Latvijas Televīzijas dokumentālo filmu programma “Latvijas kods”, kas veiksmīgi noris jau gadus desmit, cita starpā aicina filmu autorus, kā teikts konkursa nolikumā, “veikt padziļinātu sociālantropoloģisku šodienas Latvijas realitātes izpēti”. Kādi secinājumi par 2023. gadā izpētīto?
Ja par šodienas Latviju spriestu pēc aktuālā filmu piecnieka, tad latvieši ir “kultūras cilvēki” – raksta dzeju, uzved teātri, zīmē un glezno; dzīvniekus iespundē aiz stikla un tad šausminās, brīnās un priecājas, ka nav satikuši tos savā tualetē. Latvieši drīzāk ir pilsētnieki, bet dabā māk būt, par to mākslinieciski reflektējot vai iejaucoties ar neparastiem objektiem, nevis vagām. Latvija ir vieta ar noteikumiem un iespēju to pārkāpt (un noteikumu pārkāpšana spēj sagādāt baudu vai cietumsodu, un cietumsods neizslēdz baudu). Savukārt bērni aug harmoniski turpat blakus, turpinādami vecāku iesākto. Noskaņās dominē melanholisks apcerīgums, priecīgu un dinamisku jūkli ienes pusaudži. Tas, ka Latvijas koda aktuālajā laidienā trāpījies “kultūras cilvēku” un samērā urbāns skats, nav kritiska piezīme, jo kopējais Latvijas koda tvērums aizgājušo desmit gadu laikā ir pietiekami plašs. Labi vien ir, ka žūrija, vērtējot konkursam iesniegtos projektus, izvēlas katrā konkrētā gadā pārliecinošākos, nevis mēģina piepildīt iepriekš definētas kategorijas.
Ildzes Felsbergas filmas Sliktie dzīvnieki pamatā ir asprātīga ideja – kadrā redzam tikai vardes, krupjus, čūskas, skudras, citus kukaiņus un rāpuļus, bet aizkadrā dzirdam cilvēku brīnīšanos un šausmināšanos, skatoties uz šiem dzīvniekiem Zoodārza akvārijos un terārijos. Cilvēki, izrādās, arī uz citiem dzīvniekiem skatoties, spēj domāt tikai par sevi – vienu gribētu mājās, citu neparko, kāda no vardēm ir “normāla” – “visa ģimene varētu paēst”, savukārt skatīšanās uz skudrām atgādina par citām, kuras veiksmīgi apkarotas savā īpašumā. Kopējā noskaņā izceļas kāda bērna empātiskais jautājums par krupi, kurš izskatās neparasti liels, – vai viņam viss labi, jautā zēns.
Tas, protams, nav vienīgais veids, kā cilvēki domā par dzīvniekiem, tā ir veiksmīga filmas veidotāju atlase – komplektējot dzīvniekus un komentārus, kas ļauj šo filmu saukt par komēdiju vai drīzāk traģikomēdiju. Cilvēku patika un nepatika pret konkrētiem dzīvniekiem ir pētīta, atklājot gan likumsakarības, gan paradoksus. Izpētīts, ka no čūskām un zirnekļiem bail esot pat zīdaiņa vecumā, kas liek domāt par to kā iedzimtām, nevis iemācītām bailēm. Kādā citā pētījumā konstatēts, ka rāpuļi bez kājām cilvēkiem liekas pretīgāki, nekā tie, kam kaut nelielas, bet kājas ir. Ja kādu rāpuli uztver kā skaistu, tad tas nešķiet biedējošs, savukārt čūskas cilvēku acīs var būt gan skaistas, gan biedējošas.
Tomēr tā nav tikai attieksme pret dažiem “sliktajiem” dzīvniekiem, ko filma dokumentē, bet plašākā nozīmē arī priekšstats par dabu kā resursu cilvēka dzīvei; šāda attieksme ir pamatīgi iesakņojusies gadsimtos izkoptos veidos, kā dabu pētīt un klasificēt. Artis Svece rakstu sērijā žurnālā Punctum[1] pievērsies arī tam, kā Latvijas lasītājiem būtiskas grāmatas un animācijas filmas par dzīvniekiem, kas tiecas satuvināt ar dabu, vienlaikus nostiprina arī izpratni par cilvēku kā visa centru. Apzinoties negatīvās sekas, ko šāds skatījums rada, dabaszinātņu, filozofijas un sociālo zinātņu pētnieki kopš 20. gadsimta otrās puses meklē un piedāvā veidus, kā uz dabu varētu skatīties citādi, jaunie skatījumi jau desmitgadēm tiek iedzīvināti arī literāros tekstos, mākslas darbos, aktīvismā. Starp citu, nav izslēgts, ka zoodārzi, līdzīgi kā dresēti dzīvnieki cirkā, ar laiku izzudīs, vietā nākot filmām, papildinātās realitātes pieredzēm un citiem veidiem, kas ļauj brīnīties un baidīties no citām dzīvnieku sugām, neiejaucoties to dabiskajos eksistēšanas veidos.
