Poļu režisora Tomaša Vasilevska filma "Mīlestības Savienotās Valstis / Zjednoczone stany milosci" ir rūgta naturālisma konfekte, kurā ķermeniskais kailums kļūst par metaforisku iekšējās pasaules atslēgu. Filma 2016. gada Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā ieguva Sudraba lāci par labāko scenāriju, tika nominēta galvenajai balvai, vēlāk arī Eiropas Kinoakadēmijas galvenajai balvai par labāko filmu. Tur kaut kam jābūt…
...un tuvākie seansi kinoteātrī „Kino Bize” – 9. martā 21:00 un 11. martā 15:00.
Zili bālgans fluorescējošas gaismas, pelēku debesu filtrs iekļūst neveselīgās ādas porās, izdilušu augšstilbu vēnās, nesapratnes krunkās, miesas trauslajā, neizskaistinātajā smagumā. Naturālistiski poētiskas, jūtu apdalītas, sāpīgas iekāres cauraustas ķermeņu satikšanās. Nikna un atklāta kairinājuma apmierināšana. Vientuļa fiziska akta ainas pāršķeļ monotono eksistences plūdumu, paceļas pāri kā brutāla kulminācija. Tie nav mīlestības savienoti organismi. Blakuspastāvošās suverēnās augumu vienības arvien paliek neatkarīgas, nepiesaistītas, tikai garāmejošas, pussvešas.
Mīlestība šīs filmas pasaulē ir vienpusējas jūtas, slimīga, egoistiska tiekšanās pēc otra cilvēka un viņa ķermeņa.
Ir 1990. gads. Darbība notiek kādā no Polijas mikrorajoniem. Tikko kritis Berlīnes mūris, jaušamas neatkarības nenosakāmās cerības, kuras apliecina no rietumu sabiedrības ieplūstošās tendences, videonomas un slavenās zvaigznes Vitnijas Hjūstones plakāti. Taču jaunais nes līdzi arī bailes, nesapratni un neziņu. Padomju Savienība vēl nav sabrukusi, un kā tās drūma reminescence fonā smagi guļ betona vienādbloku daudzdzīvokļu māju masīvi. Tas ir sarežģīts pārmaiņu posms, jo pagātnes auras apdvestā sajūta arvien atgādina par sevi caur bezdvēseliskajām mikrorajona ēku fasādēm. Sūri vienlīdzīga trūkuma apziņa.
Paralēli slīd četru sieviešu stāsti, izveidojot kailu augumu kvartetu, kas katrs izspēlē savu destruktīvo noti. Sievietes iztukšotās dvēseles stāvoklis filmā cieši saistīts ar ķermenisko pieredzi. Skaudra realitāte par mīlestību. Mācītāja sludinātie mīlestības nozīmības apliecinājumi mierpilnā ticības balsī paliek piederīgi vienīgi viņa skaistajai runai. “Mīlēt nozīmē sekot savam ceļam, un tas ir pareizi,” skaisti saka mācītājs. Te varones savu mīlestības ceļu tā arī neatrod. Pazudušās, realitātes nolādētās dvēseles, kuras viļas.
Filmas stāsta stilistiskais ietvars ir bioloģiskais cilvēka miesas materiāls, kurā iekodēta nepieciešamība apmierināt organisma funkcionēšanas pamatvajadzības
– to kaucošais obligātums rātni mierīgai eksistencei izslīd cauri un virza varoņu soļus. Filmas naturālistiskā noskaņa sākas ar ainu pie svētku galda, kad Oļega Mutu vadītā kamera it kā kļūst par vienu no mielasta dalībniekiem, atklājot nozīmīgo esības daļu – nepieciešamību komunicēt, nebūt vienam. Cilvēki ēd un dzer – viņi nevar citādāk, cilvēki mazgājas kaili – viņi nevar citādāk. Cilvēki ienāk pasaulē kaili – viņi nevar citādāk. Pamatvajadzību apmierināšanai veltīti gari, izteiksmīgi kadri, uzsverot ikdienas parasto rutīnu, nepieciešamību rūpēties par savu ķermeni. Filmas varoņus iepazīstam situācijās, kad viņi ir kailķermeņi, fizioloģisku vajadzību un organisma reakciju determinētas būtnes. Kailums kā dabiskais stāvoklis, dažādas naturālistiskas organisma reakcijas – asiņošana, raudāšana, vemšana. Apliecinājums dzīvībai. Stāsts par to, ko ķermeņiem var izdarīt, kā tos uztver apkārtējie, kā tie atbild uz kairinājumu, kā funkcionē. Un beigu beigās vairs nav tikai ķermenis – ir cilvēks, kas jūt un pārdzīvo.
Smalki tverti auguma nepilnības aspekti, fiziskās darbības netiek izskaistinātas, ieturēta stilistiska konsekvence, stāstu atklājot pieklusinātos toņos un neslēpjot realitātes fizioloģiskos aspektus, atklājot nepievilcīgo un nepatīkamo, no ideāla attālināto īstenību. Romantiskais nosaukums Mīlestības Savienotās Valstis ir hiperbolizēti pretējs tam, par ko ir stāsts. Jo šeit ir vientulība un atsvešinātība, atkarība no otra, pakļaušana un nevis neatkarība. Filma atspoguļo cilvēka ilgas pēc mīlestības un tuvības, taču šīs filmas pasaulē tās ir rūgtas, vientuļas un nepilnvērtīgi skumjas vai samaitātas. Seksa ainas uz ekrāna ir reālistiski ticamas. tikpat ticamas, cik Agatas iesēšanās vannā un cigaretes aizsmēķēšana – tik reālas, ka grūti noticēt montāžai. Šo trauslo, poētisko mākslas kino varētu nodēvēt arī par elitāru pornogrāfiju estētiski un intelektuāli baudāmā formā. Stāsts balansē uz delikāti plānas robežas ar kinematogrāfisku jutekliskumu, kas sniedzas tālāk par atkailinātu sievietes potīti.
Par filmas seansiem Kino Bizē lasiet ŠEIT.
Raksta autore ir Latvijas Kultūras akadēmijas audiovizuālās mākslas teorijas studente.