadru, izmantojot mežu vai koku galotnes, šai filmā var ieraudzīt. Tie patiešām ir klātesošs elements, kas nošķir ārpasauli no kādas uz mutuļojošas vēstures fona gaužām nenozīmīgas celtnes, radot ilūziju par paslēptuvi un aizmirstību. Un kadrs reizēm paceļas kokiem pāri un atduras pret debesīm – kā jautājums.
I. IESKATĪŠANĀS SPOGULĪ
Kādā TV reportāžā mazais aktieris Dima (Dmitrijs Jaldovs) stāstīja, ka filmēšanas laukums ļoti paticis, viss ļoti paticis, tikai bijis ārkārtīgi grūti uztaisīt tik ļoti bēdīgu seju, kā gribējis režisors. Ikviens, kurš redzējis Pelnu sanatoriju, Dimu sapratīs. Šādā ziņā filma patiešām pat nemēģina manipulēt ar skatītāju. Sāpīgi skumjas un samierināšanās pilnas vai vienkārši tukšas, no savas cilvēkbūtības sen atbrīvotas sejas no sākuma līdz pat beigām, bez liekām atkāpēm, kas dotu cerību uz izglābšanos, līdz ar to radītu skatītājā pieķeršanos kādai sižeta līnijai, līdzdzīvošanu konkrētam tēlam, pamodinātu naivo mentālo īkšķu turēšanas sajūtu - ej, cīnies, izdzīvo! Filma ietur distanci un stāv pāri iespējai, ka ar tās varoņiem varētu dibināt personiskas attiecības. Katra varoņa virzība ir lineāra, bez atkāpēm no tam atvēlētās un skaidri definētās lomas, liekot visiem vairāk iemiesot simbolus, nevis būtnes ar cilvēciskas neparedzamības iezīmēm. Ne viņiem būs izlemt savu likteni.
Viņi ir kolektīvās atmiņas summa, vēstījums un pagātne, skarbi un nesaudzīgi uzlūkota no šodienas perspektīvas, iezīmējot vismaz dažus iemeslus, kādēļ tai nevarētu liegt atkārtoties.
Šo atsvešinātību no pirmajām minūtēm kamera izceļ un uzsver.
Skaudri vērojuma kadri atgādina klasiskas šausmu filmas: izvēlētie leņķi liek domāt, ka vērotāja acs atrodas slēpnī - pietiekamā distancē, lai nevarētu tikt saredzēta vai ietekmēta, un varbūt pat gatava uzbrukt.
Sākumā skatu no malas gluži vai gribas piedēvēt ārstam, kurš ieradies no citurienes un letarģisko, laikā iesalušo ainu atmodina ar šķietami nesalauzta gara klātbūtni. Taču, lai arī kā pretstatu, vide viņu absorbē, bet vērotājs paliek ārpusē. Tātad - tas nav viņš.
„Skaties uz mani!“, „Skaties man acīs!“ pacientiem vairākkārt saudzīgi un tomēr stingri paģēr ārsts. Arī viņa paša acīs bieži pazib neprāts, izspiežoties dzīslām pie deniņiem un vaibstiem iezīmējoties vēl asākiem, tomēr Ulriha acis ir vienīgais dzīvais šai sastingušajā mājā. Taču, kad savam rūpju bērnam – meža atradenim Ulrihs saka šos pašus vārdus, viņš zēnam priekšā ir nolicis spoguli.
Tikmēr intervijā Kultūras Dienā (un ne tikai tur) Dāvis Sīmanis neslēpj, ka Ulriha Matesa Ulrihā lielā mērā saredz pats sevi. Bet kādā senākā sarunā ar Ditu Rietumu nodēvē citu Ulrihu, režisoru Ulrihu Zeidlu par „terapeitu“ sev pašam. Un, ja mēs pieņemam, ka režisors ir arī ārsts, bet spogulis – ekrāns, tad tālākā analoģija top diezgan skaidra.
II. IZSMALCINĀTA FORMAS TĪRĪBA
Operators Andrejs Rudzāts jau Sīmaņa dokumentālajās filmās parādījis prasmi jūtīgi un pārdomāti notvert attēlā visa skaļi nepateiktā esenci. Filmās Pēdējā tempļa hronikas (2012), Valkyrie Limited (2009) un Escaping Riga (2014) vizuāla poēzija mijas ar asu ironiju, un abas organiski veido saistošu kadru sēriju, kas, iespējams, dzimusi Dāvja Sīmaņa galvā, tomēr izpildījums dažreiz šķiet pārspējam ideju. Vai arī nē, to nu zina tikai viņi paši, tomēr šis laika pārbaudītais duets Pelnu sanatorijā liek kontrastēt smagsvara ciešanām ar spēcīgu estētisku baudījumu, šoreiz ļaujot vaļu brīvībai, ko sniedz aktierkino. Un tā ir kamera, kas padara ceļojumu cauri Pelnu sanatorijai hipnotisku un notur uzmanību līdz pēdējam.
Tieši tādēļ man apgalvojums, ka šī filma savā lēnībā izrādīsies izaicinājums skatītājiem, šķiet lieka koķetērija vai varbūt mēģinājums atsijāt visādus neizglītotus skatītājus-mežoņus (koncepts, kas mani aizkaitina vienmēr, bet kuru ne vienmēr ir vajadzība izvērst). Horeogrāfija kustīgajos kadros un vizuāli nododamā informācija kā tāda ir noslīpēta un piesātināta līdz līmenim, ka drīzāk brīžiem gribas pārmest pārāk lielas kontroles izraisītu teatrālisma efektu. Bet ne jau tukšumu un vienmuļību.
Kadri patiešām ir kustīgas gleznas. Brīžiem ļoti uzkrītošā nozīmē, kad gaismas, noskaņa, nokrāsas un viegls galvas pagrieziens Emmu jeb jauno aktrisi Agnesi Cīruli pārceļ Vermēra gleznā. Citreiz tie ir psihiski traumētie izbijušie kareivji, kas lēni klīst starp ābelēm miglā klasiskas mūzikas pavadībā. Tuvplāni, kas izceļ acis, pasaka ļoti daudz filmā, kur dialogi šķiet noklusināti, kliedzienu un vispārēja vājprāta noslāpēti.
Pelnu sanatorija ir darbs, kur gaismas spēlē ļoti būtisku lomu, burtiskā nozīmē mīkstinot un siltinot aukstas nežēlības sekas, vai brīžiem izgaismojot pašu nežēlību. Tādēļ blakus Andrejam Rudzātam pieminēšu galveno gaismotāju Aleksi Čerkašinu – cilvēku, kurš, skatītājam nezinot, veido būtisku daļu tā nospieduma, ko filma atstāj uz skatītāju.
Šķiet, tas, ka subtitri ir obligāts nosacījums, lai filmu demonstrētu citvalodīgām auditorijām, mazliet izjauc ieceri čukstiem, pesteļošanai, lūgšanām un kliedzieniem tapt par klaustrofobisku fonu. Tikai lasot krievu subtitrus, var uztvert vārdu pa vārdam šo skaņu jūkli, kas citādi (un efektīvāk) strādā sajūtas līmenī. Dialogi, īsi un konkrēti, savā racionālajā tiešumā tikai nedaudz paceļas pāri šai murdoņai, nododot retas verbālas informācijas driskas.Sanatorijā ierodoties ārstam, ierodas arī mūzika. Tā ir viens no viņa instrumentiem darbā ar katru atsevišķu indivīdu, nevis ierastu vājprāta masu, kā, varētu domāt, līdz šim te ierasts.Būdama daudzkārt nozīmīgāka par vārdiem, mūzika top par mirklīgu mierinājumu. Spilgti tās klātbūtne sajūtama arī ainā ierakumos, ko it kā varētu interpretēt kā sapni vai atmiņu, kaut tā vistiešāk iedzīvina pašu karu.
Galējā kadra estetizēšana, to palēninot un attēlam piešķirot cinisku, šausminošu skaistumu, vienmēr vieš skatītājā daudz nekomfortablāku sajūtu, nekā tad, ja viņam ļauj līdzciest.
Tā vietā Sīmanis piespiež skatītāju pret savu gribu izbaudīt šausmu bezdvēselisko krāšņumu. Un tad jau arī mums karalaika sanatorija, kas domāta psihiski slimo nobēdzināšanai, sāk likties esam visnotaļ pievilcīgs patvērums.
III. TĒLI
Visi filmas varoņi apzināti atbrīvoti no jebkādas savas pagātnes biogrāfiju manifestācijas – mēs neuzzinām, kāpēc mazais zēns klejo viens pa mežu, kāpēc apkaimes iemītnieki viņu uzskata par sātana iemiesojumu (ar nopūtu „Kāds [šeit valda] pagānisms!“ īsti nepietiek) vai ko piedzīvojis kara ārsts Ulrihs. Un varam tikai iztēloties, kas bijis jāpieredz sanatorijas iemītniekiem, lai viņi kļūtu par iebiedētām cilvēkčaulām.
Iespējams, šāda zināšana būtu lieka, laupīdama tagadnības kontekstu.
Tomēr Agneses Cīrules varonei būtība un jēga atņemta pilnībā.
Ja viņas loma tiešām ir simbolizēt sievišķo maigumu, trauslumu un svēto, būtni bez rakstura, bet pildītu ar žēlastību, tad atļaujiet man sapīkt. Nogurdinošs un pārizspēlēts arhetips, meitene (jaunava) ar divām sejām – to maigo un to žēlpilno. Nenogurusi viņa apkops brūces, nenogurusi skaitīs lūgšanas, netraucēs ārsta smago darbu, tikai iedrošinās ar savu silto skatienu. Protams, īsts mīlasstāsts visu padarītu pārlieku prozaisku, tādēļ Emmas loma ir vienkārši būt sievietei. Tik stiprai un tomēr tik trauslai, kad viņa atsteidzas pie ārsta, lūgdama palīdzību, stipro plecu un varoni meklēdama (kas gan cits viņam dos spēku izturēt šo nomācošo eksistenci). Aktrises sniegums ir pārliecinošs, cik nu viņai savā ierobežotajā tēlā dota iespēja izpausties, taču uzkrītoši dekoratīvā funkcija nomāc. Mīļais mūsdienu Latvijas kino, lūdzu, sāc radīt sieviešu tēlus, ņemot vērā, ka mēs visi, pirmkārt, esam cilvēki – tāda, lūk, mana sievietes lūgšana.
