Trimdas bērniem un jauniešiem tāda latviešu kino gandrīz nebija. Bet tad nāca Jura Podnieka filma "Vai viegli būt jaunam?", un 80. gadu trimdas jaunieši atviegloti saprata, ka Latvija nepavisam neatbilst romantiskajam dzimtenes priekšstatam, ko glabā vecākā paaudze... Rakstu sēriju "Skats" turpina mūziķis, producents un portāla latviesi.com galvenais redaktors Kristaps Grasis.
Manai paaudzei bērnībā tāda latviešu kino gandrīz nebija. Augu Zviedrijā, Vācijā, Austrālijā un Francijā, pirmā saskarsme ar latviešu filmu gadījās kinoizrādē Stokholmā, ko rīkoja vietējie latvieši. Tā bija Pūt, vējiņi!, un atceros, ka ļaudis aizkustināti raudāja…
Latviešu bērnu filmas, Gunāra Pieša un citu tā laika autoru veidotās, arī tikpat kā nebija zināmas, jo tajos pirms-interneta laikos trimdā tādas nebija pieejamas. Mēs skatījāmies čehu pasaku filmas un zviedru filmas pēc Astrīdas Lindgrēnas grāmatām, tās tika uzskatītas par līdzvērtīgām starptautiskā līmenī, un bērniem patika un patīk vēl šodien. Šo filmu varoņi pans Tau un Pepija Garzeķe bija daudzu manu vienaudžu pirmie elki.
Pieaugušajiem nebija daudz citādāk. Daži tika redzējuši Vella kalpus, varbūt Limuzīnu Jāņu nakts krāsā, Cepli un vēl šo to, bet ar to arī vairāk vai mazāk plašās zināšanas par latviešu kino bija izsmeltas. Minētās filmas vismaz gādāja par to, ka trimdā tapa zināmas dažu aktieru sejas, bet tiem, kas nebrauca uz Latviju (un tajos gados lielākā trimdas daļa nebrauca), latviešu aktieri nebija pārāk zināmi, ne no teātriem, ne kino. Tas vienkārši netika uzskatīts par mākslas lauku, ar kuru asociētu latviešus. Tiem bija dzejnieki, mākslinieki, tēlnieki, mūziķi, dziedātāji… Maija Tabaka, Raimonds Pauls un Menuets, kas nez kāpēc zināja aprakstīt sajūtu par Floridas smiltīm.
Latvieši pasaulē izcēlās ar kora mūziku, spēcīgām sieviešu balsīm (iepretim igauņu spēcīgiem vīriem), dainām, šķēpa mešanu, bobsleju un kamaniņām, vēl arī ar TTT basketbola komandu (atceros, ka latvieši rūpējās par to, lai Uļjanai Semjonovai sagādātu piemērotas kurpes).
Bet kino… tas nekrita acīs, un ja tomēr kādā brīdī rādījās pamanāms, tad kā daļa no īpatnēji svešas, Austrumeiropas kino estētikas.
Latvieši, tā likās, nebija atraduši savu vietu kino pasaulē, nebija izkopuši žanru, ar kuru izcelties, kur būtu kas sevišķs stāstāms, par ko citi nezinātu tik autentiski vēstīt.
Tas viss mainījās brīdī, kad parādījās Jura Podnieka dokumentālā filma Vai viegli būt jaunam? (1986).
Te viss bija citādāk. Vēl nemaz nebija tik skaidrs, ka tuvojas jauns Atmodas laiks, kas satricinās visu Austrumeiropu. Tomēr šī nebija fiktīva realitāte, te bija runa par īstiem cilvēkiem, tagadnē, par jauniešiem Latvijā. Par padomju varas neglīto seju, par pankiem, latviešu rokmūziku, dumpinieciskumu, tur bija šīsdienas ielu ainas Latvijā, šīsdienas valoda Latvijā, nesamāksloti, patiesi, sāpīgi, aizraujoši…
Līdz tam brīdim, kad nācās redzēt šo filmu, skatītājs, iespējams, vispār nezināja, ka viņam dokumentālās filmas varētu likties interesantas.
Ko tā mums parādīja?
Latviešu jaunietim, kas auga Vācijā, Zviedrijā, ASV vai jebkur citur, šī filma deva iespēju virtuāli satikt kādu jaunieti Latvijā. Redzēt, ka viņi tur nemaz nav tik tālu no mūsu realitātes, ka viņus interesē mūzika un viņi domā, elpo, šaubās, sapņo… tāpat kā visi citi.
Un tomēr – pilnīgi savāda pasaule. No filmas kadriem tapa skaidrs, ka Latvija šodien nu nekādi nav salīdzināma ar romantisko dzimtenes tēlu, kādu trimdas jaunieši bija pārmantojuši no iepriekšējām Latvijas bēgļu paaudzēm.
Mūsu vidē panki jau bija sākuši pazust, tos noskaloja Jaunais Vilnis – ne tas, kas Jūrmalā, bet mūzikas stils New Wave, kas sāka pārņemt popkultūru visā pasaulē no astoņdesmito gadu sākuma. Tomēr tas, ka tādas būtnes bija uzradušās Latvijā, tika uztverts kā apliecinājums, ka šī vieta sāk kolektīvā apziņā pieslēgties kaut kam, kas tur ienācis no ārpasaules un saistīts ar brīvu domāšanu, jau minēto dumpinieciskumu un vispār sajūtu, ka Latvija varētu būt uz sliekšņa, lai nonāktu pasaules uzmanības lokā. Radās cerība.
Sajūta, skatoties filmu, bija mūsdienīga, un tas bija pilnīgi kas jauns. Šī filma bija skarba, bet parādīja enerģiju, kāda var rasties cilvēkos. Skati, kā jaunieši pēc slavenā Pērkona Ogres koncerta izdemolēja vilcienu, bija iespaidīgi – ne tādēļ, ka jebkādā veidā būtu apsveicams šāds vandalisms, bet kā liecība, ka cilvēkos acīmredzami ir sakrājušās dusmas uz apkārtējo vidi, un šīm dusmām bija nepieciešams atrast ventili, kur izlādēties.
Blakus ieskatam jauniešu dzīvēs filmā parādījās arī mūzika kā jauniešu kultūras sastāvdaļa. Tas nebija nekādi salīdzināms ar latviešu estrādes mūzikas zvaigžņu sniegumiem, kas savukārt trimdā bija diezgan zināmi un sevišķi jauniešos radīja izmisumu, ka latviešu mūzika Latvijā varētu būt tikpat garlaicīga kā trimdā, kur latviešu sabiedrībā pārsvarā valdīja šlāgeris un ziņģes. Ar Pērkona parādīšanos kļuva skaidrs, ka Latvijā kaut kas top, ar ko varēs identificēties – beidzot arī muzikāli. Drīz jau sekoja arī Līvi, Dzeltenie pastnieki un daudzas citas grupas, bet filmā redzamie kadri bija kā tāds starta šāviens, lai sāktu par to lietu interesēties. Tādā veidā, piemēram, Juris Kulakovs (līdzīgi kā Ingus Baušķenieks) trimdā kļuva leģendārs, pirms pats to vispār zināja.
Jāpiebilst, ka trimdā tajos laikos darbojās tā sauktā Kultūras Glābšanas Biedrība (ar tīšām veidotu abreviatūru KGB), kas izdeva plates ar padomju Latvijā nevēlamu mūziku. Tas notika ļoti konspiratīvi un bez pašu mākslinieku ziņas, lai tiem neradītu nepatikšanas. Tā 1984. gadā tika izdota skaņuplate Vēl ir laiks ar Ievu Akurāteri uz vāka, tajā pusi no dziesmām ieņēma Pērkons.
1984. gadā arī notika Vispasaules latviešu dziesmu svētki Minsterē, Vācijā, kur ieradās tūkstošiem latviešu no visas tālaika brīvās pasaules.
Līdz ar to Pērkons bija jau pazīstams ļoti daudziem, un Podnieka filmā beidzot bija iespējams šos cilvēkus redzēt kaut mirkli dzīvajā.
Interesanti, ka filmas mūzikas autors Mārtiņš Brauns arī bija no tiem māksliniekiem, kas Atmodas gados kļuva ļoti pazīstams Trimdā, pat stipri pazīstamāks kā viņa grupa Sīpoli.
No kino viedokļa iespaidīgs bija fakts, ka Latvija atradusi sev žanru, kurā pārliecinoši sevi prezentēt uz pasaules kino skatuves. Bija astoņdesmito gadu otrā puse, pārmaiņas Austrumeiropā piederēja aktuālākajām un interesantākajām tālaika tēmām. Un Podnieks bija trāpījis Zeitgeist – Latvija bija uz kartes, tās mākslinieciskais sniegums beidzot laikmetīgs. Juris Podnieks noteikti nebija nekāds jauniešu elks, bet viņš bija atradis laiku uzklausīt jaunus cilvēkus, nodarboties ar viņu dzīvēm un radīt mākslas darbu, kas šo visu darīja pieejamu visiem.
Toreiz likās, ka ar katru nedēļu pārmaiņas kļūst redzamākas, un nepagāja ilgs laiks, līdz sākām ceļot uz Latviju un Latvija ceļot pie mums – ne vairs kā tūristi, bet jau oficiālās vizītēs. Tā arī Juris Podnieks pats devās pasaulē rādīt un runāt par savu filmu.
Tajā laikā vēl mācījos Minsteres Latviešu ģimnāzijā, vienīgajā pilna laika ģimnāzijā ārpus Latvijas. Uz turieni sāka braukt mākslinieki uzstāties tautiešiem, arī Juris Podnieks ieradās pie latviešu jauniešiem Minsterē, lai rādītu savu filmu un personīgi pastāstītu un parunātos par dzīvi Latvijā. Filmu daudzi no mums tai dienā redzēja jau kuro reizi, bet to skatīties kopā ar režisoru bija vēl pavisam kas cits. Kaut bija jūtams, ka Juris ir pieaudzis un pieredzējis cilvēks, viņam tomēr bija viegli runāt tādā veidā, ka tas piesaistīja visus, arī jauniešus. Turklāt nebija runa tikai par dzīvi, bet arī par filmas tapšanu, par apstākļiem, kādi tad valdījuši, kādas bija vai varēja būt sekas. Iepriekš mēs bijām pieraduši, ka viesi no Latvijas ir iebiedēti ļaudis, kuriem pavadošais čekists kaut kur netālu sēž aiz muguras, visu vēro un noklausās, lai, diespasarg, kāds nepateiktu ko nepareizu.
Toties Podniekam izdevās ne tikai ietvert tā laika sajūtu savā mākslā, bet arī pašam uzstāties mūsdienīgi, droši, vienlaikus pieklājīgi un kompetenti.
Filma tolaik tika rādīta ne jau tikai latviešiem, tā atrada ceļu uz daudziem pasaules filmu festivāliem un izraisīja lielu interesi gan par latviešu dokumentālo kino, gan par Latviju. Sekoja gadi, kad neviens Latvijai vai Baltijai veltīts kulturāls pasākums vairs nevarēja notikt bez latviešu kino ietveršanas programmā.
x x x
Pirmoreiz Latvijā es biju sešu gadu vecumā kopā ar tēvu, krietni pirms šeit aprakstītajiem notikumiem. Bija Brežņeva laiki, Rīgas ielās latviešu valodu nedzirdēja, tā tika lietota klusināti, stūros, nomalēs un istabās, bet ne viesnīcās, jo tajās bija izvietota padomju ierakstu un noklausīšanās tehnoloģija. Vismaz mums tā likās.
Nākamā reize Latvijā man jau bija 1988. gads, kad atkal braucām kopā ar tēvu – šoreiz uzstāties Mikrofona noslēguma koncertos Rīgā, Sporta manēžā. Ar Podnieku toreiz nesastapos, bet ar Juri Kulakovu gan, un sākās dziļa, abpusēja draudzība, kas izturējusi visādus laikus.
Tobrīd sākās arī mans ceļš uz profesionāla mūziķa karjeru, un pāris gadus vēlāk uzrunājām Juri Podnieku, vai viņš varētu būt par producentu manam mūzikas klipam, kuru režisēja Dainis Kļava. Tā nu arī nonācu slavenajā Kaķu mājas studijā, kur varēju iepazīt Podnieku kā sadarbības partneri.
1992. gadā Juris Podnieks traģiski aizgāja mūžībā, nelaimīgi noslīkstot Kurzemes ezerā. Īsi pēc tam Bonnā, Vācijā, notika kultūras festivāls, kur īpaši izcelta valsts bija Latvija, tāpēc starp koristiem, māksliniekiem, žurnālistiem un citiem Latvijas pārstāvjiem bija paredzēts arī Podniekam stāstīt par saviem darbiem. Tas vairs nebija iespējams, un tā mēs ar Antru Cilinsku, Podnieka studijas pārstāvi, kurai es biju iedalīts kā tulks, stāstījām presei par Jura Podnieka ļoti ražīgajiem pēdējiem gadiem. Un, protams, neviena saruna neiztika bez filmas Vai viegli būt jaunam? pieminēšanas.
x x x
Šodien latviešu kino ir daudz redzamāks, un es ar interesi gaidu, kad atkal kāda latviešu filma gūs tik plašu ievērību un ieņems tādu nozīmi, kāda tā bija filmai Vai viegli būt jaunam?. Katrā ziņā trimdas jaunatnei tajā laikā Juris Podnieks un viņa filmas deva iespēju lepoties ar savu izcelsmi un mudināja ieraudzīt Latviju kā mūsdienīgu vietu, kas savukārt bija svarīgs impulss katra identitātes meklējumos.
Jura Podnieka dokumentālā filma "Vai viegli būt jaunam?" (1986) skatāma Vimeo.
Projektu atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ekrāns".
