Kino Raksti turpina apsolīto „ceļa vārdu” sēriju, kurā pieredzējuši kinoskatītāji iesaka piecas savas filmas no Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) programmas. Rekomendē režisore, scenāriste un kinopubliciste Marta Elīna Martinsone.
2001: Kosmosa odiseja / 2001: A Space Odyssey
Programma: In Techno Veritas
Pat ja Stenlija Kubrika klasiskā filma jau ir redzēta, nevajadzētu palaist garām iespēju to noskatīties kinoteātrī – lai arī šobrīd ir tik pierasts filmas skatīties mājās, īsts kino ir domāts tam, lai to pieredzētu uz lielā ekrāna.
Kad 2001: Kosmosa odiseja piedzīvoja pirmo publisko izrādīšanu, liela daļa skatītāju pameta zāli. Aktieris Roks Hadsons, ejot prom, pat esot nīgri purpinājis – viņš cerot, ka kāds viņam paskaidros par ko, pie velna, ir šī filma. Jāatzīst, es to nevarētu tā vienkārši Hadsona kungam izskaidrot – tas ir filozofisks mākslas darbs par eksistenciālu vientulību, mēģinājums izprast to, kāda ir cilvēka vieta šajā Visumā, liekot aizdomāties par to, no kā mēs esam radušies un par ko mēs kļūsim, kad mūsu vairs nebūs. Stenlija Kubrika filmām piemīt spēja, iznākot uz ekrāniem, polarizēt skatītājus un izraisīt neizpratni vai sašutumu. Piemēram, 1975. gada vēsturiskā drāma Berijs Lindons / Barry Lindon bija absolūta izgāšanās un galvenās lomas atveidotājs Raiens O’Nīls šo filmu uzskata par vienu no iemesliem, kas iznīcināja viņa superzvaigznes statusu. Taču šobrīd šī filma ir klasisks kino šedevrs.
Filma 2001: Kosmosa odiseja izmanto 1968. gadam pārsteidzošus vizuālos efektus, radot vienu no savulaik populārākajām sazvērestības teorijām, kas apšauba, vai ASV astronauti patiešām nolaidušies uz Mēness – patiesībā Stenlijs Kubriks esot uzfilmējis Ārmstrongu un Oldrinu uz mākslīga Mēness virsmas. Taču izrādās, ka Kubrikam filmā 2001: Kosmosa odiseja tik reālistiska aina uz Mēness izdevusies tāpēc, ka tapšanas procesā viņš piesaistījis NASA konsultantus.
Vēl viens svarīgs filmas aspekts, kas rada īpaši monumentālu iespaidu, ir mūzika, par kuru arī ir savs stāsts – lai arī režisors jau bija sācis sadarbību ar komponistu Aleksu Nortu, montāžas procesā viņš izmantoja pagaidu mūziku – klasiskus skaņdarbus. Un tie tik perfekti piestāvēja attēlam, ka režisors nolēma citu mūziku nemeklēt.
Tā ir neapšaubāmi brīnumaina sajūta – noskatīties hrestomātisku kinodarbu un saprast, ka tas nav zaudējis iespaidu un aktualitāti. Spilgti atceros pirmo reizi, kad noskatījos 2001: Kosmosa odiseju uz lielā ekrāna Eseksas universitātes kinozālē kā daļu no filmu lektorijiem – iznācu no zāles un jutos noreibusi. Es vēlētos, kaut arī Latvijas skatītāji izbaudītu šo reibuma sajūtu.
Suvenīrs / The Souvenire
Programma: Festival Selection
Esmu gana daudz rakstījusi par kino, tāpēc, skatoties šo filmu, galvā jau sāka grozīties recenziju slengs, ar ko to aprakstīt – “pieklusināta”, “intīma”, “pietuvināta”. Pat ja šie vārdi ar laiku jau kļūst tikpat tukši kā liela daļa recenziju, filmu noteikti ir vērts redzēt. Jo īpaši, ja ir personīga pieredze ar neveselīgām un līdzatkarīgām attiecībām. Situācijas ir sāpīgi atpazīstamas, pat ja viss notiekošais ir ievietots visai privileģētā vidē un dažbrīd liek domāt par ironisko apzīmējumu “balto cilvēku problēmas”. Taču Džoanna Hoga ir uztaustījusi kaut ko ļoti specifisku britu turīgajam slānim, un Suvenīru kritiķi jau salīdzina ar Antonioni un Viskonti darbiem.
Suvenīrs piedāvā lieliskus aktierdarbus – Honoras Svintones Bairnas un Tildas Svintones duets mātes un meitas lomās nav tikai papildu meta-līmenis filmai. Toms Bērks kā narciss un emocionālais manipulators Entonijs ir baiss, nepatīkams un reizē arī apbrīnojami harizmātisks. Tieši tāds, kādi šādi manipulatīvi tipi arī ir dzīvē – viņš dāsni dāvā abpusgriezīgus komplimentus, kuri reizē glaimo un pazemo jauno Džūliju. Tā ir skaudra līdzatkarīgu attiecību analīze, kur robežas starp upura un varmākas lomām arvien vairāk izplūst.
Šis ir arī stāsts par jaunas sievietes ceļu uz pašizpausmi un sevis atrašanu, ceļojuma laikā piedzīvojot šaubas par savu māksliniecisko talantu un arī neapzināti pašdestruktīvas un sevi sabotējošas izvēles. Noskatīties Suvenīru ir atbrīvojoša pieredze, kas palīdz tikt galā ar saviem dēmoniem. Turklāt jāpiemin, ka filmai top jau otrā daļa.
Bāka / Lighthouse
Programma: Festival Selection
Roberts Egerss ieguva atpazīstamību ar savu lielisko art-house šausmu filmu Ragana / The Witch (2015), par šo lenti viņš saņēma labākā režisora balvu Sandensas kinofestivālā. Egersa jaunākais darbs Bāka jau ir izpelnījies atzinību Kannu festivālā un vilina ne tikai arī savu psiholoģiski niansēto stāstu un lielisku aktieru duetu (Villems Defo un Roberts Patinsons), bet arī ar nostrādāto vizualitāti. Melnbaltais attēls kopā ar skaudro atmosfēru, kas atgādina Hermana Melvila romānu Mobijs Diks, raisa asociācijas ar Deivida Linča Tvinpīkas trešās sezonas nu jau kulta statusu ieguvušo astoto sēriju. Pīters Bredšovs Bāku ir raksturojis kā “baiļu dagerotipu”. Vai, kā teiktu klasiskajā latviešu literatūrā, “vēja izārdēts vaigs” iezīmē abus galvenos varoņus.
Bāka ir psiholoģisks trilleris, kas spēlējas ar realitātes un ārprāta robežām, un tas man šķiet īpaši vilinoši – ir aizraujoši skatīties kino, kas lielu tiesu balstās tikai uz divu lielisku un meistarīgi savīta scenārija vadītu aktieru pleciem. Bāka nekārdina ar CGI briesmoņiem, sprādzieniem vai šermuļus raisošiem asiņainiem skatiem, tā liek domāt par visu baiso, kas slēpjas cilvēku galvās. Vientulība, noslēgtība un izmisums izvelk no viņiem sliktāko, kas viņos ir. Interesanti būs arī klausīties 19. gadsimta valodā, kurā ievīts smeķīgs jūrnieku slengs. Līdzīgi kā Raganā, arī šoreiz Egerss ievij mistiskas klātbūtnes iespējamību, taču Bāka vairāk liks skatītājiem pašiem lemt, kas ir patiesība, bet kas – abu prātā jūkošo jūras vilku izdomas augļi.
Šāda apzināti senlaicīga filma šķiet kā radīta tumšajiem oktobra vakariem Rīgā. Domāju, tā būs bauda ne tikai tādiem šausmu kino žanra faniem kā man.
Bāreņu nams / Parwareshghah / THE ORPHANAGE
Programma: RIGA IFF Feature Film Competition
Skarbu vēsturisku un politisku notikumu ievietošana asprātīgos apstākļos, manuprāt, ir viens no veiksmīgākajiem veidiem, kā runāt par sāpīgiem tematiem. Bāreņu nams stāsta par piecpadsmitgadīgu puiku Kodratu astoņdesmitajos gados Kabulā. Viņa rūpals ir pārdot kinoteātru biļetes melnajā tirgū, taču kādu dienu policija viņu aizved un ievieto padomju bāreņu namā.
Afgāņu režisore Šārbanū Sadata pasaules uzmanību piesaistīja ar savu filmu Vilki un aitas / Wolf and Sheep (2016), kur miksēja folkloru un reālismu. Tieši šis realitātes un fantāzijas (vai pat zināmā mērā maģiskā reālisma) izmantojums ir tas, kas mani uzrunā šajā citādi visai specifiskajā stāstā. Protams, bez plašākām zināšanām par Afganistānas vēsturi daļu notikumu būs grūtāk uztvert, bet Kodrata spēja izvairīties no bāreņu nama nomācošā mobinga, iztēlojoties sevi Bolivudas filmu epizodēs, šķiet tik šarmanta. Galu galā viena no pusaugu vecuma raksturīgākajām iezīmēm ir vēlme sevi iztēloties kaut kādā ārpus-realitātē, kur vari būt gan supervaronis, gan Bolivudas zvaigzne, gan jebkas, lai tikai nav jāpiedzīvo tas, kas notiek apkārt.
Bāreņu nama epizodiskums un vinješu stila naratīvs tiek salīdzināts pat ar Federiko Fellīni klasisko filmu Amarkords / Amarcord (1973). Domāju, šī būs interesanta skatāmviela, kas uzrunās gan jauniešu, gan pieaugušo auditoriju, turklāt liks aizdomāties par to, kādā veidā ir iespējams attēlot vēsturiskus notikumus un tos interpretēt. Mani personīgi, protams, visvairāk intriģē tas, kā vizuāli tiks risināts fantāzijas ainu attēlojums.
Džona F. Donovana dzīve un nāve / The Death and Life of John F. Donovan
Programma: New Canadian Cinema
Ksavjē Dolana jaunā filma raisa interesi ne tikai paša režisora dēļ, bet arī tāpēc, ka šī ir viņa pirmā īstā “Holivudas filma”, uzņemta angļu valodā. Filmas pirmizrāde bija paredzēta Kannu kinofestivālā (par spīti tam, cik iznīcinoši tur tika uzņemta Dolana iepriekšējā lente Tas ir tikai pasaules gals / Juste la fin du monde, 2016), bet režisors nejutās pabeidzis montāžas procesu, un pirmizrāde tika pārcelta uz rudeni, uz Toronto festivālu.
Galvenajā lomā ir Troņu spēļu zvaigzne Kits Haringtons, un arī pārējā aktieru komanda ir īpaši zvaigžņota – Sūzena Saradona, Natālija Portmane, Tendija Ņūtone un daudzi citi. Lielu uzmanību filmai jau piesaistījis fakts, ka kinozvaigzne Džesika Časteina tikusi izmontēta no filmas, kuras sākotnējā versija bijusi četras stundas gara. Jāsaka tomēr, atsauksmes par filmu nav īpaši spožas – piemēram, Indie Wire jau paziņoja, ka šī ir Ksavjē Dolana sliktākā filma. Džona F. Donovana dzīvei un nāvei pārmet haotisku naratīvu, minot, ka filma pazudusi kaut kur montāžas procesā.
Tajā pašā laikā zinu, ka noteikti gribu šo filmu redzēt, lai varētu spriest pati. Pat ja Tas ir tikai pasaules gals man kā skatītājai bija vilšanās. Un kas to zina – varbūt kādudien mums būs iespēja noskatīties arī sākotnējo, četras stundas garo versiju, un tā izrādīsies ģeniāla. Manuprāt, pārliekas bailes no garuma un lēna tempa mēdz nogalināt potenciāli lieliskas filmas, padarot tās fragmentāras un viduvējas.
Jau no reklāmas rullīša redzams, ka arī šajā filmā Dolans turpina risināt laikam nekad neatrisināmo tēmu par dēlu un māšu attiecībām. Mani interesē, cik daudz no Dolana agrīnās karjeras dumpinieciskuma būs palicis šajā stāstā, kas šķiet kā mīlestības vēstule un arī skarbs spogulis slavai, ar kuru šķietami arī pašam režisoram ir sarežģītas attiecības. Iespējams, ka šī pop-opera būs haotisks čiks, bet tikpat labi iespējams tieši otrādi.
Suvenīrs – 19. oktobrī 19:00 Splendid Palace Lielajā zālē
Bāka – 20. oktobrī 20:00 Splendid Palace Lielajā zālē
2001: Kosmosa odiseja – 22. oktobrī 20:30 Splendid Palace Lielajā zālē
Bāreņu nams – 23. oktobrī 16:00 Splendid Palace Mazajā zālē
Džona F. Donovana dzīve un nāve – 24. oktobrī 19:00 Splendid Palace Lielajā zālē