Kopumā aktierdarbs (un darbs ar aktieriem) tiešām iespaido – it sevišķi tāpēc, ka neveikls vājprāta atveidojums vienmēr riskē balansēt uz smieklīgā vai muļķīgā robežas. Pat no Pētera Liepiņa sejas izzūd „Mans būs mans“ mūžīgais zīmogs, to nomaina cilvēciska traģēdija, uz kuru top grūti skatīties, bet vēl grūtāk - novērsties. Un galu galā viņu varbūt visvairāk ievaino palīdzētgriboša roka, kas atļauj no jauna ieraudzīt pasauli, kuras dēļ nevarēja nesajukt prātā.
Un protams, protams, jā, aktieris Ulrihs Matess nes galvenā varoņa nolemtības nastu virtuozi un sevi netaupot.
IV. UN PATI FILMA
Pirmais pasaules karš kā konveijers, kas ražoja vājprātu - tā nav jauna tēma, bet, lokalizēta un uzlūkota svešinieka acīm, tā, iespējams, iegūst citādu nokrāsu. Tomēr stāsts, galvenokārt, šķiet, ir par vēlmi glābt un izglābties, pretnostatītu nenovēršamībai un nenovēršamības apziņai. Mazliet pieskaroties senajam atgādinājumam, ka neviens labs darbs nepaliek nesodīts.
Filmas virskārtas iespējams lobīt nost pa vienai vien, tulkot simbolus un meklēt miljons interpretācijas: „Kāpēc?“, „No kurienes?“, „Uz kurieni?“ un tā tālāk.
Visas mazās, valdzinošās detaļas šķiet esam rūpīgi ieintegrēti atjautības uzdevumi, jo nevar taču būt, ka nav vienas atbildes, te taču ir domāts KAUT KAS KONKRĒTS.
Pelnu sanatorija liek kņudēt iztēlei un gribēt saskatīt vēl vairāk un vairāk.
Taču, uzlūkojot tīro sižetu, kailu stāsta skeletu, mēs redzam klasisku, pat mazliet konservatīvu naratīvu, un tieši tā uzsvērtā konstruētība, sava veida vienkāršība un rūpīgs stāstnieka aprēķins var mulsināt. Te nekas nenotiek nejauši, un šī absolūtā kontrole (vai absolūtas kontroles precīza imitācija, bet jebkurā gadījumā izteikti jūtama visā, kas risinās uz ekrāna) var raisīt pretreakciju. Citiem vārdiem – kino mūs nemēģina pretimnākoši „apčakarēt“ un uz mirkli likt noticēt, ka tas nemaz nav kino. No otras puses, protams, šis apmuļķošanas pieprasījums ir tāda kā bērnišķība vai izlutināta skatītāja kaprīze.
Tiesa, brīžiem, jo tuvāk realitātei kaut kas ir, jo sausāks tas var likties. Un dokumentālista pieredze nodrošina ne tikai bezkaislīgu vērojumu (vēlreiz – vai tā imitāciju), bet arī apbrīnojami precīzu rekonstrukciju, būvējot vidi un uzburot atmosfēru. Milzu izpētes darbs, kas stāv aiz filmas, ir gluži fiziski sajūtams. Un valstī, kur iepriekšējā pamanāmākā filma par aptuveni šo pašu vēstures periodu bijusi Rīgas sargi (2007), lēciens kvalitātē varētu likt domāt, ka starp abām filmām aizvadītas vairākas uzplaukuma pilnas kino dekādes, kas ļāvušas vēsturiskam kino beidzot attīstīties un nobriest līdz mūsdienīgam, starptautiski konkurētspējīgam līmenim.
Pirms seansa kinoteātrī Kino Bize Dāvis minēja – viņam nepatīk, ka šo uztver kā viņa debijas darbu. Laikam tādēļ, ka tādējādi tiek nostumta malā viņa plašā pieredze kino, it sevišķi - kā dokumentālā kino režisoram. Un iesirmi deniņi debitantam arī diez ko nepiestāvot. Jā, režijas nozīmē Dāvis Sīmanis debitēja kino jau pirms desmit gadiem ar uzreiz jau Lielā Kristapa ieguvēju Versiju. LNO, tomēr spēles kino ir cita disciplīna. Tāpēc šī IR Sīmaņa debija, pirmā pilnmetrāžas spēlfilma, lai arī cik daudz citu nopelnu Latvijas kinomākslā, gan praktisku, gan teorētisku, Dāvim var neminstinoties piedēvēt.
Un tā ir tik sasodīti spoža debija, ka ļoti, ļoti gribas redzēt – kas tālāk?