“Kāpēc tādi eksistē?” – tā jautā viena apmeklētāja par kukaiņiem, kurus identificē kā “milzu prusakus” (tā kā filma ir par cilvēkiem, nevis citiem dzīvniekiem, tad īstos sugu nosaukumus tā arī neuzzinām). Paradoksālā kārtā prusaki vai vismaz kādas nebūt prusaku sugas, līdzīgi kā lielais vairums no “slikto dzīvnieku” sugām, uz zemeslodes ir eksistējuši vismaz četrsimt reizes ilgāk, nekā cilvēki, tāpēc
sugu līmenī, iespējams, adekvātāks būtu prusaku izbrīns par to, kāpēc eksistē cilvēki.
Savā ziņā atbildi uz jautājumu “kāpēc tie eksistē” formulē pārējās četras Latvijas koda filmas, atbildot – eksistē, lai pašrealizētos, un katrs savā veidā.
Kāpēc eksistēt, ir skaidrs Reinim Runcim, par kuru portretfilmu Runcis veidojuši Andrejs un Henrieta Verhoustinski. Reinis Runcis, kura ķermenis traumas rezultātā ir paralizēts, dzīvo pasaulē, kas būvēta veseliem un kustīgajiem ķermeņiem, bet ar zināmu piepūli un finansēm pielāgojama arī Runcim (pacelšanas sistēmas virs gultas, palīdzes un kopējas, lifta durvīs iesprausts slotaskāts, datorpele, kas ļauj pavisam lēni, tomēr lietot datora klaviatūru un rakstīt). Viņš savu eksistences jēgu atradis dzejā un tajā, kādas atskaņas viņa radītā dzeja rada citos. Arī filmā dzirdama Runča dzeja, tajā – idejas un vērojumi, kas aizsniedzas krietni tālāk par istabu, kurā aizrit lielākā daļa viņa dzīves. Skumjo un grūto Runcis ātri vien papildina ar ironisko – gan dzejā, gan stāstos, ko viņš uztic kamerai. Tas nav neviena pienākums – padarīt savu stāstu vieglāk sadzirdamu –, lai gan kopējais Latvijas koda filmu gaišais starojums liek domāt, ka tādus īsti drūmus un bezcerīgus stāstus mēs nemaz negribam skatīties vai rādīt. Lai nu kā, tā ir Runča paša vēlme, tā vismaz izskan filmā – lai dzīve rādās nedaudz priecīgāka, nekā ir.
Kādā brīdī Runcis apcer, ka ir nevis „cilvēks ar īpašām vajadzībām”, bet cilvēks ar ierobežotu izvēles brīvību un viss, ko viņš grib, – lai tā nebūtu aprobežota. Valoda un caur to arī attieksme pret veselību un ķermeni mainās un nemitīgi tiek pārskatīta, bet tas, ka vēl joprojām aktuālais apzīmējums “cilvēki ar īpašām vajadzībām” ir neērts, iespējams, nav slikti. Tas liek divkārt padomāt, vai to lietot ikdienišķā sarunā vai atstāt kā neveiklu apzīmējumu gadījumiem, kad bez tā akurāt nevar iztikt kādos dokumentos un iniciatīvās, kuru nolūks nav kādu apzīmēt, bet ietekmēt pārmaiņas vai nodrošināt atbalstu kādam, par kura vajadzībām nav padomāts, kad tika iekārtota šī pilsēta, māja, mūsu kopīgā esamība. Verhoustinsku filma piedāvā redzēt dzejnieka identitāti kā galveno un Runča paša izvēlēto, pat ja tas ir dzejnieks, kura ķermeni var pakustināt tikai cita cilvēka rokas.
Par izvēles brīvību un tās paplašināšanu savā ziņā ir arī Toma Upīša filma Labāk nezīmē, kas iepazīstina ar The Drunken Vandals (TDV) – grafiti kolektīvu, kas jau divdesmit gadu garumā atstāj savas zīmes pilsētvidē – uz mūriem, sienām, vilcieniem un citām vietām, kuras apzīmēt nav legāli. Kā atklāj filma, tieši spēja darīt kaut ko nelegālu, ārpus likuma un noteikumiem ir šīs pašrealizēšanās pamatā. “Pārkāpt likumu ir viena no radošākajām aktivitātēm, kāda var būt,” saka viens no filmā portretētajiem.
Labāk nezīmē! ir interviju filma, kur filmas varoņu stāstīto pārtrauc dinamiski pašu vandāļu filmēti video, kas fiksē zīmēšanas situācijas, jau apzīmētus objektus vai brīžus, kad jāmūk. Intervija ar katru no TDV dalībniekiem filmēta citā vidē – stadionā, starp sliežu ceļiem, virtuvē, noliktavā, biroja telpā –; lokācijas iezīmē gan viņu darbības vietu, gan to, ka viņi ir tādi paši kā visi citi – tāpat dzīvojas virtuvēs un iet uz darbu. Viena no filmas veiksmēm ir arī Nila Alenceviča veidotās maskas – no treniņtērpiem saviņķelētas galvassegas, kas slēpj seju, runātājus vizuāli pārvēršot par urbāniem mutantiem. Maskas ir tik skaistas, ka būtu pelnījušas (kopā ar Kristas Burānes izrādē Visi putni skaisti dzied redzētajām) nonākt Vēstures muzeja krājumā kā liecības par 21. gadsimta maskošanās tradīciju.
Zīmīgi, ka par to, ko tieši TDV zīmē, t. i., par grafiti kā estētisku izpausmi filma nerunā gandrīz nemaz (“ja mēs meklējam jēgu tajos burtos, tad katrs pats var atrast”). Pašizpausmes būtība ir tieši noteikumu pārkāpšana un savu pēdu atstāšana pilsētvidē, sava veida “es te biju”, teritorijas iezīmēšana. Lai vienīgie, kas atstāj savas zīmes uz pilsētas virsmām, kuras ar savām acīm lietojam mēs visi, nav tie, kuriem tas ir bizness (uz īsu brīdi filmā pavīd reklāmas stends “Kļūsti pamanāms pilsētā!”). TDV gan nav nekādi filozofiski konsekventi anarhisti, kuriem privātīpašuma jēdziens būtu svešs un nepieņemams, filmā viņi stāsta arī par to, kā tiek piekauti tie grafiti zīmētāji, kas uzzīmē savu tagu pāri šiem Latvijas grafiti sentēviem, – esot taču jāciena, ja kāds to dara senāk un labāk. Bet tā ir arī filmas veiksme, ka tā pārāk neidealizē un neromantizē grafiti zīmētājus un ļauj to darīt viņiem pašiem, atstājot skatītāja ziņā, ko par to domāt. Uz imagināro prusaku uzdoto jautājumu, kāpēc cilvēki eksistē, filma Labāk nezīmē piedāvā šādu atbildi – viņi, tāpat kā prusaki, eksistē neskaidru iemeslu pēc, bet brīvās gribas brīži ļauj piešķirt šai eksistencei jēgu un turpināt eksistēt.
Kaut arī pārējās divas Latvijas koda filmas – Alekseja Beļecka Umbra un Žaklīnas Zāberes-Gāgas Nāc ārā! ir visnotaļ atšķirīgas, tās abas piedāvā vērot ļoti harmonisku bērnu un vecāku vērtību saderību un atbalsošanos. Filmas Umbra galvenā varone it kā ir Katrīna Eglīte – viņa ir vienīgā, kas tieši kamerai (mums, skatītājiem) dažbrīd šo to pastāsta –, tomēr jau no filmas sākuma ne mazāk būtiska ir Katrīnas tēta mākslinieka Andra Eglīša klātbūtne, un no filmā redzētā tā vien šķiet, ka abu pieejas būšanai dabā un mākslā ir līdzīgas un saskanīgas. Savukārt filmas Nāc ārā! centrā ir pusaudži, viņu vecāki tikai šad tad pavīd, darīdami savas lietas vai palīdzot ar kādu nieku, tomēr šie savā vaļā atstātie jaunieši uzved asprātīgu lugu, kurā darbojas Šerloks Holmss, ziņu diktore, kādā brīdī uzdzied Marhilēviča un Rača dziesmu Tikai tā!, un pat jauniešu pašu veidotā cepumu tortes recepte ir noskatīta nevis TikTokā, bet padomju laika pavārgrāmatā bērniem. Pēdējā laikā visu žanru mākslā dominē traumas un sarežģījumi, ko radījušas nesaprašanās ar vecākiem, tāpēc ir atsvaidzinoši un iepriecinoši pieredzēt to, kā vecāk-būšana ir arī kaut kas cits, pat ja tas nav apzināti likts filmu centrā un, iespējams, galvenokārt tāpēc.
Filmas Umbra galvenā varone šķietami ir Katrīna, taču vienlaikus tā ir arī filma par Savvaļu – mākslinieku kopienas būšanu dabā, pļavas, mežus un ūdenstilpnes papildinot ar mākslas darbiem un dažbrīd intensīvāku, citkārt rāmāku cilvēku klātbūtni. Vēl neizbēgami liels filmā ir arī Eglītis – lieli ir audekli, ko viņš velk laukā no dīķa, liels iespaids no pabeigtā darba, izstādīta darbnīcā; liels šķiet miers un pārliecība par sevi. Katrīnu vairāk redzam, ejot gleznot vai gleznojot, bet pašus darbus tikpat kā neieraugām.
Kādā brīdī Katrīna runā par būšanu māksliniecei – mākslinieka meitai, par to, ko nozīmē uzaugt, skatoties cita radošajā rokrakstā; par šaubām, bet arī paļāvību, ka redzēto izdosies pārvērst, radot ko savu. Tomēr filma nav arī par to. Umbra, šķiet, apzināti izvairās būt par kaut ko konkrēti, gribot būt tikai vērojums, noskaņas tvērums – iespējams, tāpēc, ka atšķirībā no pārējām 2023. gada Latvijas koda filmām, šo nav veidojuši neitrāli vērotāji, bet paši Savvaļas kopienas dalībnieki. Filmas titros var ieraudzīt, ka Katrīna arī filmējusi, ne tikai tikusi filmēta, tāpat arī četri citi operatori, tai skaitā filmas režisors; savukārt skaņu celiņam izmantota Savvaļā komponētā mūzika un skanējusī dzeja. Tas papildina filmā redzamo kopīgo darbošanos un iespaidu par radošā procesa atvērtību.
Līdzīgi kā Runcis, Umbra un kaut kādā ziņā arī Labāk nezīmē!, par radošu pašrealizēšanos kā dabisku un pašsaprotamu esības veidu runā arī Žaklīnas Zāberes-Gāgas filma Nāc ārā!. Tā ir vislīksmākā un straujākā no šī Latvijas koda filmu piecnieka. Filmas centrā ir pusaudži Jānis un Alise, viņu draugi, pagalms un vasara; stāstu sižetiski uz priekšu virza Jāņa un Alises iecere iestudēt teātra izrādi uz Jāņa gaidāmo dzimšanas dienu. Gatavošanās ir nopietna un jautra – scenārijs, tēlu skices, gaismas un mūzikas režija, viss ir pašu gatavots, ar rūpīgu perfekcionismu un arī lielu atvērtību plānu maiņai. Tam visam pa vidu nedaudz malkas kraušanas, kāršu spēles, peldēšanas, pavisam nedaudz nīkšanas. Dokumentālisti šajā filmā kļuvuši neredzami, ir skaidrs, ka pieņemti kā savējie (titros redzams, ka filmas scenārija līdzautori bijuši arī Alise un Jānis). Kustīgā kamera un dinamiskā montāža veiksmīgi pieskaņojusies pusaudžu trauksmainajai dabai. “Esi, kāds esi!” kādā brīdī Alise saka Jānim, un filmai izdodas uzburt sajūtu, ka tā ir sajūta, kas dominē visā pagalmā un ir paķerta līdzi arī tad, kad visi kopā skrien uz autobusu, kas ved uz peldvietu. Tas, ka filmā atainotajā pusaudžu vasarā nav telefonu un ekrānu, ir pavisam neparasti, to iztēloties kļūst arvien grūtāk, bet šādu iespēju mums filma piedāvā.
Dokumentālās īsfilmas, kas tapušas programmā Latvijas kods ir interesantas tieši ar šo iespēju – skatīties uz tām kā uz kopumu. Ir gan kāda savdabīga mutācija Latvijas kodā – saistībā ar valsts iestāžu budžeta gadiem un finansējuma kalendāru konkursu vienmēr izsludina janvārī, projektus atlasa februārī, pabeigtas filmas izrāda novembrī, tāpēc gadu no gada īsfilmās notvertie Latvijas koda elementi rāda Latviju kā ļoti vasarīgu vietu bez izteikti drūmiem rudeņiem un ziemām. Par to visu man nācās domāt -20 grādu salā, priecājoties, ka vismaz uz ekrāna ir gaišs…
