KINO Raksti

Šausmas iedvesmo. Iepazīšanās ar HÕFF

11.05.2019

Kino Rakstus pazīst arī Igaunijā – pierādījumu šim faktam saņēmām jau martā, kad uz redakciju atrakstīja Hanness no Hāpsalas Šausmu un fantāzijas filmu festivāla, aicinot aprīļa nogalē paviesoties festivālā un izstāstīt visai Latvijai par šādu specifisku kinopieredzes papildināšanas iespēju tepat tuvumā. Aizbraucām, pārbaudījām, novērtējām un atzīstam – jā, atraktīvs un iedvesmojošs piedzīvojums, kas būtu pelnījis, lai tajā nākamgad piedalās arī fanu desants no Latvijas.

Pēdējos gados esmu sapratusi, ka lieli festivāli mani interesē arvien mazāk – lai vai ko tu izvēlētos skatīties, vienalga palaidīsi garām kādu ļoti svarīgu programmas daļu, pie kā festivāla komanda ir strādājusi vismaz gadu un kas kādam noteikti maina dzīvi. Ar maziem festivāliem ir krietni vienkāršāk un nenoliedzami intīmāk, maza izmēra festivāli dod iespēju ne tikai labāk iepazīties ar programmu kopumā, bet arī satikt citus viesus un, godīgi sakot, vairāk izbaudīt notiekošo bez papildu stresa.

Tāpēc tad, kad Kino Rakstu redakciju uzrunāja HÕFF festivāla pārstāvji, lai aicinātu apmeklēt festivālu šogad, es ļoti labprāt piekritu. Par HÕFF (Haapsalu Õudus- ja Fantaasiafilmide Festival) biju dzirdējusi jau iepriekš, taču zināju vien to, ka tas ir Igaunijas festivāla Black Nights (PÖFF) satelītfestivāls – tās pašas komandas rīkots notikums citā gadalaikā par ļoti konkrētu tēmu, šausmu un fantāzijas kino.

Hāpsalā pie Baltās dāmas

Šogad HÕFF notika 25.-28. aprīlī, Hāpsalā, kas ir festivāla mājvieta kopš 2006. gada – mazs kūrorta ciemats pie jūras. Kad jautāju festivāla jaunajam direktoram Helmutam Jānesam, kuram šis bija pirmais gads direktora amatā, vai izvēlētajiem datumiem ir saistība ar Valpurģu nakti, viņš diemžēl atbildēja noraidoši, vien teica, ka HÕFF vienmēr notiek aprīļa pēdējā nedēļas nogalē un festivāla pirmais gads esot bijis veltīts Drakulas piedzīvojumiem un neskaitāmajām metamorfozēm kino.

No labās - festivāla direktors Helmuts Jāness atklāšanas grimā

Hāpsala kā šausmu filmu festivāla norises vieta izvēlēta tāpēc, ka šai pilsētai vēsturiski ir savs spoks – Baltā dāma. Cik saprotams no igauņu google translate un dažiem leģendas atstāstiem angliski, Baltās dāmas stāsta darbība notiek aptuveni 13. gadsimtā, kad Hāpsalā tika būvēta sava pils un baznīca, kurā bija aizliegts ieiet sievietēm, savukārt priesteriem un mūkiem bija aizliegts iziet ārpus pils, lai nekristu kārdinājumā. Tomēr kāds mūks iemīlējās vietējā daiļavā un, lai varētu būt kopā, abi izdomāja, ka daiļava izliksies par kora zēnu, lai iekļūtu pilī pie sava mīļotā. Kādu laiku plāns strādāja, tomēr viņus pieķēra bīskaps, un abiem vaininiekiem tika piespriests nāvessods.

Mūku ieslēdza pagrabā bez ēdiena, nolemjot bada nāvei, savukārt sievieti žanra labākajās tradīcijās iemūrēja sienā,

turklāt ne gluži nejaušā, bet gan pils topošās kapelas sienā. Tā nu līdz pat šai baltai dienai Baltā dāma spokojas un turpina apraudāt savu zaudēto mīlestību, turklāt viņas stāsts dod labu ieskatu veidā, kā nereti būvēts šausmu un fantāzijas kino, proti – pie visādām nebūšanām tiek vainotas sievietes, par ko viņas nereti saņem nelāgu galu. Bet es jau mazliet skrienu notikumiem pa priekšu, pie šī aspekta vēl atgriezīšos filmu apskatā.

Festivāls sākās jau ceturtdien, 25. aprīlī, bet to man diemžēl nācās palaist garām. Pirmajā vakarā (bez manis) notika īpašs filmas Matrikss / The Matrix (1999) jubilejas seanss un zombiju parāde, kas vismaz bildēs izskatās ļoti forši.

Tomēr sava daļa pārģērbšanās iespēju bija dotas arī tiem, kuri uz festivālu atbrauca piektdien, oficiālās atklāšanas dienā. Atklāšanas vakara dreskods bija „horror glamour”, kas vispār ir labs veids, kā aprakstīt augstpapēžu apavus, bet festivālam prātā bija krietni radošākas idejas, tāpēc atklāšanas vakarā piedalījās zombiji, vampīri, raganas un dažādi cilvēki maskās no šausmu kino klasikas. Turklāt tiem, kas ieradās savlaicīgi (tātad ne man), bija iespēja piedalīties grima darbnīcā, kuras ietvaros apmeklētājiem uzklāja īpašu, šausmu filmu cienīgu grimu.

Grima darbnīcā - režisors Oskars Lehemā, kurš vēlāk saņēma festivāla galveno balvu par savu īsfilmu "Bad Hair"

Tāpat visi apmeklētāji varēja tikt pie atbalstītāju dāvāta saldējuma, tāpēc HÕFF atklāšanas ceremonijā bija daudz zombiju ar plombīra saldējumiem rokās. Arī ar festivāla direktoru es iepazinos vakarā, kad viņa seju rotāja sakaltušas asinis, tāpēc saprotamu iemeslu dēļ viņu bija salīdzinoši grūti atpazīt nākamajā dienā bez grima.

Mērs ar Valmiermuižu

Sestdienas pēcpusdienā festivāla viesiem bija iespēja piedalīties ekskursijā pa Hāpsalu, kas ir ne tikai pilsēta ar savu spoku, bet arī jūras kūrorts ar spa iespējām, turklāt Ilonas Viklandas dzimtā vieta. Pat ja šis vārds jums neko neizsaka, tomēr jums noteikti ir zināmi viņas darbi – Ilona Viklanda ir vairāku Astrīdas Lindgrēnas grāmatu ilustrāciju autore. Hāpsalā ir īpašs muzejs – Ilonas brīnumu pasaule, kur iespējams iepazīties ar Viklandas darbiem un iedvesmas avotiem, turklāt apmeklētāji var arī paši izmēģināt roku zīmēšanā. Mūsu grupai piedāvātais izaicinājums bija uzzīmēt māju, turklāt trīs reizes pēc kārtas un katru reizi arvien īsākā laika sprīdī; noslēgumā māja bija jāuzzīmē piecās sekundēs. Tas viss izrādījās treniņš gala uzdevumam – īpašam  zīmējumam, kas palika muzejā pie sienas.

Minētā ekskursija pa pilsētu tūristu vilcieniņā bija īpašs piedzīvojums, un ne tikai tādēļ, ka mums pievienojās arī Hāpsalas mērs, kurš ceļā dzēra Valmiermuižas aliņu (izteicu komplimentu par izcilo alus gaumi).

Hāpsalas mērs Urmass Sukles (no kreisās) un krievu animācijas režisors Vladimirs Tarasovs

Viesus pavadīja, iespējams, viena no godīgākajām gidēm tūrisma pasaulē – viņa, piemēram, norādīja mums uz īpašu vietu, kur cilvēki brauc skatīties uz pilsētu, bet tūlīt pat informēja, ka tur patiesībā nekā nav, ko redzēt, tik vien kā notriekt 10 eiro biļetē; vēl viņa stāstīja arī par neglītākajām un dārgākajām mājām pilsētā. Ekskursijas laikā bija iespējams izbaudīt arī mazpilsētu ekskursiju šarmu – piemēram, tikām  aizvesti līdz pilsētas vecākajam ozolam. 

Savukārt svētdienas pēcpusdienā visus festivāla apmeklētājus, tusētājus un vienkārši ziņķārīgos priecēja iespēja piedalīties burpee challenge jeb fitnesa sacensībā, kuru gan atļāvos palaist garām.

Citiem vārdiem sakot, šādā ziņā HÕFF ir nenoliedzami visrelaksētākais festivāls no tiem, kuros pēdējā laikā esmu pabijusi, un festivāla atmosfēras, pieejamības un miermīlīguma dēļ vien uz to ir vērts aizbraukt. Festivāls, kas ir īstena atpūta, ne tikai izaicinājums paša plānošanas spējām un spējai uztvert kino.

Ierobežotā laikā un telpā

HÕFF programma ir veidota no vairākām apakšprogrammām – īsfilmu konkursa skate, starptautiska īsfilmu izlase, galvenā programma, retro programma un arī filmu izlase, ko daudznozīmīgi sauc „for freaks / dīvaiņiem”. Tā kā šis bija mans pirmais šausmu un fantāzijas filmu festivāls, ceru, ka lasītāji nevērtēs bargi manu nespēju saņemt drosmi aiziet uz kādu no tām ekstrēmākajām filmām, festivāla amplitūdā paliekot pamatā vairāk pie fantāzijas, nevis šausmu kino.

Raksta autore Agnese Logina ar igauņu kolēģi Tristanu Priimagi festivāla atklāšanā

Sāksim ar festivāla konkursa programmu. Kopš 2012. gada HÕFF ir daļa no The European Fantastic Film Festivals Federation – tā ir 25 festivālu apvienība, kas pārstāv 19 valstis, šie festivāli kopā ik gadu kopā pulcē vairāk nekā 800 000 apmeklētāju. Katrs no tiem rīko konkursa programmas Méliès D’argent, un katra konkursa uzvarētājs var piedalīties galvenajā konkursā – Méliès D’or.

Šogad HÕFF konkursa programmā bija astoņas īsfilmas, no kurām trīs tika apbalvotas. Galveno balvu starptautiskā žūrija piešķīra igauņu filmai Bad Hair (režisors Oskars Lehemā), kas pirmizrādi piedzīvoja festivāla atklāšanas vakarā. Šī filma ir asprātīgs, pārsteidzošs un patiešām šausmīgs stāsts par jaunu vīrieti, kuru tik ļoti nomāc paša matu atkāpšanās, ka viņš gatavs riskēt ar jebko un pamēģināt ļoti aizdomīga izskata matu augšanas līdzekli, kas neizskatās nekādā veidā oficiāli apstiprināts. Rezultāts? Nudien drausmīgs.
Filmas garums ir 13 minūtes, darbība notiek tikai galvenā varoņa dzīvoklī, un aktierim Stenam Karpovam arī jāiznes viss filmas smagums, jo viņš ir vienīgais, kurš filmā vispār redzams. Aktiera, specefektu mākslinieka un operatora darbs ir nenoliedzami iespaidīgs, savukārt pati filma simpātiski saglabā līdzsvaru starp pārdabisko, neiespējamo, pat mistisko un pavisam reālām, ikdienišķām bailēm un traumām.

Kadrs no filmas "Bad Hair"

Žūrijas īpašās atzinības izpelnījās divas citas īsfilmas – Strawberry eaters un Oscar’s bell. Pirmā ir Igaunijā tapusi animācija, kas stāsta par zemnieku paranoju saistībā ar gliemežiem, kuri apēd visu viņu saražoto, savukārt Oscar’s bell ir īsfilma no Lielbritānijas, par šķirta tēva izbraucienu dabā ar dēlu un suni;

šis ceļojums kļūst par pārbaudījumu tēva nerviem un uztverei, jo pēkšņi pašsaprotamās lietas vairs nav tik pašsaprotamas un drošas.

Kopumā tomēr īsfilmu programma likās salīdzinoši vāja, jo iespaidu uz filmu kvalitāti atstāj acīmredzamie ierobežojumi, no kādiem cieš fantāzijas un šausmu īsfilmas – izskatās, ka visā Eiropā tās veido cilvēki ar minimāliem līdzekļiem, kas izpaužas arī darba rezultātā. Filmas nereti ir ierobežotas laikā un telpā (piemēram, divas no filmām notika tikai vienā filmēšanas vietā un ar tikai vienu vai diviem aktieriem), pārējās bija ierobežotas citos veidos. Protams, filma, kas uzvarēja konkursā, bija visnotaļ iespaidīga, lai arī tās budžets esot tikai EUR 9195 un, kā jau teikts, visu filmas svaru iznes viens aktieris, kuram turklāt uz filmas beigām redzama vien maza daļa no sejas.

Kases grāvējs ar zombijiem

No galvenās programmas gribu izcelt trīs filmas – festivāla atklāšanas filmu Freaks, ļoti biedējošo un nepatīkamo A Young Man with High Potential, kā arī festivāla noslēguma filmu One Cut of the Dead. Sāksim ar pirmo – Freaks ir 2018. gada ASV / Kanādas kopražojuma filma, ko veidojuši Zaks Lipovskis un Ādams Steins (Zach Lipovsky, Adam B. Stein), un darbība notiek distopiskā nākotnē, kurā cilvēkus ar īpašām spējām vara ir izolējusi un aizliegusi viņiem atrasties sabiedrībā. Taču tas nav pašsaprotami no filmas sākuma – paiet ļoti ilgs laiks, kamēr gan skatītāji, gan filmas galvenā varone, 7 gadus vecā Hloja, saprot, kas īsti notiek tagad un kas noticis iepriekš; arī pašas Hlojas spējas līdz galam nav skaidras.

Kadrs no filmas "Freaks"

Filma ar salīdzinoši minimāliem līdzekļiem panāk gan spriedzi, gan skatītāju emocionālo iesaisti, tomēr tai ir problēmas ar ritmu – šī ir nevienmērīga filma, kas brīžiem vienkārši velkas, un tās garums (tikai 105 minūtes) liekas gandrīz kā filmas stāstā izstieptie septiņi gadi. Tomēr Freaks ir nenoliedzami fascinējošs darbs, kas uzrunās tos, kuriem X-Men franšīze varbūt likās pārāk saulaina, –  filma parāda, kas notiktu, ja šādi cilvēki eksistētu un būtu izstumti no sabiedrības.

Savukārt festivāla noslēguma filma One Cut of the Dead (2017, režisors Shinichiro Ueda) ir pārsteigums no Japānas – ar nieka 25 000 dolāru budžetu veidotās šausmu komēdijas kases ieņēmumi visā pasaulē jau pārsnieguši 30 miljonus dolāru, pārspējot visas cerības.

Kadrs no filmas "One Cut of the Dead"

One Cut of the Dead ir ne tikai negaidīts kases grāvējs pasaules mērogā, bet arī filma, kas strādā trīs līmeņos. Negribu pārāk daudz pateikt priekšā par sižetu, tikai atklāt, ka filmai ir trīs cēlieni un daļa skatītāju bija gatavi iet ārā no zāles pēc pirmā, taču tā noteikti nevajadzētu darīt. Filma, kā jau var spriest pēc nosaukuma, ir stāsts par zombijiem, taču vienlaikus tas ir stāsts par kino veidošanu un uzņemšanu, par pacietību un radošu pieeju uz filmēšanas laukuma, un galu galā – par tēva un meitas attiecībām. Ārkārtīgi smieklīga, pārsteidzoša, atjautīga un neparasta filma, kuru nevajadzētu palaist garām pat tiem, kuri nemēdz skatīties zombiju filmas.

Incel šausmas bez asinīm

Visnepatīkamāko iespaidu uz mani atstāja galvenās programmas filma A Young Man with High Potential (2018, Vācija, režisors Linus de Paoli). Raksta sākumā ironiski minēju, ka notikušajā vainot sievietes acīmredzot var arī šausmu filmās, ne tikai viduslaiku mītos par to, kāpēc ir pilnīgi normāli iemūrēt jaunas sievietes baznīcu sienās. Šī filma ir no līdzīgas ģints, manā pieredzē pirmā filma, ko varētu saukt (un arī sauc) par incel horror. Tiem laimīgajiem lasītājiem, kuri vēl nav pazīstami ar incel kustību, ātri un vienkāršoti izskaidrošu: incel (involuntary celibates) ir jauni vīrieši, kuri grib, bet neprot nodibināt romantiskas / seksuālas attiecības, tāpēc apvainojas uz visu pasauli un par galvenajām vainīgajām pasludina sievietes, kuras tāpēc var saukt dažādos pazemojošos vārdos un ņemt ar varu.

Bet tātad par filmu, kas diemžēl ir daļa no jauna kino žanra – incel kino.

Galvenais varonis ir Pīts – kā teikts visos filmas aprakstos, ģeniāls datorzinātņu students, kurš vienlaikus ir ļoti kautrīgs un sociāli neveikls. Viņa vienveidīgo ikdienu pārtrauc Klāra, ļoti jauka, interesanta, drosmīga, skaista jauna sieviete, kura ar Pītu grib strādāt kopā pie kāda studiju projekta. Viņi sadraudzējas un Pītam liekas, ka tā nav tikai draudzība, tomēr Klāra viņa uzmanību atraida. Turpinājums, kā paredzams, ir skarbs pret Klāru – Pīts nejauši Klārai iedod ļoti stipras miegazāles, un, izmantojot radušos situāciju, mēģina viņu izvarot. Tālākā filmas gaita kļūst arvien skarbāka – kad izvarošana neizdodas, turklāt Klāra tomēr mostas no medicīniskā miega, Pīts viņu nejauši nogalina, un, kā jau normāls, pieaudzis un funkcionējošs cilvēks (vismaz līdzšinējā filmas gaita mums nav likusi apšaubīt šos Pīta personības aspektus), izvēlas no Klāras mirušā ķermeņa atbrīvoties savā vannasistabā, internetā atrodot informāciju par to, kā sadalīt cilvēka līķi.

Kadrs no filmas "A Young Man With High Potential"

Šī bija vienīgā no festivāla filmām, kas man tiešām uzdzina šausmas – ne sižeta vai asiņainības dēļ, bet ar to, cik ļoti filma skatītājam liek identificēties un just līdzi nabaga Pītam. Pat filmas nosaukums izceļ jauno un potenciālo vīrieti, ne jauno, potenciālo sievieti, kurai viņš atņem dzīvību, turklāt vairāki filmas tēli vēl aizstāv Pītu, lai novērstu policijas uzmanību. Un noslēguma frāzes no paša Pīta par to, cik ļoti viņš Klāru mīlējis, kā viņa to mainījusi, tāpēc... Es nezinu, šis ir attaisnojams?

Nē, nu protams, blakus kārtējai kvazi-viduslaiku filmai, kurā briesmoņi nogalina sievas un vīriem tās jāatriebj, šāds incel horror darbs ir daudz tuvāks mūsdienu realitātei. Piemēram, 2018. gadā Toronto kāds vīrietis, kurš identificējās ar incel kustību, nogalināja desmit cilvēkus, tādējādi atriebjoties pasaulei par to, kā tā viņam nodarījusi pāri;

vēl vairāki masu slepkavas līdz saviem noziegumiem noripojuši pa šo incel taciņu...

Par to ir jāveido filmas, un šausmu kino žanrs nenoliedzami ir laba vieta, kur izpausties ar šīs tēmas izpēti. Tomēr filmā saliktie akcenti, kas attaisno Pīta rīcību, padarot to it kā pieņemamu un saprotamu, ir tas, kas uzdzen vislielākās šaušalas. Un tās ir tādas dziļas šausmas, kas nepāriet, kad kinozālē ieslēdz gaismu pēc seansa.

Retro propaganda un animācija

Kā cilvēku, kuru ļoti interesē kino mantojums, mani īpaši iepriecināja HÕFF retro sadaļa – tajā bija iekļautas gan vairākas eventuālās kulta filmas, ko zina vien daži, gan fascinējošas īsfilmu un pat propagandas filmu izlases. Šajā kontekstā izcelšu divas programmas – American drugstories un krievu animācijas režisora Vladimira Tarasova īsfilmu izlasi.

Sāksim ar pirmo – ASV valdības veidotas propagandas īsfilmas, kas cīnās pret narkotiku izplatību un to dara visnotaļ fantastiskā veidā, tāpēc ir noteikti pelnījušas tikt skatītas fantāzijas filmu kontekstā. Personīgais favorīts – īsfilma par (pret?) LSD, kas, cenšoties parādīt šīs vielas iespaidu uz cilvēku, patiesībā iedvesmo to pamēģināt, jo izskatās krietni interesantāk par realitāti. Līdzīga veida programma festivālā tika veltīta arī padomju Igaunijas pretalkoholisma kampaņas propagandai, tikai to man diemžēl nācās palaist garām. Tomēr šķiet ārkārtīgi asprātīgi, ka šādas filmas tiek iekļautas festivāla fantāzijas žanra programmās, jo brīžiem domas lidojums un radošā pieeja, ar kādu autori atspoguļo kādas iespējamās briesmas, nudien atstāj spēcīgu iespaidu.

Viens no interesantākajiem HÕFF personīgajiem atklājumiem man bija krievu animatora Vladimira Tarasova darbi. Režisors Tarasovs (kura vārda un uzvārda brālis līdzīgā vecumā ir krietni pazīstamāks mūziķis) padomju laikā veidoja ievērojamus zinātniskās fantastikas darbus, animācijas īsfilmās pētīja cilvēka attiecības ar kosmosu, citām dzīvības formām un, nenoliedzami, arī varu.

Režisors Vladimirs Tarasovs Hāpsalas festivālā

HÕFF tika izrādītas piecas viņa īsfilmas, kas veidotas laikā starp 70. gadu sākumu un 80. gadu beigām, - Cowboys in the City / Ковбои в городе (1973), Contact / Контакт (1978), The Return / Возвращение (1980), Button / Пуговица (1982) un The Pass /  Перевал (1988). Katra no šīm filmām pēta atšķirīgas tēmas, turklāt katra veidota atšķirīgā vizuālā stilā, taču vienojošais elements ir fantāzija: kā pats Tarasovs teica pirms seansa, animācija ir lieliski piemērota fantāzijas filmu veidošanai, jo pati animācija ir fantāzija, kurā robežas starp realitāti un iztēloto ir viegli nojaucamas un pārkāpjamas. Vēl viena režisora metafora – animācija ir kā esperanto, valoda, kas pieejama visiem un ikkatram, kļūstot par universālu komunikācijas līdzekli.

Vladimira Tarasova filmas vieno cilvēcības aspekts – autors skatās un pēta, ko nozīmē būt cilvēkam dažādās situācijās. Gan cilvēkam-kovbojam pilsētā, kura nav droša visiem, gan cilvēkam, kurš nonāk kontaktā ar kosmosu un iepazīstas ar citas civilizācijas pārstāvi, kopīgu valodu rodot ar humora palīdzību; savukārt māksliniekam, kurš izveido jaunu pasauli filmā Poga, ir jātiek galā ar to, ka viņa zīmētais cilvēks atdzīvojas un mēģina ielauzties realitātē.

Viens no iespaidīgākajiem darbiem šajā programmā nenoliedzami ir Pāreja / Перевал (1988). Šī filma notiek postapokaliptiskā vidē – uz kādas planētas, kur nokritis kosmosa kuģis –, turklāt cilvēkiem izdzīvošana ir vēl papildus apgrūtināta planētas augstā radiācijas līmeņa dēļ. Filmas 30 minūtēs ārkārtīgi precīzi izveidotā vidē tiek iezīmēts arī paaudžu konflikts un tā atrisinājums (vecākais sevi upurē, lai jaunākie var izdzīvot), taču man pašai visinteresantākais likās tas, ka bailes no neredzamās radiācijas un tās sekām caurvij visu filmu un to iekrāso nopietni biedējošos toņos, liekot domāt par Černobiļas katastrofu, kas bija notikusi vien īsu laiku pirms tam.

Seansa laikā pats režisors sēdēja pie blakus galdiņa (seanss norisinājās zālē, kas bija iekārtota kā kafejnīca, ar galdiņiem un krēsliem), un, kad vairākas reizes pēc kārtas tehnisku iemeslu dēļ pirmā filma tika pārtraukta, skaļi komentēja: „Ko gan citu var gaidīt no festivāla, kas pievēršas šausmu pētīšanai!” Tarasovs vispār diezgan skaļi komentēja filmu saturu, stāstot jokus un atgadījumus no filmu veidošanas laika, tādējādi papildinot mūsu skatīšanās pieredzi ar neatsveramu klātbūtni.

Vladimira Tarasova filmu seanss

Nebaidies no vampīriem

Kopumā HÕFF bija pārsteidzoši iepriecinoša un iedvesmojoša pieredze – mazs, kompakts un pārdomāts festivāls, kas viesiem piedāvā ne tikai augstvērtīgu programmu, bet arī patīkamu atpūtu gan tiem, kas ir žanra fani, gan tiem, kuri ar to iepazīstas pirmo reizi. Kā skaidroja festivāla pārstāvji, HÕFF pamatā piesaista viesus no Tallinas un citām pilsētām, tomēr izskatās, ka arī Hāpsalas vietējie par festivāla klātbūtni priecājas un to novērtē. Vismaz festivāla ballītes netika smādētas, un lielais pavasara gājiens, kas notika ceturtdienas vakarā, pulcēja arī krietnu daļu vietējo iedzīvotāju.

Tomēr jāpatur prātā, ka šī, visticamāk, nebūs „atpūta visai ģimenei” – lielāko daļu filmu neiesaka līdz vismaz 13 gadu vecumam, krietnu daļu vēlo seansu – līdz visiem 16.

Vārdu sakot, tiem, kurus interesē labi pavadīts laiks un žanra kino, noteikti nevajadzētu baidīties no nedēļas nogales Hāpsalā aprīļa beigās, kad tur spieto zombiji, vampīri, vilkači un citi, kā arī no zombijiem, vampīriem, vilkačiem un citiem aizbēgušie, – vārdu sakot, visi, kam ļoti patīk pārģērbties, iztaisīties un piedalīties arī šādā kino atdzīvināšanā. Jo tas noteikti ir tā vērts.

Raksta ilustrācijas no festivāla arhīva

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan