KINO Raksti

“Uz neredzīti, Brasa!” Kādas bojāejas pieraksts

24.02.2022
“Uz neredzīti, Brasa!” Kādas bojāejas pieraksts
Kadrs no Ivara Zviedra dokumentālās filmas "Uz neredzīti, Brasa!"

Ivaram Zviedrim ir talants pamanīt un noķert “momentu”, ko potenciāli iespējams pārvērst filmā.

Ne vienmēr tas garantē tūlītēju rezultātu, – pavērtajās durvīs iebāzis kāju, viņš sāk grūtu un nereti arī bīstamu jaunatklātās teritorijas izpēti, kas praktiski nozīmē ilgstošu filmēšanas procesu, kurā pats režisors kļūst par neatlaidīgu novērotāju un klausītāju, taustoties un meklējot taciņas dziļāk svešajā un nezināmajā pasaulē. Tā nu jau kļuvusi par filmas sižeta augsni, kurā iesētā sēkla var izdīgt un ar rūpīgu darbu – arī salapot un nest augļus. Vai arī nenest. Jo tālāk jau tas ir veiksmes un profesionālisma jautājums.

Šajā gadījumā “moments” bija valdības lēmums par 1905. gadā celtā Brasas cietuma likvidāciju; šis lēmums pieņemts 2018. gada novembrī un izpildāms līdz 2019. gada 1. aprīlim. Šajā laika nogrieznī filmēšanas grupai bija jāpaspēj apzināt filmēšanas iespējas, saņemt nepieciešamās atļaujas, saprast vidi, atrast tipāžus, uzrakstīt scenāriju un, pats galvenais, – iegūt filmas varoņu uzticību. Un tad vēl to visu nofilmēt.

Cietumu filmas ir stabils un veidotājiem pateicīgs savrups daudzsēriju filmu jeb seriālu žanrs, kas atšķiras no kriminālās drāmas, detektīviem vai “bandītu filmām”. Noslēgtā vide, strikti iezīmējamas attiecības, klišejiski tipāži, saasināta varoņu tēlu attīstības dinamika – tas viss ļauj izvērsties un tajā pašā laikā visai laiski virpināt scenārija ķēdīti, īpaši nedomājot par to, ko iesākt nākamajā ainā vai sērijā, žanra nosacījumi jau visu pasaka priekšā. Droši vien arī dokumentālajā kino ir atlasāms paprāvs “cietuma filmu” kopums, ko varētu pieskaitīt žanra klasikai. Padomju laikā tās parasti bija filmas ar audzinošu pieskaņu, kas balansēja starp centieniem iebaidīt skatītājus ar ainām par to, kas viņiem draud, ja pārkāps likumu, un parādīt pāraudzināto ieslodzīto labošanos un godprātīgo grēku nožēlu.

Veiksmīgi izkāpjot no propagandas filmu plauktiņa, cietumu tēmai vairākkārt pievērsās arī rīdzinieks Hercs Franks.

Aizliegtā zona (1975) rāda Cēsu kolonijas jauniešus, Līdz bīstamai robežai (1984) un Augstākā tiesa (1987) iedziļinās upura un varmākas psiholoģijā, mūžīgajā nozieguma un soda tēmā. Franku vairāk vilināja iespēja ielūkoties notiesātā iekšējā pasaulē, savukārt cietuma sienas bija ne tikai neizbēgams, pelēks fons, kas izceļ varoņu teikto, bet arī ērts kinokameras objektīva rāmītis, kurā ieslodzītajam filmas varonim īsti nav, kur mukt. Cietumu psiholoģijas pētnieki zinās teikt, ka kamerā nostrādā interesants un paradoksāls efekts – labi zinot, ka pļāpīgums ir ne tikai nevēlams, bet arī bīstams, tur tomēr par sevi stāstīt sāk paši rūdītākie recidīvisti, kuriem jau gan vajadzētu apzināties visas rakstītās un nerakstītās juridiskās sekas, kas var sekot, ja izstāstīts par daudz.

