KINO Raksti

“Summer Sound 2018”. Kino telts dienasgrāmata

08.08.2018

Kāpēc mūzikas festivālos vispār vajag kino teltis? Šobrīd jau ir skaidrs, ka “visi tā dara”, un droši vien katrs izdomā savu iemeslu, kāpēc to dara. Man radās iespēja veidot “Summer Sound” Kino telts repertuāru šogad, un īpaši simpātiska likās festivāla organizatoru ideja rādīt tikai Latvijas kino. Pēc vairākiem melnrakstiem tapa programma, kas apvieno gan klasiku, gan jaunākus darbus, un, sēžot Kino teltī, es arī pierakstīju, kā man (un latviešu filmām) te gāja.

Foto: Lauris Vīksne
Pirmā diena. Piektdiena, 3. augusts

Festivāla teritorija tiek atvērta mazliet pirms plkst. 17:00, pirmais seanss pie mums ieplānots tieši 17:00, bet aizkavējamies ar Limuzīnu Jāņu nakts krāsā. Filmas notikumu gaitu tas tik un tā neizmaina.  

Atnāk policisti, paskatās, kas notiek. Izpēta filmu programmu, nosaka – būtu bērni jāsūta šurp, neko no tā nav redzējuši.

Atnāk trīs jaunieši (divi puiši, viena meitene). Noskatās ainā, kur Ēriks flirtē ar Lāsmu, viens džeks mudina iet citur, teikdams meitenei: “Es šo jau esmu simts reizes redzējis!”. Man liekas – ja jauni džeki mēģina koļīt meitenes, stāstot, cik reizes jau redzējuši Limuzīnu, varbūt Latvijai tomēr ir laba nākotne gaidāma.

"Limuzīns Jāņu nakts krāsā" (1981, Jānis Streičs)

Aina, kurā Uldis Dumpis skrien pār dobēm, joprojām lieliska.

Pēc seansa pajautāju, vai kāds redzēja filmu pirmoreiz. Viens jauns puisis piesakās – esot zinājis fragmentus un citātus, bet filmu pilnībā nekad neesot redzējis. Ļoti paticis, viņu vispār sajūsminot latviešu kino klasika. Sola, ka nāks sestdien uz Sprīdīti, es mēģinu iegaumēt seju, lai no rīta varētu vai nu priekpilni sveicināt, vai strostēt internetos, ja neatnāks.

Par filmu Dāvana vientuļai sievietei, kas seko tālāk, interese ir mazāka. Bet nu to arī ne visi zina no galvas. Un vienlaikus ārpus Kino telts notiek arī Pienvedēja piedzīvojumu uzstāšanās, kur cita starpā spēlē dziesmu Tu un es. Kā senai fanei pat man šis liekas svarīgāk, nekā pārģērbusies Vija Artmane, tāpēc telti uz brīdi atstāju pārinieka, tehniskā vadītāja rokās un aizskrienu uz koncertu.

"Summer Sound" Kino telts iekšpuse. Foto: Ritvars Sproģis

Tālāk seko Latvijas Kultūras akadēmijas studentu filmu pirmā programma. Telts atkal ir pilna. Filmas Meldra laikā, pirmkārt, pamanu, ka filmēšana notikusi manā mīļākajā Rīgas krogā Jumis (tagad jau Mednieku bārs), otrkārt – kādi iereibuši brašuļi nes prom vienu no pufiem, uz kuriem cilvēki sēž un skatās kino. Skrienu pakaļ, skaidroju attiecības ar brašuļiem. Ja nu reiz man ir kāds periods dzīvē, kura patiešām vairs nepietrūkst, tas ir laiks, kad strādāju vēlās sestdienas maiņas bārā un ar šādiem brašuļiem skaidrojos ļoti, ļoti regulāri. Iereibušiem cilvēkiem princips “tavs būs mans” ir ļoti izplatīta dzīves filozofija.

Ienāk apsargi, paskatās uz titriem, nosaka: “Eh, nokavēju.”

Skaidroju, ka tūlīt būs nākamās filmas, bet viņi jau uzmetuši lūpu uz Visumu, kas licis nokavēt vienu konkrēto.

Skrūvgrieža laikā atnāk viens kungs, ar kuru parunājamies, - bijušais kinomehāniķis no Liepājas. Piefiksēju kontaktus, jo nezinu neko daudz par kinoteātru vēsturi Liepājā. Profesionāla interese un vajadzība liek pierakstīt viņa teikto un noglabāt e-pasta melnrakstā.   

Seržanta Lapiņa atgriešanās izraisa lielu interesi. Secinu, ka arī pašai joprojām ļoti patīk. Blakus teltī sāk spēlēt Židrūns, kombinācija ir... interesanta, lai neteiktu vairāk.  

"Seržanta Lapiņa atgriešanās" (2010, Gatis Šmits"

Pulksten 23:00 sākam rādīt veco filmu Vajadzīga soliste. Daži vīri ap 40 sāk entuziastiski dziedāt līdzi. Pēc kāda laika pārstāj.
Sarodas daudz cilvēku. Vai tas varētu nozīmēt, ka nekur citur nekas labs nenotiek? Mans pārinieks izvelk savu mazo gāzes plītiņu, iereibuši džeki joko, ka nāks gulēt uz kino telti, es viņiem atbildu, ka nekāda gulēšana te nebūs. Kārtējo reizi secinu, ka man nav humora izjūtas, ja sarunā iesaistīti iereibuši vīrieši.

Vienā brīdī skatītāji sāk aplaudēt līdzi filmas dziesmām. Aizkustinoši.

"Vajadzīga soliste" (1984, Genādijs Zemels)

Andreja Ēķa jaunības ekstrēmu Ceļojums uz Tukumu diemžēl reti kurš saprot. Es vienīgā smejos vietā, kur piekauj žurnālistu, bet vismaz vēl viens skatītājs smejas ainā ar “…puisīt, kādas vafelītes tev garšo?”. Kādi astoņi skatītāji filmas laikā iziet ārā.

Varbūt palīdz tas, ka ir jau pavisam vēla naktsstunda, kad pulksten 1:15 sākam rādīt Sviestu, bet šī filma skatītājiem liekas drusku labāk saprotama. Uzrodas pat cilvēki no blakus telts. Pilna zāle sanākusi, lai klausītos Pulkveža gudrības.

"Sviests" (2001, Roberts Vinovskis, Pulkvedis - Jānis Vaišļa)

Bet vai Robertam Gobziņam vispār ir kāda, tā teikt, normāla loma?
P.S. Es arī gribu būt “mūžīga un skaista kā disko skaņas”.

Tālāk atgriežamies pie LKA studentu filmām. Lienes Lindes filmas Septiņas neveikla seksa reizes laikā trīs jaunieši izskrien ārā, pārinieks skumji nosaka – “viņi taču tikai pirmo seksa reizi redzēja!”
Vakars vispār pārsteidzoši mierīgs, nekādu starpgadījumu un pārpratumu. Četros no rīta uz pāris stundām Kino telti slēdzam ciet.

Otrā diena. Sestdiena, 4. augusts

Otro dienu sākam jau pulksten 11:00 ar Emīla nedarbiem. Festivālā šajā brīdī ir bezmaksas ieeja visiem interesentiem, tāpēc programmu plānojām tā, lai bezmaksas ieejas laikā rādītu bērniem un ģimenēm draudzīgas filmas.

Emīla nedarbi piesaista daļu publikas, ir bērni un pieaugušie, vecmammas un mazbērni. Viena sieviete ļoti pārdzīvo, ka filmu nevar nekur nopirkt.

Es pati apraudos pie nabagu balles, jo tā tomēr ir neparasti skaista aina un es jau esmu ļoti nogurusi. Viegli aizkustināt(ies).  

Tālāk seko Sprīdītis. Vakardienas puisis, kas solīja atnākt, neparādās. Kaut kā par to mazliet sabēdājos. Bērni ēd saldējumu un skatās Sprīdīti, vecāki skatās telefonos. Daži atnāk, citi aiziet. Bariņš jaunu cilvēku ienāk ainā ar velna deju, nosauc “O, Sprīdītis!” un apsēžas skatīties filmu līdz galam.

"Sprīdītis" (1985, Gunārs Piesis)

Turpinām ar ko jaunāku – animācijas filma Bize un Neguļa, kas visiem liekas ļoti jauka. Kā saka mans pārinieks, “dvēseliska”.

Pēc tam jau laiks Lupatiņiem, uz seansu sanāk daudz cilvēku, aizņem visus pupu maisus un mierīgi sēž un skatās. Ir plkst. 14:15, skatītājos vai nu vecāki ar bērniem, vai paģirainie. Seansa laikā atceros animācijas pētnieces Ievas Vieses-Vigulas lielisko joku vienā stendapā – par animāciju un dzērušiem cilvēkiem. (“Labākais iestādes nosaukums, protams, ir Ezītis miglā. Animācijas filmu nosaukumi vispār ir lielisks materiāls dzeršanas pieredžu apzīmēšanai. Piemēram, Sniegbaltīte un septiņi rūķīši. Atkal piedzēros ar pirmā kursa studentiem. Dabūju piekopt koju istabiņu. Dziedāju. Saindējos ar bojātiem augļiem. Pēc tam gulēju reālā komā.

Vai Lupatiņi. Nosaukums vien jau daudz izsaka – neesi vēl pilnīgās lupatās, bet ir tādi mēreni lupatiņi.

Zeķīte ir tikai viena, Lakatiņam raksturīga melanholija un Spilventiņš skrien pakaļ kaķim. Bet tu pats tāds priecīgs tomēr, ar pogu acīm.”)

Es šajā reizē ieņemu Kaķa lomu, mazliet augstprātīgi, bet ar mīlestību skatoties uz to skatītāju grupu, kas ir paģirās, un Kaspara Znotiņa balsī nodomājot: “Dumiķīši paliek dumiķīši, nevajadzēja tik daudz dzert!”

"Kā Lupatiņi mazgājās" (2010, Edmunds Jansons)

Tālāk seko īsfilmu programma, ko esmu viltīgi un stipri pārspīlēti nosaukusi par Draudzīgo īsfilmu izlasi. Es nezinu, kas man bija uznācis. Sākam ar divām Gūtenmorgena filmām – Gūtenmorgens un Jāņi un Gūtenmorgens un trešā acs, viss ir tik jocīgs. Trīs meitenes nepieslēdzas Trešajai acij, iespurgdamās izskrien ārā. Tikmēr uz Aldara skatuves sākas ārprātīgu basu mūzika, kas pārsteidzoši labi papildina Reiņa Pētersona zīmēto cirka lāča filmu Ursus.

"Gūtenmorgens un trešā acs" (2011, Elīna Eihmane)

Klāt jau pēcpusdiena, plkst. 16:00 festivāla brīvā ieeja tiek slēgta, un seko Rolanda Kalniņa Piejūras klimats. Man ir aizdomas, ka šos fragmentus grūti saprast bez konteksta, bet ceru, ka kļūdos. Apjēdzu, ka esmu saprogrammējusi ļoti daudz filmu ar Uldi Dumpi. Droši vien tāpēc, ka tikai nesen sapratu, cik viņš ir lieliski komisks.

Jaunieši dzied līdzi “…tornī pulksten’s skaita mirkļus…”. Vienā brīdī pārsteigta saprotu, ka zinu Piejūras klimatu no galvas, bet tad atceros, ka pirms pāris mēnešiem gatavoju subtitrus seansam Vīnē.

Puisis man priekšā meklē informāciju par filmu portālā filmas.lv, jūtos saviļņota. Iespējams, tas gan no noguruma, bet tik un tā, saviļņojumam zobos neskatās.

Turpinām ar LKA studentu filmu trešo izlasi, kas lielu daļu cilvēku samulsina. Pāris ar bērniem nevar kaut ko izturēt, dodas ārā. Nomurmina, ka “par to taču vajadzēja kaut kur brīdināt”. Nevaru iedomāties, par ko ir runa, toties secinu, ka man ir problēmas ar šādu kino skatīšanās veidu – esmu pieradusi, ka skatītāji korekti sēž savās vietās, nevis visu laiku pārvietojas.

Uz Jāņa Streiča filmu Mans draugs – nenopietns cilvēks saplūst daudzi. Pagaidām neesmu sapratusi iekšējo loģistiku šajā festivālā un sistēmu, kuras filmas kādus cilvēkus piesaista. Skatos filmu un nesaprotu, kāpēc man pašai kādreiz licies, ka šī ir komēdija. Nē, patiesībā šī ir ļoti skumja filma par to, ka “eh, salauza tevi dzīvīte, salauza…”. Gandrīz vai gribu atvainoties skatītājiem par šo izvēli, jo vispār es gribēju rādīt priecīgas filmas.

"Mans draugs - nenopietns cilvēks" (1975, Jānis Streičs)

Ap pulksten 19:20 iepeld pirmā super-aizdomīgā izskata sieviete, bet pēc īsa brīža tāpat izpeld ārā.

Kāpēc tik daudzi apmeklētāji mēģina telts ieeju paplēst plašāku? Tas nav aizkars. Bet daudziem gribas ielūrēt, nevis ienākt paskatīties. Ceru, ka viņi kinoteātros uzvedas labāk.

Četriem baltiem krekliem es pati dziedu līdzi un secinu, ka neuzticos cilvēkiem, kas tā nedara.  

Savāds pārpratums ar filmu garumiem – tās vidēji ir par 10 minūtēm garākas, nekā saka filmu dati.

Tālāk nāk Kapteiņa Enriko pulkstenis, pati jau sāku migt ciet, kaut arī pulkstenis tikai ap 21:30. Ieliku šo filmu te ar nolūku, domādama, ka visi jau šajā laikā būs tādā bērna prātā. Pati varbūt bērna prātā vēl neesmu, bet bērna gulēšanas grafiks sāk likties arvien pievilcīgāks.

"Kapteiņa Enriko pulkstenis" (1967, Jānis Streičs un Ēriks Lācis)

Ienāk pieauguši cilvēki, kas izskatās pēc vecākiem pusaugu bērniem, divi jaunieši ļoti samulst un aizskrien prom.

Trīs jaunieši atnāk brīdī, kad filmas stāstā parādās Tomiņam un viņa klasesbiedriem domātā animācijas filma par smēķēšanas kaitīgumu, un nosaka – kas tad te, animācijas filmas vien! “Tas jau bērniem, to skatīsimies tad, kad pašiem būs bērni,” viens no viņiem nosaka, un visi aiziet tālāk dzīvē.

Ap 23:15 sākam skatīties Zirnekli. Drīz vien uz Aldara skatuves, kas ir pāri ceļam, sāk spēlēt Labvēlīgais tips. Šī ir sliktākā kombinācija šovakar. “Tev jābūt tīrai kā Jaunavai Marijai”, bet “tū-ū-ū-ū man virsū negāzies!”.

"Zirneklis" (1992)

Atnāk viena meitene, paskatās, bravūrīgi nosaka “šito varēs mājās skatīties”, un aiziet prom. Doma pareiza, bet konkrēti šito nevarēs gan – dažas vecās latviešu filmas joprojām ir pārāk nepieejamas.

Viens pāris atnāk brīdī, kad Aurēlijai Anužītei ir sekss ar zirnekli. Acīmredzami samulst. Kompānija, kas noskatījusies filmu jau gandrīz līdz beigām, pēkšņi sadzird vienu Labvēlīgā tipa dziesmu un aizskrien uz koncertu. Filma beidzas, pajautāju skatītājam, kurš sēdēja man blakus, kā patika.

“Es esmu racionāls cilvēks,” viņš man saka. “Šī filma noteikti nebija racionāla.”

Noslēdzam ar studentu filmu atkārtojumu trīs stundu garumā. Viss mierīgi.

***

Pirmā Kino telts veidošanas pieredze festivālā Summer Sound izrādās patīkama un atsvaidzinoša. Pašai neparasts veids, kā iepazīstināt ar latviešu kino, kā iepazīties ar dažādiem skatītājiem. Tagad es zinu, ka Ceļojums uz Tukumu ir filma, kurai vajag mazliet vairāk paskaidrojuma, toties Sviestu var saprast arī tāpat. Un zēni joprojām koļī meitenes, nevērīgi lielīdamies ar to, cik reizes redzējuši Limuzīnu Jāņu nakts krāsā. Viss ir kārtībā.

Filmu kadri - LKA Rīgas Kino muzeja krājums un Nacionālā Kino centra arhīvs

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan