Režisore Mollija Menninga Volkere pierāda, ka tik sekla parādība kā alkohola uzkurbulēta britu tīņu pavasara jandalēšanās tomēr zem savas spīdīgās ādas slēpj virkni modernu problēmu, kas filmā izskan autentiski un godīgi.
“Šīs būs vēsturē labākās brīvdienas!” – kliedz Skaja, Ema un Tara, pēc garā ceļa nonākušas Krētas liedaga tūristu skudrupūžņa Malijas vēsajos ūdeņos. Šī frāze jau strādā kā formula stāstos par nevainības zaudēšanu – atcerēsimies ikonisko “Pavasara brīvdienas uz mūžu!” no Harmonija Korinas 2012. gada filmas Neprātīgās brīvdienas / Spring Breakers; režisora un ar Disneja zīmolu apzīmogoto aktrišu publisko atteikšanos no plašākas kultūras naivā skata un infantilizācijas. Britu režisores Mollijas Menningas Volkeres debijas spēlfilma Kā tikt pie seksa / How to Have Sex izmanto gan šo “pieaugšanas stāstu” naratīvam piesaistīto vokabulāru, gan vizuālos kodus no neskaitāmajiem britu pludmales un dabūšanās realitātes šoviem, lai saaustu koša poliestera ornamentu filmas tekstā, kas, gluži kā ātrās modes veikalā nopirkts peldkostīms, izskatās labi, elektrizējas un vakara garumā sāk aizvien uzkrītošāk spiest. Filma, kas pagājušajā gadā kļuva par Kannu kinofestivāla konkursa Īpašais skatiens / Un Certain Regard laureāti, piedāvā galvenās varones odiseju mānīgi tukšā ietvarā (“britu brīvdienas”, piekritīsiet, nerada asociācijas ar niansētu pieredzi), un tā grodi ierakstās pēdējās desmitgades britu un Ziemeļamerikas jaunās paaudzes neatkarīgā kino / indie film metamodernajā jūtīgumā.
Filmas Kā tikt pie seksa sižets seko trīs draudzeņu pēdējām skolas brīvdienām kopā; tūdaļ, tepat pie apvāršņa sākas jaunā, pieauguša cilvēka dzīve. Robežšķirtnes pārvarēšanu meitenes svin ar svētceļojumu uz Malijas salu, kur megaklubu, baseina ballīšu un piedauzīgu atrakciju troksnim ir jānoslāpē uztraukums par gaidāmajiem eksāmenu rezultātiem, kas, kā tobrīd šķiet, izšķir visu atlikušo dzīvi. Meitenes spriež par to, ka noteikti jāatver savs bistro, kura piedāvājumā būs tikai cepti kartupeļi (kurš gan nav piedalījies dzēruma sarunā par sava bāra atvēršanu!), taču ainas nevainīgums plēn, kad draudzenes sāk apspriest, kura būtu piemērotāka iestādījuma īpašnieces lomai un kurai labāk mērķēt uz viesu sagaidītājas vai viesmīles amatu. Noklusētas vai puspateiktas spriedzes līnijas caurstrāvo meiteņu attiecību dinamiku, un no šīs neredzamās varas visvairāk krata filmas galveno varoni Taru, kuru spīdoši attēlo britu aktrise Mia Makkenna-Brūsa – viņai šī loma atnesa nomināciju Eiropas kinoakadēmijas balvai par labāko aktierdarbu un Britu Kino un televīzijas mākslas akadēmijas (BAFTA) balvu daudzsološākajam jaunajam talantam.
Ierodoties pieticīgajos viesnīcas apartamentos, meitenes lemj, ka šajā ceļojumā lielo gultu dabūs tā, kurai būs visvairāk seksa; tas ir pusjoks, kas izgaismo pieaugšanas bailes un popkultūrā pieņemtos iniciācijas rituālus. Iesildīšanās ballītē ar nupat iepazītajiem blakusmājas puišiem kompānijas bravūrīgākā varone Ema gan samelo par saviem seksuālajiem sasniegumiem, gan atklāj, ka Tara ir nevainīga. Filmas galvenā varone un skatītājs jau zina, ka Tara nākamgad, iespējams, nedosies uz augstskolu; ka viņa nav tik drosmīga vai provokatīva kā draudzenes; ka viņa labprātāk mētātu muļķīgas anekdotes ar blakusmājas kompānijas neveiklo ākstu Badžeru, nevis maigotos ar viņa stilīgo draugu Padiju, kuru iekāro Ema. Mazākais, ko Tara var darīt, lai justos iederīga un pārkāptu augsto slieksni, kas šķir no “skaisto un stilīgo” pasaules, ir – tikt pie seksa. Šis lēmums nav entuziastisks, taču apstākļi ir oportūnistiem īpaši labvēlīgi, un galvenās varones izvēle pieaugt paātrinājumā arī skatītāju ieved Taras afektā, atsvešinājumam nomainot fantāziju.
Filmu ir vērtīgi skatīt vairākos kontekstos – tostarp, MeToo izraisītajā kultūras un sabiedriskās domas diskursā par seksualitātes un varas attiecībām vai jēdzienu „piekrišana / consent”, taču filma šajā jautājumā neieņem acīmredzamu un viegli sagremojamu pozīciju. Taras tēla attīstībā vienlīdz liela nozīme ir gan viņas izvēlēm, gan apkārtējo izdarītajam spiedienam, tādējādi stāsta varonei neatņemot rīcībspēju jeb aģenci. Pretstatā daudzu kritiķu apgalvotajam, nedomāju, ka tā arī ir šī stāsta sirds, lai gan filma ir nozīmīgs pienesums arī šai sarunai, galvenokārt – caur meistarīgu un jūtīgu afekta attēlojumu (kas, kā varu spekulēt, atspoguļo režisores un filmas scenāristes Menningas Volkeres pieredzi un izglītību tieši kinooperatora mākslā).
Mani šis darbs visvairāk pamudināja domāt tieši par pieaugšanas filmu transformācijām pēdējā desmitgadē, arī par metamodernisma “jaunā godīguma” vai “jaunā jūtīguma” fenomenu pasaules kinematogrāfijā. Šo jēdzienu lietoju ārpus literatūrzinātnē ierastā rāmējuma, kas galvenokārt uzlūko periodu pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, tomēr saglabāju termina raksturu – runa ir par darbiem, kas seko postmodernisma formālismam un intelektualizētajām spēlēm, priekšroku dodot pieredzes attēlojuma autentiskumam un afekta, nevis sižeta nozīmīgumam gan filmas formā, gan saturā.
Interesanti, ka spilgtākie “jaunā godīguma” darbu paraugi pēdējā desmitgadē diezgan uzkrītoši sastopami tieši pieaugšanas filmu naratīvajā musturā, turklāt – gan Eiropas, gan Ziemeļamerikas kinematogrāfijā. Lai arī pieaugšanas stāstu saknes meklējamas 19. gadsimta Bildungsroman jeb “audzinošo noveļu” tradīcijā un cauri 20. gadsimtam primāri raugās uz jauniešiem, šādi izpelnoties neakurātu pielīdzināšanu “tīņu filmu” žanram, nenoliedzami termins “pieaugt” (come of age) šeit un vēsturiski skatāms plašākā kontekstā – varonis, kas “pieaug”, saskaras ar sabiedrības normām un to ietekmi uz savas personības attīstību; varoņa ceļojuma galamērķis nav ārējs, bet gan iekšējs. Pasaules kino vēsturē īpašu interesi par tīņu auditoriju var vērot pagājušā gadsimta 30. gados ASV, kad tiek apjausts medija “audzinošais” potenciāls. Interesanti, ka šīs didaktiskās izpratnes robežu abpus okeānam kinomāksla pārkāpj gandrīz vienlaicīgi – te jāmin Nikolasa Reja Dumpinieks bez iemesla / Rebel Without a Cause (1955) un Fransuā Trifo 400 sitieni / Les quatre cents coups (1959), kas skatienu vērš tieši uz jaunieša iekšējā procesa atspoguļojumu, atsakoties no iepriekš sastopamā morālistiskā kamertoņa.
Sidnejas universitātes profesore Ketrīna Diskrola, runājot par amerikāņu tīņu filmu žanru, min, ka tas uzlūko jaunatni “kā sociālu problēmu; izpētes centrā izvirzās jaunatnes institucionalizācija, jaunība kā tagadnes bauda un nākotnes potenciāla svinēšana”[1]. Arī filma Kā tikt pie seksa raugās uz “tagadnes baudu”, taču īstu nākotni nepiedāvā – filmas traģisma potenciāls, iespējams, slēpjas tieši tajā, ka pēc pārvarētā pārbaudījuma netiek atslēgta kāda mierinoša patiesība; dzīve visā savā sarežģītībā turpinās. Šāds sentiments ir jūtams arī citos ievērojamos “žanra” darbos, kas turklāt uzrāda tendenci ļaut pieaugt aizvien vecākiem varoņiem – piemēram, amerikāņu Šona Beikera Floridas projekts / The Florida Project (2017) un Berija Dženkinsa Mēnesgaisma / Moonlight (2016), Grētas Gervigas Ladybird. Laiks lidot / Ladybird (2017); britu “jaunais kino” ar Andreas Arnoldas Amerikāņu saldumiņu / American Honey (2016) vai plaši atzīto Šarlotes Velsas kinodebiju Pēc saules / Aftersun (2022).
Kā tikt pie seksa atgādina minētās filmas arī citā – estētiskā vai sajūtu līmenī, ko varētu saukt par 21. gadsimta kino (un plašākas kultūras) Zeitgeist jeb laika garu; piederu tiem, kam šo garu – tīri labskanības un atbilstības dēļ – patīk saukt par “jauno godīgumu”. Tas sevī ietver ne-ironisku, autentisku, godīgu mākslasdarba toni; varoņa iekšējā pasaule ir tā, kas formē filmas tekstu, turklāt visos līmeņos – filmas kadrējumā, vizualitātē, montāžā, operatora darbā, itin visos darba aspektos.
Tur, kur klasiska dramaturģija paredz labā un ļaunā konfliktu, “jaunā godīguma” darbi dramaturģiju būvē uz situācijām, kas ir traktējamas vairāk nekā vienā veidā;
“metamodernisms svārstās starp to, ko varam saukt par postmodernismu un pirms-postmodernismu [...]; starp ironiju un entuziasmu, starp sarkasmu un sirsnību, starp eklektismu un tīrību, starp dekonstrukciju un konstrukciju, taču nevar tikt reducēts līdz šīm definīcijām.”[2]
Sekojot Taras dienām Malijā, prevalējošais ir dieģētisks un jēdzienisks troksnis, kuru režisore skatītājam izsniedz rūpīgi kalkulētās devās; informācijas, tēlu un iekšēju žestu valoda, kas uzrāda situācijas un attiecību ironisko dabu, taču nekļūst ciniska vai neiejūtīga. Dollija Pārtone ir izteikusies, ka “tik lēti izskatīties maksā dārgi”, savukārt Mollija Menninga Volkere pierāda, ka tik sekla parādība, kā alkohola uzkurbulēta britu tīņu pavasara jandalēšanās, zem savas spīdīgās ādas slēpj virkni modernu problēmu (tas, kurš “pieaug”, vienmēr ir spiests iepazīties ar sabiedrības nerakstīto uzvedības kodeksu; te būtu iederīgi lasītājam atgādināt par Matīsa Kažas filmu Neona pavasaris (2022)).
Filma Kā tikt pie seksa varbūt arī neatbild uz savā nosaukumā postulēto jautājumu, taču piedāvā kopā iziet cauri zaigojošiem džungļiem, jaunības draudzībām un kļūdām; piedāvā nevis eskeipismu, bet potenciālu introspekcijai; piedāvā nevis laimīgas, bet godīgas beigas – tādas, kurās dzīve, par spīti visam, turpināsies.