To un daudz ko citu noderīgu var izlasīt ukraiņu filozofa, mistiķa un Austrumu cīņas mākslu speciālista Andreja Kudina grāmatā Kā izdzīvot cietumā / Как выжить в тюрьме (2006). 1997. gadā arestēts un apsūdzēts bandītismā un pasūtījuma slepkavību organizēšanā, viņš iepazina dzīvi postpadomju cietumā, tā iekārtojumu, tradīcijas un it īpaši – ietekmi uz cilvēka psihi. Tad lūk, nonācis cietumā ar tā absurdo kārtību, neizskaidrojamu un pilnīgi atšķirīgu no visa, kas bijis līdz šim, cilvēks vai nu sabrūk, vai arī sāk pārkārtot savu uzvedību, domāšanu un attiecību veidošanu saskaņā ar jaunajiem likumiem. Tieši iespēja ieskatīties šādā atšķirīgā cilvēka apziņas ainavā savaldzina ikvienu dokumentālistu, kuram paveicas pārkāpt “bīstamo robežu” un ienest cietuma kamerā savu daudz pieredzējušo kinokameru, atvainojos par banālo kalambūru.

No šādas iespējas nevarēja atteikties arī Ivars Zviedris, turklāt mēs jau zinām, ka iedzert tēju un papļāpāt viņam patīk un padodas. Tas mazliet saskalda filmas Uz neredzīti, Brasa! pamatideju. Lai gan es nezinu, kāda bijusi sākotnējā iecere, taču gala versijā ir diezgan skaidrs, ka tā nav filma par Brasas cietumu – mums netiek stāstīts par tā vēsturi, funkcijām vai uzbūvi, mēs pat īsti neieraugām ēkas kopplānu vai skatu no augšas. Tā nav arī filma par cietuma nāvi, lai gan daudz ko no nofilmētā varētu izmantot tieši tādam vēstījumam – tur daudz tiek lauzts, zāģēts, plēsts un izmests miskastēs. Nav šī filma arī par padomju cietumu sistēmas sagrāvi – garāmejot, sarunās ar cietuma darbiniekiem un ieslodzītajiem izskan doma par to, ka šeit vairs nebija īsti “vecais padomju cietums”, taču arī par jauno, eiropeisko to nevarēja saukt. Kaut kas pa vidu.

Filmai ir divas naratīva līnijas – vizuālā un tekstuālā, kas virzās pa atšķirīgām sliedēm.

Pirmkārt, tās runā katra par kaut ko savu. Otrkārt, atšķirīgs ir temps un ritms. Vizuāli filma sastāv it kā no neskaitāmām fināla ainām – gandrīz katru no poētiskajiem kameras mirkļa tvērumiem varētu ņemt un likt kādas filmas beigās. Tas mazliet kaitina un liek domāt par “daudzajiem fināliem”, kas parasti ir sekas autora nespējai sadūšoties un montāžas procesā atteikties no liekajiem scenārija variantiem vai operatora veiksmēm. Ivara Zviedra filmā ir skaidrs, ka tas nav šis gadījums, nemitīgie mazie fināli un rezignētā atvadīšanās noskaņa ir tas, ko filma stāsta mums vizuāli. Un to jau var uztvert kā metaforu vai sava veida dzīves filozofiju, kurā – un tam ir svarīgi pievērst uzmanību! – neseko nekāda gaišā nākotne, neparādās jaunais, modernais un cilvēcīgais Eiropas standartiem atbilstošais cietums; ieslodzītie filmas gaitā pa vienam, pa diviem pamet cietumu nevis, lai dotos brīvībā, bet lai tiktu pārvesti uz citu cietumu, visdrīzāk, tādu pašu, bet ticamāk, ka sliktāku, jo tajā būs no jauna jāiekārtojas, jāiedzīvojas, jāatrod sava vieta – ej nu sazini, kādā tur vietējā hierarhijā utt.

Kadrs no Ivara Zviedra dokumentālās filmas "Uz neredzīti, Brasa!"

Starp citu, nekas netiek paskaidrots par to, kas notiks ar cietuma darbiniekiem (lai gan filmā vispār nekas netiek paskaidrots, taču par to mazliet vēlāk), viņi ne mazāk skumji un rezignēti vēro iestādes slēgšanas gaitu. Kaut kur sistēmā viņi, iespējams, atradīs darbu, taču pēc loģikas viņi būtu jāatlaiž – cietumos, uz kuriem tiek pārvesti ieslodzītie, taču jau ir citi darbinieki, kameru, gaiteņu un posteņu skaits tur taču nemainās.

Tātad, no vienas puses, tā ir vizuāli skaista un ērti pa fotogrāfijām sadalāma filma, kurā vērojam nepielūdzamo visa esošā un ierastā bojāeju. Lai arī cietums tiek slēgts plānveidīgi un ar lēmumu “no augšas”, tā sabrukšana tiek rādīta kā fizisks un neizbēgams process, gluži kā Edgara Alana Po stāstā par Ašeru mājas galu. Bet te filmas audumā nepielūdzami iepinas teksti, ko runā filmas varoņi (un nerunāt viņi nespēj, par to es jau rakstīju). Pamazām sarunās pavīd viņu vārdi un biogrāfijas detaļas, galvenie varoņi ir četri – Zivs, Edža, Reķis un Andža. Vēl uz brīdi kamerā ienāk Kode, bet viņš praktiski nerunā, tikai ķiķina par visu. Ieslodzīto stāsti ir diezgan līdzīgi – noziegumi ar letālām sekām, kas izdarīti vainu pastiprinošos apstākļos, taču pilnīgi nejauši (jā, es zinu, to stāsta visi notiesātie). Filmas varoņus vieno arī tas, ka cietuma hierarhijā viņi ir kreisie, izstumtie, kas neiekļaujas ne likumīgo zagļu, ne mužiku, ne petuhu kategorijā. Tas ļauj viņiem justies brīvāk un neievērot nerakstītos uzvedības likumus, bet, iespējams, arī te atspoguļojas tradicionālās zonas sistēmas pussabrukuma stāvoklis. Un tas ļauj mums, skatītājiem, mēģināt iejusties viņu ādā un iedomāties (kaut uz brīdi), ka viņu vietā būtu varējuši nokļūt arī mēs (kā saka grūti tulkojama krievu tautas paruna: “От сумы, да от тюрьмы не зарекайся / No ubaga tarbas un cietuma neviens nav pasargāts”).

Režisors filmā izvairās no paskaidrojošā aizkadra teksta, kas ir ierasts paņēmiens šādas uzbūves dokumentālajā kino.

Spēlfilmās skaidrojošo uzdevumu veic uzvedinošas detaļas, kas parādās pirms notikuma, vai varoņu dialogi, kas izstāsta notiekošo. Šeit tā nav. Savdabīga dramaturģiskā risinājuma rezultātā filmas atsevišķās epizodes, kas sākotnēji tiek rādītas nepaskaidrotas un nesaprotamas (kaut vai pats sākums, kurā cietuma gaitenī no kamerām uz grīdas metodiski tiek izmesti palagi un spilvendrānas), beigu beigās saslēdzas un paskaidro cita citu (Andža cietumā strādā veļas mazgātuvē un netīrās gultasveļas savākšana ir viņa ikdienas darbs), savādā un mums neizprotamā cietuma pasaule savas bojāejas procesā iegūst kaut kādu izskaidrojumu un jēgu.

Bet finālā pa pamesto cietumu skraida apmaldījušies jaunieši, kas tur spēlē escape room. Kā paskaidrots Vikipēdijā, tā ir “spēle, kurā spēlētāju komanda vienā vai vairākās telpās atklāj pavedienus, risina mīklas un veic uzdevumus, lai ierobežotā laikā sasniegtu noteiktu mērķi. Mērķis bieži ir aizbēgt no spēles vietas”.

Režisora Ivara Zviedra filma "Uz neredzīti, Brasa!" skatāma kinoteātrī "Splendid Palace":

25. februārī plkst. 18:00

27. februārī plkst. 15:00

Kadrs no Ivara Zviedra dokumentālās filmas "Uz neredzīti, Brasa!"

Foto no publicitātes materiāliem

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan