KINO Raksti

Roberts, Rafiks un citi normāli cilvēki

01.12.2015

Apvienība "Short Riga" turpina apskatīt Latvijas jauno režisoru īsfilmas, kas trešdienu vakaros skatāmas LTV 7 ēterā, šoreiz par 2. decembra un 9. decembra filmām.

2.12. pl. 22:30

Mans kauss plūst pāri malām

režisore Marta Herca, 2014, LKA, spēles īsfilma

Raksta VIKTORIJA KASPEROVIČA

Marta Herca savā studiju darbā Mans kauss plūst pāri malām iezīmē kontūras un tās piepilda ar simboliem, interpretāciju atstājot katra skatītāja ziņā. Šis ir stāsts par kādu vientuļu pusmūža vīrieti, vārdā Roberts, kurš sava klusā un noslēgtā rakstura dēļ jūtas neiederīgs mūsdienu pasaulē. Viņš dzīvo svētā dzīvi, nesavtīgi palīdz citiem un kalpo Dievam, taču nelaimīgā mīlestība satricina viņa drošo dzīves pamatu.

Kadrs no filmas "Mans kauss plūst pāri malām"

Filmā Marta Herca runā par vispārcilvēcisko un jebkurā pasaules malā saprotamo – par attiecībām, spēju just līdzi un sadzīvot. Sižetiski filma ir spēcīgs pieteikums, te savijas vairākas vadlīnijas – cilvēka attiecības ar sevi un apkārtējiem, Dievu un sabiedrību. Saruna par pārpasaulīgām vērtībām, par mums pašiem filmu, protams, padara pieejamu plašam skatītāju lokam, aicina sevi ieraudzīt caur tajā izspēlēto tēlu un situāciju kopumu un līdzpārdzīvot tās varoņiem.
Filmas centrā ir Roberts – trausls, vienlīdz uzmanīgs pret cilvēkiem un lietām, atbildīgs, nerunīgs, reliģiozs, brīvāk jūtas bērnu, nevis pieaugušo sabiedrībā. Neuzdrošinoties atvērties un atklāti runāt par savām jūtām, viņš cieš no salauztas sirds. Pretstatījumā šaubu un nedrošību pārpilnai laicīgai dzīvei ir garīgais, dievišķais, kur filmas varonis spēj rast mierinājumu un spēku turpināt iekšējo cīņu. Roberta psiholoģiskais portrets atklājas pakāpeniski caur saskarsmi ar ārpasauli, caur darbiem, žestiem un viņa mēmo klusumu. Dialogs filmā ir minimāls un, iespējams arī sekundārs, tādējādi filmas varoņa iekšējo cīņu skatītājs drīzāk uztver intuitīvi, emocionāli.
Tomēr, filmu noskatoties, rodas sajūta, ka tajā viss iezīmēts visai shematiski un vienkāršoti, trūkst pašrefleksijas, autores kritiskā vērtējuma. Filmas jaudīgums lielā mērā ir atkarīgs no skatītāja un viņa spējas vai vēlmes iedziļināties; tā aicina uz sarunu, bet izvairās no atbildēm. Vai tiešām Roberta infantilā nespēja pārvarēt esošās robežas ir salīdzināma ar dzīvi Dievā un mīlestībā? Vai tomēr šī loma ir atvēlēta sievietes tēlam, kurš nav skaidri noformulēts? Vai galvenā varoņa drāma ir draudzes, sabiedrības atbildība vai drīzāk viņa paša bezatbildība? Un svarīgākais jautājums – kāda ir režisores attieksme pret pašas veidotiem tēliem, viņu savstarpējām attiecībām un iederīgumu mūsdienu sabiedrībā? Vai atbildes ir meklējamas filmā, vai tomēr ārpus kadra? 

9.12. pl. 22:35

Ne savējais

režisors Vigo Zaļaiskalns, 2014, dokumentālā filma, LKA, 21 min

Raksta AGNESE LOGINA

Režisora Vigo Zaļaiskalna dokumentālā filma Ne Savējais vēsta par puisi vārdā Rafiks, kurš cēlies no Azerbaidžānas, bet visu mūžu dzīvojis Latvijā. Savā ziņā šī filma ir par viņa identitāti, par viņa dzīvi Latvijā, par to, kā ir, ja nemitīgi tiec uztverts kā citādāks.
Filma parāda Rafika dzīvi mājās, Latvijā, arī ciemošanos Azerbaidžānā pie radiem. Ainas Latvijā atspoguļo Rafiku dažādos veidos, piemēram, uz skatuves, runājot ar neredzamu publiku, basketbola treniņā, braucot pie stūres un citās visnotaļ ikdienišķās ainās. Rafiks stāsta, kā viņa tēvs brauc pie stūres un nemitīgi lamājas, viņš stāsta, kā kādreiz viņu daudz apsmējuši un kā šī pieredze viņā radījusi zināmu agresivitāti; šīs ainas ir visnotaļ intīmas, radot iespaidu, ka skatītājs ir mazliet pietuvinājies Rafikam. To varētu izskaidrot ar režisora klātbūtni kadrā – Rafiks sarunājas ar režisoru kā ar senu draugu, atsaucas uz pagātni, brīvi stāsta par dažādām epizodēm; abu savstarpējās attiecības aiz kadra pārtop sirsnīgā portretā uz ekrāna. Vairākas reizes filmai izdodas uztaustīt arī dziļi neērtas situācijas, piemēram, jau minētā aina uz skatuves ar četriem citiem cilvēkiem, kur viens no puišiem nemitīgi joko par to, ka Rafiks patiesībā ir čigāns, un ir redzams, ka Rafikam šis joks vairs neliekas smieklīgs. Šis ir viens no tiem brīžiem, kad filmai tiešām izdodas iemūžināt cilvēkus pa īstam, tāpat kā ainā ar Rafika vecākiem pie lidostas vai basketbola treniņā, kad komandas treneris, šķiet, atkal joko par to, ka Rafiks, kā jau no Azerbaidžānas, varbūt nezina, kā Latvijā tiek veidotas attiecības ar sievietēm, proti – ka sievietes dod roku pirmās. Šīs ainas paliek atmiņā kā īpaši dzīvas, skaidri atklājot savstarpējās attiecības starp dažādiem cilvēkiem un precīzi iezīmējot cilvēku tēlus.

Kadrs no filmas "Ne savējais"

Apskatot jau vairākas LKA studentu dokumentālās īsfilmas, iezīmējas kāda tendence – dokumentālās īsfilmas galvenais tēls tiek filmēts pie jūras, pludmalē, atklājot pārdomas un sajūtas par konkrētu tēmu. Iespējams, tā ir daļa no mācību uzdevuma, bet, redzot šādu metodi jau otro reizi pēc kārtas (īsfilmā Androgīns galvenais varonis Jaroslavs Barišņikovs arī tika filmēts pie jūras, runājot par savu dzīvi un attieksmi pret to), iezīmējas ne tikai šīs metodes klišejiskums, bet arī tas, ka šis nepavisam nav organiskākais veids, kā atklāt galveno tēlu. Rafiks, cik var spriest pēc pārējā filmas materiāla, ir proaktīvs, uzņēmīgs un entuziastisks jauns vīrietis, tāpēc, ja viņu noliek pie jūras smiltīs, lai runātu par dziļākajām jūtām un domām, šī aina liekas uzspēlēta un nevajadzīga.
Taču filmas galvenā problēma ir tās izvairīgums. No vienas puses, Ne Savējais it kā pieskaras tēmai par cittautiešiem, kuri dzīvo Latvijā, jo filmas galvenais varonis ir ne-latvietis un tas regulāri tiek uzsvērts, tomēr tēma šķiet tikai pavirši apskatīta, nevis precīzi ieskicēta. Rafiks vairākas reizes stāsta, kā juties izstumts savas izcelsmes dēļ, bet pie tā arī saruna apstājas. Kā viņš jūtas Latvijā? Vai viņam pašam ir svarīga tautība? Vai tas viņam traucējis sasniegt kādus mērķus dzīvē?
Brīdī, kad Rafiks ieminas, ka brālis domā par braukšanu prom no Latvijas, balsī ieskanas skumjas par to, ko var interpretēt kā pieķeršanos Latvijai, bet diemžēl šī tēma netiek apskatīta pietiekami dziļi. Līdz ar to Ne Savējais ir filma par azerbaidžāniešu puisi, kurš dzīvo Latvijā, runā tīrā latviešu valodā, varētu teikt – ir pilnībā integrējies, bet tas liekas absurds apgalvojums, jo filmas laikā nevienā brīdī nešķiet, ka problēmas ar iejušanos vidē nāktu no Rafika puses, drīzāk no viņa apkārtējās vides. Filma iezīmē ļoti interesantas problēmas, bet diemžēl nevienu no tām neapskata līdz galam (attiecības ar latviešiem un Latviju, izpratne par dzimteni un ģimeni, kaut vai nacionālā identitāte), un ļoti pietrūkst konkrētāka fokusa, kas palīdzētu stāstu par Rafiku ielikt šim dokumentālā kino formātam – īsfilmai – draudzīgākā rāmī.

2.12. pl. 22:00 LTV 7 ēterā Valērija Oļehno īsfilma Pa Pa,

9.12. pl. 22:00 – Alises Zariņas īsfilma Normāli cilvēki,

abas Kino Rakstos jau apskatītas ŠEIT. 

Raksta foto: kadrs no filmas "Mans kauss plūst pāri malām"

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan