KINO Raksti

„Latvijas kods”. Piecas dažādas pasaules

06.12.2022

Latvijas Televīzijas dokumentālo filmu ciklu „Latvijas kods” tā desmitajā laidienā „Kino Rakstos” apskata autoru kolektīvs – žurnāliste, režisore un dejotāja Zane Ozoliņa, mediju analītiķe un EDSO eksperte Inta Lase, Žaņa Lipkes memoriāla vadītāja un sabiedriskā aktīviste Lolita Tomsone.


VIENA MAZA BALLĪTE. Deju soļos un tautas tērpā pret četrdesmitgadnieku krīzi
Raksta ZANE OZOLIŅA

Unas Cekules īsfilma Viena maza ballīte ir lieliska laikmeta liecība par dziesmu svētku kustības cilvēcīgo daļu – to, kuru zina visi dalībnieki, bet varbūt nenojauš tie, kuri svētkus vēro no malas kā patriotisku un pacilājošu piecgades notikumu. Es šo filmu skatījos nevis ar kritisku aci, bet ar siltu empātiju, izjūtot, kā režisore parādījusi tieši tās pašas deju kolektīva ikdienišķās nianses, kuras savulaik uztaustīju es kā dejotāja bez pieredzes (tiesa, pievienojoties kolektīvam ar spēcīgu kodolu un tradīcijām).

Filma Viena maza ballīte stāsta par bariņu senu draugu, kuri spontānā whatsapp saziņā vienojas dibināt jaunu vidējās paaudzes deju kolektīvu. Draudzīgā pulciņa laime ir covid nelaimē, proti, viņi pārņem pandēmijas laikā pajukušā kolektīva Latve mantojumu – telpas un tērpus.

Dibināšanas sapulce notiek alus krodziņā, un četrdesmitgadnieku jaunais piedzīvojums var sākties.

Filmas veiksmes atslēga ir scenāristes un vienlaikus arī dejotājas Ineses Vaikules rokās – viņas inside informācija par kolektīvā notiekošo ļāvusi zibenīgi rīkoties filmēšanas grupai. Inese arī ir tā, kas nepadodas krīzes brīžos un atrod jaunus dejotājus, lai aizvietotu tos, kas entuziasmu pazaudējuši pārāk ātri. Filmā ir arī paralēla sižeta līnija par pāri, kas pēc 16 prombūtnes gadiem līdz ar atgriešanos Latvijā būvē māju un arī jaunas draudzības saites Latves dejotāju pulkā. Šī ģimenes māja ir arī kā metafora kolektīvam – tai ir tikai pamati un dažas sienas filmas sākumā, bet noslēgumā jau apjumta, ar terasi un savu adreses plāksni.

“Jebkura deju kolektīva vadītājam ir izaicinājums pastrādāt ar dejot-nemācētājiem. (..) uz šo ir jāvirzās visai deju nozarei – gribēt strādāt ar katru,” pirms pirmā mēģinājuma iedvesmojoši saka kolektīva vadītāja. Idilliskajam sākumam drīz seko pirmie šķēršļi – pandēmijas apmēri aug, tiek ieviesti ierobežojumi, bet kolektīva vadītāja, izrādās, nevakcinējas pret Covid un līdz ar to bez sertifikāta nevar vadīt dejotājus. Skatoties šo ainu, pirmoreiz apjautu, cik ātri izgaist no atmiņas tikai gadu sena pagātne. Krīzes bedrē kolektīvu pamet arī vairāki pāri. Tomēr ar Ineses neatlaidību pie kolektīva vadības ķeras Latves dibinātāja Sarma Freiberga, un atsākas nopietni mēģinājumi ceļā uz Dziesmu svētkiem. Aizkustinoši vērot vīru sarunas par baleta veikalā nopirktajām čībiņām un vērot centību sejās pie baleta stangas, brīnišķīgs kadrs ar absolūti nesinhronām kāju kustībām savā nepareizībā kļūst par jaunu, skaistu horeogrāfiju.

Filmu arhīvos cilvēcīgu stāstu par Dziesmu un deju svētku kustību nav daudz. Šobrīd top Māra Martinsona spēlfilma Zeme, kas dzied par pirmo dziesmu svētku rašanos; tā droši vien skatīsies uz notikumu drīzāk patētiski, savukārt Askolda Saulīša Dziesmuvara (2018) ir vēsturiski dokumentāls stāstījums, balstīts uz arhīva materiāliem un oficiālām liecībām. Cilvēciskās aizkulises redzamas režisora Dzintara Dreiberga dokumentālajā filmā Nāc ar mani padejot (2014), kur režisors uzsvaru lika uz skolēnu deju svētku dalībnieku, kolektīva Vizbulīte dzīvi ārpus koncertiem un mēģinājumiem. Tolaik filma no dejotāju puses izpelnījās tādu kā kurnošu kritiku, ka “to taču nevajag rādīt”, ar “to” domājot jauniešu nakts ballītes ar brendija dzeršanu un mīlas trīsstūru danci starp divām dejotājām un puisi…

Filmas Viena maza ballīte varoņi vasaras nometnē pa dienu slīpē deju soli, bet vakarā pie alus kausa apspriež latviskās dzīvesziņas un dejošanas saiknes. Te pirmo reizi ieskanas “pareizības” nots – kāda acīmredzami pieredzējusi dejotāja diezgan augstprātīgi norāda pārējiem, ka tie vēl līdz galam nesaprot, kāda ir “pareizā” sejas izteiksme, ar kādu jādejo uz skatuves. Kontrasts ar ballītes noskaņās pašķībi nodziedāto Saule, Pērkons, Daugava rāda, ka filmas režisore tomēr atļauj katram pa savam izjust latvietību, arī nepareizo.

Lai gan filmas Viena maza ballīte dejotāji intervijās iedvesmoti runā par draudzību bez sāncensības, realitātē šis sauklis nestrādā – tā tas laikam ir jebkurā deju kolektīvā. Esmu pārliecināta, ka vismaz puse no Latvijas dejotāju sievišķās daļas var sevi identificēt ar Daigas asarām, kad viņu neieliek sastāvā jaunā dejā, bet Daigas dzīvesbiedrs dejo pārī ar citu. Arī citi dejotāji ir manāmi satraukti par šādu emocionālu pavērsienu un runā par to, ka zūd kolektīva sākotnējā ideja – pavadīt laiku kopā. Tomēr jaunā vadītāja ir nepielūdzama un ar aukstu smaidu nosaka: “Skatuviskā deja ir kaut kas cits.”

Jāatzīst gan – tā kā filmā ir daudz varoņu, dažbrīd grūti izsekot, kurš ko dara. Lai gan whatsapp čata vizualizācijā ir redzami vārdi, skatītājs tos bieži nevar sasaistīt ar konkrētu tēlu. Piemēram, tā arī nesapratu, kāpēc Baiba grib pamest (un vai pameta?) kolektīvu, jo “demokrātija nogalina mākslu”.

Filmas kulminācija notiek aizvadītās vasaras “mazajos dziesmu svētkos”, Edžus Aruma un domubiedru radītajā uzvedumā Dziesma Dejo. Deja Skan Mežaparka lielajā estrādē. Man tas šķiet simboliski, jo arī šis koncerts ir līdzīgi “nepareizs”, kā ideja izveidot deju kolektīvu uz draudzības bāzes, – tas bija aiz spīta tapis uzvedums, kurš netika novērtēts oficiālajā Deju svētku koncepcijas konkursā.

Dejotāji satraukti pucējas aizkulisēs, vadītāja nosauc “Deja ir prieks!”, un koncerts sākas. Dejas prieks tā pa īstam izlaužas pēc-koncerta emocijās, kad dejotāji, cits citu pārtraucot, ar nenoslēpjamu sajūsmu dalās emocionālajā pārdzīvojumā. “Ja es to būtu zinājusi iepriekš, es neiesaistītos,” iepriekš filmā par kolektīvā redzētajām kaislībām un piedzīvotajiem sarūgtinājumiem teica viena no dejotājām. “Droši vien labi, ka nezināju.”


BIROKRĀTIJAS LĪĶIS. Oda formālismam
Raksta INTA LASE

Četrdesmit tūkstoši eiro.[1] Apmēram tik izmaksā miruša cilvēka uzglabāšana morgā deviņu gadu garumā. Īsti jau negribas ticēt, ka kāds tik ilgi glabātu nelaiķi ledusskapī, bet tomēr tā tas ir noticis. Turklāt tepat netālu, Valmieras pusē.

Latvijas koda īsfilmā Birokrātijas līķis dokumentālists Ivars Zviedris un pētniece Zane Mača, meistarīgi kombinējot žurnālistiku un kino, ļauj sekot līdzi groteski absurdai miruša vīrieša radinieku un dažādu valsts un pašvaldības iestāžu komunikācijai. Klausoties nemontētos dialogus un vērojot “pārdomu pauzes” intervijās, šķiet, brāļi Koeni var stūrī uzpīpēt. Un kā gan ne, ja līķa lieta šo deviņu gadu laikā ir pabijusi gan policijā, gan prokuratūrā, nelaiķis ticis aizvizināts no Valmieras uz Rīgu un atpakaļ, pa ceļam pazaudējot dažus kaulus, tiesu medicīnas eksperti rakstījuši atzinumus, morga darbinieki reģistrējuši, svītrojuši un atkal piereģistrējuši līķi, bet aizgājēja radinieki deldējuši solus sociālā dienesta kabinetos un sarakstījušies ar tiesībsargu. Beidzot savs vārds būs jāsaka arī administratīvajai tiesai, kurai nu jālemj, vai likt pašvaldībai piespiedu kārtā apbedīt nelaiķi. Vienvārdsakot, melnās kriminālkomēdijas scenārija cienīgs notikumu kokteilis.

Bet smiekli nenāk nemaz. Vispirms jau domājot par apstulbinošo formālismu šo ierēdņu attieksmē pret cilvēku, kurš izmisīgi cenšas noskaidrot, kas tieši noticis ar mīļoto dēlu un brāli; par absurdās situācijas normalizēšanu un nespēju rast cilvēciski pieņemamu risinājumu nelaiķa apbērēšanas jautājumā. Tāpat pārņem viegls aizkaitinājums, domājot par tām darba stundām, kuras dažādas amatpersonas pavadījušas atbilžu sacerēšanā un administratīvās lietas uzcepšanā, lai tagad atbildību aizbīdītu tiesas virzienā. Sirds sāp arī par radiniekiem, kuri šajā gadiem stieptajā tirādē nav raduši pašu galveno – iespēju pieņemt notikušo un atvadīties no aizgājēja pavisam. Un, jāsaka godīgi, ir neērti klausīties radinieku un amatpersonu sarunās, no kurām pavisam vienkārša cilvēcība un vēlme sadzirdēt ir pazudusi pavisam.

Viens no šīs īsfilmas lielākajiem trumpjiem ir autoru konsekventi ieturētā vērotāja jeb dokumentālista pozīcija.

Viņi pratuši nebūt vienā vai otrā pusē, iztikuši bez moralizēšanas, tā ļaujot skatītājam pašam izdzīvot šo formālas atrunāšanās paraugstundu. Turklāt, klausoties noapaļotās frāzes, nebūt arī nešķiet, ka šis būtu tikai tāds viens, ārkārtas gadījums. Gluži pretēji, diemžēl arī ziņu pārraidēs ik pārdienu dzirdam pa cilvēciski sāpīgam stāstam par nesadzirdēšanu, par birokrātijas negribēšanu vai nevarēšanu paspert solīti pretī.

Var jau būt, ka man tā ir tikai izbijušas ziņu žurnālistes iegriba, tomēr būtu gribējies iepazīties ar aizgājēju – uzzināt par šo cilvēku kaut ko vairāk, nekā tikai vārdu, uzvārdu, miršanas datumu un nebeidzamo ceļojumu līdz kapam. Jā, hronometrāžas rāmis ir strikts, stāstā daudz darbojošos personu, daudz emociju un vizuālu nianšu, kuras noteikti negribētos pazaudēt, tomēr – šķiet, tikai pāris teikumi stāstu padarītu “taustāmāku”, personiskāku.

Bet, ja par dokumentālās īsfilmas pēcgaršu – tā urda interesi. Tāpēc ļoti jau nu gribētos, lai ziņu žurnālisti pārņem dokumentālistu stafeti un noskaidro, kā beidzās šis stāsts.


LAPSAS ĀDĀ. Kate un sirds saites
Raksta LOLITA TOMSONE

Atver būri, atver sirdi! Bet bērniem gan labāk nerādi. Vienīgais iemesls, kāpēc režisora Mārtiņa Jansona filmai Lapsas ādā ir uzlikts vecuma cenzs 12+, ir brutāli kadri no Latvijas zvēraudzētavām. Ja dzīvnieku tiesību aktīvisti tur nebūtu iefiltrējušies, neviens nevarētu pat iedomāties, kādos apstākļos tiek turētas lapsas, ūdeles un šinšilas. Kā izsakās kāds kungs no Zemkopības ministrijas, “šie kadri nav patīkami”… nevis darbi, skatītāj, bet kadri!
Diemžēl filmas veidotāji nav iedomājušies, ka skatītāji tiešām nezina katra ministrijas pārstāvja vārdu, deputātu vārdi aizmirstas, pat Jūlija Stepaņenko, aktīvā dzīvnieku cirka un kažokādu fermu aizstāve, ar laiku pagaisīs no ļaužu piemiņas. Savukārt dokumentālās filmas ciklā Latvijas kods ir vērtīgas laikmeta liecības, tām noteikti būs skatītāji arī pēc desmit un divdesmit gadiem, tāpēc gribētos saglabāt hronikās, ko teicis Didzis Šmits vai Krišjānis Feldmanis, un kurš ir kurš. Deputāts Smiltēns par cirku bez dzīvniekiem saka – “Šīs telpas kļūs liekas!” Bet jaunais cirks ir tikko atvēries, un tur beidzot nesmird pēc mūžsenveciem dzīvnieku mīzaliem.

Līdzīga problēma filmā ir ar Dzīvnieku brīvības piketiem (kur un kad tie notikuši?) vai ar norisēm biedrības telpās Puškina ielā, kur glīta lapsa krāšņo filmas kadrus. Šie piketi un akcijas ir daļa no Latvijas sabiedriskās vēstures, gadskaitļi noderētu. Pat man jau piemirsies, kuros cirka piketos es tur biju pandas kostīmā un auroju skaļrunī. Filma domāta plašam Latvijas skatītāju lokam, ne tikai Dzīvnieku brīvības biedriem, tāpēc papildu norādes būtu visai noderīgas.

Kas ir šie cilvēki, kas gan izcīnījuši aizliegumu cirkā izmantot savvaļas dzīvniekus, gan panākuši to, ka pēc četriem gadiem Latvijā būs aizliegts mazos un smirdīgos būros turēt 300 tūkstošus kažokzvēru? Tā ir organizācija Dzīvnieku brīvība un šīs biedrības atpazīstamā seja Kate – Katrīna Krīgere. Katei ir īpašas attiecības ar lapsām, filmā viņa saka – lapsas būros kliedzot kā izmisušas sievietes. Iesprostoto dzīvnieku dēļ viņa izlēmīgi aizgāja no darba, lai iesaistītos Dzīvnieku brīvībā, kuras redzamākā daļa ir krāšņie un teatralizētie protesti.

Filmas veidotāji Mārtiņš Jansons un Uldis Birziņš apzināti izvēlējušies stāstīt par Dzīvnieku brīvības cīņām desmit gadu garumā, pievēršot kameras aci abiem organizācijas līderiem un dzīves partneriem – Katrīnai Krīgerei un Aivaram Andersonam. “Dzīvot un strādāt kopā ir izaicinoši,” saka Kate. Mēs gan neredzam ne strīdus, ne izdegšanu, ne bezcerības brīžus, kuri noteikti ir bijuši daļa no desmit gadus ilgā ceļa, cīnoties par lapsu atbrīvošanu no sprostiem. Redzot filmā, cik nievājoši daži deputāti izsakās par Dzīvnieku brīvību, dzirdot viņu ņirdzīgo toni un jautājumus “kurš maksā par jūsu plakātiem”, iedomājos, ka tas noteikti Katei un Aivaram nepadara dzīvi par ziedošu pieneņu lauku. Abu sapnis – panākt pareizo Saeimas balsojumu un tad aizmukt prom no visa uz vairākiem mēnešiem – norāda, kāds nogurums abos pa šiem gadiem sakrājies.

Neraugoties uz nopietnību,  filmā ir arī gandrīz komiskais elements. Ja kino vēsturē ir bijis paredzamāks kadrs par vegāniem – tofu kvadrātiņi pannā bez garšvielām –, mums tas nav zināms, šis dokumentālistiem ir labi izdevies.

Neviens no dokumentālistiem arī neprasa Kates kolēģei, kas turpat blakus strādā, vai citiem līdzdalībniekiem, kāpēc viņi tur ir. Kāda ir Kate ikdienā, vai biedrības aktīvisti kopā ēd vakariņas, kā notiek breinstormi saukļiem un vai Kate reizēm raud?
Un tad filmā notiek kaut kas pavisam brīnišķīgs – protestēt pret lapsu izmantošanu ierodas īsta Rīgas lapsa, kādas mēdz staigāt arī pa Juglas apkaimi. Cilvēks (slavens cilvēks!) sēž sprostā, kamēr lapsa tam aizcilpo garām. Katei varbūt tiešām ar lapsām ir īpaši cieša sirds saite.

Kate nebaidās, filmā viņa atkārto, ka “bailēm ir tendence piepildīties”, tāpēc viņa sev apgalvo, ka viss izdosies. Lapsām un ūdelēm ir milzīgs stress, ja viņām nav, kur paslēpties. Filmā šķiet – dokumentālistiem tikai mazliet izdevies pietuvoties Katei, viņa arī ir paslēpusies, mēs dzirdam runu, kuru viņa gatavo, milzīgo prieku par uzvaru pēc trešā balsojuma Saeimā, bet pašu Kati tuvāk tā arī nevaram atminēt. Viņa pēc filmas tā arī paliek kinokameras stiepiena attālumā.

Latvijas dzīvnieku asociācija un Aspazija 20. gadsimta 30. gados lūdza savest kārtībā izdangātās Ķīpsalas ielas, jo izlauztajā bruģī zirgi lauž kājas un cieš, vedot vezumus. Tā ir diezgan sena un cienījama tradīcija arī Latvijā – nelikt dzīvniekiem nevajadzīgi mocīties.
Katei kopā ar domubiedriem izdevās izcīnīt Latvijas vēsturē lielāko uzvaru dzīvniekiem, neraugoties uz kažokādu fermu biznesa interesēm un Saeimas deputātu liktajiem šķēršļiem. Filma Lapsas ādā ir notvērusi šo desmit gadus ilgo laika nogriezni dzīvnieku tiesību politiskajā vēsturē un mazliet atklāj vismaz vienas cīnītājas seju arī skatītājiem.


EINARATĪVS. Dzejnārs Sirsniņa
Raksta LOLITA TOMSONE, bijusi Preiļos septiņas reizes, bet Eināru Pelšu satikusi vienreiz Rīgā un vienreiz filmā

Alfabētdzimtenē Preiļos dzīvo dzejnieks un tulkotājs Einārs Pelšs. Ja jūs esat ne pirmā svaiguma un atceraties Anatoliju Gorbunovu kā tumšmatainu brunetu, tad jūs zināt vismaz divas dziesmas ar šī dzejnieka vārdiem – Līvu „Trīs sievietes” un K.Remonta „Uz katra stūra”.
Filmu Einaratīvs veidojusi pavisam cita paaudze, kurai Pelšs ir Preiļu konceptuālistu dievs, dzejas dievu vidū, kā pats filmā saka, viņš ir tikai “skatam tur augšā.”*

Režisores Betijas Zvejnieces dokumentāli iestudētajā filmā kadrā ik pa laikam izlec WhatsApp sarakste; ja tā izskatās tāda, it kā kaķis būtu apsēdies uz telefona, tad tekstu raksta Pelšs. Betiju viņš sauc par māsiņu, aicina ciemos uz kafiju kopā ar Dakšu. Izdevējs un grāmatu vācējs Valters Dakša jau pašā filmas sākumā tiek zīmīgi pazaudēts Preiļu bibliotēkā. Pelšam ir grūti atdot filmas grožus Betijai, tāpēc režisori jau filmas sākumā sagaida Džeimsa Bonda cienīgs scenārijs Dzejas sardzē. Režisore izvēlējusies varoni, kurš nebūs nekāds klusais pasažieris, kas ļautos kameras plūdumam.

Režisore (tā taču ir režisore?) Eināra Pelša ikdienu atstāsta savā dzejā, tur parādās Preiļu Līķudīķis – kā uz skatuves iekārts cirvis, kas kritīs un jums trāpīs. Betijas dzeja un Raimonda Ķirķa dzeja skan filmas sākumā un beigās, Betija arī paskaidro filmas kadrējumu, norāda, ka tā ir spēle ar skatītāju. Zināms didaktisms laikam pirmajās filmās ir neizbēgams. Pelšs ar ideju, ka dzeja ir pilnīgi viss, arī slikta dzeja, laikam aplipinājis visu filmēšanas komandu.

Pelša samulsusī seja, kura vaikstās filmas beigās, ir viens no izteiksmīgākajiem kadriem, jo viņam kamera vairs neļauj paslēpties aiz vārdiem un paštaisītas Džeimsa Bonda filmas. Nevienu citu dižvaroni gan filmā nevarētu sagaidīt, jo aģents 007 ir skaists cilvēks=cipars, gaumīgi konceptuāls spiegs.

Preiļu konceptuālisti ir gan divi, gan daudz. Ir aizgājējs Andis Surgunts, dzejnieks, kura zaudējuma sāpes joprojām sāp kā krusti pirms lietus, un dzejnieks Einārs Pelšs. Bet tādu Preiļu konceptuālisma apustuļu mums latviešiem ir vesels klājs, filmā piedalās gandrīz visi – Kārlis Vērdiņš, Raimonds Ķirķis, Anna Auziņa, Aivars Madris, Artis Ostups, Ivars Šteinbergs un Arvis Viguls. Viņu apaļais galds ar žurnālīšiem, no kuriem tiek izrauti teikumi un veidota Preiļu finanšu piramīda, ir tas nebēdnīgas čakarēšanās prieks, kas šiem dzejniekiem piemīt. “Populāri vīrieši šķiras no matiem,” Viguls iesāk pirmais.

Dzejas krājumam Mīļākais tētis pasaulē Einārs izmantojis dēla zīmējumu un veltījis to viņa piemiņai. Režisorei ir neiespējami filmā noklusēt Pelša vienīgā dēla Kristiāna, Edmontonas Oil Kings jaunā hokejista pēkšņo nāvi Daugavā. Režisore iecentrē tēva un dēla attiecības ar aizkustinošiem ģimenes video; iespējams, lai mēs ieraugām, ka tā nav izlikšanās, Pelšs – Sirsniņa pa pasauli staigā kā cilvēks bez ādas pa rupjo sāli.

Betijas Zvejnieces filmu es noskatījos reizes piecas, lai saskaitītu tās lietas un cilvēkus, kam viņa ļāvusi filmā parādīties. Visādi saraksti un kalendāri diezgan bieži parādās konceptuālistu tekstos, bet manējais, atšķirībā no filmas, sanāk bezdievīgi garlaicīgs.
“Kā tu ver muti vaļā, tu savu muļķību parādi, ka esi pastulbs,” saka Pelšs, bet filmā viņš runā diezgan daudz.
“Ja tu paņem instrukciju, no viņas nešķebina kā no dzejoļiem. Vemt uzreiz negribas.”

Einārs P. laicīgi brīdina Betiju Z., ka filma nedrīkst būt pārāk nopietna, jo “nopietnais ir garlaicīgs allaž”. Filmā jaunie dzejnieki un aktieri tēlo Pelša studentus, lai viņam kā profesoram maksātu par progresīvo murmināšanu. Die's dod, sirsniņ. Die's dod.

Einārs Betijai raksta, ka portretfilmu par viņu varētu taisīt vispār bez viņa, “filmā varētu būt viskautkas – cilvēki un lietas. Tas attaisnotu “es” – es ir viss, un viss ir es.” Es nezinu, ko tas ir prasījis, bet Betijai izdodas viņu noturēt kadrā, no kura tas nemitīgi mēģina izslīdēt laukā.

Pelšam ir iznācis Lodes ķieģelis Janka (tur vēl bija viņa dzejoļi un Kirila Ēča eseja), un visskaistākā filmas saruna ir pēc kautiņa starp ķieģeļa izdevēju uzvarēto Dakšu un dzejnieku Bondu par Baltās grāmatas izdošanu. “Studējiet ķieģelīti! Šodienai pietiks,” profesors Pelšs beidz savu lekciju studentiem. Skatieties filmu, jo “vārdi, tas ir kaut kā pastulbi,” bet Preiļu Pelšs un Edvarda Brodera mūzika visu šajā pasaulē padara daudz mazāk stulbu.

*Visi citāti pēdiņās ir Pelša, tikai viens ir no Vigula.


PILNMĒNESS SERENĀDE. Priekā! Mēs jūs redzam!
Raksta INTA LASE

Divsimt divdesmit deviņu videokameru acis vēro Rīgu. Ik dienu tās fiksē, kā pilsēta mostas, rosās un knosās, līdz ielās nāk vakara maiņa – košāka un dullāka, izmisusi un apreibusi, brīžiem bezpalīdzīga un brīžiem spītīga. Jaunajā Latvijas koda dokumentālajā īsfilmā Pilnmēness serenāde brāļi Ābeles piedāvā vērot Vecrīgas naktsmaiņu no operatora jeb, precīzāk sakot, Rīgas pašvaldības policijas dispečerdienesta skatu punkta.

Tiesa gan, jāsaka – noskatoties 28 minūšu garo dokumentālo stāstu, nepamet sajūta, ka pusstundu esi nosēdējis Telegram kanālā, kur salikti “intoxicated in public” un “outdoor crime” videorullīši, vai arī esi nosērfojies pa TikTok, meklējot absurdākos nakts stundās fiksētos CCTV kameru ierakstu klipus. Taču, atšķirībā no Telegram vai TikTok, te anonīmu komentāru un emodži lentes vietā skan pavisam īstas un sulīgas Rīgas pašvaldības policijas darbinieču piezīmes gan par Vecrīgas pastāvīgajiem klientiem jeb bezpajumtniekiem, gan par apreibušiem piektdienas nakts baudītājiem. Šīs īsās piezīmes sniedz klātbūtnes efektu, vērojot, kā kameru fiksētie silueti nekoordinēti vicina dūres vai cenšas ērtāk ieritināties zem galda.

Interesants simbolisms atrasts arī manevrējošā baļķu vedējā, kurš spītīgi cenšas izgriezties Kaļķu un Kalēju ielas krustojumā.

Taču jāsaka godīgi – ja nedzirdētu policistu asprātīgos, scenārista nepiegludinātos komentārus, traģikomisko epizožu virtene ātri vien apniktu. Uzmanību notur arī izmaiņas dežurantu balss tonī, ja notikumi kādā no daudzajiem ekrāniem pārkāpj likumu pieļaujamības rāmi. Pāris sekunžu laikā policistes balss kļūst lietišķa, datora pele klikšķ ātrāk, tiek pievilkts tuvplāns, un rācijā jau skan adrese, apraksts un rīkojums. Ekipāža būs ceļā nepilnas minūtes laikā. Tāpat jokiem nav vietas, kad policijas patruļa lūdz videokamerās meklēt sievieti, kura, izskrienot no mājas, solījusies izdarīt pašnāvību.

Autori uzsver, ka filmā iekļautas tikai pilnmēness naktīs dokumentētas epizodes. Vai “parastās” piektdienas naktīs Vecrīgas nakts maiņa uzvestos citādāk? Grūti spriest, šādus statistikas datus par Rīgu neatradu. ASV 2016. gadā Floridas Universitātes zinātnieki analizējuši datus par kriminālnoziegumiem un pārkāpumiem, kas Kolumbijas apgabala ielās notikuši diennakts tumšajā laikā. Publicētajā pētījumā secināts – jo vairāk mēnesgaismas, jo vairāk noziegumu. Savukārt pilnmēness un suicidālo domu korelāciju analizējuši Melburnas Universitātes zinātnieki, izceļot elektromagnētisko lauku ietekmi uz cilvēka uzvedību, bet arī šajā gadījumā ar simtprocentīgu pārliecību nevarot teikt, ka pilnmēness naktīs pašnāvību skaits ir būtiski lielāks. Tolaik, kad strādāju ziņu dienestā, šķita, ka pilnmēness dienās redakcijas telefons zvana biežāk. Vai tā tiešām bija, kas to lai vairs zina. Turklāt tas, ka filmēts pilnmēness naktīs, nemaz arī nešķiet tik svarīgi. Daudz dziļāk, nekā vizuāli tīrie un dziļdomīgie kadri ar dūmakaino mēness ripu virs Vecrīgas, atmiņā iegulst dispečeru dzirkstošais humors un izsvērtā prasme novērtēt, kuram naktsputnam sūtīt palīgā pašvaldības policijas ekipāžu, bet kurš līdz mājām tiks paša spēkiem. 

Starp citu, šī īsfilma būtu ļoti laba viela diskusijām vidusskolas klases stundās. Tāda dokumentāla atbilde uz jauniešu bieži vien skaļi neizteikto jautājumu: “Cik kruti es izskatījos no malas?” un atgādinājums, ka bravūrīgo, uz pārkāpuma robežas balansējošo rosīšanos videokamera ierakstīs pat nakts tumšākajās stundās, bet visu redzošā dispečera acs vainīgo pavisam viegli notvers pat tad, ja viņš vai viņa būs ticis / tikusi līdz citam Vecrīgas stūrim.

Visas LTV cikla Latvijas kods dokumentālās filmas pieejamas platformā Re:play.lv ŠEIT.

Atsauces:

1. Summa ir aptuvena, aprēķināta pēc triju dažādu Latvijas morgu nosauktajām cenām par nelaiķa uzglabāšanu vienu diennakti. - Aut. piezīme. 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan