Emeraldas Fenelas filma “Kalnu aukas” publikā izraisa gandrīz vienīgi radikālas emocijas – vai nu ārkārtīgu sajūsmu, vai pilnīgu sašutumu un noliegumu –, turklāt ir pirmā no daudzajām romāna ekranizācijām, kas gluži atklāti izmanto „fan fiction” paņēmienus.
Es atgriežos, mana mīla, nežēlīgais Hītklif,
Mans vienīgais sapni, mans vienīgais pavēlniek!
I'm coming back love, cruel Heathcliff
My one dream, my only master
Keita Buša, Wuthering Heights (1978)
Jau kopš 1847. gada, kad kāds nezināms “Eliss Bels” izdeva romānu Kalnu aukas, šim stāstam ir sekojusi skandaloza slava un divējādas atsauksmes. Par spīti tam, ka tolaik gotiskā literatūra bija ļoti populāra, 19. gadsimta puritāniskajai sabiedrībai šī grāmata šķita šokējoša. Citējot viktoriāņu laikmeta literatūras pētnieci Klēru O’Kalahanu: “Cilvēki nezināja, ko darīt ar šo grāmatu, jo tai nav skaidra morālā leņķa.” Kad trīs gadus pēc romāna izdošanas Šarlote Brontē atklāja, ka grāmatas patiesā autore ir viņas māsa Emīlija, viņa norādīja: “Nenobriedušie, bet ļoti reālie spēki, ko atklāj Kalnu aukas, gandrīz nemaz netika atzīti; grāmatas svarīgums un daba tika pārprasta.” Tāpēc šķiet tikai loģiski, ka jaunāko romāna ekranizāciju veidojusi tikpat skandaloza, pārprasta un spēcīgas emocijas raisoša režisore – Emeralda Fenela.
Līdzko parādījās informācija par jaunajām Kalnu aukām un to, ka galvenās lomas atveidos Margo Robija un Džeikobs Elordi, tā izraisīja ļoti lielu sašutumu internetā. Jā, mēs zinām, ka internetā viss izraisa sašutumu, bet šoreiz tam bija pamatojums. Lielāko neizpratni izraisīja Džeikoba Elordi izvēle Hītklifa lomai, jo viens no ļoti svarīgiem aspektiem Emīlijas Brontē grāmatā ir rasu, etniskā un sociālo šķiru nevienlīdzība, norādot, ka Hītklifs nav baltādains. Tā kā neviens nezina viņa izcelsmi un pat vārdu, Hītklifam tiek piedēvētas dažādas etniskās piederības – romu, indiešu un vēl vairākas citas –, bet pamata apzīmējums ir “tumsnējs” – ar tumšām acīm un matiem. Vienīgais tumšādainais aktieris, kurš jebkad atveidojis šo leģendāro lomu, ir Džeimss Hausons 2011. gada ekranizācijā, ko uzņēma režisore Andrea Arnolda; Hītklifu atveidojuši arī leģendāri aktieri – Lorenss Olivjē, Reifs Fainss, Timotijs Daltons, Toms Hārdijs un daudzi citi –, tā ka šī varoņa “white-washing” kinematogrāfijā nav nekas neierasts. Protams, šāda izvēle 2026. gadā šķiet dīvaina, bet ir merkantili saprotama tajā ziņā, ka Džeikobs Elordi šobrīd ir viens no populārākajiem aktieriem Holivudā.
Uzjautrinoši ir tas, ka tikpat lielu sašutumu izraisīja arī Margo Robijas blondie mati, jo grāmatā taču Katrīna ir tumšmate! Arī anahroniskie tērpi un nepareizās korsetes uzjundīja vēsturiskās precizitātes aizstāvjus un, kad vēl tika atklāts, ka filmā skanēs synth-pop zvaigznes Charli XCX mūzika… Viens no uzjautrinošākajiem apzīmējumiem filmai (pirms tā vēl bija iznākusi) bija internetā klīstošais teksts, ka filmai jau ir “matchas, Dubaijas šokolādes un Labubu” vaibs[1].
Protams, Emeralda Fenela ļoti labi zināja, kādu pretreakciju izraisīs šo aktieru izvēle Katrīnas Ernšovas un Hītklifa lomām, taču šī režisore tikpat labi zina, cik noderīgi mēdz būt skandāli, lai popularizētu savus projektus. Turklāt Fenela apzināti filmas nosaukumu “Kalnu aukas” pat plakātā ir ielikusi pēdiņās, lai norādītu, ka šī ir tikai versija par iemīļoto Emīlijas Brontē stāstu. Tomēr romāna pūristiem šādas pēdiņas ir bijušas nebijušas – lasītājiem, kuriem šī grāmata ir nozīmīga literāra pieredze, vēlme pēc precīzas ekranizācijas ir dabiska un saprotama. Savukārt režisore jau laikus paziņoja, ka šī būs interpretācija par grāmatu, kas viņai bērnībā bijusi ļoti nozīmīga, – filmu iedvesmojusi Kalnu auku versija, kuru Fenela atceras no 14 gadu vecuma, kad viņa stāstu papildinājusi ar dažādām ainām, kuru grāmatā nav, bet viņa būtu gribējusi tās tur redzēt. Tāpēc arī jaunākā Kalnu auku versija daudzās recenzijās tiek salīdzināta ar fanu fikciju (fanfiction), kuras pamatā ir eksistējošs intelektuālais īpašums, bet fani to papildina pēc savām vēlmēm, bieži vien vairāk koncentrējoties uz romantiskajām un erotiskajām līnijām. To, kā fanu meitenes (un arī fanu puiši) mēdz komunicēt ar sev tuviem mākslas darbiem un veido ar tiem parasociālas attiecības, izsmeļoši apraksta Reičela Lovenstīna savā Substack rakstā Visi ienīst fanu meitenes (līdz tām izrādās taisnība). Fanu fikcijas un romantiskās fantāzijas ietekme uz Emeraldas Fenelas Kalnu aukām ir nenoliedzama – vairākos filmas momentos viņa atrisina konfliktus, kuri grāmatā netiek iezīmēti, Katrīnas un Hītklifa kaislīgā un destruktīvā mīla beidzot iegūst fiziskas izpausmes, un Katrīna tiek ietērpta neskaitāmos grandiozos tērpos – šie visi ir paņēmieni, ko fanu fikcijas autori izmanto savos darbos, aizpildot tukšumus, kas parasti tiek atstāti lasītāja vai skatītāja iztēlei.
Pirms ķeros pie pārdomām par to, kas Emeraldas Fenelas Kalnu aukās strādā un kas ne, gribu pieskarties, manuprāt, neadekvātajam naidam, kas publiskajā telpā tiek vērsts pret šo filmu un jo īpaši pret tās režisori. Jau kopš Fenelas debijas filmas Daudzsološa jauna sieviete / Promising Young Woman (2020) viņas specifiskā vizuālā stilistika, pārspīlētā satīra un humors par nopietnām tēmām, kas robežojas ar vienkāršošanu, izraisa plašu pretreakciju. Viņas nākamā filma, 2023. gada Saltbērna / Saltburn skaitījās pārāk pašmērķīgi izaicinoša un seksuāla, turklāt ironija par sociālo šķiru nevienlīdzību tika pasludināta par bezgaumīgu, jo pati Emeralda Fenela nāk no turīgas ģimenes.
Vārdu sakot, jebkas, ko šī režisore dara, izraisa plašu rezonansi un tikpat plašu negāciju vilni. Tā kā mani ļoti uzrunāja gan Daudzsološa jauna sieviete, gan Saltbērna, man šī teju universālā nepatika pret Fenelu un viņas daiļradi šķiet vairāk nekā dīvaina. Šī ir režisore, kuras vizuālā domāšana un pārspīlētā stilistika padara kino par baudījumu maņām – viņai piemīt lieliska izpratne par mizanscēnām un iespaidīgiem, atmiņā paliekošiem kadriem, viņas filmas nekad nevar saukt par vizuāli garlaicīgām. Iespējams, ja tās būtu pieklusinātākas, tām pievērstu daudz mazāk uzmanības. Lai arī kāda būtu attieksme pret pašu Emeraldu Fenelu un viņas radošajām izvēlēm, es esmu pārliecināta, ka vīrietis-režisors nesastaptos ar tik iznīcinošu attieksmi.
Protams, tas, ka autora darbi izraisa spēcīgas un pretējas emocijas, ir apsveicami, tomēr soctīklu laikmetā, kad viedokļu pārbagātība pārsātina informatīvo telpu, pārspīlēti negatīvas atsauksmes arvien biežāk tiek publiskotas tikai ar vienu mērķi – pievērst sev uzmanību un piesaistīt jaunus sekotājus. Galu galā, soctīklu algoritmi lielākoties darbojas kā „dusmu ēsmas / rage bait” ierocis – jo dusmīgāku tevi padarīs ierakstā vai video paustais viedoklis, jo lielāku atgriezenisko saiti saņems soctīkls un viedokļa paudējs. Lielisks piemērs bija iznīcinošās kritikas, kas soctīklos pavadīja popzvaizgnes Teilores Sviftas jaunākā albuma The Life of a Showgirl iznākšanu, – daudzi satura veidotāji pēc tam atzina, ka par šiem video saņēmuši naudu, jo jebkas, ja tas publicēts ar tēmturi “Teilore Svifta”, automātiski piesaista plašu uzmanību un rada citu lietotāju iesaisti. Tādi šobrīd plaši sastopami, ļoti polarizējoši un melnbalti viedokļi par mākslu, manuprāt, grauj jebkādu kritikas un medijpratības niansētību. Kaujinieciskā attieksme, kāda šobrīd valda interneta vidē attiecībā uz jebkuru tēmu, ir nonivelējusi mākslas baudīšanu līdz divām iespējām – vai nu konkrētais mākslas darbs ir ģeniāls, vai arī tas ir problemātisks, drausmīgs un iznīcināms.
Līdzīga situācija šobrīd vērojama diskursā ap jaunāko Kalnu auku ekranizāciju – vietnēs Metacritic un IMDb atrodamās viduvējās atsauksmes lielākoties radušās no tā, ka pārsvarā šī filma saņem vai nu viszemāko, vai visaugstāko novērtējumu. Amizanti, ka šis vidējais aritmētiskais, manuprāt, ir visatbilstošākais tam, kāda tad filma patiesībā ir. Jo tā nav nedz ģeniāla, nedz neprātīgi slikta.
Kalnu auku iedarbīgākā daļa ir tieši sākums ar perversi seksualizēto pakāršanas ainu, kurai seko grandiozās Jorkšīras dabas ainavas, fonā skanot skaņdarbam House – labākajam no albuma, kuru filmai veltījusi Charli XCX. Kad cauri miglai ieraugām gotisko un nolemto Ērnšovu māju, kuras nosaukums dots grāmatai un filmai, dziesmas vārdi “Man šķiet, ka es nomiršu šajā mājā / I think I’m gonna die in this house” šķiet kā ļaunu vēstošs pareģojums vai lāsts. Tieši filmas sākumposmā, kurā sekojam Katrīnai un Hītklifam kā bērniem, kuri dzīvo varmācības un atkarību nomāktā vidē, Emīlijas Brontē Kalnu auku esence pavīd visspožāk – mēs redzam šo liktenīgo nolemtību, kas valda pār visiem romāna varoņiem. Kad jaunos aktierus (Šarlote Melingtona un Ouens Kūpers) nomaina Margo Robija un Džeikobs Elordi, tas ir brīdis, kad ļoti grūti noticēt pusaudžu mīlestībai un pirmajām seksuālajām dziņām, ja tās izspēlē aktieri, kuru vecums ir 35 un 28 gadi. Protams, amerikāņu tīņu seriāli ir mūs pieradinājuši pie trīsdesmitgadīgiem “pusaudžiem”, tomēr, par spīti abu aktieru lieliskajam darbam un virtuozitātei, ticamības moments ir zudis.
Kad iepazīstam bagātos Lintonus – Edgaru un Izabellu (Šazads Latifs un Alisona Olivera), kuri ievācas kaimiņu mājā –, vācu romantismam piederīgās ainavas nomaina pārspīlēti bagātīga un krāsām pārsātināta, krāšņa vide. Tieši šeit no sirds var izpausties filmas māksliniece Sūzija Deivisa (Konklāvs / Conclave (2024), Saltbērna / Saltburne (2023)) un kostīmu māksliniece Žaklīna Durāna (Bārbija / Barbie (2023), Mazās sievietes / Little Women (2019), Anna Kareņina / Anna Karenina (2012)) – tumšajā un aukstajā mājā augusī Katrīna ir nokļuvusi īstā leļļu namiņā. Arvien vairāk filma pārvēršas skaistās, bet ar laiku garlaikojošās montāžas sekvencēs, kas veltītas tam, lai vispusīgi atveidotu Katrīnas (nu jau Edgara Lintona sievas) jauno, skaisto dzīvi, kurai trūkst tikai vienas lietas – viņas mīļotā Hītklifa. Kad pēc bagātībā pavadītajiem, bet garlaicīgajiem gadiem Katrīna beidzot sagaida Hītklifa atgriešanos, Emeralda Fenela šo ainu uzbūvē ar skaistu paklanīšanos Džo Raita 2005. gada filmai Lepnums un aizspriedumi / Pride and Prejudice. Un jāsaka, kinoteātra zālē reakcija bija ļoti līdzīga tai, kādu izraisīja mistera Dārsija nākšana pāri pļavai saullēktā, – arī Hītklifam parādoties cauri miglai, visa zāle ilgpilni ievilka elpu.
Šī varoņa atgriešanās atkal iekustina Kalnu auku stāstu, izvelkot no Katrīnas viņas nežēlīgo pusi, sākas greizsirdības scēnas starp viņu un kautrīgo un romantisko Izabellu, arvien asāki konflikti ar viņas pavadoni (un romānā – galveno stāstnieci) Nelliju (Honga Čao) un kaislīgas ainas starp abiem slepenajiem mīlētājiem. Šeit arī uzplaukst Kalnu auku fanu fikcijas sadaļa – grāmatā Katrīna ar Hītklifu varbūt vienu reizi tikai noskūpsta viens otru (bet arī tas aprakstīts tā, ka nav skaidrs, vai vispār šis skūpsts notiek), bet Emeralda Fenela ļauj šiem varoņiem darīt visu, ko Emīlija Brontē viņiem liegusi.
Ļoti dīvaini ir tas, ka filmā visas erotiskās un romantiskās ainas ir tādas, kurām būtu “uz papīra” jāstrādā ļoti labi, – iztēlojos, ka, lasot tās grāmatā, efekts būtu lielisks. Tomēr uz ekrāna – par spīti Robijas un Elordi spēcīgajai savstarpējai ķīmijai – šis romantisko tropu savirknējums ātri vien kļūst garlaicīgs. Tad jau spēcīgāk strādā aina ar izlijušo Hītklifu, kurš atnāk pie Izabellas un sola pret viņu izturēties briesmīgi, visu laiku vaicājot: “Vai tu vēlies, lai es pārstāju?”. No šī brīža filma atkal atgūst tempu un no jauna notver skatītāja uzmanību, taču tieši šī neviendabība ir Kalnu auku lielākais trūkums. Emeralda Fenela kopā ar operatoru Linusu Sandgrenu (Babilona / Babylon (2022), La La Land: Kalifornijas sapņi / La La Land (2016), Saltbērna / Saltburne) uzbur galvu reibinošus kadrus, daži no tiem ir tādi, kuri paliks man atmiņā mūžīgi. Un tas jau ir daudz. Tomēr skaistās bildes nespēj noturēt uzmanību vairāk kā divu stundu garumā.
Emīlijas Brontē grāmata ir ļoti sarežģīts paaudžu paaudzēs nodotu traumu piefiksējums; lasot Kalnu aukas, rodas vēlme teikt visiem varoņiem, lai viņi bēg prom no šiem Jorkšīras tīreļiem un tumšajām nolādēto dzimtu mājām. Neuzskatu sevi par tādu literatūras pūristi, lai piesietos jebkurām izmaiņām, kas tiek veiktas ekranizācijā, tāpēc mani netraucē Fenelas uzbūvētās pasaules daudzie anahronismi vai pievienotās epizodes un pat no stāsta izmestie varoņi. Tas, kā pietrūkst, ir mazliet dziļāka izpratne par romāna pamatbūtību. Turklāt, tā kā režisore ir studējusi angļu filoloģiju, skaidrs, ka viņa ļoti labi pārzina oriģinālo literāro avotu, tomēr izvēlējusies daudzas tēmas neaplūkot un tādējādi, manuprāt, palaidusi garām iespēju radīt ko vairāk par vizuāli skaistu darbu. Galu galā mani skumdina fakts, ka režisore, kuras filmā Saltbērna bija redzama visai skandaloza aina ar svaigi izraktu kapu, nav izmantojusi iespēju kinoekrānā atveidot vēl vienu neprātīgu ainu kapos,. Bet, tā kā šoreiz Kalnu aukas tiek mūsdienu skatītājam pasniegtas ar fanu fikcijas mērcīti, nav brīnums, ka šis tas filmā vienkārši nenostrādā – Katrīnas un Hītklifa mīlasstāsts nav romantisks un sapņains, tas ir drūms, nežēlīgs, privātīpašniecisks un toksisks līdz nāvei. Tāpēc uzspiestā episkā mīlasstāsta forma ir gluži kā kurpe, kura ir pāris izmērus par mazu, – valkāt jau var, bet nevajadzētu.
Manuprāt, Kalnu aukas diemžēl ir Emeraldas Fenelas vājākais darbs, bet tā noteikti nav tik slikta filma, kā cilvēkiem patīk šausmināties un sašust; ja mūsdienās cilvēki mazāk sašustu, viņi noteikti daudz labāk pavadītu laiku un varētu izbaudīt plašāku mākslas loku. Tas, ka šo filmu dēvē par teju vai aizvainojošu cilvēcei, ir vienkārši absurdi. Cilvēcei aizvainojoši ir tas, ka Starptautiskā Olimpiskā komiteja izvēlas diskvalificēt Ukrainas skeletonistu Vladislavu Heraskeviču viņa ķiveres dēļ, nevis tas, ka Emeralda Fenela modernizē un pārveido Kalnu aukas. Citējot Nadju Homami: “Katra paaudze saņem tādas Kalnu aukas, kādas tā ir pelnījusi. Un Emeraldas Fenelas versija domāta tiem, kas ir mūžīgi onlainā.”
