No 31. marta Rīgas kinoteātros un citur Latvijā sāk dārdēt “Atbrīvošanas diena / Liberation Day” – Vides filmu studijā producēta pilnmetrāžas dokumentālā filma par neticamu notikumu, slovēņu grupas “Laibach” koncertu Ziemeļkorejā.
Gaisma nodziest, sākas filma, un skan tituldziesma no Roberta Vaiza (Robert Wise) filmas Mūzikas skaņas / The Sound of Music (1965), ko es ar saviem pieticīgajiem atdzejotāja pūliņiem varētu tulkot apmēram šādi: “Kalnos dun mūzikas skaņas / Dziesmas, kas tūkstošiem gadu jau skan, / Kalni piepilda sirdi ar mūzikas skaņām, / Mana sirds alkst dziedāt visu, ko dzird…” (The hills are alive with the sound of music, / With songs they have sung for a thousand years. / The hills fill my heart with the sound of music, / My heart wants to sing every song it hears…).
Bet uz ekrāna, kur parasti Džūlijas Endrjūsas tēlotā Marija, aizgrābti dziedādama, līksmi skraida un dejo Austrijas Alpu zaļajās pļavās uz sniega klāto kalnu fona, redzam atombumbas sprādzienu, ko nomaina armijas maršēšana, artilērijas apšaudes, karavīru līksmība, politiķu runas, Bītli un citas roka leģendas, un visbeidzot kadri no Ziemeļkorejas slavenākās filmas Meitene ar ziediem (1972) – meitene, kas piespiedusi pie krūtīm sārtos aprikozes koka ziedus, ar laimīgu smaidu dodas tos pārdot, lai palīdzētu savai ģimenei valstī, kas vēl nav pagaidām nav atbrīvojusies “no japāņu imperiālistu jūga”. Un dziesmu par dziedošajiem kalniem šoreiz gluži citā interpretācijā izpilda slovēņu grupa Laibach, jo šī ir sākuma aina no Mortena Trovika un Uģa Oltes filmas Atbrīvošanas diena / Liberation Day.
Kāpēc tieši šī grupa? Iemesls vienkāršs – Laibach ir pirmā ārzemju rokgrupa, kas tikusi uzaicināta koncertēt pasaules noslēpumainākajā, slēgtākajā valstī, kas man personiski atgādina cietumu vai kādu murgainu realitātes šovu, kur viss it kā notiek pa īstam, bet tikai iluzori – jo visi zina, ka tiek pastāvīgi novēroti. Filma Atbrīvošanas diena uzdod gluži vienkāršu, bet grūti atbildamu jautājumu – vai māksla, šajā gadījumā rokmūzika, spēj cilvēka prātā vismaz iekšēji iedvest kaut nelielu vēlmi kļūt brīvākam? Atbildēt viennozīmīgi neņemos tāpēc, ka nezinu, cik ilgu laika posmu, cik paaudžu garumā “jāskalo” cilvēkiem smadzenes, lai viņi vairs nespētu būt brīvi un vadonis kļūtu par dievekli, kas tiek bez ierunām pielūgts. Kad nomira viens no pasaules nežēlīgākajiem diktatoriem, Josifs Staļins, daudzu cilvēku asaras bija neviltotas…
Kādu apsvērumu un motīvu vadīts, Ziemeļkorejas vadonis ar saviem padomniekiem tieši Laibach aicinājis uz savu valsti, nav īsti skaidrs, tāpat nav arī skaidrs, vai ziemeļkorejieši maz īsti apjauta, ar ko viņiem darīšana. Toties Laibach ierašanās mērķis bija ļoti skaidrs – lai uzstātos koncertā, kas veltīts 70 gadiem, kopš Ziemeļkorejas “atbrīvošanās no japāņu imperiālistu jūga”; to simbolizē arī minētā filma Meitene ar ziediem, kurai Ziemeļkorejā ir patiesa kulta statuss. Izrādās, arī filmu Mūzikas skaņas tur ļoti labi zina, lai cik izolēta būtu Ziemeļkoreja; un Laibach to nekautrējoties izmanto – tautai parasti patīk zināmas lietas, svešais mūs reizēm biedē.
Visa māksla ir propaganda
Džordžam Orvelam ir eseju krājums ar nosaukumu Visa māksla ir propaganda / All Art is Propaganda, kas tika publicēts 2008. gadā ilgi pēc viņa nāves un iekļāva agrāk nepublicētus darbus. Krājuma nosaukumam līdzīgu nostāju var attiecināt uz slovēņu grupu, kas uzsver, ka Laibach ir misija, kas prasa fanātismu. Šajā apgalvojumā ieskanas kaut kas no totalitārisma retorikas, bet ar apzinātu ironiju, lai atklātu totalitāras iekārtas ideoloģijas slēptās puses (par to būs daži komentāri mazliet vēlāk).
Grupas Laibach nosaukums ir Slovēnijas galvaspilsētas Ļubļanas vāciskais variants, grupa dibināta 1980. gadā, kad vēl pastāvēja Dienvidslāvija – valsts, “kura tagad ir mirusi”. Vēl Dienvidslāvijas laikā grupa tika kritizēta par neuzticību valsts ideoloģijai un neonacisma propagandu, kas galvenokārt izpaudās grupas dalībnieku ģērbšanās stilā, absolūtā politnekorektumā (šo vārdu es uztveru pozitīvā konotācijā) un arī faktā, ka daudzas dziesmas Laibach izpildīja vācu valodā. Grupa lielākoties izpilda citu autoru dziesmu interpretācijas (mūsdienu valodā runājot, tā saucamās kaverversijas), kas ir slovēņu mūziķu ideoloģijas pamats – no jauna interpretēt pazīstamo, padarīt to citādāku.
Interesants fakts no grupas dalībnieku vēstures ir tas, ka viņi piedalījušies masu skatos karavīru lomās Stenlija Kubrika 1987. gada filmā Pilnā bruņojumā / Full Metal Jacket, kuras pirmā daļa ir kritisks skatījums uz armijas dresūru, kad indivīds kļūst tikai par vienu vienību, par mehānisma daļu, kā to redzam (gan ne tikai armijas maršu skatos) arī filmā Atbrīvošanas diena.
Laibach tautietis, psihoanalītiķis, kino kritiķis un filozofs Slavojs Žižeks, kurš filmā redzams arhīva materiālā, izsaka apgalvojumu – atšķirībā no visiem citiem sava laika disidentiem, kas zināmā mērā pieņēma pastāvošā režīma pamata nostādnes, Laibach vērsās pret režīmu, runājot paša režīma valodā, tādējādi ironizējot par ideoloģisko retoriku. Līdz ar to, citējot Žižeku, “režīms saņēma atpakaļ pats savu vēstījumu, bet atkailinātā veidā, atmaskojot režīma slēptos nodomus”.
Situacionistu Internacionāle
Teiktais atbilst arī pašu mūziķu vadmotīvam, kas lasāms filmas sākuma titrā: “Visa māksla ir pakļauta politiskai manipulācijai, izņemot to, kas runā šīs pašas manipulācijas valodā”. Šāda pozīcija sasaucas ne tikai ar jau pieminēto Orvelu, bet ar franču teorētiķa un kinorežisora Gija Debora (Guy Debord) vairākām tēzēm viņa darbā Izrādes sabiedrība / La société du spectacle (1967), pēc kuras viņš arī uzņēmis vienu no savām filmām. Debors 1957. gadā nodibināja tā saucamo Situacionistu Internacionāli, kurā bija visai nedaudz biedru, bet kuras aktīvākais darbības periods bija studentu nemieru laiks Francijā un ASV 60. gadu beigās, šis periods atspoguļots gan Luija Mala (Louis Malle) filmā Muļķi maijā / Milou en mai (1990), gan Mikelandželo Antonioni filmā Zabriskie Point (1970).
Deboru ietekmēja ne tikai marksisma ideoloģija, bet, kas ir pat būtiskāk, Eiropas avangards (Laibach videoklipos šī ietekme arī sazīmējama); situacionistu mērķis bija sludināt alternatīvu dzīves pieredzi, līdzīgi kā alternatīvu kultūras pieredzi piedāvā Laibach, un ne tikai Ziemeļkorejas auditorijai, bet jebkuram klausītājam – ar nolūku atbrīvot cilvēciskās dziņas. Debora pamatideja bija tādu situāciju veidošana, kurās tiek realizētas cilvēku patiesās vēlmes (kaut kas līdzīgs tam, ko šodien sauc par zibakciju jeb flashmob), vienlaikus asi kritizējot sabiedrībā valdošo patērnieciskumu.
Debora darba Izrādes sabiedrība centrālā koncepcija bija tā saucamais détournement jēdziens, Debors to pretnostatīja vienkāršam citātam, un raksturoja to kā elastīgu anti-ideoloģijas valodu (pēc būtības tieši to pašu apgalvo Žižeks). Détournement ir “izrādes sabiedrības kritika, izmantojot šīs sabiedrības pašas valodas arsenālu”. Izrādes sabiedrība ir šķietamība, kur realitāte nav nodalāma no iztēlotās, konstruētās vai iluzorās realitātes, līdz ar to Debora darbs savā ziņā uzskatāms par Bodrijāra simulāciju un simulakru konceptuālu priekšvēstnesi.
Te nu mēs atgriežamies Ziemeļkorejā, kur šķietamā laime un pārticība, kā arī iluzorā brīvība, pārliecība, ko iespējams iepotējis savai nācijai režīms Ziemeļkorejā, nav nekas cits kā izrādes sabiedrība vai simulakrs.
Kādā no epizodēm viens no grupas vecākajiem dalībniekiem Ivans Novaks apgalvo, ka šie cilvēki vismaz izskatās laimīgi, un ka Ziemeļkoreja atgādina utopiju, kas darbojas.
Animācijas iestarpinājumi, kuros redzam pēc kārtas visus filmā sastaptos galvenos varoņus, ir vizuāls piemērs, kā filmas autori izmanto šo anti-ideoloģijas valodu, par ko runāja arī Žižeks, lai atklātu režīma galveno ieroci – regulāru ideoloģisku apstrādi, ko tautas valodā dēvē par smadzeņu skalošanu. Uz sarkana virmojoša fona, kas apzīmē Ziemeļkorejas karoga dominējošo krāsu, piemēram, parādās grupas soliste Mina, kura šajā attēlā nodēvēta par Pirmo Lēdiju; idilli ar aitiņām, kuru ielokā viņa atrodas, ieskauj agresīvais sarkanais lauks. Nekādas patvaļas šajā baisajā valstī nevar būt, visur un cauru diennakti neparastie viesi rokmūziķi tiek novēroti.
Godo sagaidīts
Kaut gan filmai ir divi režisori, Uģi Olti kadrā praktiski nemanām, bet toties Mortena Trovika klātbūtne jūtama gandrīz katrā epizodē. Viens no iemesliem droši vien ir tas, ka viņš šai dīvainajā valstī ir visai biežs viesis, un viņa iepriekšējie sadarbības pasākumi ļāva organizēt arī šo koncertu. Savos skaidrojumos, kas viņu vilina Ziemeļkorejā, Mortens ir visai atklāts – tas ir sava veida narcisisms, norvēģu gēnos iekodētā vajadzība būt pirmajiem neizpētītās vietās, kā, piemēram, Ziemeļpolā un Dienvidpolā. Tas pats narcisisms ir iemesls viņa nemitīgajai vizuālajai klātbūtnei kadrā, un, ironiskā kārtā, līdz filmas noslēgumam viņš kļūst līdzīgs nelielam despotam un tirānam, kas mīl visus komandēt un regulēt. Tā teikt, priekšnieks paliek priekšnieks.
Nemitīgās sapulces, kurās sēž dažādi cilvēki un blociņos cītīgi pieraksta, kāds papildu aprīkojums nepieciešams koncertam (bet parasti tiek piegādāts pavisam kas cits), strīdi par mikrofoniem un statīviem, pastāvīgā bakstīšanās ar kabeļiem, kas tiek saslēgti nepareizi, cīņas par skaņas kvalitāti un beigu beigās bariņš klusējošu cilvēku – cenzori, kas gādā par skatītāju tikumību, lai ne tekstos, ne arī projekcijās neparādītos nekas tāds, kas varētu atstāt negatīvas sekas uz ideoloģiski līdz šim uzticamajiem koncerta klausītājiem. Kas ir šie klausītāji? Tas jāvaicā Kimam Čenunam, man nav pārliecības, ka tie varētu būt vienkāršie Ziemeļkorejas iedzīvotāji, kas paši pēc savas iniciatīvas iegādājušies biļetes vai saņēmuši ielūgumus.
Visu šo sirreālo koncerta sagatavošanas teātra izrādi (kas gluži loģiski ir filmas vēstījuma galvenā daļa, jo ne jau koncertu filmēšanas grupa brauca filmēt, bet to, kā koncerts vispār bija iespējams) ironisku padara pāris iestarpinājumu no HBO kanāla programmas ar britu komiķi, politisko komentētāju un mediju kritiķi Džonu Oliveru.
Bez liekiem komentāriem tiek fiksēta absurda dramaturģijas cienīgu situāciju sērija, kad reizēm jau sāk šķist, ka koncerts nekad nenotiks, tāpat kā Kafkas pils, lai cik ilgi romāna varoņi ietu, aizvien paliek tikpat tālu, un Godo šajās dažādo kultūru krustcelēs tomēr neparādīsies. Bet cīņa par uzstāšanos uz Phenjanas prestižākās skatuves beidzas relatīvi laimīgi.
Šausmu kino vai datorspēle
Filmā ir vairāki ekspresīvi tēli, kas daudz izteiksmīgāk komentē notikumus, nekā to spētu aizkadra vēstījums. Viena no tādām epizodēm ir ziedu nolikšana pie perversi milzīgajām, brūnajām vadoņu skulptūrām, kuru sejas sastingušas mazliet plānprātīgi optimistiskā smaidā un skatiens vērsts gaišajā nākotnē, kurpretim ļaužu pūļi vai nu brūnos armijas tērps, vai spilgtu krāsu platās kleitās, kurās sievietes izskatās pēc lellēm, šķietami bez apstājas liek abiem elkiem pie kājām celofānā ietītus ziedu pušķus – tā ir vienīgā prece, kas šīs pseido-svētvietas tuvumā izvietotajos kioskos ir nopērkama.
Visu šo masveida rituālu padara grotesku Laibach dziesmas Walk With Me (Nāc man līdz) griezīgais muzikālais pavadījums un salīdzinoši dinamiskā montāža, kas bezpersonisko, betonēto laukumu pārvērš par sazombēta prāta metaforu. Noliekot ziedus, jābūt bēdīgam, bet aizejot – laimīgam, jo dižie vadoņi taču ir mūžam dzīvi. Tas viss atgādina kaut ko no datorspēlēm, par kurām jau minētais Žižeks (gan citā kontekstā) minējis, ka datorspēlēs mēs zaudējam kontroli pār savu ķermeni, mūsu ķermenis tiek “nolaupīts”.
Tumšais stāvs balkonā, kas noraugās uz koncerta gatavošanas darbiem vai klausās mēģinājumu, atgādina klusējošu tēlu no šausmu kino;
viņš parādās regulāri, seja slīgst tumsā, bet citkārt uzmetam skatienu balkonam – viņa tur nav! Pārņem trauksmes sajūta, varbūt viņš mūs novēro no cita skata punkta?
Pilsētas centrālajā laukumā regulāri notiek labi organizēti deju rituāli, visi smaida – vai tiešām viņi jūtas laimīgi? Filmas skatītājs redz tikai to, ko ļauts apskatīt ierindas tūristam, rodas iespaids, ka Phenjanā vispār nav ne veikalu, ne restorānu.
Kad koncertā Laibach izpilda dziesmu Whistle Blowers, ko var tulkot gan burtiski kā “svilpotāji”, gan arī pārnestā nozīmē, kā “trauksmes cēlāji”, kamera fiksē skatītāju reakciju. Cits pa pusei slīgst snaudā vai izliekas, ka snauduļo, dažās sejās neizpratne – vai tā ir mūzika? Cits šķiet apātiski ieinteresēts, kāds kungs aizspiedis ausis – vai tā ir poza, vai patiesi viss par skaļu? Citā sejā pavīd kaut kas līdzīgs transa atblāzmai, mūzika sāk aizraut, bet vai drīkst to izrādīt? Kāda jauna meitene šūpo galvu mūzikas ritmā, bet zāle ir kā sastingusi, un, līdzīgi kā masu hipnozē ieslīguši, visi pēc koncerta mazliet aplaudē (pieklājība prasa savu), pieceļas kājās, pastāv mirkli un klusēdami pamet zāli. Cilvēku sejas ir kā teksts, kura vēstījums nebūt nešķiet tik optimistisks kā grupas dalībnieku komentāri.
Tas arī ir filmas īpašais nopelns – ļaut mums katram nolasīt filmas ietverto jēgu, nevis uzmākties ar nemitīgiem komentāriem un baidīties, ka visi skatītāji ir tikpat sazombēti kā ziemeļkorejieši un nespēj uztvert neko dziļāku par viendienas izklaidi.