Daudzsēriju filmas „Krimināllieta iesācējam” autori akcentējuši Andra Kolberga romānā atrodamās norādes par Krievijas izlūkdienesta ietekmi 90. gadu Latvijā, liekot jautāt, vai tā ir arī šodienas aktualitāte.
Zinu, ka ērtāk ir piemēroties pasaulei, kurā dzīvojam,
nekā šo pasauli piemērot savai izpratnei,
taču vēl arvien nedomāju, ka ērtākais ceļš ir cilvēka cienīgs.
(Andris Kolbergs, Meklējiet sievieti, 1996, 344. lpp.)
Ukraina tagad ir visapkārt. Arī kinoļaudis nesēž, dīki veroties ekrānos; viņi filmē – ja ir, ar ko –, filmē niknumu un mīlestību, degsmi un ciešanas. Dramatiskie notikumi Ukrainā ne tikai saviļņojuši sabiedrību, mediju ziņu perifērijā nostumjot ziņas par covid izplatību. Notiekošais mūsdienu Eiropā liek pārdomāt attiecības starp īstenību un šķitumu, starp sabiedriskās dzīves ainu, kādu mums rāda, un to, kādi spēki darbojas zem mediju pārklātā deķa. Arī Armanda Zvirbuļa jaunās daudzsēriju filmas Krimināllieta iesācējam akcenti tagad iegūst papildu jēgu. Filmā nepārprotami jaušam Krievijas spiegu garās rokas, kas jau kopš atjaunotās neatkarības sākotnes rosās Latvijas politiskās elites un ierēdniecības aizsegā. Varbūt šī atgādne tagad ir svarīgāka par filmas mākslinieciskajiem komponentiem?
Šodienīgi aktuālo Krimināllietu iesācējam studija Red Dot Media uzticējusi sadarbībā jau pārbaudītajam, vairākkārt kristapotajam režisoram Armandam Zvirbulim[1]. Filma uzņemta pēc Andra Kolberga romāna Meklējiet sievieti (1996) motīviem un vēsta par 90. gadu sociālpolitisko jūkli jaunizveidotajā Latvijas valstī, iekļaujot stāstā arī vēsturiskas atkāpes no vairākiem gadu desmitiem padomju okupācijas laikā.
Krimināllietas sakarā ir vērts atcerēties Armanda Zvirbuļa, var teikt, jaunībā veidoto četrsēriju filmu Rīgas gambīts (2000, tolaik apbalvota kā Gada TV raidījums). TV režisore Daina Dumpe par viņu teikusi: „Armands ir talantīgs un ļoti apdāvināts cilvēks. (..) viņš apveltīts ar jaunībai neraksturīgu atbildības sajūtu, profesionālismu un milzīgām darba spējām. (..) Rīgas gambīts ir Armanda pirmais patstāvīgais veikums kino jomā, un tagad viņam var vēlēt tikai vienu – lai arī turpmāk būtu darbs!” (Diena, 25.08.2000., Teklas Šaiteres raksts).
Ja ar darbu domājam filmas, tad pie tām Armands ticis daudz retāk, kā pašam gribētos. Šajā ziņā viņa radošais ceļš neatšķiras no daudzu laikabiedru dramatiskajiem pūliņiem, regulāri cenšoties tikt pie filmu režijas. Armands Zvirbulis gan laimīgā kārtā ir apveltīts ar perfektu montāžas izjūtu (kas varbūt ir retāka spēja, nekā absolūtā dzirde), un šis viņa talants televīzijā vienmēr bijis ļoti pieprasīts. Reizēm ir gadījies sēdēt ar Armandu pie montāžas galda, un varēju tikai apbrīnot to ķirurģiski smalko prasmi, kā viņš savieno kadru ar kadru. Tā ir maģija! Jau simtam tuvojas Armanda veiktie un montētie ieraksti LTV ciklā Teātris.zip, vēl jāpieskaita 10 gadi pie savulaik ļoti populārā raidījuma Kas notiek Latvijā montāžas pults un daudzu filmu dzīvā elpa un ritmiskā saskaņa.
Bet daudzsēriju filmas liktenis izšķiras ne tik daudz montāžas smalkumā – tā ir svarīga, bet tikai detaļa. Daudz būtiskāks ir vēstījums, intonācija, faktūras, cilvēciskās aktieru atklāsmes. Rīgas gambīts vēsta par naftas biznesu Latvijā 90. gadu sākumā, un tur, protams, aktīvi darbojas ar Krieviju saistīti uzņēmēji, kas savu mērķu labā var iet pāri līķiem. Filmai piemīt jaunībai raksturīgs raupjums, notikumu ritējums aizklāj vidi un atmosfēru. Operatoru grupa (Aivars Kalniņš, Andris Sarma, Haralds Vecvagars), šķiet, pārmērīgi pieturējusies TV kanonam, balstoties uz aktieru tuvplāniem, – tā iepazīstam lielisko Jakovu Rafalsonu, eleganto Agnesi Zeltiņu, varam ielūkoties citu aktieru vaibstos, bet stāsta fragmentārā nolemtība un darbības telpas iluzorums neveicina filmas viengabalainību. Rīgas gambīts paliek tikai atklātnes līmenī, līdz vidusspēlei neaizsniedzoties.
Filma visai ģimenei Mazie laupītāji (2009) uzrāda jau daudz izveicīgāku aktieru emociju izkārtojumu spēles telpā. Gandrīz desmit gadu laikā bija pagaisusi mizanscēnu stūrainība, iegūta vēstījuma plastika. Skatītājiem filma patika. Armanda Zvirbuļa režijas prasmi novērtēja arī Lielā Kristapa žūrija, bet uz nākamo filmu tomēr nācās gaidīt vēl desmit gadus.
Divpadsmit sēriju filma Sarkanais mežs (2019, kopā ar Normundu Puci, Lielais Kristaps par labāko TV filmu vai seriālu) apliecina māksliniecisko briedumu, spēju miksēt meža skaistumu un bīstamību, spriedzi un liriku, nodevību un godaprātu, politiku un pērkamību. Sarkanajā mežā izvērsta gan meža brāļu cīņas traģika, gan britu izlūkdienesta vilinošās sirēnu dziesmas, bet pāri visam – čekas skarbais tvēriens.
Par organizētu bruņotu pretošanos padomju režīmam pēckara gados no gluži pretējām pozīcijām uzņemts Aloiza Brenča meistardarbs Kad lietus un vēji sitas logā (1967). Filmas pamatā Arvīda Griguļa melīgais tāda paša nosaukuma romāns (1965), kuru čeka rakstniekam pasūtīja, lai nomelnotu latviešu trimdiniekus un mežabrāļu kustību. Taču operatora Henrika Pilipsona iejutīgi niansētie filmējumi un precīzā režija ļauj šī darba estētiskās kvalitātes mūsdienās uztvert kā pašvērtību, neraugoties uz ideoloģisko ievirzi. Paradoksāli, ka emocionālu līdzjušanu raisa nevis padomju varas pārstāvji, bet tās pretinieku, nacionālo partizānu tēli.
Sarkanais mežs, protams, stāsta par pretošanās kustību pēckara gados no gluži cita skatpunkta. Atsevišķu epizožu dramatiskais iekomponējums demonstrē izdomu un vēstījuma ritmiku, varbūt upurējot daļu vēsturiskās patiesības. Mežabrāļu izmisīgā cīņa, romantika, brīvas Latvijas ilūzija dažviet meistarīgi ieslēpta nomaļas baznīcas tornī, mūžzaļā meža šalkās. Situāciju stīvumu gan tikai retumis izdodas pārvarēt epizodēs Latvijas vēstniecībā Anglijā un britu izlūkdienesta telpās. Tomēr kopumā Sarkanais mežs pārliecinoši parāda pretrunīgo sarežģītību, kas Latvijas patriotiem lika rast sevī spēku un gudrību, lai izdzīvotu starp čekas modrību un emigrācijas saldo vilinājumu.
Armands Zvirbulis bija pieķēries karstai dzelzij. Ar sāpošiem pirkstu galiem viņš bija gatavs nākamajam nozīmīgajam darbam.
NKC izsludinātajā daudzsēriju filmu konkursā atzinību guva studijas Red Dot Media producentes Artas Ģigas projekts, un Armands Zvirbulis varēja realizēt savu seno ieceri – ekranizēt Andra Kolberga romānu Meklējiet sievieti. Scenāristu grupa (Armands Zvirbulis, Juris Kursietis, Matīss Gricmanis, Līga Celma-Kursiete) izveidoja septiņu sēriju vēstījumu pēc romāna motīviem.
Jāatzīst, ka šis ir viens no politiski aktīvākajiem klasiķa Kolberga darbiem. Rakstnieks asi izjūt savtīguma, iedzīvošanās kāres un saimnieciskās tuvredzības radītās kroplības, kas Jaunlatvijas veidošanās periodā radīja tik krasu šķelšanos sabiedrībā. Veiklie grāba, vientieši noskatījās ar garu degunu. „Tāpat kā boļševiku laikos, atkal nav vajadzīgi cilvēki, kas prot strādāt, bet vajadzīgi iztapoņas, kuri pareizā virzienā domā.”[2] Politikā bija jāvirza un varā jānostiprina vajadzīgie, lietas saprotošie cilvēki; tās bija vērienīgas darbības ar ilglaicīgām sekām, diemžēl ne sabiedrības kopuma labā. Ne vienu vien lappusi rakstnieks veltījis, lai diezgan deklaratīvi paustu savu negatīvo attieksmi pret partiju uzurpēto varu, šodien jau nenovēršamību, kas jāpieņem. Skaidrs, ka filmas vēstījumam tas ir lieki.
Ikviens mākslas darbs jūtas ērti un pat murrā, ielikts maigi iztapsētā žanra kastītē. Aktīvā seriālu analizētāja Sonora Broka Kino Rakstu recenzijā Krimināllietu izmeklētājam saudzīgi kā jaundzimušu kaķēnu guldījusi jauniekārtotajā Baltic Noir atvilktnē. „ (..) Baltic noir jābūt sasaistē ar vietējo vēsturi un sabiedrību. Pēc šiem parametriem Krimināllieta iesācējam šķiet kā etalons. Čeka, valsts iekārtu nomaiņas sadragātā sabiedrība, salauzti likteņi, sociālā nevienlīdzība, kas iet roku rokā ar deviņdesmito gadu bandītisma uzplaukumu, un, protams, viens no lielākajiem trumpjiem, kas atrodami gan Kolberga romānā, gan filmā, – nevairīšanās runāt par varas un biznesa struktūru pelēkajiem kardināliem un to īstenotajām shēmām, par VDK neatslābstošo ietekmi valsti formējošajos procesos.” Reti kurai filmai izdodas tik sekmīgi atrast žanrisko patvērumu.
Baltic noir žanriskajā rubrikā pagaidām drūzmas nav.
Sonoras Brokas kolekcijā droši vien iederas arī lietuviešu Kurmis (2021, sešas sērijas, režisori Alvydas Šlepikas, Ričardas Vitkaitis) par krievu izlūkdienesta aktivitātēm Baltijas valstīs 90. gadu beigās; iederēsies arī Jurija Skorobogatova simpātiski nepretenciozā blēžu filma Uzticības persona (2021, piecas sērijas, producente Antra Cilinska). Sarakstam vēl tikai pievienošu Zviedrijas, Francijas, Polijas, Lietuvas un Somijas kopražoto Maskavas nuāru / Moscow Noir / Dirigenten (2018, 8 sērijas, režisori Mikaels Hofstrēms, Johans Brisingers, Martens Klinbergs). Darbība notiek Maskavā 90. gadu beigās. Vara un biznesa struktūras saplūst. Noziegumi kļūst neatšķetināmi. Vienā no ietekmīgākajām lomām – Juris Žagars.
Filma, bez šaubām, ir suverēns radošs izpaudums. Daudzsēriju darbā Krimināllieta iesācējam scenāristi filmas vajadzībām literāro darbu attiecīgi pārveidojuši; autori izvēlējušies filmu sākt ar divu personāžu nāvi 1995. gada 4. maijā. Vēl pirms uzzinām par galvenās varones Natas Nolles slepkavību, policija iepazīstas ar Dmitrija (Jurijs Djakonovs) slepkavības apstākļiem. Latvijas Kultūras akadēmijā teātra režisora kvalifikāciju ieguvušais Jurijs Djakonovs pēdējos gados kļuvis par Latvijas seriālu zvaigzni – par to liecina kaut vai Tunelis (2020, 14 sērijas, režisors Raimunds Baņonis), Sarkanais mežs, Uzticības persona, Krimināllieta iesācējam. Prasmīgi izmantots, aktieris var kļūt par īstu pērli režisora rokās – viņa mefistofeliskais veidols spēj uzburt emociju gammu no sātaniska ļaunuma līdz pavedēja saldajai dziesmai. Armanda Zvirbuļa filmā aktiera uzdevumi gan ir visai pieticīgi, viņa tēla mundieris acīmredzot par šauru.
Krimināllietas iesācējam operators inscenētājs ir Gints Bērziņš, viens no labākajiem mūsu izcilo filmētāju plejādē. Basketbola spēles tiesnesi mēdz slavēt, ja viņš spēlē ir gandrīz nemanāms, un dīvainā kārtā šoreiz līdzīgu uzslavu gribu adresēt Gintam Bērziņam. Parādot dažādus laika nogriežņus, jo īpaši Rīgas ielas 90. gadu sākumā, operators spējis padarīt savus jaudīgos izteiksmes līdzekļus maksimāli neuzkrītošus. Vide kadros ir tik dabiska, ka šķiet – mēs esam klāt notikumos bez filmētāja starpniecības.
Filmas autori vēstījumu izkārtojuši, precīzi datējot gan gadskaitļus, gan izmeklēšanas gaitā atklātos 1995. gada notikumus pirms un pēc liktenīgā 4. maija. Atšķirībā no Kolberga romāna, kur ik notikums lasītāju ievelk, filmdari notur skatītāju brīva, nepiespiesta vērojuma režīmā. Scenāristi savaldījuši kriminālās intrigas vilcējus zirgus, liekot tiem iet rāmi, apdomīgi, soli pa solim. Tomēr pēdējā sērijā notiek kļūme – izrādās, zirgi aizauļojuši, režisoram Armandam Zvirbulim pašam stumšus jāstumj rati līdz finiša līnijai.
Ir arī citi mākslinieciski zaudējumi. Izpausmēs nabadzīgāki, bezpersoniskāki kļuvuši policijas izmeklētāji: nodaļas vadītāja Agra Sidraba (Ģirts Krūmiņš) sejā līdz pat seriāla beigām jaušams izbrīns par dīvaino zemi, kurā viņam uzdots ķert likuma pārkāpējus. Alvja Hermaņa talantīgajam audzēknim Ritvaram Loginam izmeklētāja Alda Kārkliņa lomā liktenis ar policijas pulkveža (Pēteris Gaudiņš) tāldomājošo roku piespēlējis visai sarežģītu un bīstamu krimināllietu. Ritvars Logins savā Policijas akadēmiju ar izcilību beigušā izmeklētāja tēlā apvienojis naivu tiešumu un elastīgu attapību. Žēl, ka abu izmeklētāju personīgās dzīves scenāristi reducējuši līdz nullei.
Atsevišķi tēli zaudējuši dzīvo elpu, bet ir arī ieguvumi. Starp tiem jāatzīmē Krievijas starptautiska mēroga ekonomikas spiegotāja Nikolaja Nolles transformācija par vācu uzņēmēju Hubertu Andersu (Viļņas Krievu drāmas teātra aktieris, vienam no filmas scenāristiem Jurim Kursietim labi zināmais Valentīns Novopoļskis, kuru mēs savukārt atceramies no titullomas Kursieša filmā Oļegs), viņa firma Latvijā finansē Saeimas deputātus, lai iegūtu izdevīgu līgumu kādas gāzes krātuves celtniecībai. Savai sievai Natai viņš 1991. gadā saka: armija aizies, bet mēs paliksim un mums būs jādara savs darbs.
Scenāristu izveidotā galvenā varone, izskatīgā Natālija Nolle, ir Krievijas spiegu skolu beigusi profesionāle, kas prasmīgi iefiltrējusies Latvijas politiķiem pietuvinātās aprindās, kļūstot par Saeimas deputāta Jāņa Silšalkas (Mārcis Maņjakovs) palīdzi. Šim dzīves stāstam filmā varam izsekot no 60. gadu beigām līdz viņai liktenīgajam 1995. gada 4. maijam, un pārvērtības vairāku gadu desmitu garumā atveido divas aktrises. Sākumā jauno Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultātes studenti Natāliju Laukjāni atveido Valmieras teātra jaunā aktrise Diāna Krista Stafecka, un jaunā aktrise apbrīnojami veiksmīgi savieno lomā godīgu mātesmeitu, iemīlējušos jaunavu, biklu studentīti čekas rokās, mērķtiecīgu aprēķinātāju un sava labuma guvēju. Cik kāri iezaigojas viņas acis, jautājot ne pārāk gudrajam čekistam (Mārtiņš Egliens): „Ko jūs vēl varat dabūt?”! Pavisam cita kaluma vīrs ir čekists Vladislavs (Valdis Lūriņš), kurš aizstāj uz tālajiem Austrumiem aizsūtīto Laukjānes pirmo, neveiksmīgo kuratoru. Vladislavs uzreiz novērtē, ka viņa rokās nonācis lietaskoks, un piedāvā Natālijai studijas slepenā spiegu skolā Maskavā. Nokļuvusi tur, meitene kāri apgūst līdz šim viņai aiz septiņiem zīmogiem slēpto literatūru, sarunās ar mentoru Maskavā (Andrejs Iļjins kādreizējais Rīgas Krievu Drāmas teātra aktieris) var manīt, cik centīgi Natālija uztver vajadzīgo informāciju, kas ļaus būt drošākai riskantajā spiedzes darbā. Viņa apzināti un neatgriežami metas nākamības atvarā. Metrāžas ziņā nelielās, bet nozīmīgās lomas slalomu jaunā aktrise veic nevainojami.
Pēc bērna piedzimšanas Natai Nollei, kuru šajā posmā jau iemieso Madara Zviedre, jāatgriežas Rīgā pie skaudri robustās mātes (Ināra Slucka), kas vairāk par visu baidās zaudēt privilēģijas (specpoliklīnika, veikali), ko nodrošināja viņas tēva (Uldis Dumpis) pilsoņu kara varoņa biogrāfija. Augstas kvalifikācijas padomju izlūkdienesta darbiniecei darbs Rīgā, protams, atrodas. Ir 80. gadu beigas, tuvojas padomju impērijas gals. Zinoši cilvēki saprot, ka PSRS drupās radušajās valstiņās Krievijai vajadzīgs savs aģentu tīkls. Te nu Natai Nollei ir ko darīt. Ar dažām saturiski primitīvām epizodēm scenāristi parāda, kā Nata izskatīgo, bet nenozīmīgo skolas direktoriņu Jāni Silšalku pārvērš Tautas frontes aktīvistā, pēc tam Saeimas deputātā. Virzoties pa karjeras kāpnēm, tie, kas šajā ceļā ieveduši, nereti kļūst lieki un traucējoši. Eleganti kleitētā, staltā Natālija Nolle pavedinošajā spēlē arī pati apsvilinājusies. Diemžēl dramatiskajās situācijās, arī ilustratīvajās 1991. gada barikāžu un Bastejkalna apšaudes epizodēs aktrises Madaras Zviedres spēles tiešums it kā pārplīst un izčākst. Mārcis Maņjakovs savukārt noturas dekoratīvi tukšpaurīga deputāta tēlā, kas ir tik pārliecinošs, ka partijas biedri gatavi viņu virzīt Valsts prezidenta amatam.
Andra Kolberga aprakstīto noziedznieku rindā viens no kolorītākajiem ir Antons Nitišs – augstākās klases kramplauzis, kuram neatslēdzamu atslēgu nav. Pazīstamajam ukraiņu aktierim Aleksejam Gorbunovam uzticētā profesionālā noziedznieka loma atbilst viņa personības vērienam. Vārdos skops, žestos lakonisks, vienmēr uzmanīgs un koncentrējies, viņš ar savu esību piepilda ekrānu. Viņš ir zaglis, ielaušanās meistars un tīri cilvēciski kļūst žēl, ka tik talantīgs cilvēks mūža lielāko daļu aizvada ieslodzījumā. Vēl vairāk žēl, ka scenāristi, atsakoties no Kolberga dotās Nitiša likteņa versijas, neko prātīgu nav spējuši izdomāt.
Kā producentu veiksme jāvērtē izcilā armēņu aktiera, patriota Hranta Tokhatjana piesaistīšana obščaka turētāja Gošas lomā. Cik izjusti, acīs skatīdamies, no cietuma iznākušajam Antonam Nitišam viņš skaidro – nu nav man naudas, mīļais, saproti, mainījās vara, naudai vairs nebija vērtības… Nu, kā neticēsi godīgajam armēņu bandītam! Mēs nenoticam, Nitišs arī ne. Taču tas neliedz sirsnīgajam Gošam būt dāsnam namatēvam greznajā savrupmājā.
Filmas autori akcentējuši norādes par Krievijas izlūkdienesta ietekmi 90. gadu Latvijā. Paralēli Nollem un viņa sievai Natai filmā darbojas savulaik leģendārs Latvijas PSR milicijas pulkvedis Kims, kurš kādreiz bijis izmeklētāja Agra Sidraba darbaudzinātājs un neļāvis krieviem viņu noknābāt. Tagad neatkarīgajā Latvijā viņš skaitās it kā privātdetektīvs, bet īstenībā garās rokas stiepjas daudz tālāk. Ekrāna laika ziņā nelielajā, bet nozīmīgajā lomā darbojas ievērojams krievu kinoaktieris Jurijs Curilo, kurš popularitāti iemantoja pēc galvenās, medicīnas dienesta ģenerāļa Jurija Kļenska lomas Alekseja Germana filmā Hrustaļov, mašīnu! (1998). Nesen noskatījos Krievijas seriālu Spiegs №1 / Шпион № 1 (2020, 12 sērijas, režisors Mihails Barkans) par padomju / krievu un ASV izlūkdienestiem, tur Jurijs Curilo spēlēja Krievijas ārējās izlūkošanas dienesta priekšnieku ģenerāli Ņenaševu. Ar lakoniskiem izteiksmes līdzekļiem aktieris liek noprast par spēku, ko gūst, pārredzot spēles laukumu un paredzot pretinieka rīcību, izvēloties pareizo rīcības plānu. Viss šo īpašību komplekts jaušams arī Kimā – Armands Zvirbulis atbilstošo tipāžu izvēlējies ar gudru ziņu.
Krimināllietas autori mums nepārprotami atgādina, ka Krievijas slepenie dienesti ir tepat blakus, klusi un nemanāmi, bet vajadzības gadījumā var izlīst no savām daudzajām ligzdām, apvilkt mundierus un pieprasīt norēķinus par mūsu neatkarības laika dzīrēm. Jūs teiksiet, filmas notikumi taču noslēdzas 1995. gada maijā, vai tad VIŅI joprojām ir mūsu vidū? Ir, ir, esiet modri, brāļi un māsas!
Lūk, kādā politiskā patosā domu ievirzīja jaunā daudzsēriju filma, kas vismaz vienā aspektā izrādījās aktuāla. Un ne tikai vienā. Daudz pasaka filmas fināls, kad Latvijas policijas nodaļas priekšnieks, izmeklētājs Agris Sidrabs pēc Natas Nolles bērēm vientuļš un skumjš aiziet pa Meža kapu ceļu uz vārtiņiem. Dzīves realitāte ir svarīgāka par patiesību. Ir tādas aizkulises, kurās nav jālien, kuras nav jāredz. Kas atliek izmeklētājam Sidrabam? Kā citkārt, paņemt polšu no konfiscētā krājuma kastes un remdēt dvēseles sāpes.
Laimīgā kārtā arī man atrodas šņabis ledusskapī un varu iedzert, lai slāpētu Armanda Zvirbuļa filmas raisītās bēdas par mūsu neveikli, sāpēs dzemdināto valsti, kurā tik cieši saaudzis noziegums un taisnība, vara un bizness, politika un pērkamība, maucība un liekulība. Gribas ticēt, ka vismaz Ukrainā uzvarēs taisnība.
P.S. Autors pateicas savai sievai Guntai par praktisko atbalstu raksta tapšanā.
